Balvām nominētās studentu filmas šogad apliecina, ka Latvijas jaunie filmdari sajūt pasaules kinematogrāfijas elpu un attālinās no konvencionālām metodēm, augstāk vērtējot subjektivitāti un par vēstījuma virzošo spēku izvēloties afektu, nevis sižetu.
Klāt ir kārtējā Latvijas nacionālās kinobalvas Lielais Kristaps sezona, kas šogad pārsteidz ar vairākiem lielumiem. Piemēram, par nominācijām bagātāko darbu kļuvis Signes Birkovas kino eksperiments, manifests un meditācija Lotus (16 nominācijas), kas par jaunieviestās labākās filmas titulu sacenšas ar rotoskopijas tehnikā veidoto “tumšo viduslaiku” animācijas filmu Dieva suns. Tas jau norāda uz to, ka pēdējā laika kinovide ir bijusi auglīga dažādiem eksperimentiem, un, ja runa ir par naratīva un formas meklējumiem, šķiet tikai likumsakarīgi raudzīties uz studentu filmām, kas mazāk cieš no bažām par finansējuma pieejamības ierobežojumiem un nereti kalpo par filmdaru pieteikumu kinoindustrijā. Kā ierasts, Lielais Kristaps mulsina ar savu nomināciju nomenklatūrisko dalījumu – lai gan šogad ieviesta jauna, “žanram nepiesaistīta” kategorija Labākā filma, tai tomēr nav nominēta neviena īsfilma, savukārt daļa studentu filmu (respektīvi, studiju procesā tapuši darbi, kurus līdzproducējusi mācību iestāde) ir nominētas Labākās īsfilmas kategorijā, it kā signalizējot par kvalitātēm, kas pārsniedz no mācību procesa sagaidāmo.
Neraugoties uz sadalījumiem, nominācijām un klasifikatoriem, viena no tik mazas kinovides priekšrocībām un interesantākajām iezīmēm ir kinomākslas nozares hermētiskums – šī gada studentu darbos nereti viesojas personības no arī citiem konkursiem nominētajiem darbiem, filmu varoņi šķērso tās pašas pilsētvides telpas un noskaņas, veidojot savdabīgu sava laika un kino radošās vides rokraksta hroniku. Atlases komisijas izvēlētos darbus vieno pāris raksturlielumi – aizvien lielāka interese par afektīvo filmveidi un izteiktu subjektivitāti, eksperimenti ar vizualitāti un kadrējumu, tāpat arī attālināšanās no naratīvām struktūrām. Citējot vienu no modernisma laika lielākajiem pretnaratīva cīnītājiem, franču jaunā viļņa autoru Žanu Liku Godāru, – ja to var izstāstīt, tad nav jēgas filmēt. Lai nu tā būtu, tomēr centīšos savus iespaidus ielikt vārdos.
Pirmā lieta, kas “lec acīs”, ir animācijas klātbūtne nominētajos studentu darbos – starp tiem ir divas animētas īsfilmas un arī filma, kas izmanto animācijas un inscenējuma kombināciju. Viens no šiem darbiem līdz šim ir krietni skaļāk izskanējis publiskajā telpā – Latvijas Mākslas akadēmijas studenta, režisora Andreja Brīvuļa Tīrība pagājušogad tika iekļauta prestižā Ansī animācijas festivāla studentu darbu konkursā. Tīrība, kas tapusi pēc Kārļa Vērdiņa tāda paša nosaukuma dzejoļa motīviem, apstiprina kinoteorētiķa un Disneja studijas fana Sergeja Eizenšteina reiz izvirzīto hipotēzi, ka animācija ir radniecīga dzejas formai – tās “plazmātiskā” kvalitāte skatītājam ļauj pietuvoties abstrakcijai, nemēģinot to pārlieku intelektualizēt. Brīvuļa divdimensionālā animācijas tehnika, kas iekļauj vienkāršas formas un krāsu blokus, sasaucas ar Vērdiņa ikdienišķo izteiksmes stilu, vēstot par kādu romānu, kādām attiecībām un zināmiem rituāliem, kas ļauj noturēt smalko normalitātes ilūziju.
Rituāli un procesualitāte ir arī režisores Alvīnes Jansen (LKA Nacionālā filmu skola) post- vai pre- apokaliptiskās fantāzijas Putekļu pastardiena pamatā – filmas komanda ar animācijai līdzīga miniatūru maketu filmējuma palīdzību skatītāju ieved pelēku izmešu piepildītā ainavā, kuras vidū kādā augstā mājā ar obsesīvu tīrības uzturēšanu nodarbojas vecā Švammes kunga dēls. Darbs kompaktā formā sintezē Terija Giljama (piemēram, Brazīlija / Brasil, 1985) sirreālo absurda komēdiju ar Žana Pjēra Ženē (Delikateses / Delicatessen, 1991; Amēlija / Amelie, 2001) silto toņu un bērnības murgiem līdzīgo šausmu kontrastiem. Filmas konceptuālo rāmi veido filmas sākumā lasāmās dzejas rindas vecišķā burtveidolā – anahronisms filmas brīvajam sižetam sniedz fabulas slāni, to rāmējot kā sīzifisku, metaforisku apceri par neirotiskās cilvēces veltīgajām cīņām, tostarp pret putekļiem.
Arī animācijas tehnikā veidotā Anetes Grīnbergas (Latvijas Mākslas akadēmija) filma Aizmiršanas dārzā nenodarbojas ar klasiska naratīva būvēšanu, skatītāju ievedot fantastiskā telpā, kurā kādas civilizācijas atstātus artefaktus, kas apauguši dzelkšņainām stīgām, pēta no liesmām veidots tēls. Darbs tikpat labi strādā kā vēstījums par posthumānu pasauli, kā Junga simbolu pasaulē bāzēta sirreāla apcere par emociju transformējošo spēku – filmas centrālais, vārdā un sugā nenosauktais tēls atklāj, ka viena asara var būt spēcīgāka par paša liesmojošajiem pūliņiem.
Viens no jautājumiem, kurus, šķiet, pēdējos gados risina Latvijas īsfilmu veidotāji, ir subjektivitātes un dokumentārās modalitātes attiecības. To spilgti uzrāda arī operatora un režisora Arņa Kalniņa (LKA Nacionālā filmu skola) veidotā portretfilma Vērotājs, kas formāli seko fotogrāfa Jura Kalniņa ikdienai. Par filmas galveno varoni gan var uzskatīt arī pašu operatoru, kas izteikti ienāk filmas telpā ar savu kadrējumu izvēli, kameras kustību un dramatisko skaņas režiju, mēģinot attēlos runāt par kādu, kas runā attēlos. Afektīvās mizanscēnas kopā satur gan dronējošais skaņu celiņš (latviešu ekperimentālās mūzikas grandi Gas of Latvia), gan varoņa piedāvātās anekdotes, par kurām gan smieties īpaši negribas, kad nodibināta asociācija starp dronu kadriem un Ukrainā noritošo karadarbību. Zināmus jautājumus rada kadri, kuros fotogrāfs rok kapu, taču laikam jāatzīst, ka pasaulē pēc Kirstenas Džonsones filmas Diks Džonsons ir miris / Dick Johnson is Dead (2020) šāds paņēmiens ir rehabilitēts no apsūdzībām par sliktu gaumi.
Varonis kā tikai formāls iegansts dokumentārai izmeklēšanai parādās arī režisores Rasas Droiskas (LKA Nacionālā filmu skola) filmā Bardo – režisore darba sākumā piesaka sapni, kurā viņa dzenas pakaļ filozofam, nelaiķa žurnāla Rīgas Laiks izdevējam Arnim Rītupam. Lai gan nelineārajā darba sižetā notiek mēģinājumi sameklēt Arni Rītupu ar pieaugoši nekonvencionālām metodēm (piemēram, zvanot pie nejauši izvēlētu dzīvokļu durvīm), lakoniskais stāsts labi notver smeldzi, ko rada neiespējamība kādu pazīt “pa īstam”, pat ja šķiet, ka tā prāts ir tik labi pazīstams. Filmā parādās arī viena no pēdējā laikā spilgtāk atmiņā palikušajām saspēlēm starp rakstītu tekstu un filmas tekstu; semiotiska rotaļa.
Vistuvāk klasiskai formai ir Mārtiņa Jansona (LKA Nacionālā filmu skola) režisētā dokumentārā īsfilma Klusuma harmonija, kas seko pirmklasniecei Leldei un viņas mātei. Lai gan filmas beigu titros minēta Leldes nerunīguma diagnoze, patiesību sakot, darba spēcīgākās komponentes ir veiksmīgi izvēlēti varoņi un mēģinājums tuvplānā fiksēt to, cik skaļa, ņirboša un impulsu pilna ir bērna dzīve, temata atklāšanai izvēloties subjektivitāti, nevis faktu vezumu.
Līdzīgu paņēmienu, tiesa, fokusējoties uz bērna perspektīvas emulāciju, detalizētu skaņu ainavu un asociatīvu montāžu, piedāvā arī režisores Līvas Kleperes (LKA Nacionālā filmu skola) īsfilma Manas pirmās bēres, skatītājam piedāvājot identificēšanos ar mazu meiteni, kas dodas uz bēru mielastu. Ēdiens kā groteska, nojaušami, bet līdz galam nesaprotami radinieku konflikti un uzvedības normas – šis darbs apliecina pasaules kinematogrāfā novērojamo nerimstošo interesi par afektu, nevis sižetu kā filmas naratīvo motoru.
Tiesa, no afektīvās filmveides ietvara izlec studentu konkursā ievietotais, taču kinojomā jau labu laiku strādājošais režisors Reinis Ūbelis (LKA Nacionālā filmu skola), kura darbs No No Place Hotel vairāk šķiet turpinām moderno sirreālistu Deivida Linča un Roja Andersona tradīciju (te jāmin arī Ildzes Felsbergas augsti novērtētā īsfilma Kur saulīte nakti guļ? (2025) no pagājušā gada studentu filmu izlases). Hotelis ārpus laika un telpas, novērošanas kameras jeb bezkaislīgais operators, montāža, kas eksponē bez asociatīvā sloga. Šis ir tuvākais, kas līdz šim Latvijas kinematogrāfā izveidots krustojumam starp Mirdzumu / The Shining (1980) un Iekšzemes impēriju / Inland Empire (2006), – Reiņa Ūbeļa filma apvieno interneta kultūrā sastopamo interesi par robežstāvokļu telpām (liminal spaces) ar tumšu humoru, kas gan brīžiem bīstami tuvu flirtē ar sliktas gaumes robežu.
Visbeidzot, šāgada Lielā Kristapa studentu filmu nomināciju sarakstu noslēgšu ar, iespējams, dzīvespriecīgāko izlases filmu (ko gan nevarētu pateikt pēc tās nosaukuma), proti, Žļurga (LKA Nacionālā filmu skola). Režisoru Aivara Šaicāna un Jēkaba Okonova darbs par nejaušu draudzību meistarīgi apvieno afektīvās filmveides instrumentāriju ar mokumentāru pilsētas simfonijas formu, sekojot filmas varoņiem cauri pelēkajai Rīgai, tās krogiem, baznīcām un ielām. Britu grupa The Verve reiz deklarēja, ka mīlestība ir troksnis, Šaicāns, šķiet, pretī deklarē – draudzība ir ritms.
Un apskata rezumējumā gribu paust prieku, ka par studentu darbiem rakstīt kļūst arvien grūtāk – šogad svinam vēl vienu soli tuvāk postnaratīvam jaunam vilnim.
Lielā Kristapa balvām nominēto studentu filmu un citu īsfilmu seansi un pirmizrādes – kinoteātrī Forum Cinemas 24. februārī un 25. februārī 18:30, Tallinas kvartāla Angārā 26. februārī 18:30 un 21:00
