Visupirms, šī nebūs kino recenzija klasiskajā izpratnē. Es atzīstos personīgajās simpātijās pret režisoru un apliecinu, ka neorientējos kino jomā. Tāpat ne reizi mūžā neesmu dejojis, es graužu nagus (patiesībā negraužu gan), un vispār gandrīz neviens nevar pateikt, ar ko es nodarbojos. Toties esmu redzējis filmu Upurga vairākas reizes, vienreiz pat no rīta, un šīs ir filmas izraisītās pārdomas.
Mirst vecais rabīns. Apkārt sanākuši sekotāji un prasa:
“Rebe, pasakiet uz atvadām kādu gudrību!”
Rabīns nopūšas un saka: “Dzīve ir upe.”
Visi sačukstas un nodod tālāk: “Dzīve ir upe!”
Kāds mazs puisēns vaicā: “Bet kāpēc upe?”
Rabīns vēlreiz nopūšas un saka: “Nu, nav upe.”
Vispirms pienākums piespiež vismaz daļēji atstāstīt lasītājam sižetu. Nesen Krievijas prokuratūra veica pārbaudi par incidentu ar Djatlova grupu, kuras dalībnieki 1959. gadā nosala mežā ārkārtīgi jocīgā veidā. Pastāv vairākas versijas par notikušo, taču neviena nav bez pretrunām. To es minu tāda iemesla dēļ, ka oficiālajā slēdzienā par nelaimes iemesliem minēts sekojošs teikums: “Jāuzskata, ka par tūristu nāves iemeslu kļuva stihisks spēks, kuru tūristiem nebija pa spēkam pārvarēt.” Un, šķiet, šādi varētu aprakstīt arī Upurgas sižetu. Ir pašpaļāvīga cilvēku grupa, kas sastopas ar dažādām grūtībām, katrs iekuļas savā ķezā, no kuras savā veidā izkuļas. Lūdzu, tagad jums ir zināms filmas sižets, arlabunakti.
Atceros kādu diskusiju televīzijā, kurā tika apspriesta Zvjaginceva filma un viens no skatītājiem sūdzējās, ka nespēj identificēties ar varoņiem. Viņš to saistīja ar režisora apzināto izvairīšanos no identitātēm. Ar mani ir tieši pretēji, esmu pieradis pie šī paņēmiena un pats to izmantoju. Manā izpratnē Stalkera zonas sargu automašīnas marku mums zināt nevajag, bet vajag mītu, leģendu, plīvuru un miglu, jo biezāku, jo labāk.
Es negribēju uzzināt, ka Tarkovskis filmēja zonu Tallinā – zona nav Tallinā, es uzstāju, ierakstiet to protokolā.
Tāpēc Upurga no sākuma mani samulsināja ar kliedzošu reālismu – sākot ar apģērbu zīmoliem un beidzot ar slengu varoņu dialogos. SD karte kadrā, trīsstūrmaize, sojas desiņas – lūdzu, nē, es mūku no banalitāšu zonas, ar to visu ir ļoti grūti strādāt un neiestigt.
Pārsteidzoši, bet minētais hiperreālisms ātri izgaist un aizmirstas. Un arī nedominē pēcgaršā, kas nav mazsvarīgi. Un režisors Uģis, kurš ne velti filmā tēlo pavāru, no visiem šiem elementiem pagatavo savu kimči, kuru skatītājs pagaršo.
Ja analizē sastāvdaļas, manuprāt, galvenā no tām ir daba. Es esmu tur bijis, tai dubļu un pielipušu lapu pasaulē, kad kājas gumijas zābakos pārvēršas par murķeļiem. Un tā ir sava veida latviešu semiotika, ar nordisku stingumu, viensētām un ūdenī mirkstošu ķērpjainu zaru, kuru upe vicina augu gadu. Eskimosam tie ir vaļu tauki, tie viņam nav jāskaidro. Kādā diskusijā, kurā nupat piedalījos, antropoloģe teica, ka tāds domāšanas virziens “dabiņa dziedē” ir parādījies ārkārtīgi nesen, agrāk cilvēkiem no dabas bija bail, no zibeņiem viņiem skrēja šermuļi un neatlika nekas cits, kā tos pielūgt. Tomēr arī viņa atzina, ka būšana pie dabas nudien atpūtina prātu, tāda ir mūsu sugas īpatnība.
Filmā daba ir iekšējās iegrimes stimuls un rāmis. Ne bez iemesla tur figurē arī dievu augi, nenoliedzami, kā viena no senākajām metodēm ienirt un, iespējams, atrast dzelmē dārgumu lādi. Vai arī ieraudzīt Ktulhu un nekad vairs neskatīties ūdenī, drīzāk pazemīgi priecāties par atlikušo dienu esību. Ja ļoti gribas, var lietot vārdu iniciācija, lai ko tas arī nozīmētu. No vienas puses, kādam šie elementi var šķist banāli, taču, no otras puses, neatkarīgie prāti nekad nebaidās no banalitātēm. Visu mūsu kopsaucējs diez vai sader ar labu vīnu, drīzāk ar asarām un kliedzieniem. Un skābu kāpostu viru.
Man prātā nāk aina no Kurosavas filmas Dersu Uzala, kur varoņi steidz savākt pēc iespējas vairāk sausas zāles, kurā pārlaist nakti. Tuvojas sniega vētra, viņi ir apmaldījušies uz ledus, un tā ir vienīgā iespēja sagaidīt rītu. Viens no viņiem krīt aiz noguruma, bet otrs viņu apsauc un liek pārvarēt sevi un griezt bezgalīgos zāles stiebrus. Saule vairs nav draudzīga, tāpat kā pati daba. Tā tas ir bijis vienmēr, bet ikdiena mūs sargā.
Es daļēji piedzīvoju filmas tapšanas elementus. Toreiz mēs braucām filmēt raidījumu Zaļgalvis ar Uģi un tika runāts par to, ka Siri nesaprot latviešu vārdus un uzvārdus – šāda epizode ir arī Upurgā. Kopā ar kādu citu kadru, kurā filmas varonis steigā nevar attaisīt prezervatīvu paciņu, tas mudina mani domāt par ikdienišķā balsi radošajā procesā, un tā nav klusa, drīzāk otrādi.
Otrs būtisks filmas elements ir cilvēks uz dabas fona. Šovasar man vajadzēja nofotografēt zaļās vārnas tādā veidā, lai kadrā ir redzami putnu gredzenu rādītāji, tas rada kustoņiem mazāk stresa. Tiku pabrīdināts, ka snaipera kostīms negarantē rezultātu, zaļās vārnas tāpat būs ļoti piesardzīgas pret nezināmu objektu un vismaz stundu nelidos barot mazuļus. Un tā arī bija, putni izdvesa trauksmainas skaņas, kamēr es sēdēju nekustīgi, saplūdis ar sūnām un mežu. Vienbrīd izdzirdēju čaboņu pa labi no sevis un lēnām pagriezu galvu, lai ieraudzītu, ka tante vāc zaļumus dažu metru attālumā un par manu eksistenci nenojauš. Par laimi, viņa pati aizgāja prom un piedevām bez infarkta. Tad netālu sāka braukāt motociklisti, kas beidzot sajuta brīvību. No vienas puses, es kopā ar zaļo vārnu biju dusmīgs uz viņiem, bet reizē arī apzinājos, ka viņiem ir tiesības to darīt.
Jo daba ikvienam no mums nozīmē kaut ko citu, un tā arī ir viena no filmas tēmām.
Varētu (gan bez jebkādiem pierādījumiem) apgalvot, ka evolūcijas ienaidnieks ir neziņa. Tai būtu jārada cilvēkā nedrošības un draudu sajūta, mulsums. Un bieži vien kādas filmas varoņu neizprotamās motivācijas un rīcības, arī notikumu secības klibuma dēļ kinodarbu uztvert ir grūti vai garlaicīgi. Manuprāt, Upurgas gadījumā acīmredzamu atbilžu trūkums tieši ir ieguvums. Jums prātā var ienākt jautājums: “Kā saglabāt intrigu un neatklāt to, bet reizē atstāt skaidras atbildes iespaidu?” Paldies Dievam, tagad ir cilvēks, kam šo jautājumu var uzdot, un tas ir Uģis Olte. Viņš gan varētu atbildēt, ka filma ir atbilde. Vai arī, ka jautājums neatbilst realitātei, kam es būtu gatavs pat piekrist. Jo, vairākas dienas domājot par filmu, man tā arī neradās nepabeigtības vai pretrunas sajūta. Šajā gadījumā režisors ir tas pats Rabinovičs, kurš līmēja skrejlapas pilsētas ielās, bet, ticis pieķerts un nopratināts, kādēļ skrejlapas bijušas tukšas, atbildēja: “Jo visi tāpat visu zina.”
Mistērijas sargāšana, piesardzība pret svešiniekiem arī ir viens no filmas motīviem. Upurgas beigās vietējie iedzīvotāji ar saviem rituāliem un starprindēm izrādās pat draudzīgi, bet tikai tāpēc, ka svešinieki kļūst par cietušajiem viņu teritorijā, kuras takas viņi pārzina. Un tādēļ, ka paši arī ir cietušie. Uģa Prauliņa skatienā patiešām var ieraudzīt avotu, un liels viedums bez skumjām nepastāv. Un kā lai cilvēks nekļūst aizdomīgs pret svešo, ja viņa pierē rievojas upe? Tā apzīmogo ar rētu deltu.
Es pat sāku domāt, vai tik pati filma līdzīgā veidā nesargā sevi no saprašanas? Tās sākums ir pat nedaudz parupjš, daži personāži apzināti kaitinoši, tie neiedziļinās. Bet Stalkers tomēr ved viņus tās istabas virzienā, kur nebūs izredžu novērsties no sevis pašiem. Un tas gandrīz nekad nav patīkami, tāpat kā ir jokaini pēc filmas iznākt ārā no kinoteātra un sākt no jauna pierast pie centra iedzīvotāju tīrajām kurpēm. Noteiktā mērā Upurga ir arī sekta, tās valoda ir noslēpums.
Upes ūdens vilina, jo tur varētu būt atbilde, kas cilvēku pēdīgi nomierinās. Tieši šī dziņa grūž Alisi Truša alā, liek dzert ajavasku un tad visu nakti vemt. Un visdraudīgāko seju upe parāda tieši tiem vieglprātīgajiem, kas neapjauš, kurp dodas, un nemāk uzvesties. Tos ved piespiedu ekskursijā pa bardo un asūru valstībām. Tieši tur izbalo identitātes, kultūras valoda tur zaudē zilbes, un tieši tādēļ tas ir visintīmākais brīdis cilvēka dzīvē. Tā priekšā ikviens no mums ir vienlīdz neaizsargāts, kā kails cilvēks upē. Un to es uzskatu par patiesi svarīgu un nopietnu aspektu. Atbildi uz jautājumu vēlāk cilvēks var noformulēt pats, ja ar Budas smaidu viņam piepeši nepietiek.