Latvijas straumēšanas platformās skatāms teju par 4 miljoniem eiro tapušais igauņu seriāls “Detektīvs fon Foks / Detective von Fock” Aruna Tamma režijā; kinodarbs tapis sadarbībā ar Latvijas kinoprofesionāļiem, studijām „Berghein Productions” un „Nafta Films”, daļēji ticis uzņemts Latvijā un saņēmis Rīgas Filmu fonda atbalstu.
Seriāla pirmo divu sezonu (sižeta mājieni liecina – gaidāma vēl arī vismaz trešā) notikumi risinās 19. gadsimta Igaunijā, un stāsta centrā ir Pauls fon Foks (lomā Prīts Piuss, redzēts arī kā kordiriģents Jurģis Grietēns filmā Zeme, kas dzied). Pauls ir jaunākais no trim brāļiem baltvācu muižnieku ģimenē, prasmīgs kuģniecības rūpala vadītājs, kuram piemīt izteikta taisnīguma izjūta. Negaidot Pauls kļūst par vērienīgās Sagadi muižas mantinieku un apkaimes miertiesnesi, jaunie pienākumi viņu pārsteidz nesagatavotu. Ikdienišķu krogus kautiņu un robežstrīdu vietā nākas steigšus izmeklēt nāves gadījumu pašam piederošajā kuģniecības uzņēmumā, kas izrādās tikai pirmais posms nebeidzamu noslēpumainu un bīstamu notikumu ķēdītē. Tomēr Paulam tas nav jādara vienatnē, bet gan kopā ar tuvu draugu, kompanjonu Gerhardu Vāgneru (Stens Karpovs), turklāt neatlaidīgi uz katra soļa jaunos vīriešus apsteidz fon Foku kaimiņmuižas jaunkundze Marija fon Notbeka (Aurora Rufino). Viņai šajā stāstā piešķirta liktenīgās sievietes tēla veidne.
Skatoties seriālu, kas tapis pēc Aina Kutta romānu motīviem, man radās vēlme pārlasīt kāda cita igauņu rakstnieka, Mēlisa Frīdentāla romānu Bites / Mesilased (2012, latviski 2015), kur galvenais varonis, Leidenes students Laurentijs Hils, 17. gadsimta beigās dodas uz studijām Tērbatā. Ceļā un jauniepazītajā studiju vietā piedzīvotais un pārdzīvotais svārstās starp ticamo un neticamo, tam visam fonu veido, kā teikts anotācijā, „lietus, smakas, slimības un trūdi”.
Tiesa, jaunā seriāla titulvaronim, mantiniekam Paulam fon Fokam dzīves apstākļi ne tuvu nav tik drūmi, kā Tērbatā sirgstošajam Laurentijam Hilam, bet abu tēlu paralēles ilustrē šis romāna citāts: “Gribot negribot saslima vai nomira ikviens, uz kuru viņš skatījās ilgāk; viņš nedz mācēja, nedz spēja pret to kaut ko padarīt. Tā bija viņa melanholija, burvestības nomāktā dvēsele, ļaunā acs, kas nepakļāvās gribai.”
Nospiedošā likteņa neizbēgamības sajūta ne uz mirkli neatstājas arī no fon Foka, medus krāsas matu cirtām apveltītā turīgā lauku muižnieka un varasvīra, lai gan viņa ikdiena ir daudz saulaināka un tajā ir daudz vairāk tējas pēcpusdienu uz terases. (Turpinot šo ēnai nolemto varoņu rindojumu, noteikti jāpiemin arī, manuprāt, nenovērtētais 2020. gada Austrijas un Vācijas kopražojuma seriāls Freids / Freud par jaunā psihoanalītiķa gaitām, šķetinot noslēpumainas slepkavības 19. gadsimta 80. gadu Vīnē.)
Lai arī kinematogrāfiski un dramaturģiski naivāks, Detektīvs von Foks veiksmīgi aizpilda Baltijas kinematogrāfijās visai patukšo baltvācu muižnieku dzīves atainojuma nišu – laikmetā pirms trauksmainā posma, kas atainots Gata Šmita trillerī 1906 (2018). Kārtis, māksla, īpašumi, deviņpadsmitā gadsimta kundziņu kaislības un splīns uz neuzkrītoša, bet reālistiski atveidota kalpotāju dzīves fona, kuru labbūtībai un dzīvībai tolaik bija, būsim atklāti, mazāks svars. Šai sociālajai plaisai (šoreiz izmantojot kalpu plašās zināšanas par kungu paradumiem un vēl kādu nevēlamu grūtniecību) būs loma arī vairāku izmeklēšanas pavedienu atrisināšanā.
Seriāla galvenais mākslinieks Mārtiņš Straupe ir paveicis augstas raudzes darbu, muižu interjeri veido akurātu, elegantu fonu provinces detektīvu piedzīvojumiem. Ir nojaušams, ka atsevišķu ainu filmēšana notikusi, izteikti atjautīgi izmantojot esošās faktūras un papildinot tās ar ticamām vai pat autentiskām detaļām. Sirdi silda atsevišķas nelielas ainas – piemēram, tā, kur detektīva Paula jaunākā māsa Anna (lomā Luīza Lēmusa) atgriež vēl nelasītas grāmatas lapas ar papīra nazīti. Toties gribas apšaubīt trijžuburu svečturu plašo pieejamību un izmantojumu arī tik šaurās telpās un slepenās misijās, kā ielavīšanās ēkā caur pagrabstāvu (lai gan ko var zināt, var jau būt, ka igauņu muižnieki piekopa šādu apgaismes objektu fetišizēšanu).
Interesanti, ka fon Foku kaimiņmuižā, kur saimnieko Paula sāncensis jau kopš bērnības, azartiskais kāršu spēlmanis Justs fon Breverns ar māti, lēdiju Karulu, it kā valda cits vēsturiskais periods, iekštelpu un arī eksterjera drūmajai, gotiskajai atmosfērai atbalsojot ģimenes tikumus un temperamenta “toni”. Abi Breverni rīkojas, tumšu kaislību vadīti, neslēpjot naidu ne pret fon Foku idilliskās saskaņas un rotaļīguma caurstrāvoto dzimtu, nedz arī, tā vien šķiet, pašu dzīvi.
Detektīva fon Foka filmiskās kvalitātes – gaismojums, operatora darbs – to paceļ galvastiesu pāri Baltijas seriālu ainavai. Turklāt jāņem vērā sižeta specifika – te iesaistīti zirgi, karietes, iespaidīgi zemūdens filmējumi.
Igauņu seriālu novērtēs detektīvu, dēku un vēsturisko romānu cienītāju auditorija. Varoņu attiecību peripetijas, plašajai fon Foku ģimenei mīlas un politikas jautājumus vaļsirdīgi apspriežot muižas salonā, raisa asociācijas ar populāro seriālu Bridžertoni / Bridgerton (2020) – arī tādēļ, ka abos vēsturiskā realitāte tverta bez pienākumus uzliekoša autentiskuma. Igauņu kinodarbs gan burtiskāk turas pie modes vēstures vadlīnijām, ja neskaita brīvdomātājas Marijas jāšanas tērpus – kamēr pat slavenajai ķeizarienei Sisi bija sāniskie sedli, lai ērti varētu jāt kleitā, tikmēr jaunkudze fon Notbeka kaitina apkaimes madāmas, ierodoties uz vizītēm ādas biksēs un platpiedurkņu kreklos kā no D’Artanjana garderobes (latviešu skatītājs saskatīs atsauci uz leģendāro Olgas Dreģes spēlētās Annas tēlu Vella kalpos…).
Marijas tērpi ir gana neparasti un izceļas starp pārējo seriāla varoņu kostīmiem, kas vairāk vai mazāk seko gan vēsturiskā laika, gan situāciju uzstādījumiem, – piemēram, viņas sarkanais mežģīņu tērps šķiet vēstām daudz vairāk, nekā tiek parādīts īsajās Itālijas epizodēs. Sarkanais te parādās gan kā seksualitātes, gan vardarbības krāsa, tāpat arī tērpa piegriezums nāk no galma kultūras, ne Baltijas sīkmuižnieku skroderu arsenāla.
Romantiskās līnijas seriālā nav maznozīmīgas un ir gana laikmetīgi, revizionistiski veidotas, atkal jau – nenoliedzamā Bridžertonu ietekmē. Fon Foku patriarhs ir miris, tādēļ arī Paulam kā atbildīgākajam no trim dēliem ticis mantojuma pārvaldīšanas slogs. Paula māte, atraitne Magda fon Foka, ir iznesīga sabiedrības dāma, kura lauku dzīves vienmuļību kliedē, izbaudot garas pastaigas parkā ar gados daudz jaunāku kungu; bērnus viņa audzinājusi gana brīvi. Paula māsa Anna ilgu pilnām acīm uzlūko istabeni un nicina tradicionālo laulību ideju, kamēr Paulu vairāk nodarbina profesionālā izaugsme, nevis teritoriāli stratēģiski precību plāni. Jāpiebilst – gana laikmetīgi ir arī tas, ka (seko spoileris!) vienīgais kailskats, ko redzam abu sezonu garumā, ir paša detektīva gluteus maximus muskuļi, kurus dāsni izgaismo rīta saule, tomēr apskatīt ļauts vien guļamtelpas dekoram – lapsas izbāzenim ar stikla acīm.
Vislielākais tēlveides klišeju slogs seriālā ticis Marijai fon Notbekai,
kas ciemojas pie fon Fokiem teju katru dienu. Kopš noslēpumainas atgriešanās no tālām zemēm Marija sabiedrībā ir it kā nepieņemtā, “ārpus sistēmas”, un šis melnā zirdziņa ampluā viņas tēlam un rīcībai teorētiski varētu piešķirt arī lielāku brīvību un sociālā komentāra funkciju. Diemžēl, lai gan jāatzīst aktrises pārliecinošais sniegums lomā, Marijas tēla potenciāls tiek izmantots gaužām stereotipizēti. Mariju nodarbina divi uzdevumi – pirmkārt, iegūt Paulu, otrkārt – pierādīt, ka viņas prāta spējas, izmeklējot noziegumus, ir asākas, nu vismaz tikpat asas kā vīriešu kārtas kolēģiem.
Vērojot Paula un Marijas attiecību dinamiku seriālā, varētu domāt, ka starp scenārija konsultantiem ir bijis arī dzejnieks Rainis – attiecību trijstūris, ko veido staltais un taisnprātīgais idejnesis Pauls, tumšmatainā Marija, kuras acis slēpj vēl tumšākas pagātnes sāpes, un labi audzinātā Paula līgava ar blondajām cirtām (viņas vārdu atstāsim nekonkretizētu intrigas saglabāšanai), reizēm tik ļoti atgādina Lāčplēsi, Spīdalu un Laimdotu…
Seriāla gaitu it kā ritmiskos blokos sakārto Paula fon Foka ceļš (zirga mugurā vai karietē) no vienas muižas uz citu, arī sarunas ar lieciniekiem, izmeklējot slepkavības; attiecīgi liels uzsvars likts uz dižciltīgajiem namiem un to iemītniekiem. Divu sezonu bijis par maz, lai ieskicētu katru no varoņiem, lai gan to mēģināts darīt pēc labākās sirdsapziņas, izmantojot atjautīgu montāžu un vietām arī paskaidrojošus titrus. |
Otrās sezonas karstais kartupelis ir starptautiska kontrabanda, kas Igaunijas teritoriju visai daudznozīmīgi ievieto Eiropas kopainā. Lai gan seriāla varoņu ikdiena atgādina vidusmēra Eiropas muižnieku dzīvi, pēc muitas ierēdņu un pašu izmeklētāju komentāriem kļūst skaidrs, ka šurp ērti transportēt nelegālas kravas, kurām “neviens pakaļ nedziedās”.
Šim seriālam noteikti būs savs skatītājs, ja vien tas noturēsies pie ekrāna vismaz pirmo trešdaļu no pirmās sērijas. Pēc tam, kad divreiz esmu noskatījusies abas sezonas, scenārija līnijas sastājas savās vietās, bet sākotnēji, skatoties pirmo sēriju, neizpratne ir liela. Personāžu kadrā ir daudz, tāpat detalizētās informācijas, ar kādu tie apmainās, būdami labi pazīstami savā starpā. Tā vietā, lai iejustos seriāla atmosfērā, laiks paiet, cenšoties visus identificēt un saprast, kas vispār notiek. Otrās sezonas sākuma sērija atgriežas pie skatītājiem jau ar pieredzes bagāžu un tikusi veidota tā, lai visi personāži pamīšus sēdētu karietē, kamēr kadram pāri izritinās titrs ar vārdiem un amatiem vai lomu konkrētajā situācijā – piemēram, “Magda fon Foka – nerātnā atraitne” vai “Otto fon Dēns – nelaimīgais jaunākais dēls”.
Pieminot tādus seriāla aspektus, kas nepārliecina, jānosauc dieģētiskā mūzika un dziesmas – konkrēti dziedājums bērēs, kas aiz zināmas līdzības tautas mūzikai labi iegultos Sārneta filmā Novembris, bet baltvācu muižnieku izvadīšanas ceremonijā – stipri neiederīgāk. Tomēr šo mulsuma mirkli esmu gatava atstāt arī uz “zudis tulkojumā” altāra.
Garajiem un tumšajiem vakariem stiepjoties vēl garākiem, Detektīvs fon Foks būs labs laika kavēklis – gan ar labi dozētu asprātību dialogos, gan sižeta pamatrāmi papildinošām, ar nozīmi uzlādētām detaļām, kas uztur dzīvu sižetisko spriedzi, – piemēram, dabas ainas litogrāfiju ar tajā ieslēptu, tikai zinātājam saprotamu vēstījumu. Gaidu trešo sezonu, kurā, visticamāk, varētu parādīties izvērstākas epizodes no Marijas fon Notbekas pagātnes Itālijā.
