Šajā recenzijā apskatu divas filmas, kas stāsta katra par savu laikmetu un kvīru dzīvi un nāvi tajā. Varbūt tieši tāpēc jāskatās abas, lai sajustu lielo attālumu, kas šķir Miasmas brīvību un 19. gadsimta smagumu. Filmu “Pusaudžu sekss un nāve Miasmas nometnē” meklējiet RIGA IFF Festivālu īpašajos atradumos, bet “Nav miera grēcīgajiem” – Ziemeļvalstu filmu akcentos.
Jāteic, ka šogad esmu piedzīvojusi formas katarsi divreiz. Pirmoreiz – lasot Afganistānā dzimušās amerikāņu autores Patmīnas Sabitas grāmatu Labi cilvēki / Good People (2026), kas visādā ziņā spīdzināja manu pie naratīva skaidrības pieradušo prātu un atgādināja, ka ir iespējams baudīt piesātinātas, pretrunīgas saturiskas druskas pat tad, ja autoram nekad nav bijis nodoma jebko sakārtot. Grāmata būs īsts gardumiņš visiem, kas strādā ar skaņu un veido dokumentālus stāstus, un iedos jaunu pārliecību par fragmentārisma un vēstījuma pretrunīguma burvību.
Otrs patīkamais trips šogad ir bijis Džein Šonbrun filma Pusaudžu sekss un nāve Miasmas nometnē / Teenage Sex and Death at Camp Miasma (2026).
Es pat nezinu, ar ko lai sāku aptvert savu ekstāzi – vai tās ir superdekoratīvās lokācijas, kas kā pastkartes mainās fonā un klusā, krīpīgā balstiņā it kā stāsta –
šis sniegs nav īsts, šī lāsteka ir pielīmēta, šīs kalnu ainavas ir uzzīmētas un izkrāsotas LSD ietekmē, bet tu vienalga tam noticēsi, jo tas ir maģiskais montāžas spēks.
Vai labāk sākt ar biezo asociāciju mudžekli, kas savirpināsies arī jūsu galvās, it īpaši tad, ja jūsu tīņu gadi pagājuši deviņdesmitajos. Vai varbūt man izstāstīt, ka pēc filmas redzēju visu laiku vispriecīgāko sapni, kurā visi, kurus vidusskolā ienīdu, mani dievina un apkalpo.
Šī ir filma, kurā satiekas Marsela Dišāna Anémic Cinéma (1926), šoreiz tikai kvadrāta un svītru formā, Tvinpīkas dīvainības gars, agrīno datorspēļu grafikas stilistika un melodijas, astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem raksturīgas vērienīgas un ilgas panorāmas, lēnas piezūmošanās, pakāpeniskās pārejas, kas ne obligāti iedod kādu jaunu paradigmu, ko atklātu dubultā ekspozīcija, mūzika, kas visu pasaka priekšā, un slešeru (slasher, nejaukt ar šleseru) žanram raksturīgās pirmatnējās briesmas, kas uzglūn ikvienam jauniešu bariņam dabā, jo tur ir viss – ūdens, mežs, nošķirtība no civilizācijas, nenozīmīga pieaugušo klātbūtne, tīņu neremdināmā kāre pēc seksa un pārkāpumiem un absolūta nespēja orientēties telpā. Kā citādi izskaidrot to, ka jauniete, kas jūt draudu tuvumu, nošķiras no grupas un, spīdinot lukturi uz visām pusēm un arī sev uz sejas, dur viena pati tumšā mežā, skaļi saucot „…hallo, hallo, vai te kāds ir?”!
Taču salīdzinot ar 20. gadsimta beigu slaktiņfilmu kinotradīciju, uz kuru Miasmas nometne, bez šaubām, atsaucas un arī pati tajā ierakstās, tomēr jāizceļ ārkārtīgi straujais temps – kadri ir piesātināti, žilbinoši, absurdi, šokējoši, komiski, pretīgi. Viss, ko esam iepriekš redzējuši, šeit pieckāršojas. Cilvēku nevis vienkārši nogalina, bet pārcērt uz pusēm, arteriālo, gaiši sārto asiņu strūklaka ar milzu spiedienu šļācas gaisā tieši no mugurkaula, tas turpinās mokoši ilgi un spiediens nemazinās; cilvēkus uzdur uz mieta un vicina, atsitot pret priekšmetiem un noraujot ķermeņa daļas. Galvas ripo, šķidrumi plūst, burbuļo, sarecē. Tās ir lelles, un tā ir zapte, bet tu tici, jo tam tā jābūt, un tev ir mazliet žēl, ka jaunieši nepaspēja pamīlēties, bet, no otras puses, tu zini, ka meitene neko svarīgu nebūs palaidusi garām, jo paredzams, ka tīņu kvikijā nepienācīgi maz laika būs veltīts sievietes labsajūtai. Un tieši tas arī vairākkārt apstiprinās – puisis sola, ka viss būs labi, tev patiks, bet sievietes seja bezkaislīgi raugās griestos, un vienīgi domas par maniaku, kurš atnāks un uzšķērdīs neprašu, spēj sniegt patiesu orgasmu. Filmu caurstrāvo tik ļoti pārspīlētas baudpilnas elsas, kādas pēdējoreiz saklausīju Bridžertonas 2. sezonā, kurā erotikas kadrā bija mazāk, taču visuresošā apspiestā gribēšana iededzināta skaņu celiņā.
Nav iespējams runāt par šo filmu, nerunājot par erotiku, bet vispirms iezīmēsim tēlus. Filmas galvenajai varonei Kris (Hanna Einbindere) ir 29 gadi, viņa/viņi lieto šādus vietniekvārdus un ir poliamorās attiecībās, taču nav par to laimīga. Kris atgriežas lokācijā, kur filmēta Camp Miasma pirmā filma, un tur sastop aktrisi Billiju (Džiliana Andersone), kas piedalījusies oriģinālā. Par Camp Miasma mums jāzina tas, ka oriģinālfilma un tās turpinājumi sasnieguši tādu kulta statusu un fanu apbrīnu, ka ikvienā videotēkā, benzīntankā vai piemājas kioskā ieraudzīsi kādu filmas versiju videokasešu vai DVD disku formātā. Skaisti, ka visa šī informācija ir prasmīgi sastūķēta sākumtitros tā, lai vēlāk nebūtu nekādu lieku jautājumu par filmas kontekstu.
Kris vēlas pierunāt Billiju filmēties nākamajā Camp Miasma turpinājumā. Billija vēlas pavisam ko citu, un to var nojaust jau no pirmās seksuāli piesātinātās vakarēšanas – Billija sakrāmē KFC vistas uz apzeltīta ovāla servēšanas trauka, tad iegrūž gabaliņus sinepju un medus mērcē un liek tos mutē tik lēni un asimetriski, ka kraukšķīgajai, ar saldsāļo mērci noziestajai garoziņai vispirms nākas riņķot pa lūpu līniju, pirms tā atrod puspavērtos zobus, kas gatavi iekosties. Pati Billija ir kā Mazā Edija (Little Eddie) no ikoniskās dokumentālās filmas Grejgārdena / Grey Gardens (1975), un tāpēc, ka Camp Miasma galveno slepkavu dēvē par Mazo nāvi (Little Death), esmu droša, ka šis kods nav nejaušs. Billijas galvu rotā dažāda veida galvassegas, platmales un elegants, melns samta turbāns ar brošu,
viņa valkā zīda kleitas, kažokus un apmetņus, lai gan dzīvo viena un apstākļos, ko bāriņtiesa raksturotu kā sociāli nelabvēlīgus.
Viņa runā un kustas aristokrātiski, nekur nesteidzas, glezno kvadrātus un, gluži kā Grejgārdenas galvenā varone, arī Billija ir iestrēgusi ilūzijā par aizgājušo laiku.
Iepretim šai pārlaicīgajai, jutekliskajai būtnei Kris ir nūģe nestilīgās brillēs, adītā bīnijā un poliestera pufaikā, viņai kaklā ir ziloņkaula kareklis melnā striķī un čemodāns piekrāmēts ar saldajiem našķiem, bet viņas akadēmiski intelektuālie spriedumi un filmu industrijas mārketinga slengs Billiju kaitina. Kris noteikti gribēs savā filmas versijā labot visas homofobiskās, transfobiskās, mizogīnās, eiblistiskās, eidžiskās, rasistiskās vai sociālo stāvokļu un jebkādu citu stāvokļu nepilnības. Billiju šīs piezīmes garlaiko. Perfekts ansamblis iesprostotas seksualitātes atraisīšanai.
Un, kā jau tas piedienas īstai tīņu fantāzijai, – mēs gribam, lai visi tie, kas mums nepatīk, mirst kaunpilnā nāvē, bet sasniedzam to, ko visvairāk esam vēlējušies. Šoreiz – skriet cauri tumšam mežam apakšbiksēs un trauslā krekliņā bez krūštura, skriet tā, ka krūtis ļum katra uz savu debespusi, vienlaikus gan baidoties no tā, ka noķers un saplosīs, gan baidoties no tā, ka neviens nekad pat nemēģinās noķert.
Miasmas nometne ir kā kvīrīguma parāde, kurā nav nekādu jautājumu par LGBTQ+ reprezentāciju, jo viss ir atklāts, nav šaubu, nav nosodījuma, temats burtiski ir noņemts no apspriešanas, turpretī otra šeit apskatāmā filma Nav miera grēcīgajiem / No Rest for the Wicked (režisors Kasper Kalle) aizved mūs daudz tālākā pagātnē – uz 19. gadsimta beigām, uz ciematu Fēru salās pie jauna zvejnieka Baldura un viņa mātes, atraitnes Aslas. Šajā pasaulē par divu vīriešu mīlestību nerunā, bet ja runā, tad kā par grēku.
Pret apsūnojušām klintīm sitas jūras viļņi, skan lūgšana pirms vakariņām, ir tumšs, istabas sienas klātas koka dēļiem un, lai gan attiecības starp māti un dēlu ir sirsnīgas, plānu tuvums un elpojošā kustīgā kamera ļauj nojaust, ka tas ilgi neturpināsies un šis būs drēgns un skumjš skatāmgabals. Ziemeļnieciskā noskaņa un ritms atgādināja par islandiešu filmu Dievzeme / Godland (2022), turklāt abu filmu darbība norisinās vienā laikā, kad ceļot pāri okeānam nozīmē pilnībā paļauties un pakļauties dabas un Dieva likumiem. Abās arī notikumi risinās uz salas – noslēgtās, fiziski izolētās kopienās –, un abās filmās uz salas ierodas svešinieks, kura liktenis nu ir atkarīgs no vietējo ļaužu labvēlības. Vai otrādi.
Kad pieredzējušais dāņu vaļu zvejnieks Helge nonāk pie Baldura un Aislas vakariņu galda, sākotnēji šķiet, ka te veidosies mīlas trīsstūris, kura centrā būs sieviete un ap viņu riņķos jaunā tēva figūra un greizsirdīgais dēls. Labvēlīgi smaidi, jokošanās un mērķtiecīgi acu skati iedarbina mūsos iepriekš paredzamus hetero-scenārijus. Bet, kad Baldurs un Helge pēc nostrādātas darbadienas dodas kopīgā peldē kaili, skaidrs kļūst tas, ka viņi attīstīs savu scenāriju. Un nesatrauks viņus vairs ne baznīcā saklausīti sprediķi par mīlestību un grēku, ne biedēšana ar Dieva sodu, ne izslēgšana no kopienas, ne tas, ko ciemata iedzīvotāji varētu pret viņiem pastrādāt.
Taču vizuāli krāšņākā un dramatiskākā filmas daļa sākas ar nāvi un augšāmcelšanos. Šis ir kinematogrāfiski ārkārtīgi niansēts darbs, to skatoties, fiziski jūtams mitrums, kas stindzina līdz kaulam. Attiecības attīstās tieši tik lēni un nesteidzīgi, kā to varētu gaidīt šādā ziemeļu vidē, raksturu tuvums un konflikts nolasāms no neuzbāzīgiem skatieniem, strupiem dialogiem un ar dzīves realitāti nesaskanīgiem un tāpēc griezīgiem sprediķu fragmentiem. Arī tematiski filma skar nozīmīgus aspektus – geju mīlestību laikā, kad dominējošais uzskats par pareizu partnerību ir stingri iegrožots. Bez šaubām, te savu lomu spēlē ne tikai mazu kopienu izdzīvošanas jautājums, bet arī kristietības klātbūtne un no tās izrietošās sociālās normas, lai gan precīzāk būtu teikt, ka to noteica tolaik un arī mūsdienās atsevišķos reģionos dominējošā Bībeles interpretācija par laulību, ģimenes dzīvi, seksualitāti un visiem cilvēka dzīves aspektiem.
Un tomēr man jāsaka – šī filma neaizskāra dziļākās dvēseles stīgas, lai gan visas komponentes, ja tās dekonstruē atsevišķi, ir lieliski nostrādātas. Stāsts galu galā šķita kaut kur jau redzēts, mazliet samocīts, iezagās neticības gars, radās jautājums, kāpēc šie cilvēki ir tik tīri, kāpēc viņiem ir tik nevainojamas drēbes un nagi, un kāpēc vietām šķita, ka skatos Zara jaunās rudens kolekcijas reklāmu. Filma attāli balstās uz Karla Hainriha Ulrihsa 1885. gadā publicēto gotisko vampīrstāstu Manor, kuru izlasīju, un tas savā vienkāršībā un tiešumā uzrunāja daudz spēcīgāk.
Tomēr – lai kāds būtu mans subjektīvais vērtējums, visā Riga IFF vēsturē nekad nav bijis tā, ka es būtu nožēlojusi kādas filmas skatīšanos. Festivāls pienes mums uz paplātes kino asorti konfektītes, ķeriet tās ciet!
Filma Pusaudžu sekss un nāve Miasmas nometnē – sestdien, 17. oktobrī 19:00 kinoteātra Splendid Palace Straumes zālē
Filma Nav miera grēcīgajiem – trešdien, 21. oktobrī, 21:15 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē un sestdien, 24. oktobrī, 20:40 kinoteātrī Forum Cinemas
