Latvijas filmu nozarē jauns gads nu jau kādu laiku sākas ar “Lielā Kristapa” gaidīšanu – atlases komisijas strādā pilnā sparā, pavisam drīz uzzināsim balvām nominēto filmu un profesionāļu sarakstu, un visu šo procesu motors ir Latvijas Kinematogrāfistu savienība (LKS), plašākā nevalstiskā organizācija filmu nozarē. Producente Marta Bite jau otro jaungadu sagaidīja kā LKS valdes priekšsēdētāja.
Kristīne Matīsa: – Šī saruna tika apzināti ieplānota kā Kino Rakstu pirmā publikācija jaunajā gadā, kad līdz Lielā Kristapa notikumiem atlicis precīzi mēnesis laika. Vai tev vispār patīk šī situācija, ka Lielais Kristaps gandrīz nejauši no tradicionālā rudens ir iecēlies februārī, gada sākumā?
Marta Bite: – Jā, šī ir diezgan nesena vēsture, laikam iznāk tikai ceturtais gads, kopš pandēmija lika reaģēt operatīvi un izlēmīgi, toreiz izsludinātās „stingrās mājsēdes” dēļ pārceļot Lielo Kristapu no ieplānotā 2021. gada novembra uz 2022. gada februāri. Man liekas, katra jauna gada sākums ir ļoti loģisks brīdis, lai atskatītos uz pagājušā gada filmu ražu, ja tā var teikt. Tiesa, mums kā pasākuma rīkotājiem šis ir diezgan piesātināts un smags laiks, jo pirms tam ir svētki, visi aizņemti ar svinēšanu. Un tad, kad jaunais gads ir sagaidīts, mums ir vienā elpas vilcienā vienkārši jādod, kā saka, pilnā jaudā ar visiem sagatavošanas darbiem. Turklāt ļoti īsā laikā jāapstrādā ļoti daudz jaunas informācijas, jo tikai janvāra sākumā mēs beidzot zinām, kas ir Lielā Kristapa nominanti, un, protams, gribam, lai cilvēki nominētās filmas pamana, tāpēc sastādām filmu programmu, sazināmies ar medijiem…
Tas ir tāds liels karuselis pašā gada sākumā, bet vispār ļoti loģiska vieta tieši nacionālā kino balvai, jo rudens mums jau tāpat ir piesātināts laiks ar vairākiem filmu notikumiem, un tad ir absolūti nevajadzīgi savā starpā konkurēt par vietu kādā pasākumu kalendārā, par vietu medijos. Tagad, gada sākumā, mēs it kā piedāvājam jaunu uzrāvienu – pievērst uzmanību jaunākajām Latvijas filmām, skatītājiem pašiem sastādīt un pārbaudīt savus sarakstus – ko esmu redzējis, ko neesmu, ko tagad noskatīšos, ko neskatīšos... Labs gada sākums kinoskatītājiem, bet mums diezgan saspringts. Jā, nevaram aizrauties ar gadumijas svinēšanu.
Plaša publika varbūt nemaz nezina, ka tu biji Lielā Kristapa notikumu producente jau sen pirms tam, kad kļuvi par Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāju.
Es saskaitīju! Šis būs devītais gads. Ieva Romanova mani uzaicināja palīdzēt, kad atkal atgriezās Kinosavienības vadībā un sākās gatavošanās 2016. gada Lielajam Kristapam. Tas bija nākamais pēc 2015. gada eksperimenta, kad toreizējais LKS vadītājs Reinis Kalnaellis izlēma uzticēt balvu likteni kolektīvajam balsojumam. It kā laba iniciatīva, bet nenostrādāja, un ap to visu bija tāda… viļņošanās.
Problēma šai sistēmai ir tā, ka teorētiski izklausās ļoti labi, bet praktiski ārkārtīgi grūti realizēt – panākt, lai visi LKS biedri noskatītos visas filmas un varētu balsot ar jēgu, nevis tikai savilkt ķeksīšus tabulās….
Jā, nu piemēram, šogad Lielajam Kristapam ir pieteiktas 99 filmas, nākotnē filmu droši vien kļūs arvien vairāk, un tas ir ļoti labi – kvantitātei ir jābūt, tikai uz tā fona jau arī rodas kvalitāte. Protams, tajā skaitā ir gan daudzsēriju filmas un pilnmetrāža, gan arī īsmetrāžas darbi un studentu filmas, bet, vidēji rēķinot, šogad tās ir vismaz 100 stundas ekrāna laika.
Un kurš aktīvi strādājošs profesionālis, kam vienmēr ir darba pilnas rokas, var šīs 100 stundas veltīt Lielajam Kristapam?
Tāpēc jau pat atlases komisija aiz racionāliem apsvērumiem ir sadalīta divās daļās...
Nu, tieši tā. Jau otro gadu mums ir divas atlases komisijas, jo jebkuram ekspertam ir ļoti grūti atrast laiku, lai pilnvērtīgi un apzinīgi noskatītos visus pieteikumus. Tāpēc šobrīd darbojas apvienota spēlfilmu un animācijas filmu komisija un atsevišķi dokumentālo filmu komisija. Ir dažas kategorijas, kas kopīgas visiem filmu veidiem, piemēram, scenārijs, mūzika, montāža, debija. Lai izvērtētu kandidātus nominācijām šajās kategorijās, komisijas nāk kopā ar saviem viedokļiem, decembrī mums bija vairākas sapulces gan atsevišķi, gan kopā. Tas varbūt izklausās kaut kā sausi, kā es te stāstu, bet šim darbam ir jābūt diezgan strukturētam, jo…
Nu, jo skaidrāka sistēma, jo lielāka uzticamība un mazāk emociju…
Nē, ļoti labi, ka ir emocijas! Atlases komisiju reālajā darbā tās emocijas ir, un nevajag to slēpt. Protams, katram ekspertam ir savs subjektīvs viedoklis, ir savas emocijas, ir sava pieredze un savas zināšanas par filmu nozari un dažādām profesijām, kā tās simbiozē darbojas, lai radītu vienu filmu. Bet atlases komisijās mums šobrīd strādā 16 cilvēki, tāpēc es uzskatu, ka šis ekspertu kopums tomēr kaut kādā ziņā pārstāv kolektīvu viedokli, tādu, var teikt, vairākuma viedokli. Un sistēma ir pilnīgi atšķirīga no starptautiska festivāla, kuram ir savs tēls un sava seja, kur strādā kāds zināms kurators un veido savu programmu – varbūt ļoti specifisku, īpašai auditorijai mērķētu.
Tāda pieredze tev ir no Arsenāla laikiem…
Jā, precīzi. Es strādāju tieši Arsenāla programmu grupā, tā toreiz to sauca, un mēs veidojām filmu programmu, kā saka, katrs pēc sava ģīmja un līdzības. Un vienmēr es atceros, ka nebija iespējams pašai izdomāt kādu tēmu, kas varētu būt aktuāla pasaulē vai aktuāla man, un tad tai piemeklēt filmas. Vismaz manā darba pieredzē vienmēr bija otrādi. Es skatos filmas un, ja redzu kādas interesantas tendences, vai kādā reģionā pēkšņi parādās jauni autori, vai kaut kur saskaras kādi konkrēti tematiski punkti…
Nacionālajam festivālam ir pilnīgi cits uzdevums.
Jā, pilnīgi cits. Mēs skatāmies šo filmu klāstu kopumā, un tad no tā izkristalizējas… nu, teiksim, stiprākie. Lai gan tas arī ir kaut kādā ziņā ļoti trausls vērtējums, jo ir grūti tā vienkārši pateikt, ka viena filma ir labāka par citu filmu. Eksperti vērtē pēc ļoti daudziem kritērijiem. Protams, vērtēšanas shēmas var mainīties, arī Lielajā Kristapā pa šiem daudzajiem gadiem ir mainījušās – agrākos laikos bija gan biedru balsojums, gan žūrijas darbs, bet atlases komisija vispār ir salīdzinoši nesens jaunievedums.
Vai tu redzi, kā pats Lielais Kristaps ir mainījies, kaut vai šajos deviņos gados, kopš tu vadi organizēšanas darbus? Skaidrs, naudas vērtība ir kritusies, bet vai vēl kas ir citādāk?
Tu pieminēji naudu, un es tomēr pakomentēšu, jo tas ir ārkārtīgi sāpīgs jautājums. Izmaksas ir pieaugušas trīskārt, bet Kristapa budžets nemainās, un katru reizi ir tāda iekšēja cīņa. Varbūt vienreiz parādīt, kā tas īstenībā ir, kādu pasākumu var izveidot par šiem valsts piešķirtajiem līdzekļiem? Var ielīst TV studijas tiešraidē, var jau vispār aiziet uz ministrijas aktu zāli ar saviem groziņiem un izdalīt diplomus. Nofotografējas, paspiež cits citam roku, un gatavs!
Bet, no otras puses, skaidrs, ka mēs gribam sarīkot kino svētkus profesionāļiem, jo viņi noteikti to ir pelnījuši, tieši šajā laikā Latvijas filmu nozare ir ļoti uzplaukusi. Filmu skaits ir pieaudzis, filmas ir konkurētspējīgas pasaulē. Gribas to parādīt, nevis atkāpties maliņā, šis pasākums taču ir domāts arī medijiem un skatītājiem, lai pievērstu viņu uzmanību tam, kādā statusā šobrīd ir Latvijas kino…
Turklāt es tomēr jūtu, ka Lielais Kristaps kļūst arvien tuvāks nozarei. Nezinu, vai šodien vēl būtu kāds filmu autors vai profesionālis, vai studija, kas varētu apgalvot, ka viņam tā balva neko nenozīmē. Es domāju – tas ir novērtējums, arī nominācija ir novērtējums.
Un tomēr, lai cik tas izklausās pragmatiski un ciniski, šim novērtējumam arī nozares acīs prestižs ir lielāks, ja laureātiem nevis pa kluso kādā kaktā iegrūž rokā vimpeli, bet sarīko atraktīvu ceremoniju.
Jā, tam ir jābūt cienījamam pasākumam un tam ir jābūt televīzijā, lai arī skatītāji var redzēt, kas šobrīd ir aktuāls nozarē. Un iepriekšējā Lielā Kristapa ceremonijas tiešraide veselu nedēļu pēc tam arī turējās REplay.lv visvairāk skatīto raidījumu topā. Tātad cilvēku interese turpinājās, un tas nozīmē, ka mums izdevās.
Tad šogad varbūt ir pēdējais izmisīgais mēģinājums par mazu naudu sarīkot Lielo Kristapu?
Mēs katru reizi mēģinām saņemties, bet es nevaru apsolīt, ka tas vienmēr tā notiks. Varbūt vajag eksperimentēt un darīt kaut ko citādāk. Galu galā pat šajos pēdējos gados vien, ko tikai neesam pārdzīvojuši – piemēram, unikālā situācija ar stingro lokdaunu, kad mēs TV studijā visi stāvam maskās, bet iespējamie laureāti izkaisīti pa visu Rīgu un tik un tā baidās, vai kāds nenosūdzēs, ka te notiek pulcēšanās… Vai arī 2022. gada februāris, kad Kristapa atklāšanas dienā Krievija iebrūk Ukrainā un mēs neviens nezinām, vai pēc četrām dienām paredzētā noslēguma ceremonijas tiešraide varēs notikt… Es vispār domāju, ka ir pēdējais laiks veidot un izdot kaut kādu Kinematogrāfistu savienības un caur to arī Lielā Kristapa vēstures apkopojumu, mums jau pat iestrādes ir un fakti savākti, bet vajag vēl aizpildīt nezināmos laukumus, savākt atmiņas un fotogrāfijas, kamēr ir vēl daudz liecinieku par seniem laikiem un bildes nav nozaudētas.
Bet šogad vēl mēģināsim ierastajā mērogā un līdzīgi kā pirms gada – tā atkal būs izrāde, nevis klasiska ceremonija. Izrāde Dailes teātrī, un mēģināsim turpināt stāstu no tās vietas, kur pagājušajā gadā noslēdzām, – no Jura Podnieka filmas Vai viegli būt jaunam? kadra. Atkal būs liela radošā grupa un komanda, kas pie tā strādā. Tā ka pagaidām mēs vēl cenšamies.
Iznāk, ka pa šiem gadiem Lielā Kristapa pasākumu producēšana tevi it kā sagatavoja tam, kas notika 2023. gada maijā, – tu nomainīji Ievu Romanovu LKS valdes priekšsēdētāja amatā, citi kandidāti nemaz netika piedāvāti. Vai tu jau kādu laiku biji gatavojusies tādai notikumu attīstībai?
Nu, katrā ziņā bija skaidrs, ka Ieva ir pieņēmusi lēmumu vairs nekandidēt, un es biju viens no tuvākajiem cilvēkiem šeit tajā brīdī. Jo tiešām, no tā 2016. gada, protams, esmu iepazinusi Kinosavienību un kāda daļa savienības biedru ir iepazinusi mani. Tomēr tā bija balsošana, jo Kinematogrāfistu savienība ir nevalstiska organizācija un statūti nosaka, ka valde un priekšsēdētājs tiek ievēlēts. Bija pilnsapulce, un ar balsu vairākumu mani ievēlēja, par ko esmu ārkārtīgi pateicīga un pagodināta. Pilnsapulcē izveidojām arī valdi, kas mums šobrīd ir ļoti spēcīga, jo visi ir aktīvi nozares profesionāļi un dažādos statusos iesaistīti LKS norisēs. Tas ir ļoti nozīmīgi, ka šie cilvēki nepamet kaut kādus procesus likteņa varā, bet patiešām aktīvi iesaistās.
Es tieši par LKS valdi esmu domājusi, ka tas ir ārkārtīgi svarīgs faktors, kas var kļūt arī par enkuru kaklā. Jo valdi ievēl pilnsapulcē, kur cilvēki balso par labāk pazīstamiem uzvārdiem, kas varbūt vairs nav saistīti ar šodienas norisēm nozarē, un tad tas ir tikai bremzējošs elements – tev viss jāapspriež, jāsaskaņo un jāatskaitās valdei, bet tur tev saka – nu nē, mūsu laikā tā nedarīja…
Nu, šobrīd noteikti nav tāda situācija. Kaut vai tagad, aktuālajos Lielā Kristapa darbos ir lielākā vai mazākā mērā iesaistīta vismaz puse no valdes. Nevaru nepieminēt – viens no valdes locekļiem, Matīss Kaža, jau otro gadu ir uzņēmies šo, maigi sakot, ne pārāk vienkāršo uzdevumu, patiesībā ļoti sarežģīto uzdevumu kompleksu ar noslēguma ceremoniju un televīzijas tiešraidi, ar satura radīšanu un visu struktūru, kas nepieciešama.
Protams, valde tomēr darbojas brīvprātīgā kārtā – cik var atvēlēt laiku, cik var paspēt atbildēt ar lēmumiem uz kādiem jautājumiem, bet katrā ziņā mūsu valdē notiek daudz vairāk, nekā tikai balsošana par atsevišķām lietām.
Ja valde tagad ir sagadījusies tik enerģiska un aktīva, vai tas nozīmē, ka arī Kinosavienībā varbūt notiek paaudžu maiņa? Vai nāk jauni biedri iestāties, vai kustība iet plašumā? Jo kādu laiku iepriekš, pateicoties Ievas sirsnīgajai gādībai un droši vien arī tam, ka viņa personiski pazina katru, kurš savulaik strādājis kinostudijā, tomēr LKS redzamākā nodarbošanās likās senioru aprūpe, un tas varbūt jaunam cilvēkam neliek domāt, ka arī viņam ir vieta šajā organizācijā.
Uzreiz pateikšu pašu svarīgāko ziņu – mēs ļoti gaidām jaunus biedrus, jaunos kinoprofesionāļus, kuri jau ir kaut ko nozīmīgu izdarījuši un zina, ka paliks šajā nozarē.
Visa informācija ir mājaslapā, kā var pieteikties, ļoti gaidām arī vidējās paaudzes profesionāļus. Starp citu, viens no bonusiem LKS biedram ir radošas personas statuss, un tas noder arī aktīvam profesionālim – ja gadās dīkstāve, kāds vakuums starp projektiem, vai arī ir īslaicīga darba nespēja, tad var pieteikties sociālajam atbalstam radošo personu atbalsta programmā. Tas ir ārkārtīgi būtisks spilvens, jo radošas personas bieži nav darba ņēmēji, tāpēc nekādu sociālo nodrošinājumu nav, un visādi var gadīties.
Protams, mēs arī iesniedzam mūža stipendiju kandidātus Kultūrkapitāla fondam, tas ir mūsu uzdevums, tomēr arī ļoti sāpīgs jautājums. Katru gadu drīkstam iesniegt divus kandidātus filmu nozarē, varbūt vēl vienu arī starpnozaru komisijai, bet reālā situācija ir, ka no LKS biedriem uz mūža stipendiju varētu pretendēt ap 90 kandidātu. Tā ka tie ir diemžēl pilnīgi nesamērīgi cipari. Un tieši tas ir sāpīgākais jautājums – sociālais nodrošinājums radošām personām, tas mūsu valstī vispār ir smagā stāvoklī. Jo, ja tu esi īsta radoša persona, tu nevari neko citu darīt, bet, ja šobrīd neviena projekta nav, tad ko – iet par sētnieku strādāt? Nodrošinājuma nekāda nav, pensijai nekas nekrājas. Tāpēc vismaz tāds radošas personas statuss var kādos brīžos palīdzēt.
Tātad nav tā, ka kinosavienības biedra vienīgais bonuss ir brīvbiļete vai Zelta karte uz Splendid Palace seansiem…
Ir 50 % atlaide Forum Cinemas kinobiļetēm, tas mums šobrīd ir labāks draugs.
Bet kur ir robeža starp savienību un arodbiedrību? Vai tas ir labi, ka jums nav tādu funkciju? Vai varbūt tad jūs varētu savus biedrus labāk aprūpēt, ja darbotos kā arodbiedrība?
Arodbiedrībai ir pilnīgi citi principi un statūti, citi nosacījumi un ierobežojumi, pilnīgi cita darbības joma. Mēs esam brīvprātīga, nevalstiska, profesionāla radošo darbinieku apvienība; viena no iespējām ir veicināt biedru savstarpējo komunikāciju; kā tagad moderni teikt – tīkloties.
Tas nozīmē veidot to kinovidi, par kuras trūkumu visi vienmēr sūdzas...
Jā, tā ir kinovides veidošana. Vēl ļoti būtiski, ka mums visādos dokumentos ierakstīts, cik ārkārtīgi svarīgi ir popularizēt Latvijas kino, īpaši bērnu un jauniešu auditorijai. Ar to arī savienība nodarbojas – ar savu filmu izplatīšanas projektu Kino visiem un visur Latvijā, kas varbūt ir ne pārāk pamanāms vai par maz novērtēts, tomēr ļoti daudz Latvijas filmu šī projekta ietvaros tiek piedāvātas Latvijas bērniem un jauniešiem. Kino katrā ziņā ir ārkārtīgi būtisks elements tieši jauna cilvēka identitātes veidošanai. Kad es tiekos ar jauniem cilvēkiem, tad vienmēr jautāju – vai jūs skatāties latviešu filmas? Jo tur taču ir vietas un situācijas, ko jūs atpazīstat, tur ir mentalitāte, ko jūs pazīstat…
…daudz labāk, nekā amerikāņu pusaudžu seriālos.
Tur jau tā lieta, tādam komerckino ir pilnīgi cits mērķis un uzdevums. Tikpat svarīgi ir bērnus un jauniešus mūsdienās rosināt skatīties Eiropas kino, jo tur ir pilnīgi cita intensitāte, ir jābūt arī kaut kādai intelektuālai iesaistei, lai to skatītos. Tāpēc tas mums arī ir ļoti būtisks projekts, tā filmu izplatīšana.
Vārdu sakot, LKS ir nevalstiska un brīvprātīga organizācija, un ja ir kādi jautājumi, ko mēs kā nevalstiskais sektors varam risināt, tad ar savienības palīdzību to var nopietni darīt. Kinematogrāfistu savienība ir pārstāvēta Filmu padomē pie kultūras ministra un arī Radošo savienību padomē, tā ka šādā veidā LKS biedri vai potenciālie biedri var piedalīties jautājumu risināšanā. Un tam, protams, ir lielāks spēks, nekā ja cilvēks iet kaut kur kā fiziska persona risināt kādu jautājumu.
Cik ir biedru Kinosavienībā?
Apmēram 250. Tieši nesen uzņēmām vienu jaunu biedru, no mūsu jaunajiem autoriem. Es ticu, ka notiks un patiesībā jau notiek tā paaudžu maiņa, Kinosavienība pakāpeniski varbūt pieņems kādu citu veidolu, bet es jau no paša sākuma atnācu te ar milzīgu pietāti. Es neesmu tā jaunā slota, kas slauka pa tīro. Man ir milzīga cieņa un bijība pret visu šo vēsturi un mantojumu, pret visiem šiem kultūras slāņiem. Lielais Kristaps ir dibināts 1977. gadā, Kinematogrāfistu savienība vēl senāk… es pat vēl neesmu kārtīgi izpētījusi to vēsturi.
Es tev izstāstīšu, ko savulaik Agris Redovičs Kino Rakstos bija apkopojis. Kinematogrāfistu savienības dibināšanas kongress Latvijā sanāca 1962. gada oktobrī, bet pirms tam kopš 1958. gada 12 cilvēku sastāvā darbojās tā sauktais orgbirojs, kura uzdevums bija izplānot un sagatavot savienības dibināšanu, jo plāni bija lieliski – savs Kino nams Rīgā un „daiļrades nams” Siguldā, ienākumi no filmu izrādīšanas, 15 darbinieki štatā un šoferis ar volgu uz pusslodzi… Jūs šobrīd esat trīs cilvēki visām vajadzībām, bet tas nepieciešamais minimums droši vien ir kaut kur pa vidu starp šīm galējībām?
Nu, par šito var tikai raudāt. Mēs katru gadu piesakāmies uz Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu nevalstiskajām organizācijām, tas ir domāts tieši infrastruktūras un biroja uzturēšanai, bet par kādām ekstrām tuvākajā nākotnē vispār nav runa. Mēs tiešām esam trīs cilvēki, kas ļoti rūpīgi un veiksmīgi nosedz ikdienas rutīnu – administratore, es un grāmatvede. Tas arī īsumā viss. Lai gan, piemēram, Kinematogrāfistu savienībā noteikti būtu vajadzīgs kaut vai jurists, jo ir tādi jautājumi, ko mēs ar savām zināšanām nevaram atrisināt. Ja mums šajā ziņā būtu spēcīgāka bāze, mēs daudz nopietnāk varētu iesaistīties dažādu problēmu risināšanā.
Tomēr es ļoti ceru uz kādu pavērsienu, ja notiks filmu nozares iestāžu un organizāciju kopīgā pārcelšanās uz Tabakas fabriku. Es ceru, ka tas būs impulss dažādām veiksmīgām sadarbībām, jo skaidrs, ka mums, piemēram, ar Kino muzeju darbības lauki dažos punktos saskaras – kaut vai tie paši jubileju pasākumi, no kuriem mēs negribam atteikties, jo tas ir ļoti labs iemesls kolēģiem satikties un arī skatītājus piesaistīt neformālām un forši draudzīgām sarunām.
Tāpēc es ceru, ka jaunās telpas varētu būt labs dzinulis pētīt tālāk potenciālu, ko mēs vispār varam izdarīt.
Tātad tīri fiziskā atrašanās vieta ir svarīga? Loģiski jau būtu – ja tur ir arī Nacionālā filmu skola un katru dienu staigā studenti garām, iet publika uz muzeju… Vai tu domā, ka Kinosavienībai būtu jābūt tādai vietai, kur var jebkurā laikā ienākt, papļāpāt un padzert kafiju?
Obligāti! Kafijas mašīnai tur ir jābūt obligāti!
Jā, tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem – lai Kinosavienība ir vieta, kur var atnākt, ja gribi ar kādu parunāt. Ne jau ar mani, bet ar kādu kolēģi un biedru, ja ir vajadzība aprunāties un iedzert kafiju. Mēs tādu vajadzību katru reizi ierakstām projektu pieteikumos.
Randiņi būs jāsarunā nevis Tinto krogā, bet savienībā…
Jā, vēlāk varbūt atvērsim arī savu Kinosavienības vīnu studiju. Un, protams, mūsu pieredzējušākie kolēģi sapņo arī par Kino namu, jo viņi atceras, kā tas bija, kad tāds darbojās.
Teorētiski tas laikam ir viens no risinājumiem, kā veidot to abstrakto kinovidi, kuras visiem pietrūkst, – tiešām viena konkrēta un atsaucīga fiziska vieta, kur vienmēr var satikties. Jo sūdzības par kinovides neesamību jau tieši ar to sākās, ka tika slēgtas visas Kino nama reinkarnācijas, aizvēra arī kinoteātrī Rīga leģendāro pagraba kafejnīcu, kur varēja atstāt paciņu draugam... Tikai jautājums, vai šajos virtuālās saziņas laikos vēl tādas attiecības ir iespējamas un vajadzīgas.
Es esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka loks tagad ir apiets un noslēdzies, katrs ir savā viensētā padarbojies, un mēs esam gatavi atkal satikties, būt atvērtāki un runāt par visādām idejām un sadarbībām, arī pastāstīt citiem par savām radošajām lietām. Es gan zinu, ka tas ir arī tāds jutīgs jautājums – bieži vien autori nemīl, kā saka, pļāpāt par savām idejām, lai tās nezaudētu spēku. Bet pašlaik es jūtu un ticu, ka ir tieši tas brīdis, kad var uzplaukt vēl dažādas interesantas lietas, noteikti! Tabakas fabrikā turpat būtu studenti un profesionāļi, turpat aktieri, turpat ir Kino muzejs un pat filmēšanas paviljons…
Pagaidām – jā, tas ir sapnis. Tomēr, kad mēs rakstām katrreiz VKKF pieteikumu, lai atbalsta organizācijas uzturēšanu, mēs sakām, ka mums vajadzīgs stabils birojs, kur mēs varam atnākt un kur pie mums var atnākt, un runāt par lietu vai par ne-lietu.
Skatoties vēsturiskā kontekstā un arī šodien, mani mazliet mulsina, ka Kinematogrāfistu savienība vienmēr atrodas tādā dīvainā līdzdzīvošanas situācijā – vienalga, vai filmu nozarē visi izmisumā, jo trūkst naudas, vai arī visi priecīgi, jo Straume pārsteidz visu pasauli, tomēr tie visi ir apstākļi, kurus LKS nevar ietekmēt, var tikai bēdāties vai priecāties līdzi…
Jā, nu filmu ražošanu mēs nevaram ietekmēt, tomēr cenšamies operatīvi reaģēt uz to, kas notiek nozarē. Uzskatāms piemērs ir Lielais Kristaps, kurā šajos gados parādījusies balvas kategorija “daudzsēriju filmas”, jo redzam, ka ir šāds jauns formāts ar nākotnes potenciālu.
Un ir tomēr arī spilgti izgājieni bijuši – piemēram, 2012. gada akcija pie Kultūras ministrijas, kad turpat Valdemāra ielā tika sarīkots filmēšanas laukums Lailas Pakalniņas īsfilmai Eizenšteina sapnis, lai uzskatāmi demonstrētu, cik sarežģīts un dzīvs process ir filmas uzņemšana, – tur piedalījās visādi LKS biedri, no jauniem profesionāļiem līdz cienījamiem veterāniem un populāriem kinoaktieriem.
Jā, to rīkoja Kinosavienība, iesaistot vēl citas filmu nozares sabiedriskās organizācijas, un tas ir uzskatāms instruments, ar ko mēs varam rīkoties un ar ko mēs rīkosimies. Mēs varam apvienot biedrus un nozari tad, kad notiek kādu svarīgu jautājumu risināšana vai lēmumu pieņemšana, ja parādās kādas nepilnības likumdošanā vai neskaidrības, vai citas kādas briesmas draud. Mums ir ļoti spēcīgi instrumenti, mums ir radoši prāti, kameras un ekrāni, to mēs varam izmantot un to mēs izmantosim! Izdomas netrūkst, ideju netrūkst.
Vai, piemēram, aktuālais jautājums par autoratlīdzības nodokļu režīma izmaiņām, kas nu jau tiek atliktas gadu no gada, un ļoti lielā mērā tieši tāpēc, ka Radošo savienību padome, kurā ietilpst arī Kinematogrāfistu savienība, klauvē pie visām durvīm un iet pie visām atbildīgajām personām, koordinē saziņu un visu laiku mēģina skaidrot situāciju, ka ir tāds sektors, kas tikai šādā veidā var pastāvēt – liela daļa radošo personu strādā uz projektiem un saņem atalgojumu tieši autoratlīdzības veidā, nevis uz laiku iestājoties darba attiecībās ar atlīdzības izmaksātāju. Acīmredzot tas kaut kur tur, augšā, nav līdz galam skaidrs, ka šādu nodokļu režīmu nedrīkst likvidēt, jo tad kultūrā visiem projektiem būtu nepieciešami daudz lielāki budžeti, lai cilvēkus varētu pieņemt darbā un nomaksāt visus attiecīgos darba ņēmēju un darba devēju nodokļus.
Lūk, tāda veida jautājumus LKS risina kopā ar citām radošajām savienībām, tāpat uztur kontaktu ar pašvaldībām un Saeimu, lai tur neaizmirst par kultūru un par mākslu. To jau mēs zinām, šo sāpīgo momentu – tad, kad ir kādi budžeti jāapgriež, tad pirmo griež kultūru un mākslu, bet
tad, kad gribas palepoties ar sasniegumiem, tad tieši kultūra un māksla ir pirmais, ar ko var lepoties.
Jā, es arī esmu dzirdējusi jautājumus, vai nevar dabūt filmas Straume DVD, ko uzdāvināt ārzemju sadarbības partneriem…
Tieši tā! Nezinu, no kurienes tas ir nācis, ka kultūrai un mākslai ikdienā pietrūkst tāda augsti vērtējama statusa. Es vispār nevaru iedomāties tādu domāšanas veidu, ka kultūra un māksla eksistētu kaut kur kaut kādā dibenplānā, it kā vispār kādā citā dzīvē…
Varbūt mums pašiem ir jābūt pārliecinātākiem par sevi un kaut kā skaļāk jāatgādina par sevi, skaļāk jāpieprasa tie budžeti.
Nu, tā ir mūžīgā pretruna, ka var uzskatāmi parādīt, cik līdzekļu aiziet filmu ražošanai, un nosaukt to par „iztērētu naudu”, bet visbiežāk nevar tikpat uzskatāmi likt pretī, kāds ir reālais ieguvums, kurš nav kapeikās izmērāms.
Nu, jā, protams. Visu jāmēģina izmērīt skaitļos, jā. Bet Latvijas filmu nozare kopumā gan, es domāju, var parādīt atdevi – tas, protams, arī grūti izmērāms, bet man liekas, ka tādas publicitātes visā pasaulē Latvijai nekad nav bijis, kā tagad ar filmu Straume.
Un arī Latvijas mērogā tas ir ievērojams fenomens, tikai te tāda nianse, ko atceros jau no Rīgas sargu laika, – vienas filmas ārkārtīgā popularitāte nekad automātiski nepalīdz visām nākamajām filmām. Tomēr, ja tādi kases grāvēji nāk vairāk un biežāk, tad jau skatītājam rodas zināms ieradums un uzticēšanās Latvijas filmu kvalitātei.
Jā, katra filma ir pilnīgi individuāls gadījums, bet arī celmlauzis ir svarīgs, lai tālāk veidotu ieradumu, lai vairāk cilvēki saprot un normalizē to, ka var skatīties latviešu filmas – tas taču ir ieguvums arī citiem nozarē. Bet, protams, skatītāju plūsma ir ļoti atšķirīga dažādām filmām, to nekad nevar droši prognozēt.
Man jau liekas, ka visa filmu veidošana un viss, kas notiek ap kino, ir tāda piedzīvojumu meklēšana, jo ir tik daudz nezināmā. Tu nekad filmas uzņemšanas laikā nezini, tieši kur filma trāpīs, vai viss būs līdz galam tā, kā tu esi iedomājies, vai nebūs. Tāpēc šajā nozarē strādā, man liekas, tikai piedzīvojumu meklētāji.
Tu jau arī nāc no visīstākajiem piedzīvojumu meklētājiem – no producentiem –, arī šobrīd vēl vienu personiski svarīgu dokumentālo filmu producē, bet citām droši vien vairs nav laika. Vai tev nepietrūkst tā filmu taisīšanas azarta? Vai varbūt tomēr Kinosavienībā ir vismaz konkrētāk saprotams, ko tu dari un kur tu ej?
Nu, jā, protams, vieglāk ir strādāt tur, kur ir konkrētāks uzdevums. Tomēr filmu nozarē es nonācu tāpēc, ka man gribējās, lai ir interesanti, un notikumu dažādība, protams, to nodrošina. Studēju Eiropas filmu koledžā Dānijā, tad atbraucu atpakaļ un uzreiz sāku strādāt kinoforumā Arsenāls. Kādu laiku tur nostrādājot, es, protams, ļoti daudz ko ieguvu – gan zināšanas par nozari un starptautisko ainu, gan pieredzi, kā tas tiek organizēts un kā notiek –, bet man ļoti gribējās nonākt tuvāk filmu ražošanas procesam. Tāpēc es aizgāju strādāt pie Gunta Trektera viņa studijā, un paldies arī viņam par skolu.
Un kāpēc tu vispār brauci studēt uz filmu koledžu?
Tāpēc, ka gribēju, lai man nav garlaicīgi. Vispirms pabeidzu svešvalodas universitātē, jo man gribējās izlauzties un mazliet paskatīties, kas pasaulē notiek. Nu, tas viss tā arī sakārtojās. Pēc svešvalodu fakultātes man gribējās strādāt ne tikai kādu zinātnisku darbu, bet pieķerties kaut kam praktiskam, un tad kino likās pietiekami liels izaicinājums, kur varētu izpausties, lai gan man tajā brīdī pat vēl nebija skaidrs, kā ar šo mediju darboties. Tagad varbūt mazliet ir skaidrs – diezgan sarežģīts process tas viss ir, tāpēc visu cieņu gan autoriem, gan producentiem, kas to dara pietiekami profesionāli un veiksmīgi, – tur ir vajadzīga baigā izturība.
Un visu cieņu arī par to, ka mūsu producenti ir kļuvuši konkurētspējīgi pasaules ainā, tas ir milzīgs ieguvums arī nozarei kopumā. Viss ir audzis pa šo laiku, jau kopš kāda 2000. gada – filmu kļūst vairāk un kvalitatīvākas, foršākas un skatītājiem tuvākas. Cerams, ka tas tikai turpināsies un neuzradīsies kāda plaisa finansējumā.
Kā tu atceries savu producēšanas laiku?
Pagrūts darbs. Varbūt es neesmu pietiekami uzstājīga vai bezkaunīga pozitīvā nozīmē, lai varētu to ikdienā vilkt. Man patīk visu ko izdomāt un tad mēģināt to kaut kā strukturēt, ir forši izgudrot idejas un projektus, skatīties, kā to realizēt… Bet es droši vien nevarētu būt tā dēvētais lielais producents, jo tas ir tiešām piesātināts un smags darbs, savukārt mazajiem, viena vai divu projektu producentiem ir grūti, jo finansējums ir nepietiekams, mazāk variācijas iespēju, stiprāk izjūt ierobežojumus. Nav paši labākie apstākļi radošam darbam, kas turklāt saistīts ar lielām tehniskām izmaksām.
Tas varbūt ir iemesls, kāpēc tu pirms gadiem desmit sāki nodarboties ar jauniešu kinodarbnīcām dažādos formātos?
Nu, kā saka – dzīve piespēlē momentus. Man vienmēr licies, ka šādā patiešām mazā industrijā, kāda mums ir, nedrīkst fokusēties tikai uz kaut ko vienu, ir jādara dažādas lietas. Jo – pieņemsim, tev ir viens filmas projekts, bet ja tu neizturi konkursu un nesaņem finansējumu, ko tad tu darīsi?
Tāpēc es ar ļoti sirsnīgām atmiņām atceros to pirmo reizi, Nacionālā Kino centra projektu, kas tika realizēts 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, – radošas kinodarbnīcas bērniem un jauniešiem. Piedalījās vairāki atsaucīgi režisori, kādi septiņi vai pat vairāk, mēs braucām uz Rīgas apkaimēm, skolās satikāmies ar jauniešiem, kurus interesē tuvoties šai sfērai, un veidojām īsfilmas par apkaimēm. Protams, šāda veida projektā ļoti svarīgs ir process, ne tik daudz rezultāts, bet rezultāti arī bija ļoti forši. Filmu pirmizrāde īstā kinoteātrī – daudziem dalībniekiem tas bija milzīgs notikums. Turklāt no tām darbnīcām ir izauguši tagad jau profesionāļi, kuru vārdus mēs zinām – Una Cekule, Emīls Alps, noteikti vēl kāds, kuru ātrumā varbūt tagad nenosaukšu.
Man liekas, ir ļoti svarīgi tādiem ļoti jauniem cilvēkiem un pat bērniem pasniegt roku pretī. Ja viņš it kā grib kaut ko, tikai vēl nezina un neprot, bet profesionālis viņam pasaka – tev sanāk!
Un arī saskarsme ar filmu nozari vispār – iespēja saprast virtuvi un varbūt arī izlemt, ka tomēr nē. Jo no malas tas viss varbūt izskatās citādāk, bet tad, kad tev jāizdomā, ko tu filmēsi un kā to stāstu izstāstīsi, kad tev jāsarunā draugi, lai atnāk nofilmēties, beigās vēl ar to visu jātiek galā – jāatlasa materiāls, jāsaliek kaut kādā secībā… Un tad tas gala rezultāts jārāda visiem – dažiem autoriem arī tas var būt sāpīgs process, jo tu saproti, ka tagad to visi skatīsies un vērtēs, un ko gan viņi teiks… Tāpēc, ja viens jauns cilvēks ir to visu izmēģinājis un saprot, ka viņam tomēr neder, arī tas ir ieguvums.
Par vienu nelaimīgu studentu mazāk…
Nu, tieši tā, viņš vismaz neturpina kaut ko abstraktu sapņot… Es arī tagad brīžiem organizēju tādas filmu darbnīcas un mācību filmu skolas, un man tieši patīk tas, kā saka, tiešais pieskāriens dzīvei, jo kino nekad neviens nav uztaisījis, sēžot pie galda (izņemot animāciju, protams). Paņem kaut vai telefonu un pamēģini – paskaties, kāds ir rezultāts, un galvenais – vai tev ir ko teikt. To es vienmēr jautāju tiem jauniešiem – vai jums patīk stāstīt anekdotes, vai jums patīk rakstīt sacerējumus? Jo te svarīga ir stāstu stāstīšana un gribēšana ar tiem dalīties – citādi, ja tu vienkārši gribi būt radošs, tad jau var arī mājās gleznot un tās gleznas nevienam nerādīt. Kino ir dalīšanās ar idejām.
Protams, iesācējiem tas ir diezgan nežēlīgs process. Tevi iemet ūdenī un skatās – peld vai nepeld, atradīs savu vietu vai nē. Un tālākais ir atkarīgs no tā, vai cilvēks iemācīsies peldēt.
Nu, faktiski no tā, vai tās filmēšanas laukuma norises trāpa cilvēkam kādās sajūtās un gribēšanās...
Protams, tā ir ārkārtīga maģija, tā kino filmēšana un viss, ko tā uzbur.
Man ir tā, ka skudriņas skrien tajā brīdī…
No tā, ka tavu acu priekšā ir kaut kas īpašs nofilmēts?
Jā! Bet tas ir arī ārkārtīgi smags darbs, fiziski un psiholoģiski grūts. Un tad, ja tās skudriņas nav, tad, protams, nevar un nevajag to darīt. Tu vienkārši nemīlēsi to lietu, tik smagu darbu, tu to nevarēsi darīt ar prieku. Tāpēc es domāju, ka filmu nozarē strādā tikai tādi cilvēki, kuri sajūt to kino rašanās adrenalīnu.
Un tas ir taisnākais ceļš uz prekariātu, kas pēdējā laikā tiek arvien plašāk analizēts, – uz to, ka tāds cilvēks savu skudriņu dēļ ir gatavs strādāt varbūt visnepiemērotākajos apstākļos par mazu naudu vai „samaksās vēlāk”, bez garantijām un uz tā sauktās izdegšanas robežas – tikai tāpēc, lai piedzīvotu to kino dzimšanas brīnumu…
Jā, apstākļi mēdz būt visnepareizākie, bieži vien ir filmēšanas naktī vai ziemā, vai sazin kādā situācijā. Tomēr es negribētu ticēt un domāt, ka šajā nozarē darbiniekus kāds ļoti apzināti čakarē – vismaz man grūti komentēt, ja pati neesmu bijusi iesaistīta. Es domāju, ka normālajā vidē neviens nevienu nečakarē, vienkārši vienmēr pietrūkst līdzekļu un to filmas radīšanas procesu vienkārši nevar kārtīgi iziet. Nekad nav pietiekami laika sagatavošanai, nekad nav pietiekami daudz filmēšanas dienu ieplānots, nekad nepietiek laika vēlreiz varbūt, nezinu, iziet cauri scenārijam vai filmēšanas plānam... Ierobežojumi ir, un dažreiz diemžēl tie atsaucas uz kvalitāti.
Tomēr diez vai var visu problēmu cēloņus atrast tikai budžeta ierobežojumos, gan jau varbūt notiek arī kādas kļūdas sistēmā vai, galu galā, pie teikšanas tiek prasts neprofesionālisms…
Jā, nu filmu producēšanas jautājumi gluži nav Kinosavienības lauciņš, bet, ja runājam vienkārši par nozari kopumā, neviens taču apzināti nekad nesaka – tagad darīsim, kā pagadās. Īpaši nozarē, kur strādā cilvēki, kuri to lietu mīl un saprot, visu mūžu to ir darījuši... Es neticu, tas vienkārši nav iespējams, ka cilvēki sanāktu kopā un teiktu – tagad darīsim slikti. Nu, protams, cits jautājums ir par kaut kādiem biznesa projektiem, bet tā jau ir cita tēma.
Atskatoties vēsturē – Miks Zvirbulis 18 gadus bija Kinematogrāfistu savienības vadītājs, Ieva Romanova divos piegājienos kopā viņa rekordu pārsniedza. Vai šādi cipari tevi biedē vai varbūt tieši motivē?
Es nezinu, grūti pateikt. Pārāk daudz nezināmā.
Mēs tikai zinām, ka Kinosavienībā vadītāju nomainīt nav viegli – Ieva jau pat mēģināja aiziet, bet bija spiesta atgriezties, un Agris Redovičs 2013. gadā pēc kāda visai haotiska pārvēlēšanas mēģinājuma ironiski rakstīja – „gandrīz katrs no zālē sēdošajiem atteicās no goda vadīt LKS…”
Es jau arī reizēm mēdzu atjokot, ka vienkārši nepaspēju laikus atteikties, lai gan vispār domāju, ka ar tādu runāšanu nevajag vairot negatīvas sajūtas. Ceru, ka pakāpeniski iekarošu lielāku uzticību, lai gan jau tagad jūtos milzīgi pateicīga par tādu ārkārtīgu uzticēšanos, jo esmu te ienākusi it kā no malas. Ceru arī uz to, ka līdz ar tuvākajā laikā gaidāmajām pārmaiņām, kaut vai fizisku pārcelšanos, parādīsies kaut kādas perspektīvas, ko mēs varēsim realizēt. Man, starp citu, patīk nosaukums „Tabakas fabrika”, lai gan cigaretes nepatīk. Bet ja reiz tas ir zināmā mērā vēsturisks nosaukums, tad kāpēc ne?
Ja mēs tur nonāktu un tāda apvienošanās un domu apmaiņa tur rastos, tad domāju, ka vēl visādas jaunas lietas ir darāmas, tikai nu tas viss noteikti būs pēc Lielā Kristapa, jo tagad tiešām viss spēks aiziet uz to.
