Režisors Kārlis Lesiņš nepretendē uz sensacionālu faktu atklāšanu vai gatavām atbildēm uz neatbildamiem jautājumiem. Dokumentālās filmas „Nord Express” vērtība ir iespējā aptvert gadsimta projekta „lielo bildi” no vienkārša cilvēka skatpunkta.
Kārlim Lesiņam patīk hipsterīgi auto. Vēlams, sarkani. Katrā ziņā tāds iespaids rodas, skatoties viņa filmas – vai tas būtu padomju žigulis filmā Vectēva tēvs (2016) vai vācu retro Opel Kadett nupat uz ekrāniem nonākušajā pētījumā Nord Express (studija Mistrus Media). No stāstniecības viedokļa četri riteņi ir ļoti pateicīgi – varoņi ar auto ir pastāvīgā fiziskā mijiedarbībā, mašīna (īpaši retro auto) kalpo kā sociālais lubrikants sarunās ar citiem filmas varoņiem, tas ļauj apstāties kolorītās vietās, nodrošina izteiksmīgu skaņu celiņu un – pats galvenais – palīdz skatītājam justies kā ceļojumā. Un tādā filmā kā Nord Express ceļojuma sajūta ir svarīga, jo mums jāpārvar lieli attālumi un jāpārstrādā daudz informācijas, lai izprastu gadsimta projekta Rail Baltica nianses. Tāpēc – piesprādzējies, skatītāj un nodokļu maksātāj! Brauksim.
Mēs it kā visi zinām, par ko ir runa, vismaz virspusēji – proti, par vienu no Eiropas Savienības vēsturē vērienīgākajiem dzelzceļa infrastruktūras projektiem, kurā piedalās Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija un netieši arī Somija. Pat ja neesi negausīgs ziņu lasītājs, kurš seko līdzi Rail Baltica finansēšanas peripetijām un pieturu izbūves / neizbūves sāgai, tomēr būsi pamanījis projekta klātbūtni, teiksim, Lāčplēša ielas sastrēgumos Rīgā vai būvdarbos ap Centrāltirgu. Būsi vismaz pa ausu galam dzirdējis, ka Satiksmes ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu Par Rail Baltica projekta īstenošanai nepieciešamo papildu valsts budžeta finansējumu 2024. un 2025. gadā un tā tālāk, un tā tālāk; ka Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas un Rīgas lidostas darbu turpināšanai šogad papildus vajadzīgi vairāk nekā 20 miljoni un tā tālāk, un tā tālāk; ka var nākties būvēt Krievijas platuma dzelzceļa sliežu ceļu no Imantas stacijas uz Rīgas lidostu un tā tālāk, un tā tālāk. Bet šajā ciparu un faktu gūzmā šķiet pazūdam cilvēks – nākotnes pasažieris un cilvēks – nodokļu maksātājs, kura dzīvi šis jaunais sliežu ceļš tiešā veidā ietekmēs. Ziņās dominē lēmumu pieņēmēji un īstenotāji, bet nav cilvēka, kurš par sliedēm maksā un pa tām kādreiz brauks. Tāpēc palīgā nāk režisors Kārlis Lesiņš.
Viņš ir nolēmis izpētīt visas lielā projekta nianses, lai saprastu, kāpēc projekts buksē un kad varētu pienākt tas brīdis, kad viņš – pasažieris Lesiņš – varēs “ātri, klusi” aizbraukt, teiksim, uz Varšavu. Lesiņš neizliekas par pētniecisko žurnālistu, viņš vienkārši uzdod jautājumus no pozīcijas “paskaidrojiet man”. Īsta pētnieciskā žurnāliste – pētnieciskās žurnālistikas centra RE: Baltica spožā zvaigzne Inese Braže – tiek pieaicināta procesam, bet ne kā pasažieris, drīzāk kā ideju testētājs un savāktā materiāla kvalitātes kontrolieris. Viņa lielākoties uzturas štābā Zaķusalā ar skatu uz Rail Baltica nākotnes savienojuma mezglu otrā upes krastā. Reizēm gan Braže pievienojas Lesiņam – piemēram, braucienā pie Briseles birokrātiem, un šī atkāpšanās no lomas šķiet nedaudz mulsinoša un lieka. Ēst Briseles friškas Lielajā laukumā, protams, ir jautrāk divatā, tomēr stilistiski glītāk būtu bijis Braži saglabāt viedā un stacionārā padomdevēja lomā.
Iekāris mašīnā izgludinātus kreklus nopietnām sarunām un ielicis bagāžniekā lielu kannu benzīna, Lesiņš opelī apbraukā par projektu atbildīgās amatpersonas, Rail Baltica esošos un bijušos vadītājus, valdību pārstāvjus un zemniekus – zemes īpašniekus, kuru zemi paredzēts atsavināt, lai caur to pa Eiropas platuma sliedēm nākotnē varētu traukties vilciens. Un tieši zemnieki šķiet esam visprecīzākais lakmusa papīrītis projekta problēmām. Igauņu zemnieks varbūt ir labāk informēts par to, kas un kad notiks ar viņa zemi, nekā latviešu zemniece, bet kopumā neatbildētu jautājumu un neskaidrības ir ļoti daudz. Zemi “kaut kad” atsavināšot, bet “cilvēciski izskaidrot”, kas un kā notiks, nevienam nav licies svarīgi, un skaidru darbu grafiku zemnieki arī nav redzējuši.
Lesiņa ceļojuma kilometriem varam izsekot animācijas kartē, kas nedaudz atgādina Wolt ēdienu piegādes aplikāciju – maza, animēta trīsdimensionāla mašīnīte brauc no punkta A uz punktu B. Kopumā vizuālās un populārās kultūras atsauces filmā ir raksturīgas Lesiņa trīsdesmitpiecgadnieku paaudzei – laiku Kārlis mēra Simpsonu sezonās un Londonas panorāmas rata London Eye uzcelšanas datumos. Bet paaudzei ir nozīme ne tikai kultūras atsauču kontekstā – tā ir pirmā brīvās Latvijas paaudze, kura piedzīvoja raibu bērnību deviņdesmito gadu sākumā, bet nobrieda funkcionējošas demokrātijas apstākļos un izjūt savu atbildību par to, lai demokrātija turpinātu darboties. Nevaru iedomāties, teiksim, savu vienaudzi uzdodam tikpat neviltoti ieinteresētus jautājumus par gadsimta projektu, kādus uzdod Lesiņš, – jautājumus, kuriem pamatu veido patiesa zinātkāre un rūpes par to, lai mums kopīgi izdotos. Šajā gadījumā – lai izdotos efektīvi un laikā uzbūvēt dzelzceļu, kas uzlabos mūsu kopīgo dzīves kvalitāti un drošību (lai piedod mani laikabiedri, bet man šķiet, ka mūsos ir par daudz no PSRS mantotā cinisma, lai iejustos neviltoti ieinteresēta pilsoniskā izmeklētāja lomā).
Režisora izmeklēšana mums atklāj iekšējo nesaskaņu detaļas uzņēmumā (“Es cīnījos ar netīrām vējdzirnavām,” filmā saka bijusī Rail Baltica valdes priekšsēdētāja Baiba Rubesa), Krievijas intereses un alternatīvo dzelzceļa infrastruktūras projektu detaļas, kas nostiprinātu Rīgas un Maskavas savienojumu (“Krievijai draudzīga valsts ir pakļauta valsts,” filmā saka eksprezidents Valdis Zatlers), Rail Baltica nozīmi aizsardzības kontekstā, dažādu darbu veicēju pārbaudes Valsts Drošības dienestā, izmaksu pieaugumu iemeslus, projektā iesaistīto valstu savstarpējās sadarbības klupienus. Daudzi šie faktori ir bijuši iepriekš zināmi un aprakstīti medijos. Bet Kārlis Lesiņš nemaz nepretendē uz žurnālistisku scoop jeb ekskluzīvu, spridzinošu materiālu. Filmas vērtība ir tajā, ka tā no cilvēka – nākotnes pasažiera un šodienas nodokļu maksātāja skatpunkta parāda lielo bildi. Viņš nepiedāvā sensāciju vai gatavas atbildes, bet palīdz mums kopīgi domāt.
Pateicoties Kārļa Lesiņa uzstājībai un aizrautībai, mēs saprotam, ka Rail Baltica nav tikai stāsts par sliedēm, kuru platums Eiropā ir 1435 milimetri, un par miljardiem, kuri jāatrod iesaistīto valdību un Eiropas Savienības kopīgajā maciņā. Tas ir arī tests Baltijai un Eiropas Savienībai un galu galā mums kā sabiedrībai – vai mēs spējam sadarboties, domāt tālredzīgi un uzbūvēt dzelzceļu, par kuru klusi un ātri slīdēs mūsdienīgi vilcieni. Lesiņš filmas beigās sapņo, kā brauks komfortablā vilcienā – “būšu vecāks, gribēsies lielāku komfortu”. Viņa filma ļauj šo brīdi pietuvināt. Laimīgu ceļu mums visiem!
