Varētu domāt – nosaukt filmu par „paaudzes portretu” nozīmē ielikt to kastītē, kas attiecas tikai uz pavisam nelielu sabiedrības daļu. Tomēr, kaut gan Mūžīgi jauni ataino ļoti konkrētu pieredzi ļoti konkrētā laikā, stāsts, kā vienmēr, nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām. Caur citu cilvēku portretiem mēs varam satikt paši sevi. Arī tad, ja portretētais liekas svešs.
Varbūt man ir tik viegli izdarīt šādus secinājumus, jo piederu Armanda Zača paaudzei un pazīstu visu ekrānā redzamo. Mums, nu jau trīsdesmitgadniekiem, patīk sevi nomocīt – mēs uzņemamies pārāk lielus darbus ar pārāk īsiem termiņiem, arī brīvajā laikā dzenam sevi līdz izceptām smadzenēm, bet sakām, ka nevarētu kļūt par vecākiem, jo tas ir pārāk grūti. Esmu gan iekšēji, gan no malas redzējusi vairākas no filmas varoņu cīņām (paaudzes valodai atbilstošāk būtu teikt stragliem), un man tās šķiet universālas. Atsvešinātība, izvairīšanās no realitātes, grūtības komunicēt par savām patiesajām jūtām, performatīva draudzība. To mums ieaudzināja mūsu vecāki. Tikai viņi lietoja alkoholu un gāja pakārties birzītē. Mums ir iespēja pašdestrukcijas ciklu pārtraukt, meklēt palīdzību pie dažādiem psih- speciālistiem un akūtā gadījumā paviesoties stacionārā. Vēl tikai vajadzēja kādu ainu, kurā varoņi rēķina, cik liela deva jāņem, lai pārkāptu antidepresantu dēļ paaugstināto slieksni, un mūsu attiecības ar mentālās veselības aprūpi būtu atainotas pilnā mērā. TIkai man nešķiet, ka kāds no Mūžīgi jauni varoņiem būtu gājis pie psihiatra.
Sonora Broka savā recenzijā filmu sauc par atzīšanos mīlestībā draugu kopai, taču man aktīvu mīlestības klātbūtni te saskatīt ir grūti. Katrs no kopas elementiem ir tik dziļi nogrimis pats savā dzīvē, ka ne meklē līdzcilvēku atbalstu, ne ievēro viņu ciešanas. Tās ir paralēlas dzīves, kurām gandrīz nekā vairs nav kopīga. Ir skaidrs, ka agrāk viņi ir bijuši ļoti tuvi, un pašos pamatos viņus joprojām saista mīlestība. Taču šobrīd viņi satiekas ballītēs, kur uztur draudzības ilūziju dzīvu, un reizēm cits citam izpalīdz ar praktiskām lietām; emocionālais atbalsts, kam būtu jābūt draudzības pamatakmenim, izpaliek.
Nerodas sajūta, ka viņiem būtu kopčats, kurā dalīties ar ikdienas sīkumiem, vai arī paradums citam ar citu no sirds izrunāties.
Visskaidrāk tas saskatāms, protams, Mārtiņa tēlā. Radošais flows, kā viņš apraksta savu apreibināšanās karuseli, rauj viņu zem ūdens, taču Mārtiņš atsakās par to reflektēt. Viņš neskatās pats savā tumsā un par to nevienam nestāsta. Tās dažas reizes, kad kāds izrāda rūpes par viņa stāvokli, viņš tās uzreiz atgrūž. Draugi baidās viņam pieiet tuvāk, jo nezina, ar ko tur sastapsies, bet paziņām pat neienāk prātā, ka stilīgais ballētājs kaut ko sevī slēpj. Tā par, iespējams, traģiskāko tekstu visā filmā kļūst vārdi: “Mārtiņam viss ir labi. Mārtiņam vienmēr viss ir labi.”
Domājams, Mārtiņa dēmoniskās dejas un ķermeniskā saplakšana arvien tuvāk ellei un tālāk no gaismas ir horeogrāfes Rūtas Pūces nopelns. Emīls Ralfs Zagorskis, kurš aktieru ansamblī īpaši izceļas, izmanto ķermeni ne tikai uzstāšanās laikā, kad viņš salokās un pārlokās, garās ekstremitātes peldinot pa gaisu; viņa ķermeniskums ir apzināts arī sadzīviskās ainās. Skaļais paštēls viņu vizuāli noēd, padarot pašu pavisam maziņu. Filmas gaitā Mārtiņš zaudē cilvēka apveidu un metamorfozes kulmināciju piedzīvo zilganpelēku dūmu pilnā virtuvē, sagumis kā zirneklis pie galda. Un, lai vai kā viņš justos vai izskatītos pēc tam, šis kailais, bezgalvainais nezvērs ir neatgriezeniski iemitinājies viņa dvēselē.
Mārtiņa mājas biedrs Dainis to visu redz. Gadījuma sakarus, naudas izšķērdēšanu, piesmēķēto virtuvi, neēšanu, nerunāšanu, negulēšanu. Taču Dainis pēc dabas ir novērotājs. Ar viņu rezonē pārvērtību šova dalībnieces teiktais, ka viņa jūtas tā, it kā savā dzīvē nemaz nepiedalītos, – un arī Dainis visu vēro pastarpināti. Starp viņu un pasauli ir vai nu kamera, vai iedomāta siena, kas neļauj viņam pa īstam iesaistīties notiekošajā. Tāpēc Mārtiņa dzīve viņu parauj līdzi, liekot norīt tabletes un šaubas, un droši vien tāpēc viņš īpaši necenšas Mārtiņam palīdzēt un padodas pie pirmās pretestības. Kārlis Dzintars Zahovskis to pašu ne pārāk asredzīgo varoni atveidoja arī Armanda Zača 2023. gada īsfilmā Resistance is Futile, versijā par to, kas ar Mārtiņu (arī īsfilmā viņu atveido Emīls Ralfs Zagorskis) notiek tad, kad viņš pārceļas uz lauku mājām, un par to, kā nevar izglābt cilvēku, kurš negrib tikt glābts. Komanda, kas strādāja pie īsfilmas, ieskaitot komponistu Tomu Auniņu un operatoru Ēriku Pollumā, Armandu Začu pavadījusi arī filmas Mūžīgi jauni uzņemšanas laukumā; kopīgi iemēģinātā roka ir palīdzējusi radīt filmu, kas labi plūst, neķeras un izskatās iespaidīgi labi.
Mārtiņa lejupslīdi vismaz kāds ievēro (kaut gan Daiņa neiesaistīšanās ir tēma, ko es gribētu izprast labāk), bet, piemēram, Kitijai, kura arī atrodas kraujas malā, neviens tā īsti uzmanību nepievērš.
Varētu teikt – Lienes Lindes nesenā spēlfilma Melnais samts (2024) varētu būt Mūžīgi jauno turpinājums vai spin-off,
jo apģērbu veikalā strādājošās, radošā krīzē nonākušās Sabīnes Tīkmanes un Ingas Tropas atveidotās varones piedzīvo vienu un to pašu bezizejas sajūtu – un abas to risina ar lēmumiem, kas patiesībā nav nekādi risinājumi. Vīna pudeles, apātija, trauku krāvums izlietnē – Kitijai ir depresija. Viņa ir vienīgā, kuru kāds no malas atļautos saukt par vientuļu. Viņas nolemtība atšķiras no Mārtiņa kritiena, jo viņai nav iespējas tādā mērā ļauties bohēmas virpulim – turklāt viņa tajā vairs nejūt agrāko valdzinājumu. Kitija piedzīvo radoša cilvēka ieslodzījumu ikdienas pienākumu skavās, nav spējīga pateikt „nē” citu vajadzībām un ir pazaudējusi sevi. Nekas vairs nesniedz gandarījumu. Taču, tā kā grūti ir visiem, viņa mūžīgo nogurumu noraksta uz neīsto vidi vai darbu, vai attiecību trūkumu. Kāds no draugiem varētu viņai pateikt: “Hei, Kitij, varbūt tev vajag terapeitu?” Bet draugi ir pārāk aizņemti paši ar savām grūtībām. Šis ir atgādinājums – ja tu nevienam nepateiksi, ka tev vajag palīdzēt, visi pieņems, ka tu pats tiec galā. Bet iemācīties palūgt palīdzību ir ļoti, ļoti grūti.
Cīņa pret tumsu ir bezgalīga, jo, ja to pārtrauc, tumsa uzvar, un tu aizej tajā kā mums visiem pazīstami mārtiņi, kuriem vairs nebija spēka cīnīties. Var paveikties, un tu apstāsies pusceļā. Kā Anna, ko paglābj psihoneiroloģiskā slimnīca. Man personīgi ir ļoti žēl, ka Elzai Gaujai neizdodas iznest Annas varoni, kura ir uzrakstīta ar skatienu no ārpuses, nevis izpratni par iekšējiem procesiem. Es viņai noticu tikai tāpēc, ka to pazīstu. Aiz viņas distancētā, pārlieku mierīgā eksterjera slēpjas nemitīga spriedze – tā liek viņai norakties darbā, kura skaidrie noteikumi rada disciplīnas iespaidu, paciest izdzisušas un jau par naidīgām kļuvušas attiecības un ne ar vienu nekad neizrunāties.
Tomēr filmā Anna kalpo tikai kā pretstats Kasparam, kā akmens, kam pāri veļas dusmu viļņi. Viņas nekustīgums Kasparu dzen izmisumā, kaut gan patiesībā tieši viņš ir tas, kura stagnācija iesprostojusi viņus abus. Viņš audzē marihuānu un sēnes, bet viņam nekad nav naudas, viņš pats neko negrib no dzīves un uzskata nākotnes plānus par personīgu uzbrukumu. Aktiera Antona Barona sejā īsts dzīvīgums parādās tikai tad, kad viņš piedāvā uztīt džointiņu. Liekas, tagad mums ir pašiem savs Midsommar, ko skatīties ar potenciālo partneri, – ja viņam Kaspars liekas normāls, nākamo randiņu labāk atcelt.
No aizmiršanās rata ārā tikuši ir tikai Alekss un Ieva. Viņi tikko kļuvuši par jaunajiem vecākiem un piedzīvo problēmas, kuras sabiedrībā tiek aktualizētas arvien biežāk, – saspīlējumu attiecībās, jaunas māmiņas vientulību un mājas darbu slogu. Alekss, tāpat kā visi viņa draugi, strādā darbu, kas viņu neinteresē, un Ievai ir grūti pielāgoties mātes statusam, kurš tomēr nenes tikai laimi, kā bija solīts. Tas parasti ir izaicinājums arī draudzībai. Var gadīties, ka tava draudzene auklē savu pirmo bērnu un tu noklusē, ka tavas paģiras ir no nelegālām substancēm, jo viņai tās nepatīk. Bet var gadīties arī kā filmā, kur Riharda Sniega lieliski atveidotais, nogurušais tētis ratu pastaigā iet pēc gramiņa, lai varētu saraut iekavētos darbus.
Kopumā uz aktieru ansambli ir prieks skatīties. Domājams, tieši viņi ir iemesls, kādēļ es filmu esmu noskatījusies jau trīs reizes, un man vēl nav apnicis. Katrs no viņiem saprot savu varoni – varbūt tāpēc, ka arī viņi ir labi pazīstami ar scenārijā uzrakstīto dzīvi. Un, kā norāda arī Sonora Broka, Zača montāžas režisora bagāža palīdz filmai ritēt raiti, piebremzējot tieši īstajos brīžos, izliekot pareizos uzsvarus un stāstniecībā prasmīgi izmantojot krāsas un mūziku.
Klupšanas akmens gan ir dialogi. Visi Armanda Zača paaudzes režisori ļoti strādā ar to, lai runātais teksts būtu dabisks, tomēr arī te (līdzīgi kā Asistentē) pārāk bieži īstās, plastiskās situācijās varoņi runā stīvu, rakstītu tekstu. Varbūt tāpēc, lai tiktu pateikts īstais saturs. Bet blakus nolasītiem dialogiem ir arī daudz brīnišķīgu mirkļu, kuri pilnīgi noteikti ir paņemti no dzīves (draudzēties ar radošiem cilvēkiem ir bīstami, jo viņi tavus stāstus ieliks savā mākslā). Īpaši jāizceļ Janas Herbstas dzemdētāja – tur viss ir pa īstam.
Bet vēl gribētos, lai kādam no viņiem ir kaķis. Grūti noticēt, ka nevienā no gandrīz-trīsdesmitgadnieku mājsaimniecībām nav mīļdzīvnieka.
Pagājušā gada septembrī Kino Rakstu sarunā ar Alisi Zariņu Armands Začs savu radīšanas procesu raksturoja šādi: “Tajā brīdī, kad rodas filmas ideja, man ir tāda sajūta, ka dzimst kaut kāda pasaulīte. (..) Es noticu šai pasaulītei, un tad man viņu vajag radīt.” Es arī esmu noticējusi viņa pasaulītei, un mani iepriecina manas paaudzes ambīcijas uz patiesumu. Es ļoti izbaudu rotaļas ar formu, taču man šķiet, ka Latvijas kino pietrūkst īstenības, un man ir paveicies, ka dzīve, kas tiek ienesta kino, ir man pazīstama. Bet tiem, kuri jūt vajadzību sūdzēties par neatpazīstamību, es iesaku paskatīties dziļāk. Cilvēks vienmēr ir atpazīstams.
