Mazliet komiski un skumji, ka tieši filma „Zeme, kas dzied” izraisa atkal jaunus „karojošā nacionālisma” uzplūdus no tādām sabiedrības grupām un indivīdiem, kas šķietami vienīgie zina visu par nacionālajām vērtībām un „latviskuma svētajiem mītiem”, naidīgi niecinot katru, kurš nepievienojas nekritiskai sajūsmai. Labāk jau gan būtu, ja „dziesmu vara pārņemtu troksni”, kā savulaik rakstīja dzejnieks Auseklis, kurš pats tos slavenos dziedāšanas svētkus piedzīvoja.
Īstenība vēsturiskās filmās skatās caur aizsvīdušu logu.
To nevar noslaucīt. Var tikai izsist, bet kino tad vairs nebūs.
A. R.
Kādus desmit gadus pirms Pirmajiem dziedāšanas svētkiem, ap kuriem norisinās darbība filmā Zeme, kas dzied, latvju kultūrvēsturē parādījās jēdziens „bizmanis” – ironiski lietots veco laiku aizstāvja un atpalicības simbols, iesmejot par konservatīvo vācu muižniecību un klerikāļiem, kas nereti vēl reprezentējās parūkās ar bizi. Runā, ka bizmaņu jēdzienu ieviesušas brīvdomīgās un latviskās Pēterburgas Avīzes (1862–1865), kas Krišjāņa Valdemāra vadībā bija brīvākais laikraksts Krievijas impērijā. Avīzē karikatūrisku bizmaņa veidolu radīja Tērbatā dzimis un Pēterburgā izglītojies grafiķis Augusts Daugulis (1830–1899), kuram pieder arī laikraksta titula un satīriskā pielikuma Zobugals vizuālais noformējums, tāpat arī kašķīgo tautiešu Brenča un Žvinguļa populārie tēli, kas vēlāk turpinājās citu mākslinieku karikatūrās. Dzejnieks Auseklis par bizmaņiem 1870. gadā tēlaini ironizē: „Kad pūtīs vējš, kas spēcina / Un kuplo bizi vēsina?”[1]
Tagad pienākuši laiki, kad bizmaņu kultūrai radniecīgas izpausmes demonstrē ļaudis, kas nostājušies sargsuņu pozīcijā pie mītrades vārtiem, kaismīgi sargājot nacionālās vērtības, nacionālo cildenumu un nacionālo dzīvesziņu, turklāt ārkārtēji jūtīgi uztverot katru, pat niecīgāko latviskuma svēto mītu aizskārumu. Skaļa pārliecība par savu vienīgo taisnību, bez jebkādām šaubām, bez paškritikas, izslēdzot dialoga iespējas. Vēsturnieks Reinharts Kozeleks par atmiņas konstrukciju galvenajiem ideologiem, mītu fabricētājiem nosauc un padara atbildīgus „septiņus P” – „profesorus, priesterus, protestantiskos mācītājus, pīāristus, preses ļaudis, poētus un politiķus”.[2] Kopā viņu ir vesels leģions.
Nav bizes vairs šiem tautiskuma sargiem, kas pret kreisuma un eiropeiska liberālisma „kaitīgumu” stājušies ar demagoģisku sparu, konsekventi prasot neapstrīdamu disciplīnu, lai nodrošinātu savu ideoloģisko pamatnostādņu tālākvirzību.
Bižu nav, toties ir prievītes kā nacionālās pareizības dekors
un latvju dainu sējumi, kuru garīgā visuma bezgalībā var atrast pamatojumu ikvienai dogmatikai. Arī ceļā pēc finansējuma ir izdevīgi savam projektam apsiet prievīti, tad var atrast visādas taciņas, kas citiem nav staigājamas. Tādas ir sazēlušā, primitīvi agresīvā nacionālisma sekas mūsu valsts dzīvē. Jaunā tautisko bizmaņu suga stājusies pakaļpalicējos, kas cenšas smacēt nost citādi domājošos. Tādi laiki…
Mazliet komiski un skumji, ka šādu viedokļu saasinājumu izraisījusi filma Zeme, kas dzied, par kuru var ironiski pasmīnēt, tomēr par galīgi neizdevušos to diez vai būtu taisnīgi saukt. Un neviens jau tā arī nedara. Nu labi, dramaturģe un komiķe Aiva Birbele atļāvusies sacerēt reti asprātīgu atsauksmi par filmu, – un lūk, seko pretrunīgas, bet bieži kareivīgi iznīcinošas un naidpilnas reakcijas komentāros. Kā kronis visam nāk filmas izplatītāju oficiāla žēlaba par portāla Kino Raksti „neētisko darbību” – ar publikāciju noņemot filmai skatītājus. Labi, ka nav piestādīts rēķins par nodarītajiem zaudējumiem. Varu atgādināt – režisors Māris Martinsons pirms filmas iznākšanas uz ekrāna vairākkārt apgalvoja, ka ir radījis darbu, kas noteikti jāredz katram Latvijas iedzīvotājam, lai saprastu, kas viņš ir un no kurienes nāk. Un ja nu nenoskatās pilnīgi „katrs”? Vai par to tagad būs atbildīga Birbele?
Lai nu mīļie latvieši skatās filmu par savu pirmo vispārīgo dziesmu svētku tapšanu – nekas slikts viņiem nenotiks! Vēl labāk, ja pirms tam izlasīs nupat iznākušo filmas scenāristu Daiņa Īvāna un Māra Martinsona sacerēto kultūrvēsturisko romānu Zeme, kas dzied. 1873. gads. Noteikti daudz kas kļūs skaidrāks. (Vienīgi – vai gan daudz ir tādu, kas šoslaikos lasa biezus vēsturiskus sacerējumus?)
Nav šaubu, latvji, tāpat kā citas kultūrtautas, arvien vēl kopj savus izcelsmes un attīstības mītus – par tiem māca skolās, rīko ekspozīcijas muzejos, tiek ieplānoti un izdoti īpaši vēsturisko romānu un pētījumu cikli (13 rakstnieku romānu sērija Mēs. XX gadsimts un grāmatu cikls par rakstniekiem Es esmu…), uzņemtas filmas un seriāli ar atbilstošu tematiku – lai pagājības diženajos garus un nācijas pastāvēšanai būtiskos notikumus nostiprinātu sociālajā atmiņā. Tautai jāzina, no kurienes tā nākusi, kādas cīņas senči izcīnījuši. Tomēr – nevar teikt, ka šobrīd eksistētu kāds vistautas pacēlums, kas ļautu sabiedrībai atmest eksistenciālās rūpes un nodoties meditācijām par mūsu nacionālo cildenumu. Diez vai pārāk daudzi mūsdienu Latvijas sabiedrībā ir pārliecināti, ka tagad bija tik ļoti svarīgi izmaksu ziņā dārgākās latvju filmas formātā pievērsties 150 gadu seniem notikumiem, kad daži Rīgas Latviešu biedrības galvgalī sēdoši kungi, biedrības gadskārtai tuvojoties, lauzīdami galvas kā māmuļu no parādiem glābt un tautiešu vidū tās cieņu pestīt, laimīgā kārtā uzdomā dziedāšanas svētkus sarīkot. Un tūdaļ, uz karstām pēdām, jau šovasar. Sabrauks ļaudis no malu malām. Skanēs meldijas jaukas un ripos rubļi šurpu, sūri grūti pelnītie. Tai lietai jāiet! Mācītājiem Jurim Neikenam Dikļos un Augustam Bīlenšteinam Dobelē taču izdevās, un kur vēl vairākkārtējās vācu dziesmu dienas Rīgā! Visi bija plusos un ļaužu jūsmu iemantoja.
Nejauta ne apņēmīgie rīkotāji, ne čaklie korveži „uz vietām”, ka 1873. gada vasara viņus uz laiku laikiem ienesīs nacionālās kultūras vēsturē. Nejauta, ka radīs tradīciju, kas gadu gaitā nezudīs. Bija tapis stabils pamats mītam par nācijas dzimšanu.
Tiktāl viss lieliski.
Kinozinātniece Dārta Ceriņa savā analītiskajā apcerē „Zeme, kas dzied” un vīri, kas runā (Kino Raksti, 17. 11. 2024.) salīdzina Rīgas Latviešu biedrības spices vīru darbošanos ar dambretes spēli. Man tā vairāk atgādināja azartisku zolītes spēli, kad lielajam rokās ir vairāki trumpji, bet ir arī liekie, kas stiķus nedod. Toreiz risks attaisnojās un beigās visi četri, kā zolītē pienākas, varēja jūsmīgi viens otru sveikt. Ir vinnēts! Zaudējuši skauģi un neticīgie.
Filma sākas ar arhitekta, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja (1872–1875) Jāņa Frīdriha Baumaņa kūpināta cigāra tuvplānu. Ir 1873. gada ziema, un mēs esam Baumaņa projektētajā Biedrības namā. Tuvojas svarīgs datums – 19. februāris, Krievijas cara Aleksandra II kronēšanas gadskārta, kā arī atcere dzimtbūšanas atcelšanai visā Krievijā 1861. gadā. Jau vairākus gadus RLB šo dienu atzīmē kā savas pastāvēšanas jubileju, taktiski pieskaņojoties valstiski svarīgiem notikumiem. Tagad, sagaidot piekto gadskārtu, Biedrība var lepoties ar 70 000 rubļu parādu. Notikusī šķelšanās starp zinātniekiem un saimniecības vīriem, kuri pie varas ir filmas notikumu laikā, krietni padrupinājusi RLB prestižu tautiešu acīs. Baumanim (Aināra Ančevska savaldīgi aptuvenajā pasniegumā) vēl tagad ir cemme uz Dīriķi[3] (Vilis Daudziņš) un viņa domubiedriem, kas, it kā RLB līdzekļus izšķērdējuši un slavu nogremdējuši. Sile ir sasista.
Tad kā glābējs ierodas Krišjānis Kalniņš[4] (Nauris Brikmanis) ar šim krīzes laikam gluži paradoksālu ideju – jārīko dziedāšanas svētki. Vīri ieklausās un sāk domāt.
Interesanti, ka Maskavā studējušo advokātu Kalniņu, kurš tikai pirms pusgada atgriezies Latvijā, Augusts Deglavs romānā Rīga raksturo visai koši: „… ja viņš vārdu teica, tad tikpat kā ar cirvi nocirta un ne par matu vairs no saviem uzskatiem neatkāpās. Pie tam viņš bija labs runātājs un, ja par kādu jautājumu bija domstarpības, tad ātrāk mierā nedevās, kamēr vai nu savus pretiniekus bija pārliecinājis, vai arī lietu tik pamatīgi iztirzājis un izšķīris, ka katram tikpat skaidri kā uz delnas bija saredzams, kam tas nepiekrīt un ko tas aizstāv. Tādēļ tad arī balsu vairākums arvien bija viņa pusē. Jo viņš bija ne vien dūšīgs runātājs, bet arī darītājs.”[5] Tomēr nez kāpēc bažas un neuzņēmība pazib aktiera acīs, kad kvēli melnbārdainais Rihards Tomsons[6] (Andris Bulis) tieši viņam uztic teikt runu RLB svētkos, kur klāt būs augstākie činavnieki – gan Baltijas ģenerālgubernators, kņazs Pēteris Bagrationi (lomā Bogdans Gracjuks), gan Vidzemes gubernators Mihails Vrangelis (lomā Aleksandrs Okuņevs). Lai parādītu Krievijas varas iestāžu nelabvēlību latviešu centieniem, scenāristi sacerējuši abu gubernatoru sarunu karietē pēc RLB mielasta, kura šķērmā garša tiem prasās tikt noskalota ar kārtīgu krievu šņabi.
Jāteic, ka politiskā ziņā filma ir izturēta. Vāciešu, kas bija apmēram gandrīz puse no Rīgas iedzīvotājiem[7] un vienmēr bijuši galvenie latviešu pašorganizēšanās pretinieki, filmā praktiski nav. Latvieši (izteikta minoritāte pilsētā gan skaitliski, gan materiālā ziņā) savā nodabā saimnieko, ceļ mājas, izdod laikrakstus, ražo, biedrojas. Un dzīvotu vēl labāk, ja ne tie sasodītie krievi. Tik vienkārši. Mazliet pagriežam ainas fokusu, un vēsture iegūst gluži citu, vajadzīgo akcentu.
Dažviet gadījies lasīt, ka filmā, īpaši, kad darbība notiek pilsētā, personāži pārāk daudz runā. Uz to norāda arī Dārta Ceriņa, velti meklējot sasaukšanos ar Sidnija Lūmeta filmu Divpadsmit saniknoti vīri / 12 Angry Men (1957). Man nesen gadījās noskatīties oskarotā vācu režisora Edvarda Bergera (Rietumu frontē bez pārmaiņām / All Quiet on the Western Front, 2022) jaunāko darbu Konklāvs / Conclave (2024) par pāvesta vēlēšanām Vatikānā. Arī tur kardinālu taisnība tika pierādīta runājot. Un, ja tā padomā, runāti teksti un dialogi taču ir filmu pamatstraumes satura galvenais virzītājs. Kāpēc lai Māra Martinsona filmā tā nebūtu?
Nelaime ir tā, ka pārāk bieži teksti izskan kā kaltēti zirņi, mesti pret sienu. Informācija tiek izsviesta, bet neatbalsojas.
Autori izdomājuši, ka intrigas virzību filmā no Latviešu biedrības puses radīs bažas, vai krievu valdīšana dos atļauju vai nē. Protams, iedod, bet līdz tam policmeistaram (lomā Arunas Valinskas) ir iemesls kacināt jūtīgo Tomsonu, un tam, nabagam, jādzer, līdz krīt.
Brīžiem oficiālais kārtības uzraugs atgādina Deglava Rīgā iezīmēto, činā gan zemāko policistu Krampfu: „Tikai viens cilvēks nebija vēl no dziesmu varas pārspēts – tas bija Krampfs. Taisni otrādi, pret šiem dziesmu svētkiem viņš nesa sirdī naidu un rūgtumu. (..) Kā vanagam viņam acis iet apkārt, vai neredzētu kādu nekārtību, pret kuru jāuzstājas ar likumisko varu. Ak, kad viņš šos klaigātājus kaut kādi varētu ķert!”[8]
Kinokritiķim nevajadzētu aizrauties, meklējot filmā vēsturiskas dabas kļūdas. Pirmkārt, mākslas darbs taču nav dokumentālu faktu kopojums, bet to radoša pārstrāde idejas vārdā. Otrkārt, jāpieņem taču, ka autori, ilgstoši iedziļinoties tēmā un meklējot tai konkrētu vizualizāciju, noteikti zina vairāk par recenzētāju. Katrā ziņā izšķirstījuši RLB bagātīgos arhīvus tie taču ir.
Dažu savādību tomēr atļaušos pieminēt. Demonstratīvi, pat izaicinoši pasniegts Atis Kronvalds (lomā Andris Keišs), kurš Jāņu dienā, nule kā no Vecpiebalgas atbraucis, pirmo reizi ar jūsmību skata māmuļas celtni. Tas pilnīgi iespējams. Bet vēlāk gan, pretēji visiem dokumentālajiem aprakstiem par Kronvalda vārdiskajām sadursmēm ar Jāni Cimzi un Augustu Bīlenšteinu mielasta laikā svētku otrās dienas (27. jūnija) vakarā, filmas autori, būdami pārliecināti, ka Kronvaldu viņiem filmā noteikti vajag un viņa runāto arī, bet „mielastu taču nefilmēsim”, liek viņam pamāt ar pirkstiņu, un tas izrādās pietiekami, lai pazīstamajam oratoram dotu vārdu ārpus kārtas. Kompilētais teksts rezumē autoru ideju: „Šie svētki piesaka latviešu tautas apvienošanos un tās īstenā garīguma dzimšanas dienu. Ar Laimas svētību, ar dievpalīgu, celieties, atrotiet piedurknes lielās sējas darbam latviešu tautas mūžības druvā!”
Ar degsmi aktieris sakāmo norunā, un nu var zālē ienest RLB dāmu pasūtīto, Leipcigā šūto jauno dziesmu svētku karogu. Dāmas gan filmas iecerē neiekļaujas, tāpēc ceremonija izskatās visai pliekani, un tas jūtami mazina vēlamo afektāciju tūdaļ sekojošā Dievs, svētī Latviju pirmatskaņojuma laikā. Kamera meklē saviļņojumu publikā, dažu acu suģestiju izdevies notvert. Pārāk plāni. Jārosina celties kājās, tas jau daudz labāk. Lai pedanti piekasās, ka tolaik kājās celšanās tradīciju latvji vēl nepiekopa un pirmo reizi dzirdētā dziesma diez vai spēja raisīt kādu dievišķu saviļņojumu. Liecību par to nav. Bet vēsturisko ainu saturu rada filmētāji, tāpēc izjūtu gamma jārada vajadzīgā.
Ar sirmgalvja piekasīgumu atzīmēšu smilšaino Pauluči ielu, kas ved uz dzelzceļa staciju, – tai jau nu noteikti vajadzēja būt bruģētai, kā liecina vēstures grāmatas! Diezgan dīvaini izskatās arī slaido priežu galotnes pāri Ķeizardārza estrādei, kas filmēta Valmierā.
Toties kā cieņa pret latviešu kino tradīciju jāuztver Riharda Tomsona un Jāņa Baumaņa vairākkārtējā satikšanās pie Rīgas Sāpju dievmātes Romas katoļu baznīcas uz Pils ielas un Poļu gātes stūra (varētu domāt, it kā pa ceļam uz gubernatora pili, kuras saimnieks tur praktiski nekad neatrodas, viņš pieejams tikai Pēterburgā). Savulaik filmā Uz jauno krastu (1955, režisors Leonīds Lukovs) jūsmas pārņemtā Anna (Baiba Indriksone) ar ziediem rokās devās sveikt padomju karavīrus, kuru tanks kādā iedomātā provinces pilsētiņā bija nostājies turpat, Pils laukuma malā. Nevaram aizmirst arī Ziemassvētku jampadrača (1993, Varis Brasla) varoni Valdemāru Cīrulīti (Jānis Paukštello) tajā pašā Vecrīgas laukumā ar eglīti rokās. Šie tikai pirmie fragmenti, kas prātā nāk, – iespējams, šo filmēšanai tik parocīgo vietu var redzēt arī citos kinodarbos.
Filmā Zeme, kas dzied autori savu vēstījumu salikuši divplākšņainu. Galvenā līnija noris Rīgā, māmuļā un ap to, bet tai pašā laikā varam sekot kāda lauku pagasta vīriem, kam ar vācu barona atvēli ļauts dziedāt ne tikai krogā pie alus kausiem, bet arī korī. Kopdziedāšanu viņi taisa rijā un cenšas sagatavoties dziedāšanai Rīgā, uz to viņus rosina diriģents ar šarmanto igauņu akcentu, Cimzes semināru Valkā beigušais Jurģis Grietēns (Prīts Piuss).
Pagasta stāsts ir filmas autoru sacerēts un pilnībā komplektēts no standarta epizodēm.
Tautieši cīnās ar sevi, ar darba sūrumu, ar krogus vilinājumu, sievas savukārt par visu makti grib dziedāt, bet tam nav pienācis vēl laiks, emancipācijas idejas vēl snauž. Diriģenta un dziedātmīles Annas (Marta Lovisa Jančevska) savstarpējā pievilcībā balstīta romantiska stīga, kas līdz galam tā arī neieskanas, bet cerībām ļauj mosties. Mākslīgi piekabināts šķietams trijstūra elements – saimniekpuisis Edgars (Kārlis Zahovskis), kura greizie pieciršanas centieni tiek aprauti jau saknē. Neizbēgamais ugunsgrēks rijā un tradicionālās Lieldienu šūpoles, kas iezvana pavasari. Un lauks, kurā cīruļi dzied…
Tas viss fonam, mēģinot radīt iespaidu par vistautas gatavošanos vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem, kam jāapliecina, ka „…Daugava gan šķir Vidzemi no Kurzemes, bet ne latvieti no latvieša.”[9] Diemžēl pārāk shematiski, vienkāršoti, klišejiski. Pārprasts atturības valdzinājums. Pietrūcis scenāristu izdomas, jo pieejamā literatūra par svētku priekšspēlēm taču ir bagātīga.
Toties operatoram Jānim Jurkovskim un māksliniekam, Mākslas akadēmijas profesoram, Scenogrāfijas katedras vadītājam Mārtiņam Kalserim ir bijis, kur izvērsties. Īpašs gleznieciskums panākts sievu darbībās interjeros, kas gan intonatīvi, gan ar gaismojumu, gan ar precīzām faktūrām rada bagātu izjūtu gammu – tā, ka iespaidi brīžiem aiznes domas prom no ainas kinematogrāfiskās pragmatikas.
Turpretī epizodēs ar vīriem, kas mēģina dziedāt rijā, ņemas ap ugunsgrēku, satiekas krogā, atmosfēras vienreizība zūd, tā kļūst vispārinātāka, emociju blīvums izklīst kā mākoņi debesu dzīlēs. Skatītājs veras, bet ekrāns neievelk. Arī ārskati pilsētā neiekvēlina operatora kameru.
Rīgas Latviešu biedrības interjeri, rekvizīti, mēbeles, gaismojums ir vesels sarežģītu uzdevumu komplekss filmas vizualizācijas departamentiem. Nevar noliegt – aktieriem radīta iespēja darboties tēlotajam laikmetam atbilstošā vidē. Varbūt vienīgi Biedrības krogā nav radīta kaut cik emocionāla noskaņa – viss bāli zilpelēks kā nosalusi sirds.
Izcilo aktieru trupa filmā diemžēl nevar pilnībā izpausties savu īpašo talantu amplitūdā. Kinodarbs ir tā izveidots, ka, atskaitot svētku galveno rīkotāju Rihardu Tomsonu, pārējiem nav nekādas personiskās dzīves. Mēs neko nezinām par viņu situāciju mājās, attiecībām ar sievām, draugiem, bērniem;
nezinām, vai vispār viņiem ir kāda dzīve bez darīšanām Biedrībā. (Kāds jau atzīmējis, ka arī bērnu filmā praktiski nav.)
Vilim Daudziņam kā Bernhardam Dīriķim jāaizstāv sava avīze, un to viņš ar trāpīgu tēla plastiku arī dara. Aināram Ančevskim arhitekta Baumaņa lomā pēc neapstrīdamās parādīšanās filmas sākumā turpmāk tikai jārezonē. Darbības sviras ir Tomsona pusē, kurš tās arī liek lietā. Andrim Bulim šajā lomā ir īpaša privilēģija – Tomsonam ir slima sieva, un viņš var ilgoties, lai „viss ir atkal kā senāk”. Ne viens vien atzīmējis nedabisko un sarežģīto grimu filmā, īpaši Andra Buļa personāžam. Bet, kad titros lasu, ka grima māksliniece ir pieredzējusī un kristapotā Aija Beata Rjabovska, pieklusinu savas šaubas. Vienkārši neticu, ka profesionāle nezinātu, ko un kā viņa dara.
Neatņemsim slavu un godu filmas Zeme, kas dzied radītājiem. Tā ir – viņi radījuši savu nācijas tapšanas mīta versiju. Varam to pieņemt vai nepieņemt. Bet jāsaprot, ka „pagātne nav tikai kaut kas tāds, kas automātiski paiet, vai tāds, kas kaut kādā ziņā vēl interesē tikai vēsturniekus. Tas, kurš pēta atmiņu, zina, ka pagātnes un nākotnes pretstats ir maldinošs.”[10]
Bizmaņu kultūra patriotisma pļavās diži zeļ, bet aklie dunduri, dunduri dzeļ. Neļaujies, latvieti, savažoties! Gara brīvība vienmēr dziedē. Atceries – vēstures zīmes ir ceļrāži, kurus viegli pagriezt uz otru pusi.
Bet Auseklis 1873. gadā pēc Dziesmu svētkiem rakstīja, jo bija to piedzīvojis: „Dziesmu vairogs atsita bultas, / Dziesmu skaņa pārņēma troksni, / Dziesmu vara aizdzina karu, / Tautu izglāba dziesmu gars!”[11]
