Kamēr gaidām režisora Uģa Oltes pirmās spēlfilmas „Upurga” pirmizrādi, interesanti papētīt, kādus teorētiskus „izmeklējumus” šī filma ierosina – gan par dialoga ietekmi uz kino uztveri, gan par faktoriem, kas skatītājā rada sajūtu par pabeigtu filmu, stāstu vai mākslas darbu plašākā nozīmē.
Nu jau pirms laba laika (šķiet – kaut kad maijā) režisors un scenārists Uģis Olte man un septiņiem citiem izmēģinājuma trusīšiem deva iespēju piedalīties eksperimentā, kuru veica sava komunikācijas studiju bakalaura darba ietvaros. Mūsu uzdevums bija pavisam vienkāršs – pāris reižu noskatīties režisora jauno spēlfilmu Upurga, vispirms bez dialogiem (skaņu celiņš, kurā ierakstīta personāžu runa, bija noņemts), un tikai pēc tam – ar tiem. Pēc katras filmas noskatīšanās reizes vajadzēja aizpildīt Uģa sagatavotu anketu par redzēto un uztverto, pēc tam vēl tiešsaistes saruna ar pašu režisoru. Pamatideja, cik noprotu, bija noskaidrot dialoga ietekmi uz filmas naratīva uztveri. Taču aizraujoši, vai ne?! Pirmkārt, jau iespēja noskatīties filmu, pirms tā kļūst pieejama plašākai auditorijai (Upurgas Latvijas pirmizrāde paredzēta 3. oktobrī), un, otrkārt, vēl iespēja parunāties ar kinoprofesionāli!
Upurga ir mitoloģisks trilleris par sīkumainu savvaļas gidu, vārdā Andrejs (Igors Šelegovskis), kura aprūpē nonāk kāda filmēšanas komanda, veģetāro desiņu reklāmas veidotāji. Viņš gādā par komandas labklājību un dažādu drošības pasākumu ievērošanu mežonīgajā pierobežas upes ielejā – vietā, kurai par godu tad arī nosaukta Uģa filma. Kā jau tas filmās dažkārt pagadās, diezgan drīz kaut kas saiet grīstē, un Andrejs ir spiests lietot savas izdzīvošanas prasmes, lai stātos pretī draudīgajai videi un tās nelabvēlīgajiem iemītniekiem, glābjot savus biedrus no nāves briesmām. Cilvēks pret dabu. Civilizācija pret mežonību un pakļaušanos zvēriskiem instinktiem. Bleikam Snaideram noteikti patiktu. Kā viņš vairākkārt atkārto savā pasaulslavenajā scenāriju rakstīšanas rokasgrāmatā Save the Cat!: "Kad tevi māc šaubas, pajautā: "Vai stāsts ir pietiekami primārs?" (“When in doubt ask, "Is it primal?”).[1]
Upurga nav fabula par labo un ļauno / balto un melno, bet ir stāsts par to pelēko, kas mājo ikkatrā no mums. Un jāsaka – man arī patika. Abas reizes skatoties, filma pamanījās aizraut. Varbūt pat bez dialogiem – mazliet spēcīgāk (un kas par to, ka biju spiests veltīt visu uzmanību ekrānam, vērot katru sīkāko skatienu un smalkāko mājienu, lai izsekotu līdzi stāsta notikumiem...). Radošā komanda prasmīgi manipulē ar skatītājam pieejamajām zināšanām, lai noturētu intrigu un mērķtiecīgi būvētu spriedzi. Skatītājs zina tikai tik daudz, cik Andrejs.
Arī no kinematogrāfiskā viedokļa Upurga neliek vilties. Neskatoties uz ierobežoto budžetu, filma izskatās un izklausās tā, kā labam savvaļas trillerim pienākas, Upurgas daba var būt gan hipnotizējoši skaista, gan līdz zosādai biedējoša. Noteikti iesaku atbalstīt mazbudžeta kino un noskatīties filmu kinoteātrī. Tāpēc neko vairāk par filmu neatklāšu un atgriezīšos pie Uģa un viņa trakajiem eksperimentiem.
Viens no jautājumiem, kuru režisors man un pārējiem respondentiem uzdeva tiešsaistes diskusijā, bija saistīts ar faktoriem, kas ietekmē filmas vai jebkura stāsta “pabeigtības sajūtu”. Kaut kā tieši šis viens konkrētais jautājums mani nodarbinājis jau kopš pavasara. Varbūt tāpēc, ka pašam nācies saskarties ar kaut kā beigām – proti, beidzot būšu pabeidzis vidusskolu un tūlīt jau sāksies nākamais dzīves posms. Bet tas mazāk svarīgi. Kopš eksperimenta beigām esmu devies vērienīgā ceļojumā (protams, metaforiskā), lai noskaidrotu, kas padara naratīvu par pabeigtu, kas piešķir tam pabeigtības sajūtu. Lūk, tieši tāpēc tagad rakstu šo eseju – lai dalītos ar saviem atradumiem un arī mēģinātu pats sev konspektīvi apkopot visas ceļā smeltās atziņas.
Mani bezjēdzīgie beigu meklējumi
Tie sākās tur, kur sākas jebkuri informācijas meklējumi mūsdienās, proti – ar ierakstu Google meklētājā. Rezultāti gan mani šoreiz pievīla. Ierakstot “Kā iespējams noteikt, ka filma ir pabeigta? / How to tell when a film is finished?", saņēmu tikai kaudzi skaidrojumu par to, kā apieties ar filmu lentēm un analogām kinokamerām. Un pat to es tā īsti nesapratu! Viens saka – kaut kas tur jāver vaļā un jāskatās, otrs – nekādā gadījumā nedrīkst taisīt vaļā! –, un vēl trešais – ka tas atkarīgs no konkrētās kameras[2][3]. Un ko darīt, ja tev nav kameras?
Nākamajā piegājienā mazliet paplašināju savus meklējumus; domāju – noskaidrošu to pašu par jebkuru stāstu, neatkarīgi no stāstniecības metodes. "Kā zināt, kad stāsts ir pabeigts? / How to know when a story is finished?”, un enter! Še tev – “Top 11 austrāļu autori dalās ar to, kā viņi zina, kad stāsts ir pabeigts / 11 top Australian authors share how they know a story is finished”. Kāpēc tieši austrāļu autori? Nav ne jausmas, bet jau pirmā no 11 atbildēm man parādīja, kāda tipa skaidrojumi te sagaida. Nataša Lestere, piemēram, sāk ar vārdiem "Tas nekad nav pabeigts! / It's never finished!”[4].
Izbūries cauri visiem 11 viedokļiem, apmierinošu atbildi uz savu jautājumu tā arī nesaņēmu. Turklāt esmu arī pārāk daudz reižu redzējis Krokodilu Dandiju (gan pirmo, gan otro daļu), lai jebkad dzīvē uzticētos austrāļiem. Tā nu nospriedu – labāk pavaicāt kādam, kam patiesi varu uzticēties. Pirmais cilvēks, kas ienāca prātā, bija kinozinātniece, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītāja, dažādu grāmatu (tai skaitā Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki 1990-2020) līdzautore, bet vispār mana radiniece Zane Balčus.
Laikam jau gan pats esmu pie vainas – vajadzēja iedomāties, ka cilvēks, kas šādi jāpiesaka, diži manus meklējumus neatvieglos. Izrādījās, ka mans mazais jautājumiņš nav nemaz tik vienkāršs. Gan kinozinātnieki, gan vispār stāstniecības pētnieki jau sen pirms manis ir meklējuši atbildes uz to, kas piešķir vēstījumam pabeigtības sajūtu, un izskatās – turpinās meklēt vēl ilgi pēc tam, kad es par to vairs nedomāšu.
Nē, Zane man nesagādāja kino teorijas grāmatu, arī ne divas, un pat trīs ne. Viņa man atsūtīja veselas piecas grāmatas. Piecas! Ej un meklē! Nekas jau arī nebūtu pretī, bet man vajag atbildi tūlīt un tagad, turklāt mani vairāk interesē cilvēku viedokļi – to cilvēku viedokļi, kurus es pazīstu un uz kuriem varu paļauties. Kāda man daļa, ko domā, piemēram, Tobijs Millers? Viņš tāpat ir austrālis.
Jau, degunu nokāris, biju ķēries klāt grāmatu kalnam, kad kādā sarunā gadījās pavaicāt, ko par manu jautājumu var teikt cilvēks, kurš ja ne par beigām, tad par sākumu ir domājis pamatīgi, sarakstīdams grāmatu Sākums mūs atrod pats, – mūziķis Kārlis Kazāks.
“Man kā lasītājam un skatītājam nepatīk pabeigti stāsti," viņš atbildēja.
"Man patīk, ja atstāta vieta, kur domāt, iztēloties un radīt pašam. Bet, paklau, ja tev tas jautājums tiešām neliek mieru, tad kāpēc neuzjautā Uģim? Viņš noteikti būs daudz pētījis par šo un dabūjis arī ko dzirdēt no citiem."
Tā arī darīju – Uģa e-pasta adrese man galu galā bija saglabājusies. Un viņš man ne tikai atbildēja, bet pat atsūtīja savu bakalaura darbu, kuru jau bija paspējis pabeigt; tā es uzzināju, ka režisors visu jau izpētījis manā vietā. Uzzināju arī to, ka, piemēram, amerikāņu rakstnieks un stāstniecības konsultants Roberts Makkī stāsta beigas definē šādi: “Tādu stāsta kulmināciju, ko iezīmē absolūta, neatgriezeniska pārmaiņa, kas apmierina visas auditorijas emocijas un kuras rezultātā rodas atbildes uz visiem jautājumiem, kas radušies stāstniecības procesā, sauc par noslēgtām beigām. Stāsta kulminācija, kas atstāj gan neatbildētus jautājumus, gan atvērtus emocionālus pavedienus, sauc par atvērtām beigām. (...) Šo atbilžu meklēšanu var atstāt skatītāja pēc-filmas pārdomu procesam. (...) Taču tas nenozīmē, ka filma drīkst aprauties vidū, atstājot stāsta līnijas karājoties gaisā. Visiem jautājumiem ir jābūt atbildamiem, emocionālajam ceļojumam – pabeidzamam. Visam, kas stāstā ir noticis, ir jāved uz skaidrām un ierobežotām iespēju alternatīvām, kas padara sava veida “nobeigtības” sajūtu par iespējamu.”[5]
Līdzīgu viedokli vairākkārt novēroju arī starp Uģa aptaujātajiem respondentiem – ka pabeigtības sajūta ir saistāma ar „naratīva veikto informācijas pienesumu, ko auditorija pēc tam izmanto, lai darbinātu savus intelektuālos procesus."[6] Kāds, teiksim, apgalvoja: "Tad, kad man ir gana daudz informācijas un stāstījums apstājas, tad ir tas moments – o! Tagad mana domāšana sākas. Šāda žanra filmā man ir svarīgi darboties arī ar savu domāšanas resursu.”[7] Un līdzīgi, kā atklājās, biju atbildējis arī es – man esot nepieciešams gana daudz informācijas, lai varētu pats veikt sižeta interpretāciju, gūt kādu jaunu atziņu. Stāsts drīkst palikt gana abstrakts, bet jābūt dotai iespējai izdomāt šo jauno atziņu pašam. Un šai izmaiņai sevī nav obligāti jānāk jau ar filmas beigām, bet gan pēc tam, to visu pārdomājot.
Un kad filma ir pabeigta? To pavaicāju arī pašam režisoram – lai izstāsta gan no skatītāja, gan no filmas autora skatpunkta. Uģis Olte lakoniski atbildēja: "Jābūt kustībai no A uz B. Jābūt ceļojumam, jauniegūtai bagāžai, ar ko pēc filmas nodarboties – tad ir pabeigtība. Tomēr, ja nebūtu šis slieksnis – dedlains –, tad filmu varētu pucēt ilgi, ilgi."
Un citās mākslās?
Iepazinies ar pētījuma rezultātiem un dabūjis dzirdēt, ko par šo jautājumu domā Uģis Olte, pamanīju, ka manī ir pamanījies iesēties esejas iedīglis. Jā, šīs esejas, kuru lasāt šobrīd. Tas savukārt mudināja aizdomāties, kā savas zināšanas par stāstu pabeigtību varētu padarīt vēl pilnīgākas. Jau biju ieguvis atbildes no mūzikas un kinomākslas pārstāvjiem, tāpēc nospriedu, ka derētu uzklausīt arī cilvēkus, kas darbojas citās mākslas jomās. Tātad jāmeklē gleznotājs! Glezniecība arī galu galā ir sava veida stāstniecība.
Izrādījās – nemaz tik daudz gleznotāju nepazīstu, vismaz ne tik tuvu, ka varētu iet un prasīt, kas, viņuprāt, piešķir stāstam pabeigtību, un tas nebūtu ļoti jocīgi. Mazliet jocīgi laikam jau tas būtu tāpat, bet negribētos, lai ir par daudz jocīgi, vai ne?
Nolēmu sazināties ar, manuprāt, izcilu gleznotāju un arī mūziķi, grupas Dzīves Etīde solistu un manu draugu Robertu Miku Zitmani. Uzrakstīju Robertam, cik draudzīgi vien mācēju – tā, lai būtu pēc iespējas mazāk jocīgi, protams. Sameloju, ka strādāju pie raksta portālam Kino Raksti, par ko gan nekādi nevarēju būt pārliecināts, jo Kino Raksti par manu pašdarbību neko pat nenojauta. Nelielā situācijas izpušķošana nostrādāja visai labi, un Roberts drīz vien atbildēja ar “OK, padomāšu par šo.”
Atbilde sekoja nieka divas nedēļas vēlāk, Roberts to nodēvēja „kaut kādas manas triviālas pārdomas ar tikpat triviāliem piemēriem”. Viņš raksta: „Mākslas darbam pabeigtības sajūtu, manuprāt, nosaka rezonanse ar vērotāju / klausītāju (pats autors arī tāds ir). Ja, piemēram, izrādei ir izturēta dramaturģija, tad to skatītājs jūt.
Pabeigtības tomēr var būt dažādas – dažreiz to piespēlē konteksts un / vai ārēji apstākļi.
Piemēram, Marsela Dišāna Strūklaka (vienkārši izstādīts pisuārs), kas ir dadaisma ikona, noteikti nav nepabeigts darbs, jo tam ir bijusi plaša rezonanse sabiedrībā, tātad arī vismaz vienam indivīdam (svarīgi piebilst, ka tam arī ir saistība ar darba saturu!). Un tieši tāpat ir ar jebkuru no Leonardo da Vinči darbiem, kuriem bija vajadzīgi vairāki gadi un neskaitāmi triepieni, lai tiktu pabeigti.”
Pēc nelielas diskusijas un dažiem nepiedienīgiem vārdiem par Strūklaku no Roberta puses (viņam tiešām tā nepatīk!) biju gatavs doties tālāk savos zināšanu meklējumos. Nu jau ar pārliecību, ka eseja būs, vajadzīgs tikai ķirsītis, ar ko to visu izrotāt jeb (vai es tiešām uzdrīkstēšos to teikt...) pabeigt. Tātad nākamā pietura – teātris, konkrētāk, aktiermāksla.
Nolēmu, ka savu jautājumu uzdošu kādam slavenam Latvijas Nacionālā teātra aktierim. Kādam, kas savas aktierspēles prasmes pierādījis gan uz teātra skatuves, gan kinoekrāniem. Kādam, kas ir gana pieredzējis, lai varētu sniegt saturīgu, jēgpilnu atrisinājumu manai mīklai. Tā nu es sazinājos ar Kasparu Zvīguli, kuru, iespējams, esat redzējuši filmās 1906, Homo novus vai (kā pats tikko atklāju) britu krimināldrāmā Ercenģelis / Archangel ar Danielu Kreigu. Tagad sāku nožēlot, ka neapvaicājos, kāds dzīvē ir Džeimss Bonds…
Kaspars gan acīmredzot ir visai aizņemts cilvēks, un, ja es Uģa Oltes izteiksmes veidu nodēvēju par lakonisku, tad Kaspars Zvīgulis, jādomā, liekvārdību necieš ne acu galā. Uz savu plašo jautājumu saņēmu īsu atbildi: "Manuprāt, pabeigtības sajūtu rada tas, ka mēs (skatītāji / lasītāji) esam uzzinājuši / noskaidrojuši / sajutuši / izdzīvojuši / sapratuši stāsta notikumu cēloņus un sekas."
Nē, nu jā... Cēloņi un sekas. Tātad, lai vēstījums liktos pabeigts, katram stāstā pieteiktajam notikumam, katrai tēlu izvēlei un rīcībai ir attiecīgi jābūt atbilstošām sekām, jābūt kustībai „no A uz B”. Kad B ir sasniegts, rodas sajūta, ka stāsts jeb emocionālais ceļojums ir noslēdzies. Kaut kā tā.
***
Es vēl joprojām domāju par esejas nobeigumu, kad ar draugu vakariņojām Andalūzijas Sunī. Ēdām fish&chips, tērzējām par dzīvi un bijām jau izdzēruši pāris izlejamos aliņus. Galvā aizvien tomēr atbalsojās Natašas Lesteres vārdi: "Tas nekad nav pabeigts!" Austrāļi man nelika mieru.
Draugs Roberts (šis nav tas pats Roberts, kurš stāstā iepriekš jau minēts) pamanīja, ka mani kaut kas nomāc, un apvaicājās, kas vainas. Pēc neilgas izvairīšanās no atbildes salūzu, alus bija atraisījis manu mēli, un izpaudu visu – no Upurgas līdz sestajam Džeimsam Bondam. No A līdz B. Roberts, ik pa brīdim pamādams ar galvu, lai apliecinātu savu nedalīto uzmanību, pacietīgi mani uzklausīja (viņš vienmēr ir bijis nosvērtākais no mums).
Beidzot dzirdējis manus gala secinājumus, Roberts tos ātri vien sagremoja un nāca klajā ar savu versiju. Labai filmai vai jebkuram ievērības cienīgam stāstam jāspēj skatītājam pielikt padeni (Robertam vienmēr paticis izteikties metaforās). Filmai esot skatītāju jāpaklupina – jāliek tam aizķerties un nokrist līdz zemei. Jo spēcīgāk, jo labāk. Tai jāpiespiež skatītāju apzināties, ka līdz šim viņš nav bijis gana piesardzīgs – nav kārtīgi skatījies, kur iet, un pats vainīgs, ka filmas padeni laikus nepamanīja.
Un tas vēl nav viss. Kad skatītājs ir pie zemes, filmai jāspēj arīdzan sniegt tam roku; stāstam jāapžēlojas par kritušo un jādod tam iespēja no jauna piecelties stāvus, lai tas varētu turpināt savu gaitu staltāk un krietni piesardzīgāk nekā pirms tam. Tikai tad, kad skatītājs ir nokritis pie zemes un no jauna atsācis savu ceļu, filmu varot nosaukt par pabeigtu. Tā, lūk.
Jāsaka – man Roberta versija pavisam noteikti pielika padeni. Esmu gar zemi, un piepeši viss top skaidrs. Es nevaru savu eseju pabeigt, jo pabeigt taču nevar nevienu stāstu. "Tas nekad nav pabeigts!" Tu kā mākslinieks, kā stāstnieks vari izdarīt tikai tik daudz, lai tavs stāsts liktos pabeigts – lai tas rezonētu. Galvenais, ka "visam, kas stāstā ir noticis, jāved uz skaidrām un ierobežotām iespēju alternatīvām". Katram notikumam, katram pavērsienam attiecīgi jāseko savām sekām - no A uz B. Viss pārējais ir tikai pucēšana. Un tas, cik ilgi gribi stāstu pucēt, atkarīgs tikai no dedlainiem vai paša slinkuma. Lai nu kā, vienā brīdī vienkārši jāpieliek punkts. Un neko vairs nedrīkst likt klāt.
FIN