Latvijā gada tumšākais mēnesis ir arī svinīgākais, un jau vairāk nekā desmit gadus manā svētku programmā ir arī Latvijas Televīzijas cikla “Latvijas kods. Latvija šodien” jauno filmu pirmizrādes.
Raibas kā dzeņa vēders vai, precīzāk, tik atšķirīgas, cik kinoveidotāji un mēs paši, filmas atgādina, cik interesanti esam. Un tā, šķiet, ir šīs programmas lielākā vērtība.
Šogad filmu skaits no ierastajām piecām–sešām sarucis līdz trijām, par ko ir žēl. Taču, līdzīgi kā citus gadus, filmu autori piedāvā ieskatīties mūsdienu Latvijas dažādajās šķautnēs, tādējādi vairojot mūsu izpratni par cilvēkiem un valsti, kurā dzīvojam, un arī mūsu kopīgo empātiju.
Lai gan formas ziņā un tonāli filmas atšķiras un uz pasauli veras katra no cita skatpunkta, visas runā par cilvēka attiecībām ar vidi – dabisko vai tehnoloģisko –, reflektē par izvēlēm; filmās jaušams eksistenciāls motīvs – vēlme paskatīties uz šodienas Latviju caur nākotnes prizmu. Roboti, vardes, jūra – tie ir elementi, aiz kuriem slēpjas jautājums: kā sadzīvojam ar to, ko paši radām vai iznīcinām?
Ielāde
Līvas Polkmanes debija dokumentālajā kino sākas ar dzemdību situācijas izspēli – humanoīds robots aizvieto dzemdētāju, un mediķe palīdz “piedzimt” lellei-zīdainim. Baznīcā grīdu uzkopj robots putekļsūcējs, kamēr baznīcēni pulcējas dievkalpojumam un saņem svēto ūdeni no dozatora, līdzīga tam, ko izmantojam roku dezinficēšanai. Rīgas Daiļamatniecības pamatskolas skolēni iepazīstas ar ierīci, kura palīdz klasesbiedrenei Elzai attālināti piedalīties stundā. Un Ogres Centrālās bibliotēkas vestibilā vietu ieņem piemīlīgs robots, kurš piedāvājas pastāstīt joku – par robotiem.
Domājams, jau sapratāt – Ielādes varoņi ir dažādi roboti, sākot no robotizētām ierīcēm līdz humanoīdiem. Tie, kas kļuvuši un turpina kļūt par mūsu ikdienu – izglītībā, zinātnē, rūpniecībā, izklaidē. Visdrīzāk uz palikšanu. Pat pie mūža mājām – kapiem.
Tehnoloģiski inovatīvi risinājumi ir turpinājums tam, ko cilvēks darījis vienmēr, – ar instrumentu un ierīču palīdzību centies sev atvieglot dzīvi. Tehnoloģiju ienākšana ikdienā ir neizbēgama, taču roboti cilvēku neatceļ. Tie tikai liek no jauna definēt, kas paliek mūsu ziņā, kad mašīnas pārņem rutīnu, un izlemt, cik daudz no visa tā mums nepieciešams.
Ielāde ir rimts vērojums par cilvēkiem un tehnoloģijām, nekomentējot redzēto un nesniedzot skatītājam papildu informāciju. Šī izvēle šķiet pārāk droša — cilvēks un tehnoloģijas pastāv līdzās, bet nesaistās dialogā. Kamera fiksē gan situācijas, kurās inovācijas jau iedzīvojušās, gan tādas, kur tās vēl rada mulsumu vai pirmatklāšanas prieku. Skatītājam atliek vien vērot, kā notiek “ielāde”, bet pašam palikt ārpus tās. Būtu gribējies, lai režisores skatījums būtu mazliet vairāk nolasāms.
Pretstraume
Pieredzējušākais no šāgada Latvijas koda filmu autoriem ir režisors Kārlis Lesiņš, viņa filmas prologs piesaka filmas varoņus un uzreiz arī intrigu – Šendeļevu ģimene nodarbojas ar zemūdens niršanu, attīrot jūru no rūpnieciskā piesārņojuma, bet meitai Valentīnai ir pašai savs sapnis.
Filma it kā lūst starp divām tēmām – jūras glābšanu un ģimenes attiecībām. Īsti nesaprotu, vai vairāk gribētu pievērsties vides jautājumam, jo Baltijas jūras piesārņojums nav noslēpums un ieniršana duļķainajos ūdeņos vienmēr ir aizraujoša, vai sekot Valentīnai, kurai jāpieņem lēmums – turpināt vecāku iesākto vai tomēr izvēlēties sekot savam aicinājumam. Abas tēmas vilina vienlīdz spēcīgi, taču, manuprāt, filmas emocionālais kodols tomēr slēpjas ģimenes stāstā.
Valentīnas vecāki ir nirēji, kuri arī meitu jau no bērnības gatavojuši šim darbam. Valentīna neiebilst – ar vecākiem dodas jūrā, nirst, no dzelmes izceļ nogrimušos tīklus. Tomēr Valentīnas īstā aizraušanās nav saistīta ar vecāku nodarbošanos. Kaut skeptiski un bažīgi, ka viņu darbs, iespējams, netiks turpināts, abi meitu atbalsta. Un jūra kļūst par metaforu – tā prasa drosmi ienirt un atgriezties virspusē, līdzīgi arī ģimenē – kad bērni pieaug, viņus jāprot atlaist, lai saglabātu tuvas attiecības.
Jūras un filmas varoņu tuvplāni, tāpat kā skaņu celiņš, palīdz sekot attiecību attīstībai – tās nav mutuļojošas, bet mierīgas, tomēr vienmērīgi neplūst pa straumei, bet rada pretstraumi. Un ir sajūta, ka šajā ģimenē vecāki bērnam dot iespēju izvēlēties dzīvot savu dzīvi, nevis turpināt iepriekšnolemto. Vai varbūt tā ir mana vēlme, lai tā būtu, – kad noslēdzošajā epizodē Valentīnu uzrunā blakussēdētājs un runātais teksts nav saklausāms, man no viņas lūpām nolasījās „I love fashion”…
Pretstraume ir ne tikai par jūru un ģimeni, bet arī par to, cik svarīgi atcerēties, ka arī bērnu sapņi ir daļa no paaudžu attiecībām un vērtībām.
Varžu safari
Ar pavasara plaukuma sajūtu, kad dīķī, galvas no ūdens izbāzušas un vaigus kā košļeņu burbuļus piepūtušas, dzied vardes, savā filmā ieved režisore Agnese Laizāne. Filma sākas ar mitrāju un zaļo varžu tuvplāniem ar bagātīgām dabas skaņām fonā, ko manai ausij nedaudz nomāc visādi citādi gaumīgais skaņu celiņš.
Filma Varžu safari ir ļoti zaļa — gan vizuāli, gan tematiski. Daļa no filmas varoņiem, precīzāk, varonēm, ir zaļas, daža pārsteidzoši sarkana, vēl kāda – melna ar dzeltenām kājām. Tām seko trīs zinātnieku komanda zaļos zābakos un kādā epizodē apēd pa zaļganbaltai gumijkonfektei vardes formā.
Gandrīz kā detektīvfilmā zinātnieki dominējoši zaļajā ainavā mēģina noskaidrot, kāpēc vardes maina krāsu, no kurienes uzrodas krāsainās, cik liela ir kokvaržu populācija Latvijā un cik tā ir izdzīvotspējīga. Viņi pazīst un atšķir varžu balsis, brien mitrājus un purvus, lielākoties naktī un brīžiem līdz jostas vietai, lai atrastu abiniekus, kuri ir tuvu izzušanai.
Abinieki ir tie, pēc kuriem vislabāk var noteikt vides veselību, pirmie, kas reaģē uz piesārņojumu, klimata pārmaiņām un cilvēku neuzmanību, un zinātnieki, dodoties varžu monitoringā, to dara sabiedrības un dabas interesēs. Jo daba nerunā skaļi.
Ja vairs nedzirdam vardes, varbūt klusums ir signāls, ka esam pārāk ilgi klausījušies tikai paši sevī.
Kamera ieinteresēti un jutīgi seko notiekošajam, ļaujot skatītājam justies līdzdalīgam. Tieši šī klātbūtnes sajūta dara filmu dzīvu, pat ja atbildes uz filmas sākumā uzdotajiem jautājumiem izpaliek.
Šāgada Latvijas koda filmu, manuprāt, svarīgāko vēstījumu pauž viena no Varžu safari satiktajām zinātniecēm: “Katra suga, kas pazūd, ir zaudējums. Kopumā tas ir traģiski, ja mums ir vienalga. Un lielā mērā tas parāda vienaldzību, kas vienmēr translējas arī uz cilvēkiem, vienam uz otru.”
Turpināšu cerēt – kamēr mēs būsim ieinteresēti apkārtnotiekošajā, kamēr iestāsimies par dabas daudzveidību, atbalstīsim sapņu piepildīšanu un būsim atvērti jaunajam, tikmēr vienaldzība un aprēķins neuzvarēs.
