KINO Raksti

„Sargātāji”. Teorija par Padomijas Hobitāniju

14.04.2021

Tolkīna varoņi ar folijas zobeniem padomju versijā par "Gredzenu pavēlnieku" - tā ir svaigākā interneta sensācija ar jau diviem miljoniem skatītāju, krievu TV uzvedums „Sargātāji / Хранители” (1991). „Sāksim ar virspusi un tad paraksim dziļāk,” saka Vilis Lācītis.

Zināms, ka kovidam ir ne tikai traģiskas medicīniskās sekas, bet arī interesantas kulturālas blaknes. Lokdaunā cilvēki pavada vēl vairāk laika internetā, nekā to darīja līdz pandēmijas sākumam, un interese par arhīvu materiāliem tagad ir ne tikai profesionāliem kultūras vēsturniekiem, bet parādījusies arī populācijai kopumā, jo jau nav īpaši ko darīt. Beidzot ir parādījies laiks izlasīt un noskatīties vispirms to, kam agrāk nebija laika, bet pēc tam arī to, līdz kam agrāk nebūtu ienācis prātā nolaisties.

Iespējams, tieši šīs situācijas dēļ pavisam nesen YouTube plašumos par sensāciju kļuvis kaut kas tik ļoti antisensacionāls, ka fenomens pats par sevi prasās, lai to izķidātu un apskatītu no dažādām pusēm. Runa ir par TV iestudējumu, kas pavisam nesen izvilkts no Ļeņingradas televīzijas arhīviem, – 1991. gada uzvedumu Sargātāji / Хранители (režisore Natālija Serebrjakova), ko laikam var saukt par Tolkīna triloģijas Gredzenu pavēlnieks pirmās grāmatas ekranizāciju. (Vispār šī nav pirmā Tolkīna ekranizācija Padomju Savienībā – 1985. gadā, arī televīzijas uzvedumā, tika ekranizēts Hobits, kurā Bilbo atrod Lielvaras Gredzenu.)

Šo rindu rakstīšanas laikā Sargātāju digitalizētā versija YouTube pabijusi tikai divas nedēļas, bet tās pirmajai daļai jau ir gandrīz divi miljoni skatījumi – tas ir šokējoši liels cipars, ņemot vērā produkta tehnisko kvalitāti (vai drīzāk tās gandrīz pilnīgu neesamību). Turklāt, cik var noprast no reakcijas angliski runājošajā interneta vidē, liela daļa skatītāju ir cilvēki, kas krieviski nesaprot (varbūt tādēļ otrajai daļai ir sešreiz mazāk skatījumu, jo tai, atšķirībā no pirmās, nav anglisko subtitru). Par šo pērli runā ne tikai tolkīnistu interneta forumos, par to pat raksta cienījami avoti – The New York Times, The Guardian un BBC.

Nācās skatīties, gribi vai negribi.

Kā jau pusmūža onkulītim ar plikumu uz galvas tanī vietā, kur kādreiz auga astē saņemami mati, man sirds salēcās, ieraugot bērnības beigu un jaunības sākuma neveiklos specefektus. Atmiņā un dvēselē, tā teikt, sarosījās karaliene Nostaļģija, un es noskatījos abas daļas no sākuma līdz beigām. Pēc tam kādu laiku sirdī šūmējās kaut kas aizmirsts no tiem aizlaikiem, kad vēl zobi nebija sākuši sirmot… Tur taču ir vesela vēsturiska situācija, es domāju, – ko nabaga BBC palaiž garām, jo viņiem to vienkārši nesaprast, viņi tālāk par Tolkīnu īsti neredz. 1991. gadā es nebiju Ļeņingradā / Sanktpēterburgā, es biju Rīgā, taču klimats pazīstams. Sāka rosīties domas par šo profesionālā amatierisma tīrradni, par šo grandiozo ieceri ar teju nulles budžetu, un par to, ko tas nozīmēja cilvēkiem Tur un Toreiz.

Sāksim ar virspusi un tad paraksim dziļāk.

Pirmā lieta, kas kliedz no ekrāna, ir nabadzība. Astoņdesmito gadu beigās, kad par runāšanu jau pārstāja sēdināt cietumā, parādījās tāds prikols – skaitāmie kauliņi esot krievu kompjūters (kā tolaik vēl sauca datorus). Ja salīdzina ar Pītera Džeksona tikai desmit gadus vēlāk uztaisīto grandiozo ekranizāciju (ar budžetu 281 miljona dolāru apmērā), šis teiciens šķiet īpaši a propos. Lielākā daļa filmēšanas notikusi ЛенТВ studijā, pa to staigā aktieri, kas saģērbti no kādas vispārējās teātra garderobes aizlienētās blūzēs, platmalēs un apmetņos (un pieciem no viņiem jau tolaik bijis Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās republikas Tautas mākslinieka tituls). Viņiem ir minimāls grims un līdz idiotismam neatbilstošas parūkas; kā to trāpīgi piefiksējuši britu apskatnieki, Semiusam (Vladimirs Matvejevs) nez kāpēc ir piezīmēta trešā un ceturtā uzacs, bet Gollums (krieviski Gorlums, lomā Viktors Smirnovs) izskatās pēc cilvēka, kam galva aplīmēta ar zaļām salātu lapām.

No savas puses varu piebilst, ka Frodo (Valērijs Djačenko) izskatās pēc mistera Bīna, kam uzvilkts renesanses laika spāņu zemnieka tērps un uzmaukta parūka, pašūta no putekļu slotiņām (vai varbūt tie tomēr bija viņa īstie mati, tikai nokrāsoti ar akvareli?) Monstram, kas uzbrūk Lielvaras Gredzenu nesošajiem hobitiem, galva izskatās aptīta ar zeķubiksēm un skatiens padarīts briesmīgs, apkrāsojot acīm apkārt lokus ar to pašu lūpu krāsu, kas ir uz… nu jā, uz lūpām.

Cik ļoti vietā šeit ir Mihaila Žvaņecka senais joks – pie mums Padomju Savienībā pilnīgi viss strādā! Nopērc veikalā, ko gribi, te pāršuj, tur pārlodē, un viss strādā! Vai arī Mihaila Zadornova teiktais – ja veikalā nav, tad uzzīmē sev pats!

Kā zināms, Gredzenu pavēlnieks kopā ar Alisi Brīnumzemē ir viens no hipiju hrestomātiskajiem tekstiem, bet kur hipiji, tur psihedēlija.

Šajā televīzijas izrādē psihedēliskie efekti ir, un pat vairāku veidu. Ir neasa aura ap svecēm un ekrāna malās. Ir balti audekli, kas nostiepti objektīva priekšā, ir vairāku kadru salikšana citam uz cita. Tiek izmantoti arī zaļā ekrāna efekti, pēc tehnoloģiskās būtības tie paši, ko desmit gadus vēlāk izmantoja jaunzēlandietis Džeksons – viņam tikai izrādījās labākas elektroniskās skaitļošanas mašīnas, nekā bija pieejamas ЛенТВ komandai PSRS eksistences beigās.
(Sirdi īpaši kutina sākuma un beigu uzraksti uz ekrāna, to zaļgano DOS fontu manai paaudzei neaizmirst.)

Mazliet labāk izskatās ārpus telpām filmētās sekvences ar nazguliem, par ko paldies Mātei Dabai, jo: 1) filmēts Krievijas ziemā, un tā jau pati par sevi ir iespaidīga un skaista, it īpaši Pēterburgas platuma grādos; 2) nazguli jāj uz zirgiem, bet zirgi, kā zināms, paši par sevi ir cēla paskata dzīvnieki, un kur nu vēl ar tik smukiem apaušiem, kādus izdevies atrast filmēšanas grupai; 3) nazguli ir saģērbti apmetņos, melnos ārpusē un sarkanos iekšpusē, kas paši par sevi ir tik vienkārši, ka var pat teikt – eleganti.

Tomēr – ja izklausās draņķīgi, tad tas tāpēc, ka izskatās draņķīgi. Taču cilvēki bija centušies, un ne jau vienu dienu vien, turklāt, kā ne pārāk jaunie atceras, ļoti sarežģītā pasaules vēstures brīdī. Tolaik bruka lielākā valsts pasaulē, un Titānika grimšanas radītais okeāna virpulis rāva līdzi (vairāk vai mazāk) pilnīgi visu. Kaut ko saprast vai paredzēt bija praktiski neiespējami. Cilvēki bieži vien strādāja bez algām, veikalos nekā nebija, un mirstošo impēriju plosīja neatkarību alkstošas republikas no vienas puses un tobrīd dzimstošā, alkatīgā nouveau riche / jauno krievu šķira no otras. Biedējošs, grūti izprotams laiks. Līdz ar to Sargātāji vairāk ir vizuāls piemineklis tam haosam, kas tolaik valdīja, nekā ekranizēts stāsts par konfliktu starp hobitiem un nazguliem. Visas tās nabadzības un sasteigtības nejēdzības, kas kā saņurcīts palags ataino tanī svīdušā cilvēka spārdīšanos krampjos, Sargātājos var uzlūkot dažādi – no “tas ir tik slikti, ka vienkārši smieklīgi” līdz “šie cilvēki bija ne mazāk drosmīgi un cienījami, kā tie vecāki, kas koncentrācijas nometnēs saviem bērniem taisīja rotaļlietas no tā, kas pie rokas”. Un arī visu to, kas iederas spektrā pa vidu.

Bet vai ir kāda burvju atslēdziņa, kas spētu atdarīt šo ne pārāk pievilcīgo lādīti, lai atrastu tajā kaut ko vērtīgu? Man tādu izdevās piemeklēt, un tikai jau minēto izbijušo matu dēļ. Kā norādījusi kāda no krievu fantasy forumu dalībniecēm, aizstāvot Sargātāju producēšanas kvalitātes pret rietumnieku ņirgām, televīzijas iestudējuma nosaukumā minēts, ka šī ir “fantāzija par Gredzenu pavēlnieka tēmu”, nevis pilnmetrāžas filma, un kā fantāzija tā arī jāuztver.

Fantāzija par tēmu. Ko tas vispār nozīmē?

Deviņdesmit pirmajā gadā fantāzija par Viduszemi bija kaut kas tautas dvēselei grandiozs. Līdz tam dzelzs priekškars bija ilgstoši bloķējis garīgās barības pārvietošanos kā vienā, tā otrā virzienā, un cilvēkiem katrā pusē atlika tikai iztēloties, kas notiek otrpus priekškara. Spilgts piemērs tam varētu būt 1988. gada amerikāņu filma Sarkanā tveice / Red Heat, kurā ASV pilsonis Arnolds Švarcenegers, kurš lāgā neprot runāt angliski, runā vēl sliktāk krieviski. Salīdzināsim ar Šerloka Holmsa seriālu, kas laikā starp 1979. un 1986. gadu piedāvāja padomju cilvēka dvēselei gremdēties “sapnī par Angliju”, kā to sauca paši filmas veidotāji. Paldies viņiem, ka krievu aktieriem neviens nelika runāt angliski! Nav brīnums, ka šādas elegantas filmas dāvināja skatītājam vīziju par Angliju, kas nekad nebija līdz galam tāda, kā to kāds iedomājās. Tomēr šīm filmām bija grūti nenoticēt, tik skaista tā vīzija bija, turklāt, ja jau scenārijs tik cieši seko grāmatai – ja netici, paskaties pats! –, tad arī pārējam jābūt pareizi!

Tālāk – ja ņem vērā, ka jau kopš sešdesmitajiem gadiem caur tirdzniecības kuģu kontrabandas spraugām padomju valstī ripoja iekšā bītlu plates, esam atraduši Holmsa dzīvoklim Vecrīgas Jaunielā vēl vienu skaņas celiņu. Atšķirībā no Holmsa, kuru varēja skatīties tikai tad, kad to rādīja televīzijā, plates bija iespējams klausīties jebkurā laikā līdz pilnīgai šņākoņai.

Tātad – vizuālais mums ir, audioceliņš arī, kas pietrūkst?

Lai šī iedomu Lielbritānija sakustētos padomju cilvēka apziņā, pietrūkst tikai nemirstīgākā no visas triādes – dvēsele. Un kas gan varētu tādai lomai atbilst labāk kā filozofijas, ķeltu un normaņu kiča un spilgta simbolisma mikslis, iekļauts bībeliska vēriena un izmēra eposā? Gredzenu pavēlnieks ir pirmā plastiskā operācija ziemeļrietumu Eiropas mītiem, ko veicis dziļi reliģiozs senās angļu valodas profesors no Mērtonas koledžas Oksfordā, Sommes kaujā ievainots veterāns ar romantisku mīlestības stāstu un eksotisku vārdu – Džons Ronalds Rūels Tolkīns.

Kā jau padomju valstī ierasts, Pavēlnieka krievu tulkojums bija cenzēts. Fani paši tulkoja iztrūkstošās vietas un ar rakstāmmašīnām piedrukāja klāt,

kopijas tika papildinātas un pavairotas samizdatā. Tas ir vēsturisks fakts: padomju proletariāts pulcējās, dzēra Žiguļu alu un sarunājās cits ar citu elfu valodā.

Atļausimies būt poētiski un atzīsim, ka dvēseles balss ir mūzika. Bītlus es jau minēju, un tagad padomāsim, kā gan varētu krievu tautas dvēsele atbalsot to saucienu, ko tā uztvēra skanam no Britu salu arhipelāga puses? Protams, pati ar savu atbildes dziesmu – kā nimfa Ēho.
Krievu Sargātājiem par šo dvēseles balsi kalpoja, manuprāt, ārkārtīgi piemērota figūra – Andrejs „Djuša” Romanovs, kurš visvairāk pazīstams kā viens no krievu klasiskā roka grupas Аквариум pamatlicējiem (šī grupa, iespējams, ir arī visu laiku mīlētākie krievu mūziķi Baltijas valstīs). Teritorijā starp Ļvovu un Sahalīnu Djuša bija viens no pirmajiem, kurš kāpa uz skatuvēm spēlēt rokmūziku, un darīja to, starp citu, kopā arī ar latviešu grupām. Savos memuāros viņš apraksta, kā, spēlējot festivālos saulainajās Āzijas republikās, sevi no garlaicības ārstējis Мартиньш Браунс no grupas Сиполы – šaudams ar starta pistoli viesnīcas griestos. Latvijas PSR atbilde klasiskajiem Led Zeppelin.

Grupā Аквариум Djuša spēlēja flautu un piedziedāja, bet pēc tās izjukšanas 1991. gadā turpināja darboties kā aktieris, kinomūzikas komponists un līderis grupā Трилистник (nosaukta par godu Īrijas nacionālajam augam, trejlapu āboliņam, uz kuru Īrijas Republikai esot trademark tiesības). Būdams pārliecināts pareizticīgais ar cieņu pret Budu, Djuša savulaik sagājās arī ar Ļeņingradas gleznotāju kustību Митьки, par kuras vizuālo celebrity simbolu viņam bija lemts kļūt, kaut arī kādā brīdī viņš sajutās vīlies miķkos un līdz mūža beigām no māksliniekiem turējās pa gabalu.

Sargātājos Djuša tēlo stāstnieku baltā blūzē un ar pīpi (pašu Tolkīnu 1985. gada Hobita izrādē spēlēja Zinovijs Gerdts, kuram acīmredzot pietika intuīcijas neatkārtot uznācienu), turklāt piespēlē muzikālos efektus.

Andrejs "Djuša" Romanovs filmā "Sargātāji"

Bet pats galvenais – Sargātājos skan Djušas dziesmas no grupas Трилистник zīmīgi sakritīgi nosauktā albuma Музыка Средиземья – Viduszemes mūzika. Tāpat kā viņa bērnības draugs un Аквариум cīņubiedrs Boriss Grebenščikovs, arī Djuša bija Tolkīna fans, ko vislabāk var just abu saspēlē vienā no pirmajiem grupas lenšu albumiem Треугольник (1981). Starp citu, tieši Djuša sacerēja melodiju Tomasa Melorija poēmai Death of King Arthur, ko dzied Grebenščikovs.

Paklausoties gan to, gan kompozīcijas no Трилистник albumiem (Bilbo pārdomas par Lielvaras izbeigšanos vai arī Troļļu deja pilnmēness naktī), top skaidrs, ka grūti atrast piemērotāku cilvēku, kurš varētu kļūt par krievu Viduszemes dvēseles balsi. Un to Djuša, manuprāt, ir izdarījis godam. Var patikt vai nepatikt tas, ka režisore pāris vietās izvēlējusies ielikt (vai drīzāk – aizmirsusi izgriezt) Djušu, kad tas klusēdams skatās kamerā un kūpina pīpi pa vidu hobitu un rūķu sarunām pilnīgi citās lokācijās. Tas vismaz nav tik psihedēliski, kā Gendalfa radītais svētku salūts Bilbo dzimšanas dienā – burvis paceļ apmetņa malu (apmetnis ar sarkanu oderi, starp citu, laikam aizlienēts no tiem pašiem nazguliem uz skaistajiem zirgiem), kadrs sastingst, un parādās ieskicēts vai nu Pirmā Maija salūts, vai nu trīs narcišu buķetes. Vai arī Gendalfa lidojums uz ērgļa (BBC komentārs – lido kā aviācijas benzīnu sadzērusies kaija).

Tomēr fakts paliek fakts – tajā Laikā un tajā Vietā Djuša Romanovs ar saviem rokera matiem astē, krievu inteliģenta kantainajām brillēm kā tādiem televizoriem, baltā blūzē un pīpi bārdā bija pats tīrākais tīrradnis, ko bija iespējams uzrakt mātes Krievijas plašumos (kas tobrīd faktiski iekļāva arī vēl tikai uz dažiem mēnešiem dzīvo PSRS). Cilvēks, kuram beidzot bija atļauts darīt to, ko viņš grib – saņemt matus astē un lasīt visiem priekšā Gredzenu pavēlnieku. Un, nenoliedzami, viņa grupas dziesmas ir pats labākais visā tajā pasākumā. Faktiski vienīgā lieta, kurai nevar piesieties.

Astoņdesmitajos gados Djuša par savu izskatu un nodarbošanos ir ticis arestēts, bet arī – nearestēts. Tā bijusi tieši piesardzīgā Djušas ideja – nomainīt Аквариум 1981. gada albuma Красный альбом / Sarkanais albums nosaukumu uz Синий альбом / Zilais albums; valstī uz sarkano krāsu monopols bija Oktobrim, un Djušas pierunāta, grupa nolēma sev aiztaupīt izskaidrošanos ar tik traku mēnesi. Tāpēc es tagad klausos Djušas Viduszemes mūzikas ķeltiskos treļļus un domāju – varbūt, lasot Ļeņingradas televīzijā Tolkīnu, Djuša sajuta to īpašo krieva dvēseles stāvokli, kuru kopš Otrā pasaules kara beigām apraksta kā “ uz tanka līdz Berlīnei”? Viņš bija ticis līdz savai iespējai beidzot būt par to, par ko būt viņam līdz tam aizliedza zombiju prezidijs ar savu miliciju.

Galu galā – ne jau Sargātāju tehniskā kvalitāte ir svarīga, bet fakts, ka tas vispār tika darīts.

Sargātāji ir tikpat daudz „ekranizācija”, kā Aragorna ar foliju nolīmētais kartona gabals var tikt saukts par „zobenu”. Tas drīzāk ir entuziastu salidojums, viņi pilnīgas nabadzības un totāla sabrukuma apstākļos nodarbojas ar to, ko jau toreiz PSRS teritorijā sauca par ролевые игры / lomu spēlēm, bet mūsdienās par cosplay. Kādi materiāli bija pieejami, tādus arī izmantoja, un fakts, ka to visu varēja filmēt, visticamāk, vienkārši bija patīkama blakuslieta.

Protams, vēlāk, pēc deviņdesmit pirmā, kad iestājās visatļautība, varēja lasīt, klausīties un runāt, ko gribi, bet televīzijai parādījās nauda, tas viss vairs nebija aktuāli. Līdz ar sirpja un āmura krišanu Krievijā eksplodēja tolkīnistu kustība, kas (nu jau Sanktpēterburgā, nevis Ļeņingradā) kulminēja pašdēvētajā kustībā sēņu elfi / грибные эльфы un vairākos Tolkīna pasaulei veltītos romānos; ievērojamākais no tiem ir Nika Perumova attīstītais turpinājums Gredzenu pavēlnieka notikumiem trīssimt gadus vēlāk, ar nosaukumu Кольцо тьмы / Tumsas gredzens (vairākas grāmatas kopš 1993. gada). Taču tobrīd, 1991. gadā, Sargātāji, iespējams, bija pēdējā oficiāli par padomju kultūras produktu nosaucamā parādība, kas vēl sekoja šai eksistenciālajai trajektorijai.
Cik milzīgs ir kontrasts starp Romanova mūzikas sakārtotību un atbruņojošo naivumu no vienas puses un izrādes raupjo haosu no otras!

Izrāde noslēdzas ar Djušas dziesmas vārdiem: „Да, я не опытен пока. / В твоей руке моя рука.” (Jā, es vēl esmu nepieredzējis. / Mana roka ir tavā rokā.). Tagad zinot, ka dažus mēnešus vēlāk notika augusta pučs, visas republikas kļuva par „bijušajām padomju” un tām uz galvas uzgāzās deviņdesmito mežonīgais kapitālisms, tajā liekas kaut kas pravietisks.

Bet, kas attiecas uz Džeksona Gredzenu pavēlnieku, Andrejs Romanovs līdz tam nenodzīvoja tikai gadu. 2000. gadā, 44 gadu vecumā, Djuša nomira ar infarktu uz skatuves, mikrofona priekšā. R.I.P. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan