Piecas īsfilmas, kuras seko pirms diviem gadiem atklātai veiksmīgai idejai – dažādi žanri un rakursi dziesmu svētku tematikā, dažādi stāsti, varoņi un piedzīvojumi. Studija „fon Films” turpina arī šogad, pielāgojoties aktualitātei – XIII Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem.
Dziesmu un deju svētki ir latviešu kultūras fenomens, par ko (varbūt skaļi teikts, tomēr) viedoklis ir ikvienam – vienalga, vai viņš šajā pasākumā pats piedalījies, apmeklējis koncertus vai pukojies par rindām pie biļešu iegādes. Ikvienam ir vismaz viens stāsts, anekdote vai replika šajā kontekstā, gluži kā politikā, un atrast kādu pilsoni, kas nezinātu, par ko vispār ir runa, būtu visai sarežģīti.
Mēģinot atsaukt atmiņā savu Dziesmu un deju svētku stāstu, es atcerējos, kā, šķiet, 5. klasē gandrīz (burtiski) atdevu galus kaut kur Mežaparka Lielajā estrādē zem anonīmas priedes. Tolaik par ģībstošiem un saulē pārcepinātiem bērniem pārāk neuztraucās, un es arī nevarētu teikt, ka toreizējās nāves bailes būtu atstājušas manī kādu paliekošu traumu, taču brīdinu jūs, Kino Rakstu lasītāji, – nav iespējams paredzēt, ko var sagaidīt no kritiķes, kas gandrīz nomirusi, gaidot, kad Mežaparka teritorijā kāds no vecākiem atradīs, zem kuras priedes viņu meita sveicina balto tētiņu. Nu labi, tik traki nebija, es dramatizēju, tomēr to pēdējo stundu pirms došanās mājās es tiešām atceros kā nebeidzamu murgu, kurā mana galva gandrīz eksplodēja blakusesošo biedru pusdienu trauciņos. Starp citu, galva vispār ir ļoti svarīgs instruments ne tikai Dziesmu un Deju svētku norises laikā.
Runājot par LMT īsfilmu kopumu Kolektīvs II, kas šogad specifiski un likumsakarīgi pievērsies skolēnu Dziesmu un deju svētkiem, jāspriež, ka pirmās sezonas atsauksmes liecinājušas – interesantais uzstādījums izrādījies gana veiksmīgs, lai to atkārtotu. Un jāatzīst, ka konceptuāli man šī doma vispār šķiet visai pamatīga un apveltīta ar radošu potenciālu. Tālākais ir filmu autoru rokās – attaisnot vai neattaisnot cerības.
Ar stīgu pa degunu
Kolektīva II piecrindi, t. i., piecu īsfilmu sēriju atklāj Jāņa Ābeles Stīgas (scenārija autore Linda Rudene). Neizplūstot detaļās, „par ko vispār ir filma”, sākotnēji tā pārsteidz ar vienu konkrētu tēlu – kokļu ansambļa vadītāju (Jekaterina Frolova), kas jau no pirmajām filmas minūtēm iedibina ļoti pazīstamu un, jāteic, Latvijas filmās visai apnicīgu sieviešu tēla tropu – valdonīga, uz mobingu vērsta persona, kas neizrāda nekādas cilvēcības pazīmes un pēc tam, kad galvenajai varonei traumas rezultātā sāk asiņot deguns, visiem skaidri paziņo: “Mums nav laika asiņot!”
Lieki piebilst, ka pirms tam pusaudžu meiteņu kolektīvam pievienojas puisis, un nu skatītājam ir skaidrs – asiņot tiešām laika nebūs. Es cenšos saprast joku un, ticiet man, es spēju labus jokus arī novērtēt, bet kaut kas te īsti nestrādā. Kolektīva vadītāja nepilnu 20 minūšu laikā tā arī neattīstās un kā raksturs attēlo totālu protagonistu. Lieki piebilst, ka “maija saulīte” viņas tēlā iezīmējas vien romantiskā skatā ar autobusa vadītāju, norādot, ka, autoraprāt, šai sievietei vienkārši trūkst uzmanības. Vai tā ir kritika par vispārinātām kolektīvu vadītājām un komentārs par viņu nekur nevedošo fanātismu? Vai arī tas ir kārtējais latviešu kino klupšanas akmens, kas tā arī nav ticis aizvākts no audiovizuālās kultūras skatuves?
Filma Stīgas kopumā uzrāda lineāru stāsta struktūru ar visai vienkāršiem tehniskajiem paņēmieniem. Nekādu montāžas piruešu vai novatorisku stāsta pavērsienu. Visīstākais un vienlaikus piezemētākais lovestorijs, kādus izsenis jau esam redzējuši. Ja neskaita apgriezto situāciju ar galveno vīriešu un sieviešu tēlu stereotipu lietojumu, šī filma kā pirmais jaunās Kolektīva sezonas pieteikums pārsteidz vienīgi ar viduvējību.
Dumpis ar kosmisko vardi
Režisora Roberta Kuļenko fantāzijas darbs Dumpinieks (scenārija autore Džina Kārkliņa) sākotnēji atsauc atmiņā citu nesenu darbu par šādu vecuma grupu – spēlfilmu Bum! (2024). Arī šajā filmā galvenais varonis mistisku apstākļu rezultātā tiek pie kādas “spējas”, kas viņu momentā padara par skolas zvaigzni. Šajā gadījumā “spēja” ir pat visai smieklīga – ilgi gaidītais balss lūzums –, turklāt to izsaukusi kosmiska varde, nevis galvenā varoņa māsas piedāvātās flomasteru ūsiņas. Starp citu, joks par ūsiņām atkārtojas un kļūst par sava veida gegu, kas dažādos veidos tiek izspēlēts īsfilmas garumā.
Fantāzijas žanram atbilstošās ainas / iestarpinājumi par kosmiskajām vardēm, kas vēlas iznīcināt planētu Zeme, jo cilvēku ego kļuvis ne tikai neciešams, bet pat bīstams, tehniski ir ļoti pārliecinošas un labi nostrādātas. Turklāt stāsta brīvība, ko piedāvā žanra tehniskās iespējas, tiek izmantota ārkārtīgi radoši un komiski. Kuļenko darbs nedaudz atsauc atmiņā gadsimtu mijas Holivudas blokbāsteru filmas bērniem, un tas šoreiz ir kompliments. Paradoksālā kārtā uz brīdi no ticamības burbuļa izmet kāda cita, pavisam tehniska nianse – galvenā varoņa balss, kāda tā ieskaņota pirms lūzuma. Tā tik ļoti nesaskan ar galveno varoni un vienubrīd ar viņa lūpu kustībām, ka grūti pat iedomāties, vai tā ir kastinga kļūme, vai tehniska neveiklība skaņas apstrādē.
Vēl viens aspekts, kas stāstā šķiet līdz galam nenostrādāts, ir galvenā varoņa motivācija. Jā, aktieri-bērni-pusaudži ir, iespējams, sarežģītākie komandas biedri, ja domājam par rezultātu uz ekrāna. Ar tiem strādāt nekad nav viegli, jo vairāk tāpēc, ka viņi ne vienmēr saprot, ko tas režisors-pieaugušais vispār grib. Tāpēc filmas Dumpinieks savādais stāsts beigu beigās šķiet tik dīvains savā izpildījumā, jo patiesa rakstura motivācijas maiņa nolasāma nevis galvenā varoņa aktierspēlē, bet uz Zemi sūtītās kosmiskās vardes robotiskajā būšanā, kur nekas īpašs patiesībā nenotiek, ja neskaita to, ka pašā pēdējā brīdī mainās plāni par cilvēces iznīcināšanu.
Jauktas robežas
Tezaurs vārdam “latvietis” sniedz skaidrojumu: „nācija, Latvijas Republikas pamatiedzīvotājs, runā latviešu valodā, ticīgie – galvenokārt luterāņi un katoļi”. Lūk, atbilde visiem tiem, kas lauza galvas pie jautājuma, vai filmas Jauktais (režisors Artūrs Zeps, scenārija autori – Žulijens Nuhums Kulibali un Artūrs Zeps) galvenais varonis Pēteris (Tobenna Dilans Okorie) ir vai nav latvietis un kā viņš atbilst vai neatbilst idejai par “latviskumu”. Kaut kādā mērā šis jautājums ir gluži vai smieklīgs a priori, taču filma starp rindām, protams, dod zināmus mājienus par šādu problemātiku un uzdod arī jautājumus sabiedrībai vispār, ne tikai skatītājiem kā specifiskam īpatņu kopumam, kas nododas filmu skatīšanās pieredzei,
Tas, kas šajā aspektā (bet ne tikai) arī no kino veidošanas viedokļa šķiet nepārliecinoši, ir galvenā varoņa paša nepārliecinātība un bijīgā stāja. Faktiski viņš kā varonis līdz galam pats nezina, kas viņš ir. Bet veids, kā tas tiek izspēlēts, vairāk atgādina sliekšanos tajā virzienā, kurā šķietami “vajadzētu”, t. i., kā vajadzētu justies kādam, kurš citu acīs nav „īsti latvisks”. Filmas galvenais varonis it kā pats padodas vai domā kaut kādos stereotipos, lai gan kora kolektīvā, izņemot skaudīgo mutes brūķētāju Otto, neviens neapšauba viņa piederību. Jā, Pēterim ir jancīgs tērps, kas īsti neatbilst tautas tērpu etiķetei, bet tas arī ir vienīgais, kas viņu pēc būtības met ārā no kopskata.
Vēl viena nianse – filmas galvenais varonis ir visai dīvains savās aktierspēles izpausmēs. Dažkārt šķiet, ka vārdi īsti neguļas aktierim mutē, tie ir viņam pašam kokaini un tēlam nepiederīgi; rezultātā Pēteris daudz vairāk pasaka tad, kad nerunā. Iespējams, tas daudz vairāk piestāv viņa paša neziņai vai nepārliecinātībai, vai arī tā ir sava veida stāsta specifika, kuru līdz galam nenolasu, tomēr aktieriski tajā ir zināmas problēmas, kas rada nelielu, taču paliekošu neticību.
Starp citu, ideja, ka Lielvārdes josta ir vienīgais, kas glābj galveno varoni no iesprostojuma slēgtā telpā, ir lielisks joks par tautas tērpa racionālu izmantojumu mūsdienās. Patiess paldies, es smējos! Jādomā, kam vēl šī josta var noderēt.
Kultūras murgs
Teātra apvienības Kvadrifons radošie prāti Dziesmu un deju svētkiem tuvojušies no visai īpatnējas, bet, manuprāt, absolūti pateicīgas perspektīvas, kas sevī ietver brīnumdaudz dažādu līmeņu, kādos strādāt ar filmas tēmu. Respektīvi, filma Kultūras pils (scenārija autori un režisori Ance Strazda un Rūdolfs Gediņš) mockumentary žanra ietvaros atklāj stāstu par režisoru, kurš apņēmīgi cenšas dokumentēt svētku ārprātu un fiksēt neadekvātus vecākus, kas savus bērnus uz veselu nedēļu nodevuši „vispārējai ekspluatācijai”, t. i., mēģinājumiem un skatēm pirms lielā notikuma.
Filma ietver brīnišķīgu raksturlomu buķeti, kas kaut kādā mērā iet soli uz priekšu, respektīvi, piedāvā caur jokiem un pārspīlējumu ieraudzīt dažādas novirzes no ierasti pozitīvā svētku atspoguļojuma – slimīgu fanātismu, garlaikotus bērnus, toksiski-nacionāli noskaņotus vecākus un vispārēju haosu nevis bērnu, bet pieaugušo prātos. Šī filma ir kā sociāliem jautājumiem veltīta ziņu sižetu lente, kas nepārtraukti liek smieties (par mums pašiem, par ko tad vēl!?) un vienlaikus aicina pārdomāt savus uzvedības kodus, kurus parasti atklāj tikai aiz slēgtām durvīm. Papildus šī filma pamanās iestarpināt smīkņājošu komentāru ne tikai par sabiedrību, bet specifiski arī par traumu māktiem režisoriem filmu nozarē. Sen bija laiks! Apvienības Kvadrifons filma Kultūras pils ir pelnījusi atsevišķu recenziju. Tas ir uzdevums nākamībai.
Līdz kau(l?)am
Jura Kursieša filma Līdz kaunam (Martas Elīnas Martinsones scenārijs) ir Kolektīva otrās sezonas noslēguma filma. Stāsta centrā ir nevis bērni, bet gan jaunā orķestra diriģente Maija, kas ciešs no psiholoģiska spiediena, kad viņai tiek uzticēts burtiski trīs mēģinājumu laikā izveidot kaut ko jēdzīgu no pilnīgi nemākulīga skolēnu orķestra.
Filma meistarīgi būvē dramaturģisko līkni, kas precīzi tiek izspēlēta arī Ances Muižnieces aktieriskajās virāžās. Starp citu, šeit, neskatoties uz īsfilmas formātu, ir atvēlēta vieta arī kinematogrāfiskiem risinājumiem, kas sapņu estētikas ietvaros filigrāni papildina stāstu ar spriedzi. Filmas autori izmanto platu lēcu un skaņas efektus, lai precīzi uzsvērtu psiholoģisko spiedienu, kādam pakļauta galvenā varone.
Domājot par sieviešu tēlu reprezentāciju šajā filmā, jāatzīmē stāsta uzbūve, kas pamatā arī veido šo spriedzi. Patiesībā skatītāji ir liecinieki tam, kā jauna sieviete piedzīvo sociālu identitātes emancipāciju, atbrīvojoties no gandrīz visiem rāmjiem, kurus tai apzināti vai neapzināti uzliek citi filmas varoņi, pamatā vīrieši. Vienlaikus filmas autori šo tēlu nepadara par kaut kādu super-sievieti, gluži pretēji. Viņai 20 minūšu laikā lemts pat kļūdīties un šo savu kļūdu arī labot, ļaujot ieraudzīt ne tikai varoni, bet vēl plašāk – raksturu.
Līdz galam gan šī emancipācija nenotiek, galvenā varone līdz pat filmas beigām turpina atkārtot Leonīda Vīgnera iedvesmojošos citātus, kas visdrīzāk tikuši izmantoti vēl pirms viņas dzimšanas. Kaut gan gribētos, lai Maija filmas beigās no tiem atteiktos pavisam, varbūt visu uzreiz nemaz nevar prasīt. Varbūt dzīvē viss nav kā feminisma teorijas grāmatās.
