Ko man jums pastāstīt par "Laika tiltiem", mīļie draugi? Jo kino attēls reti kad ir viennozīmīgs. Nu, teiksim, varu sākt ar aritmētiku un pastāstīt, ka es šo filmu skatījos trīsreiz. Un katru reizi redzēju citu stāstu.

Jāsaka - visai smieklīga, lai arī cik nepieņemami tas kādam varētu likties. Režisora Mani Hagigi nebēdnīgi melnā komēdija “Cūka” no 22. augusta skatāma kinoteātra „Splendid Palace” repertuārā.

Ilgi gaidīta un simboliskā laikā atvērta grāmata „Rolanda Kalniņa telpa” – kolektīvs kopdarbs, astoņu autoru rakstu krājums ar svaigām atklāsmēm, unikāliem materiāliem un zināmu nevērību pret akadēmisko tradīciju.

Maija sākumā uz kinoteātra “Kino Bize” repertuāru pārcēlusies režisora Kārļa Lesiņa un scenārista Matīsa Gricmaņa dokumentālā filma „Apgāztā mēness zīmē”, kas autoru neatlaidības dēļ izvērtusies par reālos notikumos balstītu trilleri.

Latvijas Televīzijas ēterā 5. maijā TV pirmizrādi piedzīvo režisores Lindas Oltes dokumentālā filma "Nora", kas aprīlī jau izrādīta kinoteātrī "Splendid Palace", — mēģinājums dokumentāli atainot nepārspējamās latviešu dziedātājas Noras Bumbieres trauksmaino dzīvi.

Ināras Kolmanes filma „Bille” (2018) izstāsta augstākajā mērā aizkustinošu mazas meitenes stāstu, bet šim aizkustinājumam nav nekā kopīga ar salkanu sentimentalitāti. Drīzāk tas apelē pie tā brīnuma, kas dzimst pirmajā acu uzmetienā necilos sadzīves sīkumos.

Amerikāņu režisora Vesa Andersona jaunākā filma „Isle of Dogs / Suņu Sala” 15. februārī atklāja 68. starptautisko Berlīnes kinofestivālu, aptuveni desmit dienas vēlāk, festivāla noslēgumā, Berlināles starptautiskā žūrija Andersonam piešķīra Sudraba lāci par labāko režiju. 3. maijā paredzēts filma...

Šāgada „Oskara” statueti kā gada labākā filma saņēma meksikāņu režisora Giljermo del Toro „Ūdens forma / The Shape of Water”, kuras kontā jau bija Venēcijas Starptautiskā kino festivāla Zelta lauva kā labākajai filmai. Vēl pirms pāris gadiem tāda filma kā “Ūdens forma”, visticamāk, pat nebūtu nom...

Šī raksta autors nekad nav bijis maza meitene; vēl vairāk, filmas notikumu laikā viņš nemaz nebija dzimis un arī Latvijas vēsture viņam ir vēl līdz galam neiepazīts lauks. Tomēr Paulas un pārējo meiteņu vasara filmā “Paradīze ‘89” liekas tik īsta, ka gandrīz sajaucama ar paša bērnības atmiņām.

Tas tagad varētu atgadīties jebkuram no mums – katram, kurš Vācijā publiskā vietā runā citā valodā, nevis vācu, vai katram, kura izskats neatbilst priekšstatam par blondo ārieti. Režisors Fatihs Akins filmā „Izzūdošie / In the Fade / Aus dem Nichts” uzsver tieši Visvarenā Gadījuma motīvu.

Grieķu režisora Jorga Lantima (Yorgos Lanthimos) mistiskā šausmu drāma ar sengrieķu traģēdijas oreolu „Svētā brieža nogalināšana / The Killing of a Sacred Deer” 2017) ir ieguvusi Kannu festivāla prestižo godalgu par labāko scenāriju, turklāt vēl paspējusi nolaupīt dažam labam skatītājam neaizviet...

Itāļu režisora Lukas Gvadanjīno jaunākā filma “Sauc mani savā vārdā / Call Me By Your Name” (2017) ir intīms, liriski pieklusināts un lēns, kādas 1983. gada itāļu vasaras saules dūmakā ietīts kino, kam teorētiski vajadzēja palikt vien izmeklētu festivālu gardēžu redzeslokā. Tomēr jaunajā 2018. ga...

Ievas Ozoliņas filma „Dotais lielums: mana māte” ir visai savāds kinodarbs. No vienas puses, šī 104 minūtes ilgā lente ir dokumentāls stāsts par konkrētiem cilvēkiem, no otras – pats vēstījuma paņēmiens ļauj to uztvert pēc spēles kino kategorijas likumiem.

Režisores Ievas Ozoliņas jaunākā dokumentālā filma “Dotais lielums: mana māte”, visticamāk, izpelnīsies līdzīga mēroga ievērību, kā viņas pirmā filma “Mans tēvs baņķieris” (2015). Katrā ziņā tūlīt pēc pirmizrādes publika krasi sašķēlās atbalstītājos un noliedzējos, bet dažu viedokļi mainījās pāri...

Borisa Hļebņikova „Aritmija” tiek uzskatīta par vienu no Krievijas 2017. gada galvenajām filmām, kinolente jau paguvusi iegūt kādu desmitu balvu dažādos festivālos. Ir interesanti izprast, kādā veidā skatītājam tiek nogādāts šī darba vēstījums, kuru radījušā režisora reputācija ir – viens no „dzī...