Populārās aktrises Kristenas Stjuartes pirmā spēlfilmas režija ir negaidīti drosmīgs un patiess debijas darbs, izvairoties no Holivudas prognozējamības, uzspiestām shēmām un paparaci uzmācības. Starp citu, tieši tāpēc filmēts Latvijā.
Aktieriem, kuri savu karjeru sāk bērnībā vai iegūst popularitāti, filmējoties bērniem vai jauniešiem domātos kinodarbos, pieaugšana ir ļoti izaicinošs process. Liela daļa zvaigžņu, kas uzmirdzējušas kanālos Disney vai Nickelodeon, pieaugušā vecumā cīnās ar atkarībām, mentālās veselības problēmām un bieži vien nepiepildāmu vēlmi izrauties no sava bērnišķīgā vai pusaudzīgā ampluā. Daudzi atceras Mailijas Sairusas “dumpīgo periodu”, kas sekoja populārās Hannas Montanas (2006–2011) franšīzes beigām. Amanda Bainsa, 2000. gadu pusaudžu komēdiju karaliene, nonāca psihiatriskajā slimnīcā un šobrīd dzīvo visai savrupu dzīvi, ik pa laikam aizraujoties ar nagu dizaina veidošanu. Vēlme vai iespēja pieaugot kļūt par nopietniem aktieriem daudzām šīm slavenībām iet secen – starp veiksmīgākajiem piemēriem varētu minēt Zendaju, šobrīd daļēji arī Arianu Grandi un Selēnu Gomesu, arī Kristenu Stjuarti. Bet ne tik veiksmīgu stāstu ir daudz vairāk. Kurš no mums pēdējā laikā ir noskatījies kādu labu filmu ar Bellu Tornu, Dreiku Belu, Viktoriju Džastisu vai Vanesu Hadžensu galvenajā lomā? Tieši tā – neviens.
Lai arī Kristena Stjuarte nesāka savu karjeru Disney vai Nickelodeon kanālu seriālos, savu pirmo kinolomu viņa nospēlēja jau 12 gadu vecumā, turklāt režisora Deivida Finčera trillerī Baiļu istaba / Panic Room (2002) kopā ar Džodiju Fosteri. Kopš šī brīža Stjuarte bija regulāri redzama kinoekrānos, bet superzvaigznes statusu ieguva, pateicoties Krēslas sāgai / The Twilight Saga un Bellas Svonas lomai. No 2008. gada līdz 2012. gadam visa pasaule dzīvoja jaunu vampīrfilmu gaidās – Stefānijas Meijeres bestsellera ekranizācija ar katru nākamo daļu arvien vairāk ieslīdēja “camp” kino teritorijā, bet kases ienākumus un galveno lomu atveidotāju popularitāti tas neietekmēja.
Kristena Stjuarte un Roberts Patinsons kļuva par teju slavenāko pāri pasaulē, abiem sekoja milzīga preses un publikas uzmanība, kas bieži vien bija daudz nesaudzīgāka tieši pret Stjuarti,
izsmejot viņas aktierspēles stilu un it kā vienaldzīgo seju. Un, protams, Krēslas fanes uzskatīja, ka jaunā aktrise nav gana laba Edvardam (t. i., aktierim Robertam Patinsonam).
2012. gadā, filmējot asa sižeta fantāzijas filmu Sniegbaltīte un mednieks / SnowWhite & The Huntsman, atklātībā nāca informācija, ka Stjuartei ir romāns ar tās režisoru Rūpertu Sandersu. Sanderss tai laikā bija precēts, Stjuarte joprojām bija kopā ar Patinsonu, bet, protams, – kā jau piedien tabloīdiem un interneta komentētājiem, mazāku naidu izpelnījās precētais režisors, daudz nepatīkamākas samazgas lija tieši pār jauno aktrisi. Lai cik skaļš skandāls tas bija tālajā 2012. gadā, nedomāju, ka šobrīd kāds to vairs atceras, un pārsteidzošā kārtā gan Stjuarte, gan Patinsons no kičīgas vampīrsāgas jaunajām zvaigznēm ir izauguši par nopietniem aktieriem. Kristena Stjuarte visvairāk uzmirdz tieši neatkarīgajā vai autorkino, un palēnām, caur mūzikas videoklipiem, ir nonākusi arī režijas lauciņā.
Kāpēc viss šis garais ievads? Pirmkārt, tāpēc, ka mani interesē popkultūra un tās ietekme uz mākslas procesiem. Otrkārt, tāpēc, ka, manuprāt, visi šie notikumi ir ietekmējuši Kristenas Stujartes vēlmi savai debijai pilnmetrāžas kino izvēlēties ekranizēt tieši Lidijas Juknavičas skaudro autobiogrāfisko romānu Ūdens hronoloģija (2011).
Kad Lidija Juknaviča sadarbībā ar neatkarīgu izdevēju publicēja savu „anti-memuāru” Ūdens hronoloģija, šī grāmata, kam Ņujorkas izdevniecības nevēlējās pat aci uzmest, ātri atrada savus lasītājus. Jaunie literāti ieguva drosmi, ka var rakstīt “arī tā”, sievietes-autores arvien drošāk sāka savos darbos aprakstīt ķermeniskas un fizioloģiskas pieredzes, atklātāk runāt par traumām. Žurnāliste Aša Dora esejā par Ūdens hronoloģiju stāsta, ka viņas māsīca, terapeite, šo grāmatu ieteikusi ļoti daudziem saviem klientiem, kam jātiek galā ar bērnības vai attiecību traumām, seksualitātes jautājumiem, salauztu sirdi vai sērām. “Lielākā daļa populāro grāmatu vēlas, lai mēs domājam, ka ikvienu dzīves problēmu var atrisināt ar izziņas ceļojumu vai izglābšanu (vai sieviešu gadījumā – izziņas ceļojumu, kas beidzas ar izglābšanu). Ne šī. Ūdens hronoloģija stāsta patiesību.” Aprakstot savas sajūtas pēc nedzīva bērniņa dzemdēšanas, Lidija Juknaviča raksta: “Es nekad nejutos traka, es vienkārši jutos aizgājusi prom.” Bet Aša Dora savu pieredzi ar Ūdens hronoloģiju raksturo: “[Šīs grāmatas] lasīšanas process ir kā mūzika. Tai ir sajūta.”
Kristena Stjuarte Ūdens hronoloģiju izlasīja ap 2017. gadu, nodēvēja šo grāmatu par “svētu tekstu” un uzsāka savu ilgo ceļu līdz tās ekranizācijai. Filma pirmizrādi piedzīvoja 2025. gada 15. maijā Kannu kinofestivālā un beidzot ir nonākusi arī uz Latvijas kinoekrāniem. Protams, viens no galvenajiem aspektiem, lai kultivētu latviešu skatītāju interesi par Stjuartes debiju režijā, ir fakts, ka lielākā daļa filmas uzņemta Latvijā, piedaloties vietējiem kinoprofesionāļiem. Ne visiem bija prātam aktrises un režisores sajūsminātie izteikumi par Latvijas filmu nozari, kas “tikai attīstās”, un par latviešu kinoveidotāju entuziasmu, tomēr nevajadzētu dzīvot ilūzijās, ka Holivudas smagsvari steigsies filmēt pie mums tīri aiz mīlestības pret Latvijas mežiem un pļavām. Latvijā filmēt ir izdevīgi, jo te ir lētāk, nekā Holivudā. Turklāt Stjuartes gadījumā ir skaidrs, ka viņai ļoti svarīgs aspekts bija tieši attālums un brīvība no Holivudas un paparaci kaitinošās uzmanības; intervijā The Hollywood Reporter viņa teikusi: “Man patīk viss tajā, kā mēs taisām filmas ASV, bet man bija nepieciešama radikāla nošķirtība. Es vēl neesmu režisore. Man ir nepieciešams uztaisīt “studentu filmu”. Un es to nevaru darīt šeit.”
Tomēr es, runājot par filmu Ūdens hronoloģija, negribu īpaši pievērsties faktam, ka tā ir filmēta Latvijā, par to jau rakstīts plaši un daudz. Izteikšu vienīgi milzīgu prieku par kolēģu lielisko darbu un iespēju izpausties tik nozīmīgā projektā. (Jūs zināt, kas jūs esat, un es neprātīgi lepojos ar jums!)
Viens no precīzākajiem apzīmējumiem filmai Ūdens hronoloģija ir salīdzinājums ar dzejas slemu – tā par filmu no Kannām rakstīja Pīters Bredšovs. Ņemot vērā visu iepriekš lasīto par Lidijas Juknavičas grāmatu, ir skaidrs, ka tas nav lineārs un naratīvs darbs, kuru var vienkārši pārveidot scenārija formā. Kristena Stjuarte (pati arī scenārija autore) ir vēlējusies izcelt sajūtas, kuras šī grāmata rada, un tas nav vienkāršs uzdevums. Ūdens hronoloģija ir smags stāsts par fizisku un seksuālu vardarbību, ko Lidija un viņas māsa piedzīvo savā ģimenē, un šīs traumas atstāto iespaidu. Ūdens hronoloģija ir fragmentārs, poētisks darbs, kur izteikti tuvplāni mijas ar klusiem aizkadra tekstiem un niansētu skaņas dizainu, brīžiem tiešām atgādinot dzejas slemu. Sekojot galvenajai varonei Lidijai (Imodžena Pūtsa), filmas gaitā skatītājam tiek doti nelieli ieskati viņas bērnībā, un šī lēkāšana laikā ne tik daudz kalpo kā interesants naratīvs paņēmiens, bet drīzāk iedarbojas uz skatītāju tīri ķermeniski. “Hronoloģija ir kaut kas, ko mēs pieņemam kā lineāru, tomēr dzīvi mēs nepiedzīvojam tādā veidā. Senas atmiņas mums piepeši uzbrūk tagadnē. Šis ir viens veids, kā apraksta posttraumatiskā stresa sindromu – pagātne un tagadne notiek vienlaikus,” raksta RogerEbert.com. Tādējādi Kristena Stjuarte kopā ar savu galvenās lomas atveidotāju Pūtsu ļauj mums ieskatīties Lidijas galvā, mēģināt sajust viņas emocijas un redzēt to, kā darbojas viņas atmiņas.
Ūdens hronoloģija nav viegli skatāms darbs – aplūkotās tēmas ir smagas, notikumi ir briesmīgi; tā nav ātra, uz priekšu skrienoša filma.
Tā drīzāk ir kā smaga sega, kas nospiež arvien zemāk un zemāk, līdz kļūst grūti elpot. Visās sinopsēs uzsvērtais fakts, ka Lidija glābiņu rod smagos peldēšanas treniņos, sapņodama piedalīties olimpiskajās spēlēs, man pat paslīdēja garām. Ūdens klātbūtne filmā ir konstanta, bet tieši peldēšana kā sports šķita vien neliela rindkopa Lidijas dzīves romānā. Daudz svarīgāk šķiet tas, ka, nespējot tikt galā ar bērnībā piedzīvoto, viņa pamet gan potenciālu karjeru sportā, gan studijas, iekrītot pašdestrukcijas virpulī. Ja brīžiem rodas vēlme dusmoties uz galveno varoni, tā izzūd brīdī, kad Lidijas tēvs metodiski viņu pazemo par katru universitāti, kura nepiedāvā viņai pilnīgi apmaksātas studijas. Pat trīs-ceturtdaļ-apmaksātas studijas šim ģimenes patriarham ir par maz, un viņš noskalda: “Ja viņi tevi negrib, tātad tu tur neiederies”. Kā gan pēc šādiem vārdiem jauna sieviete var justies iederīga koledžā, pat ja tā ir iespēja aizbēgt no vardarbības mājās?
Ouens Glaibermens recenzijā žurnālam Variety uzsver Kristenas Stjuartes spēju teju maģiski precīzi attēlot varmācīgas bērnības apstākļus – tā ir visa centrā, bet vienlaikus kā spoks. “Kad vecāki dara pāri bērniem, šī pieredze var būt pārāk briesmīga, lai to izturētu, un tādējādi bērna identitāte salūst.” Uz ekrāna neredzam seksuālo vardarbību, tomēr to visu laiku jūtam, nojaušam vai redzam tās sekas, un šo atmiņu uzplaiksnījumi vizualizē Lidijas salūzušo identitāti. Viņa meklē ceļu atpakaļ pie sevis, metoties dažādās seksuālās dēkās, apprecoties, izturoties pret saviem partneriem agresīvi vai pieļaujot agresiju pret sevi, viņa piedzīvo bērniņa zaudējumu, bet turpina kārpīties. Tieši šī spītīgā turēšanās pie dzīvības, kas burtiski staro no Imodženas Pūtsas atveidotās Lidijas, notur arī skatītāja interesi. Kad Lidija satiek leģendāro rakstnieku Kenu Kīziju (Džims Beluši), šie divi pašdestruktīvie cilvēki šķietami pasviež viens otram glābšanas riņķi krācēs. Ūdenī Lidija var aizmirsties, ļaut sevi nest un attīrīties, bet caur rakstīšanu viņa atrod ceļu atpakaļ pie dzīves. Citējot Lidiju: “Atmiņas ir stāsti. Tāpēc labāk izdomā tādus, ar kuriem tu vari sadzīvot.”
Man ar Ūdens hronoloģiju gāja grūti. Šajā dziļi bezcerīgajā laikā, kad katru vakaru dodos gulēt ar bailēm par rītdienu, prāts lūdz izklaidi, cerību un kaut ko tādu, kur aizmirsties. (Ne velti viena no šībrīža pasaulē populārākajām filmām ir tieši dzīvesprieku un cilvēcību apliecinošā Projekts “Ave Maria”.) Taču Lidija neļauj aizmirsties nedz sev, nedz skatītājiem – viņa (un Kristena Stjuarte) liek mums ieskatīties acīs pašam smagākajam, ko esam piedzīvojuši un ko jūtam.
Par spīti tam un arī tieši tāpēc, manuprāt, šis ir ļoti drosmīgs un patiess debijas darbs, kas pierāda ne tikai Kristenas Stjuartes talantu darbā ar aktieriem, bet arī visaptverošu izpratni par kinovalodu un tās izteiksmes līdzekļiem. Aktrise, kura no agra vecuma tikusi ķidāta dzeltenajā presē; personība, kurai Holivuda mēģinājusi uzspiest pamatstraumes aktrises karjeru, tomēr sevi atradusi neatkarīgajā kino un tur arī uzsākusi režijas karjeru. Ja sekojam Stjuartes dzīves pavērsieniem, arī viņā bijis redzams šis identitātes fragmentārisms, cenšoties iekļauties patriarhālajā un heteronormatīvajā Holivudas vidē. Tāpēc ir saprotams, kāpēc viņa vēlējās izstāstīt tieši Lidijas Juknavičas stāstu un caur to atrast ceļu atpakaļ pie sevis pašas.
