Leldes Kovaļovas producētā un Vlada Kovaļova režisētā daudzsēriju filma „Nelūgtie viesi” ir jaunāko laiku fenomens vismaz „fanu kluba” izmēru ziņā, tomēr trešā sezona šobrīd izsludināta kā pēdējā.
Kamēr daudzsēriju filmas “Nelūgtie viesi” 3. sezona nominēta Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps labākās daudzsēriju filmas kategorijā, platformā TET jau ieradusies Leldes Kovaļovas jaunākā iecere, dokumentāls raidījums Nozieguma rekonstrukcija. 7 pašmāju krimināllietas – plānots, ka tas tematiski, tikai šoreiz true crime žanrā, pārņems Nelūgto viesu stafeti (3. sezona izziņota kā noslēdzošā).
Daudzsēriju filma Nelūgtie viesi ir jaunāko laiku fenomens tieši fanu ziņā, lepojoties ar plašu un uzticīgu skatītāju loku, kuri aizrautīgi seko līdzi katrai sezonai. Seriāla galvenie varoņi, Ričards Eversons (Andris Daugaviņš) un Oskars Tirsa (Niklāvs Kurpnieks) jau folklorizējušies, parādoties dažnedažādu reklāmu materiālos. Tiesa, seriāla fani ir tikpat aizrautīgi, cik vērīgi, pamanot vissīkākos kontinuitātes klupienus vai neticamas detaļas, un reizēm kritiski, norādot, ka pirmā sezona nemainīgi paliek spēcīgākā, – varbūt arī tādēļ nācis Kovaļovu lēmums vismaz šobrīd likt punktu Nelūgto viesu maratonam.
Katru no Nelūgto viesu sezonām ir iespējams skatīties atsevišķi, jo sižetiskās līnijas, kas skar izmeklējamo noziegumu, nav savstarpēji saistītas, tomēr, ja ir vēlme izsekot abu izmeklētāju attiecību līkločiem un attīstībai, labāk sākt no sākuma. Trešajā sezonā joprojām abu izmeklētāju duetā galveno toni nosaka Ričards, kura tēlā apvienojas divi detektīvseriālu izmeklētāju tropi – dumpinieks, kurš pārkāpj noteikumus, un vientuļais vilks, rupjš ciniķis, kuru nogurdinājusi pasaule. Trešās sezonas finālā pieredzam arī visai ekscentrisku Oskara tēla izaugsmi – viņš piedzīvo epizodi, kas atgādina psihotisku traucējumu lēkmi, un tās laikā iegūst līdz tam neredzētu pārliecību un spēku. Šī aina šķiet kā tiešs veltījums Vokīna Fīniksa metamorfozēm Džokera lomā Toda Fīniksa 2019. gada filmā Joker, tāpat arī sasaucas ar populāru mītu par vikingu praksi pirms izšķirošām kaujām lietot psihotropās sēnes, kas mazināja ķermeņa spēju izjust sāpes un piešķīra neticamu drosmi un pašapziņu, pārvēršot sēņu lietotājus par superkareivjiem.
Noslēguma sezona paver iespēju spēlei ar galvenā varoņa pazušanu un iespējamo bojāeju vai vismaz vilšanos savas misijas nozīmīgumā un līdzcilvēkos kopumā. Seriāla veidotāji šo iespēju arī izmanto, dažubrīd gan naratīva uzsvariem aizvirzoties pavisam prom no izmeklējamā nozieguma uz peripetijām abu likumsargu dzīvēs. Oskara un Ričarda duets ir tipisks “dīvainais pāris” – iesācējs pārī ar veterānu, tomēr abi mācās viens no otra. Šī sezona ir arī kā nozīmīgs posms abu izmeklētāju “coming of age” – pieaugšanas jeb nobriešanas stāstā. Ričards atklājas kā mīlošs vectēvs, Oskars – kā drosminieks ar iniciatīvu un kliedzošu taisnības izjūtu.
Žēl gan, ka arī trešajā sezonā vēl joprojām nav rimušas alkas pēc Oskara uzvārda Tirsa fonētiskām modifikācijām – tas ir joks, kas nebeidz atkārtoties, iegūstot dažnedažādās fekālās tēmas interpretācijas. Liekas, zemākais punkts tiek sasniegts sezonas 2. sērijā, kad Oskars, nupat kā detalizēti izskaidrojis, kādēļ nevar nokārtoties degvielas uzpildes stacijas labierīcībās, pazūd ceļmalas krūmos, un pie izmeklētāju auto piestāj policijas ekipāža – to skatoties un klausoties, ir grūti sevi motivēt turpmākajām sērijām. Tomēr interesanti, ka līdz ar paģiru rimšanos seriālā mazinās arī vulgāras leksikas izmantojums – “jebaķ pa muguru” turpmāk izskan vēl tikai reizi.
Izmeklētāju duetam nākas atšķetināt smagu un izaicinošu lietu, kas saistīta ar bērnu seksuālu izmantošanu un tirdzniecību, bet policistu ikdiena ārpus darba ir tik raiba (kāzas, kāzu nakts, iecerētais medusmēnesis), ka pašai nozieguma līnijai atlicis mazāk enerģijas. Ir vairākas galvenā naratīva sānu kabatas, no kurām seriāls drīzāk zaudē, nevis iegūst. Neobligāta ir Oskara sievas Amandas (Gerda Embure) un vecmāmiņas (Inese Kučinska) mērošanās spēkiem – viņu dialogi bezcerīgi izlīst sintētiski didaktiskās frāzēs, un tā arī netop skaidrs, ko šī paternitātes sāga dod kopējam stāstam.
Tikpat neargumentēta ir tipiskas detektīvseriālu “liktenīgās sievietes” Helēnas (Kintija Stūre) un visas tango deju kopienas loma. Stāsta līnija acīmredzot domāta, lai skatītājam atsegtu Ričarda emocionālo pasauli, tomēr šis pamazām būvētais, komiski uzlādētais un neveikli īstenotais naratīva atzars izčākst. Iecerētās kulminācijas brīdī kriminālseriāla modu nomaina hibrīds starp romantisku drāmu un reklāmu – epizodi aizsāk varoņiem (īpaši jau Ričardam) nedabiski monologi kā no mākslīgā intelekta piedāvājuma par tēmu “dzīves apbružātais bruņinieks” un “neatkarīgā”, un
viss turpinās ar izteikti dekoratīvu seksa ainu, bez kuras neapšaubāmi varēja iztikt.
Seriāls ticis uzņemts Kandavā un Liepājā, ar abu pilsētu atbalstu. Kandavas filmēšanas vietām vēl piemīt mazpilsētas šarms, bet Liepāja kadrā tiek reprezentēta ar viesnīcu Promenāde un Līva fasādēm, plus namiņu, kurā mīt ar noziegumu saistīta ģimene. Varbūt vēl kāda lokācija palikusi neminēta, tomēr iespēja filmēt piejūras pilsētā ar unikālu vēsturisko arhitektūru un raksturīgām dabas ainavām ir palaista vējā.
Lai gan titros tiek godīgi informēts, ka seriālā izmantota produktu reklāma, brīžiem šķiet, ka redzam tikai reklāmas nolūkiem tapušus kadrus; tas pats attiecas arī uz filmēšanas vietām. Nesen TV360 bija skatāms Mēnessgājējs / Moonraker (1979), 11. filma par britu slepenā aģenta Džeimsa Bonda piedzīvojumiem, kas atgādināja, ka reklāmas elementi filmā var tikt izmantoti arī vieglā un asprātīgā veidā – piemēram, izšķaidot milzu British Airways reklāmas stendu; arī citu labu piemēru kinematogrāfijā netrūkst, lai Nelūgto viesu varoņiem nebūtu nepārtraukti jāmaina un kadrā jāatrāda dažāds autotransports. Vairāk uzmanības būtu noderējis rekvizītiem un detaļām, kuras šķiet jau pietiekami daudz redzētas dažādos starptautiskos audiovizuālos darbos, – piemēram, slepenā moku istaba, kurā nekad nedarbojas televizors, lai gan tik uzskatāmam rekvizītam būtu jāpiemīt funkcijai.
Trešās sezonas pirmās sērijas uzsilst lēnām, raisot jautājumu par garuma un satura attiecību pamatojumu, arī vēlāk izteikti dinamiski posmi mijas ar ritma iekritumiem (jau minētajām stāsta sānu kabatām), tomēr jaunākā sezona skatāma samērā raiti. Detektīvseriālu likumu ābece nepieviļ, Kovaļovi labi būvē dramatisku spriedzi. Sezonas sākumā skatītājs iegūst vairāk informācijas nekā likumsargi, tiek izraisīta empātija pret upuri, bet vēlāk Eversons tiek nodrošināts ar slepenām zināšanām un informāciju, kuras nav ne auditorijai, ne citiem varoņiem. Šīs sezonas galvenā nozieguma organizētāji un izpildītāji nav paši veiklākie un elegantākie darbinieki pagastā (to, lai gan mazākā mērā, varam attiecināt arī uz iepriekšējām sezonām), – sērijām ritot, Nelūgto viesu ļaundari zaudē savu baisumu un harizmu, ļaujot mirdzēt Eversona un Tirsas duetam. Šoreiz nozīmīgu lomu spēlē arī izmeklētāju trešais kolēģis Uģis (Mārtiņš Kalita), bet lielākajās otrā plāna lomās ir maz spilgtu pieteikumu, aktieriem diezgan trafareti aizpildot piešķirtās lomas.
Toties jāpiemin atzīstami aktierdarbi mazākās otrā plāna lomās, kurās redzami arī neprofesionāli aktieri, – piemēram, pārsteidzoši organiska ir Aurēlija Proņina nolaupītās pusaudzes lomā. Tāpat jāizceļ viens no kolorītākajiem Kandavas elementiem, bezpajumtnieks Varis, kura lomā – nu jau mūžībā aizgājušais Edmunds Aizkalns; arī Markuss Vašs, kurš ne reizi neļaujas kārdinājumam pārspīlēt bijušā cietumnieka tēlu, raisot patiesu empātiju pret savu varoni. Vašs, tāpat kā vēl viens seriāla aktieris, Edvīns Astahovs, atrodami hokeja spēlētāju datu bāzēs, bet Astahovam pieder arī sporta deju studija, te arī skaidrojums viņa lomai kā deju pasniedzējam.
Medijos Kovaļovi raksta “kino ir mūsu kaislība”, un to apliecina arī viņu darbi, kuru tapšanā acīmredzot iesaistīti gan draugi, gan kolēģi. Šī aizrautība ir jūtama filmā, kas konvencionālā kinovalodā runā par pazīstamo un mazliet – par bīstamo, te arī skaidrojums lielajai fanu bāzei. Šādai, uz plašu auditoriju vērstu daudzsēriju darbu klātbūtnei mūsu ekrānos ir liela nozīme, bet līdz ar to vēstījums un forma nes lielu atbildību. Nenoliedzot tēmas aktualitāti un veidotāju profesionālos muskuļus, jāpiemin arī klupieni, kas neļauj Nelūgtos viesus izcelt kā laikmetīgu un iekļaujošu darbu. Seriāla dialogos diemžēl ērti jūtas gan rasistiski, gan homofobiski jociņi, diskreditējot likumsargu tēlus gan to tiešajos pienākumos, kad jāsniedz atbalsts aplaupītam un ieslodzītam citas ādas krāsas tūristam, gan brīvā laika brīžos, kad gandrīz jākrīt ģībonī, uzzinot par sava tango pasniedzēja homoseksualitāti. Varbūt jāatgādina pašiem seriāla veidotājiem, ka Leldes Kovaļovas mājaslapā īpaši izcelts citāts no filmas Kalpone / The Help (2011) – „Tu esi laipns. Tu esi gudrs. Tu esi svarīgs”.
Radošais duets Lelde un Vlads Kovaļovi kopīgi veidojuši jau divas daudzsēriju filmas – Bezvēsts pazudušās (2020–2022) un Nelūgtie viesi (2023–2025) – ar Vladu kā režisoru, scenārija autoru un montāžas režisoru, savukārt Lelde ir galvenā producente un kostīmu māksliniece. Nelūgtie viesi tapuši kopražojumā ar TET, ilustrējot samērā neseno tendenci, ka straumēšanas platformas iesaistās audiovizuālo darbu veidošanā jau agrīnā posmā. Ja salīdzinām abas daudzsēriju filmas, Nelūgtie viesi ir apliecinājums Vlada Kovaļova filmveides prasmju izaugsmei. Ja vien pārvarētu tieksmi izpatikt kādam iedomātam skatītājam, liekot varoņiem plēst nekorektus jokus citu pēc cita, šī radošā dueta profesionālā kapacitāte, vismaz izklaides seriālu jomā, ir daudzsološa.
