„Dance your hearts out! / Izdejojiet sirdi!” – saka deju kopas „Daugaviņa” vadītāja Selga Apse Paula Dombrovska dokumentālajā filmā “Vairāk kā deja”, kas stāsta par Kanādas dejotāju ceļu uz Latvijas Dziesmu un deju svētkiem. Viņiem latviskums nav tikai no vecākajām paaudzēm saņemts mantojums, tas ir dzīvesveids.
Deju svētki dokumentālo filmu veidotāju redzeslokā nonākuši ne reizi vien, un divas filmas man šķiet īpaši nozīmīgas. Pirms aptuveni desmit gadiem režisors Dzintars Dreibergs, kura studijā Kultfilma tagad producēta filma Vairāk kā deja, savā dokumentālajā filmā Nāc ar mani padejot (2014) arī parādīja “vairāk kā deju”. Būdami kopā ar Siguldas Vizbulītes dejotājiem skolēnu dziesmu svētku nedēļā, filmas veidotāji dokumentēja ne tikai mēģinājumus un koncertus, bet fiksēja arī sadzīvi, aizkulises, ballītes un pusaudžu kaislības, iezīmējot kontrastu starp skatuves perfekciju un dejotāju cilvēcisko kopābūšanu. Savukārt Unas Cekules īsfilma Viena maza ballīte (2022) pandēmijas laikā sekoja līdzi jauna vidējās paaudzes deju kolektīva izveidošanai, lai jau ļoti apzinātā vecumā piedzīvotu ceļu uz Dziesmu un deju svētkiem.
Filmas Vairāk kā deja varoņus var iemīļot ļoti ātri. Pirmkārt jau filmas veiksme un kodols ir Selga Apse, deju kopas Daugaviņa vadītāja (kā man patīk, ka trimdas latviešiem ir nevis kolektīvi, bet deju kopas!). Uzmirdzot arī vizuāli (spoži sarkans Kanādas kļavas lapu hūdijs kombinācijā ar latviskiem sudraba auskariem), viņa ir kā staigājošs simbols abu tautību, latviešu un kanādiešu sadzīvošanai. Turklāt Selga ar savām mīlīgajām vaigu bedrītēm spēj mainīties kā hameleons – sirsnīga un meitenīga, kad stāsta par sevi; stingra un satraukusies mēģinājumos; vērīgi piemiegtām acīm, kad pamana kļūdu; trauksmaina un koncentrējusies, vadot kopmēģinājumu Daugavas stadionā, un pašpārliecināti stalta un tautiski lepna deju svētkos tautastērpā – kā no svētku plakāta.
Selga saka – “neesmu labākā deju skolotāja!”, viņas lielākais nopelns ir pulcēt un saturēt kopā latviešus, kuriem ir interese par deju. Tomēr Selgai ir arī ambīcijas – vismaz iegūt skatē labāku rezultātu, nekā iepriekšējā gadā. Galu galā, jo augstāka pakāpe, jo labāka vieta deju laukumā –iespēja dejot tuvāk skatītājiem, nevis pašā aizmugurē. Protams, Selgai kā svētku virsvadītājai ir lielāka atbildība, lielāks stress; viņa atzīst – skates vakars ir “nemīļākais vakars”.
Sarunās ar Ziemeļamerikā uzaugušajiem latviešiem vairākkārt esmu dzirdējusi, ka trimdas latviešu iekļaušanās Latvijas deju svētkos ne vienmēr noritējusi gludi. Bijušas domstarpības par “pareizu dancošanu”, ASV latvieši pat bijuši diezgan šokēti, kad Latvijas dejotāji pirmo reizi redzēti, “dejojot baletu, nevis latviešu dančus”. Arī šajā filmā dejotāji runā par to, cik atšķirīgi dejo “mēs un viņi”, it kā apskaužot vietējos latviešus par viņu deju prasmi. Lai uzlabotu dejas tehniku, Selga no Latvijas uzaicina viesmeistaru Jāni Purviņu, deju svētku virsvadītāju, kurš vada arī vienu no spicākajiem Latvijas kolektīviem – Līgo. Filma rāda deju drillēšanu mēģinājumos, ik pa laikam uzturot spriedzi ar atgādinājumu – līdz svētkiem tik un tik dienas.
Šī filma arī ir lielisks lodziņš uz Kanādas latviešu, vispār trimdas aktīvo latviešu dzīvesveidu. (Par spīti atvērtajām robežām, man šķiet, ka iedzimto latviešu un ārzemju latviešu ceļi joprojām maz krustojas.) Te ir dejotāja, kam deju kopa aizstāj zaudēto ģimeni. Dejotājs, jauns puisis, kurš sola pēc koncerta uzlaist polku ar savu vecmāmiņu. Meitene, kas jau zina, ka saviem nākotnes bērniem iemācīs latviešu valodu. Valodas mikslis Daugaviņā ir sarežģīts, kamera fiksējusi, ka dejotāju čati notiek angliski, arī vairāki intervētie runā angliski. Turklāt ne visiem dejotājiem ir latviešu izcelsme – viens no viņiem ir ieprecējies latviešos, bet nu jau palicis vienīgais dejotājs ģimenē, jo ne sieva, ne meitas vairs nedejo. “Esmu bijis Latvijā vairāk reižu, nekā mana latviešu sieva,” viņš smejas. Latvietības konservēšana starp Toronto debesskrāpjiem ilustrēta ainā ar tautastērpos sapucētiem tēliem betona džungļos – dejotāji ar vainagiem un latviskajiem tērpiem gaida veļas mašīnas cikla beigas mazgātuvē, iepērkas veikalā, mielojas burgernīcā, stāv krustojumā.
Filmā ir daudz vizuālu pērlīšu (galvenais operators – Reinis Aristovs). Tautiskos zābakos ieslīd Playboy zeķītes; pirms lielkoncerta tulznas uz pēdām tiek dezinficētas ar šņabi un pārdurtas ar saspraužamo adatu (au!). Un aina Rīgas ielās, kur operators iekāpis auto bagāžniekā kopā ar dejotājiem (pēc gājiena automašīnā visiem nepietiek sēdvietu), un atskan daudzbalsīgs mash-up – viens spārns dzied Zīdi, zīdi rudzu vuorpa, otrs – Sešus mazus bundziniekus...
Tiesa, man šķiet, ka deju noslēguma koncerta fragmentu un slow-mo ainu filmā ir par daudz un par garu, tās piešķir stāstam nevajadzīgu patētiskumu. Dažbrīd filma izvēršas kā skaidrojoša brošūra par Dziesmu svētkiem. Piemēram, Selga skaidro, kas ir svētku gājiens un kā pēc brunčiem var atšķirt, no kura Latvijas nostūra katra meitene ir, tad iemontēts kadrs ar stellēm un nākamais ar mazu meiteni, kura svītrainos brunčos skatās gājienu. Šo varētu atstāt reklāmas rullīšiem un izglītojošiem video, pastāstiet vairāk par Selgu un viņas daugaviešiem!
Tomēr ar prieku jāuzsver, ka filma nebeidzas ar klišeju un turpinās arī pēc Dziesmu svētkiem. “Palec, palec… spin and do your polka!” Kamēr Selga atgūst spēkus, svētku fināla deju apgūst Kanādas latviešu jaunākā paaudze – turpinājums.
Visu filmu gaidīju, vai viens no jaunajiem kanādiešiem uzlaidīs danci ar savu vecomammu pēc koncerta, kā solīja. Sagaidīju. Atsvaidziniet savu latviskumu ar priecīgi patriotisku kinostāstu, un būs jānotrauc arī kāda aizkustinājuma asariņa. Apsolu.
