99 000 lasītāju 2024. gada laikā – tāds ir jaunais Kino Rakstu pakāpiens, uz kura apstājamies, lai atskatītos uz laika straumi un fiksētu, par ko mūsu lasītāji šajā gadā visvairāk interesējušies. Izrādās – nekas cilvēcisks mums nav svešs, lasītājus vienmēr interesē ne tikai gudras domas, bet arī joki, skandāliņi un pasaules slava. Tomēr redakcija ar prieku un lepnumu konstatē, ka īpaši Kino Rakstu lasītājus interesē arī kas vairāk – tieši Latvijas filmas un seriāli, jo tikai Latvijas filmu nozarei veltīti temati veido šāgada visvairāk lasīto rakstu virteni. Atsaucam atmiņā 15 populārākos rakstus (virzienā uz visvairāk lasītajiem), pateicamies lasītājiem un rakstu autoriem, filmu veidotājiem un Kino Rakstu galvenajam atbalstītājam – Valsts Kultūrkapitāla fondam, – un dodamies tālāk, uz laimīgu 2025. gadu!
15. „Straume”. Kaķis skatās ūdenī, es skatos uz kaķi, JANETA HENZELE (29.08.2024.)
„Var domāt, ka māksla, kas veltīta dzīvniekiem, liecina par pieaugošu vēlmi atjaunot saikni ar dabu un tās iemītniekiem. Tomēr šī tendence izceļ arī paradoksu, ko formulējis mākslas kritiķis Džons Bergers, – dzīvnieku tēlu piesātinātība mūsdienu kultūrā atspoguļo dziļas ilgas pēc pasaules, kas patiesībā arvien vairāk attālinās no mūsu ikdienas dzīves.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
14. “Melnais samts”. Cilpas starp kino, dzīvi un atkal kino, ELĪNA REITERE (23.03.2024.)
“Citās recenzijās jau izcelts fakts, ka Melnais samts attēlo radošajās profesijās nodarbināto cilvēku šābrīža realitāti, kuru nosaka īstermiņa projekti, neziņa par nākotnes nodarbinātības iespējām, raušanās vairākos darbos vienlaicīgi, izdegšana un nepietiekama darba apmaksa. Interesantā kārtā Marta un viņas draugs Toms, kurš filmā arī redzams savā darba vietā kā skaņu operators, atspoguļo divas atšķirīgas filmu nozarē nodarbināto grupas.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
13. „Patrīcija” neslēpo garām, UĢIS OLTE (20.03.2024.)
“Uzreiz sabojāšu visu intrigu – beigās izrādījās, ka esmu velti snobojis un Patrīcija mani satrieca līdz asarām. Sporta vārdiem runājot, uzkāpa uz viena no pakāpieniem manā personīgajā dokumentālā kino gada pjedestālā.“
Lasiet rakstu ŠEIT.
12. „Pansija pilī”. Senie, jaukie ļaudis ir visapkārt..., EVA EGLĀJA-KRISTSONE (14.03.2024.)
“Kinoskatītāju ikdienas lietojumā varētu palikt daudz sulīgu teicienu, kas daļēji nāk no Anšlava Eglīša, daļēji no Pansijas scenārija autoriem un, kas zina, varbūt arī režisoriem vai aktieriem. Gan jau turpmāk vēl dzirdēsim, ka satrauktiem prātiem tiks piedāvāta „pojeņu saknes tējiņa”, pārnakšņošanai – „Veļu mātes istabiņa”, kāds krāsos sienas „vircas dzeltenas”, kādam būs piemetusies „Hortenzes slimība” vai viesību īpašais dzēriens būs „konjaks Eau de Cologne”, savukārt sarunās par literatūru vienmēr aktuāls būs jautājums “Tas Jaunsudrabiņš, viņš tāds dikti slavens?”. Pievienoju arī savu seriāla izteicienu Top5: “es neesmu psihopāte, es esmu aktrise”; “auksta kā tāda meža vimba”; “tava iekšējā balss izklausās vājprātīga”; “spēcīga kā hunnis” un “atšujies, trauklupata!””
Lasiet rakstu ŠEIT.
11. „Marijas klusums”. Apspiesto versija, ELĪNA REITERE (5.04.2024.)
„Vērojot Marijas klusuma inscenējumu, kurā uzsvars likts uz distancētību no varoņiem, mēs identificējamies nevis ar Mariju Leiko kā konkrētā stāsta galveno varoni, bet gan ar viņu kā simbolisku tēlu, kas pārstāv visus nācijas nevainīgos upurus.“
Lasiet rakstu ŠEIT.
10. “Dumpis”. Labā komunista disonanse, SONORA BROKA (11.04.2024.)
“Brīdinu seriāla skatītājus par kognitīvo disonansi, kas būs jāpiedzīvo, jūtot līdzi komunisma pirmrindniekam, kurš ieradies Rīgā ar misijas apziņu un bez mazākās vēlmes izprast, kādi meža dīvainīši šeit ir tie “vietējie”. Viņa misija ir ieviest partijas un vadoņa teorētiskos ideālus (un iekārtot “Ļeņina istabu”) kara flotes ikdienā, kur kā vēža metastāzes izpletušās ārpusreglamenta attiecības.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
9. Autora brīvība pret kases interesēm, KINO RAKSTI (29.11.2024.)
“Apgalvojums, ka recenzija – lai vai kāda tā būtu – pārkāpj mediju darba ētiku, pēc būtības ir ne tikai mēģinājums ietekmēt portāla redakcijas darbu, bet arī rosina cenzēt gan autoru viedokli, gan viņu radošo darbību. (..) Kinokritiķu attiecības ar filmu režisoriem, producentiem un izplatītājiem ir sarežģīta un daudzslāņaina parādība, kuru nav iespējams vienkāršot līdz melnbaltam pretnostatījumam. Jā, mēs visi esam kino ekosistēmas daļa, taču katram ir citi uzdevumi. Kinokritiķi minētajā profesiju virknējumā ir vienīgie, kuriem nav jāpārdod filmas potenciālajiem skatītājiem; kritiķu funkcija sniedzas daudz tālāk, nekā tikai dalīt zvaigznītes vai bumbiņas ābolu ķocī.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
8. „Zeme, kas dzied” un vīri, kas runā, DĀRTA CERIŅA (17.11.2024.)
“Izskatās, ka filma svin ne tikai kultūras līderus, bet arī politisko varu. Tomēr mūsdienu politiskajā gaisotnē – 2024. gada Latvijā, jo īpaši atceroties dziesmu un deju svētku kustības nokaitētos disputus, – filmas komplimentārajai attieksmei pret varas pārstāvjiem piemīt samiernieciskas īpašības.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
7. “Pansija pilī”. Kolektīvās atmiņas par nepiedzīvoto, SONORA BROKA (23.01.2024.)
“Iespējams, lielākais jaunatklājums, kas seriālā gaida romāna lasītājus, ir emociju tonalitātes maiņa. Eglīša rakstītais nezaudē anekdotes rotaļīgumu, tikai dažubrīd, īpaši dabas tēlojumos, ļaujoties trimdinieka smeldzei. Viņa atveidotie muižas iemītnieki ir kā staigājošas karikatūras, ko raksturo lielākoties netikumi un vājības vai negaidīti uznākoši vājumi. Pats jaunais Anšlavs (filmā – Rihards Zelezņevs) grāmatā vairāk parādās kā vērotājs, pat bez cilvēciska veidola – ilustrācijās rakstnieks sevi aizstājis ar koka vīriņu –, turpretī daudzsēriju filmā mēs viņu iepazīstam kā vienu no galvenajiem varoņiem, turklāt kā romantisko varoni.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
6. “Pastkarte no Romas”. Pusotra stunda maiguma, ANNA ŽABICKA (17.01.2024.)
“Filmā spilgti izpaužas tas, ka režisori Elzu Gauju interesē cilvēks, viņa personība un attiecības, ko filigrāni iznes galveno varoņu Alvīnes un Ernesta atveidotāji Jānis Jarāns un Indra Burkovska, – viņi nenoliedzami ir filmas absolūtie smagsvari un, manuprāt, filma lielā mērā turas tieši uz viņiem.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
5. “Padomju džinsi”. Ar atbruņojoši platu smaidu, SONORA BROKA (27.02.2024.)
“Staņislava Tokalova un Jura Kursieša kopdarbs, būvēts pēc kaķa un peles principiem, ir aizraujošs detektīvstāsts ar romantisku blakuslīniju, bet tā sižeta pavērsieni finālā paceļ Padomju džinsus jau augstākā, alegoriskā politiskās drāmas līmenī.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
4. „Dumpis”. Kāda jēga no tā?, ILMĀRS ŠLĀPINS (30.04.2024.)
„Seriālam Dumpis var pārmest daudz ko, sākot ar kokainiem dialogiem un klišejiskām varoņu attiecībām, beidzot ar vardarbības fetišizāciju un “vīrieša skatiena” dominanci, taču šajā vienā būtiskajā aspektā ir jāpasaka uzreiz – man šķiet, režisoram Andrejam Ēķim kopā ar scenāristiem Ivo Briedi, Vitāliju Dokaļenko un Anastasiju Dudčenko ir izdevies visai smalki un niansēti radīt priekšstatu par to, kā nostiprinās un attīstās filmas galvenā varoņa dzīves galvenā lēmuma pieņemšana.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
3. „Straume”. Mīļuma reabilitācija, ELĪNA REITERE (2.09.2024.)
“Straumes dzīvniekiem piemīt pilnvērtīga rīcībspēja, kas tādējādi kinoskatītāju atbrīvo no vainas sajūtas, ka viņš nevar paglābt dzīvniekus brīdī, kad nāk plūdi. Un arī tas fakts, ka Straume nerunā par filmā attēloto plūdu iemesliem (pat ja tie visdrīzāk radušies klimata krīzes rezultātā), atbrīvo skatītāju no atbildības. Tādējādi šo filmu var vienkārši skatīties un baudīt.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
2. Kāpēc “Baltais helikopters” ir garlaicīga filma, ILMĀRS ŠLĀPINS (13.08.2024.)
“Baltais helikopters ir garlaicīga filma. Tas nav mans vērtējums, tas ir objektīvs fakts. Taču tas nenozīmē, ka garlaicīgs ir kas slikts.“
Lasiet rakstu ŠEIT.
1. „Zeme, kas dzied”. Novīst mans vainadziņš..., AIVA BIRBELE (21.11.2024.)
“Jau pirmā aina piesaka filmas toņkārtu – tumšā telpā vīri ar tumšām bārdām cigāra dūmos bēdājas. Lai noskaņa nebūtu pavisam traģiska, mēs varam klausīties Andra Keiša ierunāto aizkadra tekstu. Andris ir visās latviešu filmās, viņa balss tumšajā telpā rada mājīgu tēvzemes noskaņu. Un, kamēr rāda tukšas glāzes, viņš pastāsta par latviešu tautas nedrošo situāciju – lai novirzītu uzmanību no tā, ka aina būs par slikto finanšu situāciju Latviešu biedrībā. Jā, biedrībā viss ir slikti, tāpēc jāsarīko koncerts. Tāda tā idejiņa.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
Turpinām jau pēc dažām dienām! – priecīgus svētkus!
