Režisores Martas Elīnas Martinsones filma “Vecāku sapulce” veido laikmetīgas skolas tēlu un mierina – bērni ne vienmēr ir vecāku spogulis.
Jāatzīst, ka ikdienu es pavadu pavisam citāda kino maratonos un, studijā Mistrus Media producēto Vecāku sapulci skatoties, sajutos kā Mārča Lāča varonis, neiederīgs un nepiederīgs. Tomēr Martas Elīnas Martinsones filmai piemīt nenoliedzamas terapeitiskas kvalitātes, kas izraisīs atmiņu lavīnu un līdzpārdzīvojumu tik daudziem skatītājiem – arī tiem, kuriem paveicies nekad nenokļūt nevienā vecāku sapulcē.
Vārdu “terapeitiskas” lietoju ne bez pamata – nesen iepazīstot jēdzienu “neirogēnā trīce”, es skaidrāk apjautu arī vienu no kino dziedinošajiem mehānismiem. Neirogēnā trīce ir bieži novērojama organisma reakcija uz stresu – dažkārt pat nekontrolējama trīcēšana un drebēšana vai nu pēc kāda šokējoša notikuma, vai pirms kā biedējoša vai atbildīga, piemēram, publiskas uzstāšanās. (Interneta vietnē Jogaselpa.lv lasāms, ka tā ir centrālās nervu sistēmas reakcija, veids, kā atbrīvoties no pārmērīgas spriedzes; ir izgudrotas arī nodarbības, kuru ietvaros pēc īpašas metodes iespējams izsaukt neirogēno trīci apzināti, tā praktizējot atbrīvošanos no spriedzes.) Ievērojamais amerikāņu kinokritiķis Rodžers Īberts kino dēvēja par “empātijas mašīnu”, bet, iedarbojoties uz skatītāju līdzīgi kā neirogēnās trīces nodarbībās – liekot vēlreiz izdzīvot nepatīkamu pagātnes pieredzi –, kino, izrādās, var būt arī “terapijas mašīna”. Vecāku sapulces skatītājiem ir jābūt gataviem, ka atmiņā tiks atsauktas visas tās (pārsvarā) neproduktīvās stundas, kas pavadītas ne-brīvprātīgā kārtā, atrodoties telpā ar absolūtiem svešiniekiem, kuri pārstāv citu dzīvesveidu, sociālos slāņus un politisko piederību, tomēr ar viņu bērniem mācās kopā jūsu bērni. Iespējams, vēlreiz izdzīvojot prātā vecāku sapulču situācijas, skatītājs var tikt pāri arī dažādām nelāgu sajūtu nogulsnēm, kas iegūtas, skumji noraugoties rietošās saules staros aiz loga, kamēr klasē norit neauglīgi cīniņi par to, vai kliņģerī būt vai nebūt rozīnēm, un ko darīt, ja kliņģeris vispār nevienam negaršo.
Vecāku sapulce nāk pie mums komēdijas kostīmā, apliecinot – Latvijas kino komiskā nots tiešām kļūst ticamāka un organiskāka. Lindas Rudenes scenārija un Martas Elīnas Martinsones režijas sakausējumā trāpīgu tipāžu kolektīvs atbilst mūsdienu sabiedrības mikrobuķetei. Tipiskais bulijs Mārtiņa tētis (Lauris Dzelzītis), “crunchy” mamma tamborētā jaciņā (Inese Pudža), abas Kārļa mammas, emancipētās juristes; dvīņu mamma, kura nes visu dzīves nogurumu un nevairās pateikt patiesību (Anna Putniņa), japiju pāris (Mārtiņš Kalita, Dārta Daneviča) un aiz viņiem pēdējā solā sēdošie (Gatis Maliks, Anta Aizupe), kas pamanās sapulces laikā izspēlēt dzeršanas spēli; lielummānijas pārņemtā Izglītības ministrijas ierēdne (Elita Kļaviņa) un virkne citu aktieru spožās raksturlomās, kuru plastika stipri pārsniedz reālpsiholoģijas teritoriju.
Dažubrīd gan atsevišķu aktieru kustības pavisam “aiziet operā”, un ar to nedomāju zūmā pieslēgušos mammu operdziedātāju (Evija Martinsone), kas, dalot mazo ekrānu ar Reiņa Suhanova atveidoto tēti, kalpo kā trāpīga kovidlaika piemiņa. Pārspēlējumus (un pārspīlējumus) gan izdodas sazemēt filmas dialogiem, kuros ar mēru lietotie slenga vārdi un pārnesumi no angļu un krievu valodām veido visai ticamu vecāku sapulces ainu, tāpat arī rūpīgi veidotajiem kostīmiem, līdz pat tādām detaļām, kā atbilstoši auskari skolas sargam, kurš strādā arī tetovēšanas salonā.
Visas filmas gaitā redzamas režisores Martinsones simpātijas pret mūziklu žanru.
Kadrā skanošā mūzika gan nav dieģētiska, drīzāk ierāmējoša jau notikušajam, cirka orķestra manierē akcentējot arī pa žestam un frāzei. Izteikti Brodvejas estētiku atgādina viena no psiholoģiski ietilpīgākajām, spēcīgākajām filmas epizodēm – audzinātājas Dārtas (Sandija Dovgāne) un devītklasnieces Elzas (Lote Voiska) saruna tukšajā klasē, ko kontrastējoši izgaismo ielas laternas. Te trūkst vēl tikai mirgojoša neona izkārtne aiz loga, un dejas numurs, par kuru gan filmā nav aizmirsts – atmosfērai sapulcē kļūstot pavisam nokaitētai, audzinātāja izbēg no telpas un atrod skaisti noformētu iespēju bez kurpēm, ar kafijas krūzīti rokā, izdejot dziesmas mirkli ārpus pirmseksāmenu spriedzes. Šī epizode arī filmēta citādi, nekā ainas klasē, kamerai dejojot līdzi un ap Dārtas kustībām, – te jāmin režisores Martas Elīnas Martinsones noturīgais radošais duets ar operatoru Aigaru Sērmūkšu.
Var piebilst, ka pavisam nesen vecāku tikšanos skolas vadības kabinetā kā filmas sižetisko rāmi izmantojuši arī norvēģi drāmā Armands / Armand (2024), kas nonāca pat līdz Eiropas Kinoakadēmijas balvu nominācijām. Režisors Halfdans Ulmans Tendels (kuru viena daļa pasaules droši vien pazīst kā Ingmara Bergmana mazdēlu) 116 minūtes notur neatslābstošu skatītāju uzmanību, caur vecāku, skolas medmāsas un direktora sarunām slāni pa slānim atklājot zemūdens straumes, kas atbalsojas pirmklasnieku uzvedībā. Filmas titullomā redzama šobrīd slavenākā norvēģu aktrise Renāte Reinsve, kura, velkot paralēles ar Vecāku sapulci, arīdzan izkāpj no sanāksmes spriedzes apļa negaidītā dejas numurā.
Vecāku sapulce ir izteikti runīga filma, turklāt runā, kliedz un cits citu pārkliedz ne tikai vecāki. Visu filmas laiku skatītāju pavada Dārtas iekšējā monologa komentāri vai skaidrojumi, tikpat kā nemaz nepaļaujoties uz “show, don’t tell” spēku. Lai gan varbūt tieši tāda metode piešķir filmai vieglas skatāmības kvalitātes un attiecīgi – iespēju uzrunāt plašu vietējo auditoriju (par ko liecina jau vairāk nekā 8000 skatītāju kinoteātros, atzinīgās atsauksmes un pat rūdītu snobu preses izdevuma uzslavas sociālajos tīklos). Līdz ar Andras Doršs un Martas Seleckas filmu Bum! Martas Elīnas Martinsones Vecāku sapulce veido mūsdienīgu Latvijas skolu vides tēlu, kurā vairs nav ne miņas no sūdu brūnās grīdas krāsas un indīgi zaļām sienām; pamazām gaiss un gaisma atmaidzina arī agrāk tik izteikti hierarhiskās vides uzvedības un runas šablonus. Viens no pārliecinošākajiem Vecāku sapulces personāžiem, skolas vadības stingrais rupors Puķīte (Indra Burkovska), kura nav spējīga komunicēt citādi, kā ar gluži vai Kafkas romāniem raksturīgiem, birokrātiskiem garteikumiem, izrādās ne tikai “Pūķīte” (skolas sarga leksikas košumiņš), bet arī atbalstoša mamma jaunajai audzinātājai, kas gandrīz piedzīvo nervu sabrukumu.
Zīmīgi, ka audzinātāja Dārta līdz ar skolas sargu Zinti (Āris Matesovičs) ir teju vienīgie filmas personāži, kuri darbojas ārpus komiskā rāmja. Šim pārim jāiznes filmas romantiskā līnija, kas atveidota visai askētiski, un, pateicoties kontrastam ar visapkārt notiekošo, kalpo kā atelpas brīži sapulcē valdošajā neprātā, kurš kulminē prāta spēļu epizodē – vienā no tipiskām aktivitātēm, kas spēj saliedēt viensētnieku tautu.
Mārča Lāča atveidotais tētis, kurš nejauši iemaldījies pie devītklasnieku vecākiem, uzdod Dārtai filmas ietilpīgāko jautājumu: “Vai bērni tiešām ir vecāku spogulis?” Dārta atbild – cerams, ka nē. Režisore Martinsone kādā intervijā saka – šī filma nav tikai par vecāku sapulcēm, un tam var pilnībā piekrist. Nonākot situācijās ārpus ikdienas rutīnas – vai tās būtu pašvaldības vēlēšanas, dzīvokļu īpašnieku sapulce, skolas salidojums vai radu kāzas –, nonullējas viss dzīves uzslāņojums, pie terapeita pavadītās stundas, izglītība, darba pieredze un kouča mācības. Lai cik ļoti mēs vēlētos, lai būtu citādi, tomēr par mūsu sabiedrību daudz vairāk pastāsta gaisotne rindā uz sabiedriskām labierīcībām, nevis kultūras raidījumi televīzijā, un agresīvi TikTok laivi ar virsrakstiem, kas mazliet atgādina šlāgergrupu nosaukumus, nevis Satori ieraksti soctīklos. Tomēr aicinu – cik vien tas ir katra spēkos, būsim tas Satori ieraksts un kultūras raidījums, un nenīdīsim cits citu par nepareizo pīrādziņu pildījumu!
