KINO Raksti

Sarežģīts kosmoss. Kopražojumi un servisa darbi Latvijas filmu nozarē

21.01.2023
 Sarežģīts kosmoss. Kopražojumi un servisa darbi Latvijas filmu nozarē
Vācijas daudzsēriju filmas "Sisi" uzņemšana Latvijā. Foto: Armands Virbulis, no filmas publicitātes materiāliem

Janvāris (LV, LT, PL). Suflieris (EE, LV, FI, LT), Mans laulību projekts (LV, US, LU), Māsas (LV, IT, CZ)... Burtu virknējumi ņirb gar acīm, Latvijas vārds ierakstās daudzās izraibinātās iekavās. Ar varenu intensitāti kopražojam un uzņemam ārzemju filmētāju grupas Latvijā. Ko mūsu producentiem nozīmē tas gods būt iekavās vai starptautiskas filmas beigu titros? Īsā atbilde – daudz pūļu.

Zināmu daļu Latvijas kino piedāvājuma neveikli var dēvēt par kopražojuma ražu, svaigākajā repertuārā aptverot 2022. gada otrajā pusē pirmizrādītās filmas – gan ievadā minētās, gan vēl Viestura Kairiša Janvāri, Staņislava Tokalova Mīluli (LV, EE), Aika Karapetjana Sema ceļojumus (LV, BE) un decembrī uz ekrāniem nonākušo igauņu režisora Jāka Kilmi piedzīvojumu filmu Ziemassvētki džungļos (LV, EE). Arī Riga IFF pirmizrādīja jaunākos kopdarbus: Snaudošais zvērs (Kilmi, EE, LV), Dziesmas lapsai (Kristijons Vildžūns, LT, LV, EE); jāmin arī Kraukļa grava (Kristofers Hatons, GB), kas gan nav kopražojums ar Latviju, bet tapa ar Cinevilla Studios līdzdalību, un Film Angels Studio nodrošināja servisa pakalpojumus, Hatona komandai filmējot Latvijā.
Producenti un filmu likteņi izgājuši cauri vairākiem elles lokiem (pandēmija, karš, inflācija, enerģijas krīze). Katra likumsakarība ir būtiska starptautiskās sadarbības kāršu namiņa sastāvdaļa, kas Latvijas producentu darba ikdienā ieviesusi jaunus izaicinājumus. Sašķobījies arī ārzemju partneru cerīgais priekšstats, ka te sanāks uzfilmēt pa lēto.

Ko Latvija var piedāvāt kā līdzvērtīgs kopražojuma partneris? Kāda ir kopražojumu veidošanas realitāte? Kādi ir mūsu puses piedāvāto servisa pakalpojumu trumpji un trūkumi? Vai ir pamats satraukumam par kopražojumu burbuļa plīšanu un Latvijas pievilcības mazināšanos starptautisko partneru acīs? Lai gan „kopražojums ar Latviju” un „ārvalstu filmas uzņemšana Latvijā” ir divas atšķirīgas tēmas, rakstā tās saplūdīs, lai caur atslēgas caurumu ielūkotos šo projektu sarežģītībā un mūsu kino industrijas varēšanā kvalitatīvi apkalpot šeit atbraukušos ārvalstu filmētājus. Procesu aizskatuvi atklāj profesionāļi, kas zina teikt par sadarbību ar visām debespusēm, – Alise Ģelze (White Picture), Dominiks Jarmakovičs (Studija Lokomotīve), Jānis Kalējs (Film Angels Studio, biedrības Latvijas filmu servisa producentu asociācija valdes loceklis), Elīna Jozauska (Münchhausen Productions) un Madara Kalniņa (Münchhausen Productions, Nordisk Film Production).

Alises Ģelzes aktuālie kopražojuma projekti ir igauņu režisora Rainera Sarneta filma Neredzamā cīņa (EE, LV, DE, FI, GR), nīderlandiešu režisores Inekes Houtmanes Grāmata par visu (NL, LV), Jura Kursieša Zilās asinis (LV, EE, GR, DE) un Annas Ansones debijas pilnmetrāža Summer Blues (LV, DE). Jarmakovičs un Lokomotīve producējuši animāciju Mans laulību projekts un jaunākās Baltijas valstu kopprodukcijas – Snaudošais zvērs, Dziesmas lapsai un Ziemassvētki džungļos –, studija Lokomotīve producē arī lietuviešu režisora Tomasa Vengra kopražojuma filmu 5½ mīlas stāsti kādā Viļņas dzīvoklī (LT, IE, LV, PL). Šāgada Tallinas Melno nakšu (PÖFF) bērnu filmu konkursā tika iekļauts vēl cits studijas kopražojums – igauņu režisora Ilmāra Rāga filma Ēriks Akmenssirds (EE, LU, LT, FI, LV). Madara Kalniņa un Elīna Jozauska pabeigušas filmēšanu dāņu režisora Oles Kristiana Madsena filmai Bez robežām / Boundless, kas top ietekmīgās studijas Nordisk Film Production aizgādniecībā. Uz filmēšanas vietām Rīgā un Kuldīgā atbrauca filmas literārā avota autors Jusi Adlers-Olsens un dāņu kino zieds, tostarp Ulrihs Tomsens.
Darbīgi iet arī Jānim Kalējam studijā Film Angels Productions – rudenī filmas Suflieris un Kraukļa grava nodotas skatītāju vērtējumam, tikmēr Elmo Nīganena filma Aptiekārs Melhiors (EE, DE, LV, LT) jau skatāma Igaunijā un tika izraudzīta PÖFF Baltijas konkursam. Šobrīd norit sagatavošanās darbi korejiešu filmēšanas grupas uzņemšanai Latvijā.

Birokrātiskie labirinti, fondi un kritēriji

2022. gada sākumā Lielā Kristapa diskusijā Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma trāpīgi nodēvēja kopražojumus par birokrātiski smagnēju tēmu.[1] Kopražojums nozīmē kaudzi līgumu, musturotus ekseļus, Eiropas un Latvijas normatīvajos aktos noteiktu stingru administratīvo kritēriju ievērošanu. Monogrāfijas Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020 nodaļā par kopražojumiem Rietuma raksta: „Eiropas institucionālajā izpratnē vairāku valstu kopražojums ir ne tikai radošs projekts, bet būtībā juridiski rāmēts, teju matemātiski izmērīts konstrukts, kurā ir jāsabalansē gan valstu finansiālo ieguldījumu apmērs, gan arī kopražojošo valstu radošās intereses.”[2] Nebūt ne mazsvarīgas ir partneru cilvēciskās attiecības un sastrādāšanās spējas. Sarunās ar ekspertiem attiecības starp pusēm tiek pielīdzinātas uzņēmējdarbības sākšanai vai pat kāzu rīkošanai un laulības dzīvei.

Kadrs no J. Kilmi spēlfilmas "Snaudošais zvērs"

Kopš 2022. gada 1. februāra līdzfinansējuma atbalsts ārvalstu filmu projektiem Latvijā nonācis Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārraudzībā. Filmu projekti var kandidēt uz pašvaldības, valsts un Eiropas Padomes līdzfinansējuma fondu atbalstu, tie ir attiecīgi Rīgas filmu fonds (RFF), LIAA un Eurimages. (Tiesa, Eurimages ir cita veida mehānisms ar niansēm, kuras īsi ieskicētas zem nākamā apakšvirsraksta.) Vēl pieejams Radošās Eiropas apakšprogrammas Media atbalsts, konkrētāk – atbalsta shēma Filmu projektu izstrāde / European Co-Development, kas mērķēta kopražojuma sagatavošanas stadijas atbalstam.

Filmējot Latvijā, gan kopražojums, gan servisa darbs var pretendēt uz kombinētu pašvaldības un valsts līdzfinansējumu cash rebate (naudas atmaksas) veidā. Matemātika sekojoša – LIAA konkursā ir iespējams saņemt 20–30% atbalstu, Rīgas Filmu fondā – 20–25%; kopsummā atbalsta apmērs nedrīkst pārsniegt 50%.
Kodolīgi par katru. RFF ir Rīgas pašvaldības līdzfinansējuma programma, kas pērn piešķīrusi līdzfinansējumu četru filmu uzņemšanai Latvijā. Pirms septiņiem gadiem, kad pētīju šo tematu akadēmiskā darba vajadzībām, runāju ar fonda toreizējo runaspersonu Daci Lešinsku, un šobrīd nekas nav mainījies pamatojumā finansēt šos projektus un aicināt ārzemniekus filmēt te; Rīga tiek dēvēta par pilsētu-aktrisi, kas „atrodas krustcelēs starp austrumiem un rietumiem”. RFF līdzfinansējums ir instruments ekonomikas sildīšanai, tūrisma veicināšanai, pilsētas vārda tālākai izskanēšanai un vietējo kinoļaužu nodarbināšanai.

Valsts līdzfinansējuma piešķiršanas sistēma arī ir racionāla, to nosaka īpaši Ministru kabineta noteikumi Nr. 173 par kārtību, kādā ārvalstu filmu uzņemšanai Latvijā tiek piešķirts valsts budžeta līdzfinansējums. Iesniegto projektu izvērtēšana ir visnotaļ pragmatiska vilkšana ar pirkstu cauri kritēriju un punktu tabulai. Iesniedzējam gan grūtāk – kandidēšana uz līdzfinansējumu paredz vērienīgus priekšdarbus un kaudzi dokumentu (arī jau apstiprinātus līgumus).

Konkursa noteikumus nekonspektēšu, bet ir lietderīgi ieskicēt svarīgākos vērtēšanas kritērijus. Pirmais ir budžets; vienkāršoti sakot – jo lielākas plānotās filmas uzņemšanas izmaksas Latvijā, jo vairāk piešķirtu punktu. Spēlfilmas un animācijas filmas ar vairāk nekā 711 436 eiro budžetu saņem visaugstāko punktu skaitu (20). Dokumentālo filmu kategorijā tas pats punktu skaits tiek piešķirts projektiem, kuri Latvijā plāno iztērēt 142 287 eiro. Ciparam sarūkot, arī punktu skaits sarūk.
Otrais lielais apakšpunkts ir Latvijas pilsoņu dalība filmā. Uzskaitītas režisora, titullomas atveidotāja, scenārista, operatora, mākslinieka, mūzikas autora, grima mākslinieka, kostīma mākslinieka, režisora pirmā asistenta, focus puller, gaismu meistara, skaņas ieraksta operatora pozīcijas. Punktu piešķir arī par katru līgumu ar Latvijā reģistrētu tehnikas nomas vai pēcapstrādes pakalpojumu nodrošinātāju, tāpat punktu ziņā auglīga ir apakškategorija „producenta iepriekšējā pieredze”. Atsevišķi vērtē Latvijas puses producenta un ārvalstu producenta līdzšinējo ražību, izsver arī projekta izplatīšanas un māksliniecisko potenciālu.


Skaidrības labad jāatzīmē – filmēšana Latvijā ne vienmēr nozīmē, ka filma ir kopražojums ar Latviju.

Piemēram, Vācijas seriāls Sisi un angļu filma Kraukļa grava teorētiski nenes Latvijas vārdu iekavās un sākuma titros, bet Latvijas puse sniegusi servisa pakalpojumus. 2021. gada konkursā atbalstīta deviņu ārvalstu filmu uzņemšana Latvijā, 2022. gada septembrī valdība piešķīrusi vēl divus miljonus fonda darbībai. Konkursa pirmajā atlases kārtā atbalstīti divi projekti – Bez robežām un Sisi turpinājums.

Tagad palūkosimies uz rezultātiem, kuri liecina par Latvijas tiešu dalību filmas uzņemšanā, strādājot kā kopražojuma partneris. 2022. gada konkursā starp projektiem, kur Latvijas studija piedalās kā mazākuma (minoritārais) kopražotājs, valsts no 15 iesniegtiem pieteikumiem atbalstījusi sešus. Vairākuma kopražotājvalstis šajās filmās ir Baltijas kaimiņi, Ukraina, Francija, Nīderlande, Čehija un Slovākija. Salīdzinājumam – 2021. gadā šajā konkursā atbalstītas četras kopprodukcijas (iesniegti 11 pieteikumi).

Kopražojumi var kandidēt arī uz Eiropas Padomes kultūras atbalsta fonda Eurimage līdzfinansējumu, šī fonda valde ir atbildīga par to, kā tiek īstenota Eiropas Padomes Konvencija par kino kopražojumiem. Konvencijas pirmsākumi meklējami 1992. gadā, tā pārskatīta 2017. gadā, Latvija Konvencijai pievienojās divus gadus vēlāk. Lielgrāmatā Rietuma raksta: „Konvencijas pieņemšana veicināja Eiropas kopražojumu prakses sakārtošanu, kas bija īpaši būtiski, lai starptautisko kopražojumu veidotāji varētu iegūt finansiālu atbalstu no fonda Eurimages.” Rietuma uzsver, ka pārskatītie noteikumi atvieglojuši minimālo kopražotājvalsts finansiālā ieguldījuma slieksni un „izmaiņas ir būtiskas zemas kapacitātes valstīm.”[3]

Arī Eurimage projektu vērtē pēc attiecīgas punktu skalas. Īsteni eiropeiskā garā Konvencija iestājas par vienlīdzību, piešķirot katram kopproducentam kopīpašuma tiesības uz filmu un vispārēju līdzsvaru ieguldītās naudas, mākslinieciskās un tehniskās līdzdalības izteiksmē (10. pants). Būtisks ir Konvencijas 15. pants par dalību festivālos: „Ja vien kopproducenti nav vienojušies citādi, kino kopražojumus starptautiskajos festivālos demonstrē tā dalībvalsts, kuras ieguldījums ir vislielākais, vai, ja finanšu ieguldījums ir vienāds, režisora pārstāvētā dalībvalsts.” Tātad uz Eiropas skatuves Latvija iegūst vairāk, ja ir mažoritārais (vairākuma) kopražotājs un / vai režisors/-e ir Latvijas pilsonis/-e.

Tiktāl par samezglotajiem institucionālajiem līkločiem – nav gluži laiska pludmales lasāmviela. „Es noliecu galvu cieņā pret jebkuru producentu, kurš spēj veidot šīs ļoti komplicētās kopprodukcijas. Tas ir ļoti sarežģīts kosmoss,” Lielā Kristapa diskusijā teica Dita Rietuma.

Latvijas reputācija un lokālais starptautiskā kontekstā

Lielos vilcienos rezumējuši finansu iespējas, nonākam pie kopproducēšanas iekšējās virtuves. Piemēram, studijas Film Angels Production pieredze. Septembrī kinoteātros parādījās Suflieris (pamatā igauņu iecere un realizācija), nākamā ar Igauniju kopražotā daudzsēriju filma Aptiekārs Melhiors tika uzfilmēta pandēmijas laikā. Igaunijā jau izrāda pirmās divas sērijas, Latvijā pirmo daļu plāno izrādīt varbūt šāgada pavasarī. Filmēšanas laikā Cinevilla pārtapa par viduslaiku Tallinas ielu, producents Jānis Kalējs velta komplimentus filmas kostīmu māksliniecei Kristīnei Jurjānei. Paralēli Film Angels gatavojas korejiešu filmas uzņemšanai, kas uz Latviju atvedīs Hong Kyung-pyo – pasaulē slavenās filmas Parazīts (2019) operatoru. Latvijas filmēšanas vietas imitēs Vladivostoku Korejas neatkarības cīņu krustcelēs.

Kadrs no M. Paju filmas "Suflieris"

Kalējs ir viens no enerģiskākajiem kopražojumu un servisa darbu producentiem, viņš kopā ar Aiju Bērziņu un citiem kolēģiem jau 2013. gadā valstiskā līmenī iniciēja cash rebate sistēmas izveidi. Pēdējo gadu aktivitāti producents vērtē optimistiski – industrija attīstoties pareizajā virzienā. Mūsu tēls spodrinās – partneri arvien biežāk Latvijai uztic svarīgas filmas radošās pozīcijas. Stiprinās saites – ārvalstu kinoveidotāji atgriežas, lai jau citu projektu filmētu Latvijā. Kalējs atminas, aptuveni pirms desmit gadiem kāda filmēšanas grupa jautājusi, vai uz Rīgu jāņem līdzi savs tualetes papīrs. Nevajadzēja, un nu jau ilgstoši rietumnieku aizspriedumi gaist. „Viņi ir patīkami pārsteigti, un pasaulē jau izskanējis, ka šeit ir labi. Mums viss ir – skaista pilsēta, restorāni un labi profesionāļi, kas orientēti uz sadarbību,” uzsver Kalējs.

Sarunā pieskaramies arī mūsu stāstu saprotamībai citu valstu auditorijās. 2016. gadā dāņu producente Sigrida Dīekere Kino Rakstu iniciētā sarunā ar Tomu Treibergu un Uldi Cekuli teica: „Kopproducents, kurš piesaistīts no ārpuses, no citas valsts, nav ienaidnieks. Viņš ir pats pirmais auditorijas slānis, kurš testē, vai konkrētais projekts šai tautai, kultūrai, sabiedrībai patiks vai būs tāls.” Kalējs atzīmē, ka kopražojuma saprotamība gan vietējā, gan starptautiskā mērogā ir viena no svarīgākajām lietām, par ko producents domā. „Man gan nav bijis tāds kopražojums, kas būtu ļoti lokāls. Bet, protams, ir grūti atrast tādu stāstu, kas strādātu abos virzienos,” saka Kalējs. Suflierim, piemēram, ir labi rādītāji visu iesaistīto valstu tirgos, arī Latvijā tam ir daudz skatītāju. Kalējs filmas panākumus skaidro ar plašam skatītāju lokam saprotamām vēsturiskajām peripetijām, Kaspara Znotiņa un Agneses Budovskas ekrāna klātbūtni un filmas dublāžu latviešu valodā. Filmas komponisti ir Rihards Zaļupe un Ēriks Ešenvalds.

Viens no svaigākajiem piemēriem, ārpus Latvijas konvertējams un respektabls, ir arī Janvāris. Mūsu vēsturisko brūču stāsts bijis nolasāms un apbalvojumu cienīgs gan Ņujorkā, gan Romā un citur; kultūras metropolēs filmu, kā producents Gints Grūbe atzīmē sarunā ar LTV žurnālisti Ilzi Strengu, saprot kā tīru mantu, iespējams, nemaz nezinot neko par Kairišu, Kārli Arnoldu Avotu vai Latvijas vēsturi.

Nebūs tik lēti

Konkurence par A-klases autorkino un Holivudas lielbudžeta grāvēju uzņemšanu Austrumeiropā ir sīva. Kinofestivāla Fantastic Zagreb direktors un žurnālists Stepans Hundičs izdevumā Hollywood Reporter skaidro, kāpēc Budapešta, Varšava, Zagreba un Tallina pievelk kases grāvēju veidotājus. 2019. gadā Hundičs raksta[4], ka iepriekš daudzus gadus minētās teritorijas sacentās par lētākā darbaspēka piedāvāšanu, bet šī taktika vairs nestrādā. Tagad austrumi reklamē savas izdevīgās finanšu iniciatīvas, unikālas lokācijas, kvalitatīvo filmēšanas pakalpojumu klāstu un augsti kvalificēto personālu.


Baltija ir pamanīta arī ārpus Austrumeiropas politiskā un teritoriālā vispārinājuma.

Pirms diviem gadiem industrijas procesu aplūkotājs Screen International vēstīja par reģiona atvērtību starptautisko filmu ražošanai. Tallinas ielas lepojas ar Kristofera Nolana grāvēja Tenet (2020) epizožu uzņemšanu. Lukiškės cietums Viļņā ir kalpojis par filmēšanas vietu Netflix seriāla Stranger Things ceturtajai sezonai, un Viļņā nesen pabijušās paziņas stāsta, ka cietums jau kļuvis par karstāko naktslokālu. Visbeidzot Daugavpilī Sergejs Lozņica piecas nedēļas filmējis Lēnprātīgo / A Gentle Creature (2017); Kalējs atceras, ka šis daudzpusējais kopražojums pie mums pulcēja raibu filmēšanas grupu – komanda saskaitījusi 20 nacionalitāšu klātbūtni. Un šeit nosaukti tikai daži piemēri ar lieliem vārdiem.

Madara Kalniņa un Elīna Jozauska kā ārvalstu projektu ziedu laikus min pēdējos piecus gadus. „Tajā brīdī sākās izrāviena vilnis. Mums bija daudz labu kopprodukcijas projektu, Latvijas vārds bieži izskanēja starptautiskā mērogā. Covid visu nobremzēja,” atzīst Kalniņa. Ilgstoši Latvija sevi pozicionēja kā izdevīgu valsti ar brīnumainām ainavām. Ir izdevīgi, bet ne obligāti lēti. Kļūst arvien dārgāk, galvenie iemesli – honorāru, transporta un izmitināšanas izmaksu pozīciju pieaugums. Latvijas kinoprofesionāļi par savu darbu bieži prasa „rietumeiropeiskas” (reģionam neatbilstošas) cenas, kas skaidrojamas ar nodokļu sloga pieaugumu un viņu sniegto pakalpojumu monopolu, bet pie cilvēkresursiem vēl atgriezīsimies padziļināti.

Režisore Ineke Houtmane un aktieris Brendons Koens filmas "Grāmata par visu" uzņemšanā

Galu galā – vispārējās dzīves dārdzības pieauguma dēļ filmēšanas grupu uzturēšanās Latvijā kļuvusi mazāk rentabla nekā pirms pandēmijas. Jā, relatīvi zemas izmaksas un iespēja vairāk nofilmēt mazākā laika posmā vēl strādā Latvijas labā. Bet nē, ar to nepietiek, lai izlīdzinātu kopējās uzturēšanās izmaksas. Neesam lētākie ne Baltijā, ne Austrumeiropā. Tagad, pat iegūstot pašvaldības un valsts līdzfinansējumu, ārzemnieki divreiz padomās, vai Latvija iztur kvalitātes un cenas attiecību. Gan Ģelze, gan Kalniņa un Jozauska min piemērus par Rietumeiropas vai Skandināvijas partneru izrādītu interesi filmēt Latvijā un, lai arī sarunas ne vienmēr ir solījumi, nopietna interese producentam strādā kā zaļais signāls. Taču konkrētie kolēģi beigās lēmuši par labu filmēšanai Polijā vai Čehijā – valstīs ar zemāku (vai tādu pašu) cenu, senām kino uzņemšanas tradīcijām un nodrošinātu kino infrastruktūru.

Tikmēr Jānis Kalējs uz sadārdzinājumu raugās ar vēsu prātu. Loģiski, ka cenas aug visur un visās izmaksu pozīcijās. Ārvalstu partneri to apzinās. „Ja tikai mēs pēkšņi un nesaprotamu iemeslu dēļ kļūtu dārgāki, tas ir cits jautājums, bet, tā kā visa pasaule tāda kļūst, tad mēs ejam līdzi. Tā ir normāla attīstība. Uz vietas stāvēt nevaram,” konstatē Kalējs. Viņš pat bažīgāk raugās uz grūtībām, ko inflācijas slogs rada pašmāju filmu finansēšanai.

Austrumu kaimiņš kā bieds

„Ģeopolitiskais stāvoklis mums nepalīdz,” norāda Ģelze. Kopš kara sākuma konkrētas Eiropas bankas, kas specializējas kino finansēšanā un īslaicīgu aizdevumu sniegšanā, pasludinājušas visas valstis, kas robežojas ar Ukrainu vai Krieviju, par augsta riska investīciju zonām. Tomēr bez banku iesaistes neiztikt – tā kā cash rebate princips darbojas post factum (naudu atmaksā pēc filmēšanas konkrētajā valstī), daudzi ārvalstu producenti paļāvās uz aizdevumu, zinot, ka konkrēto summu varēs atmaksāt; reti kuram projektam ir uzreiz 100% budžeta.

Ģelze skaidro: „Līdz šim, kad es no savas puses biju apstiprinājusi kombinēto RFF un LIAA 40% līdzfinansējumu, bankas par maziem procentiem aizdeva šos 40%, lai producents var izmaksāt pilno summu, kas jāiztērē Latvijā, – tā sakot, aizpildīja caurumu. Tagad kara dēļ banka vairs nepiedalās filmās, kurās ir līdzfinansējums no riska zonas bloka.” Un aizdevuma negarantēšana var mazināt partneru interesi par filmēšanu Latvijā, turklāt jau tāpat no Eiropas distances uz mūsu teritoriju tagad raugās ar nopietnām bažām; potenciālais apdraudējums mudina racionālāk izvērtēt riskus un apdrošināšanas plānus.
Kalniņas un Jozauskas tandēms atklāj -

atsevišķos gadījumos bijis grūti pārliecināt ārvalstu kolēģus, ka esam drošībā.

Piemēram, Dānijas kolēģiem, filmējot Latvijā, bijis drošības konsultants, kurš katru nedēļu atskaitījies par situāciju, kamēr Lielbritānijas pārstāvji, braucot pētīt filmēšanas vietas Latvijā un Igaunijā, uzstādījuši noteikumu, ka nevienā brīdī nedrīkst atrasties tuvāk par simts kilometriem no Krievijas robežas. „Mums bija brīnišķīgas lokācijas Alūksnē, bet nevarējām tās piedāvāt.” Kara sākumā daži jau apstiprināti projekti atcēluši savu sadarbību ar Münchhausen.

Trūkumi personāla klāstā

Alise Ģelze aktualizē tematu par mūsu piedāvātā profesionāļu klāsta ierobežotību – ir maz tehnisko darbinieku, kuri būtu spējīgi strādāt pasaules līmenī. „Pietrūkst veselīgas konkurences. Fokuspulleri, pirmie asistenti, gaismotāji un citi profesionāļi – ir tik, cik ir.” Un viņi paši nosauc savu cenu, kas reizēm pielīdzināma Skandināvijas valstu standartiem. „Skandināvijā vismaz ir gradācija, atšķiras summas, ko maksā pieredzējušam tehniskajam darbiniekam un ko iesācējam. Latvijā tādas gradācijas nav, man vienādu ciparu prasa cilvēks, kurš desmit gadus strādā industrijā, un kāds, kurš varbūt ir vienu filmu pabeidzis.”

Pieprasījums pēc šiem profesionāļiem ir tik liels, ka viņi var izvēlēties iet pie tā, kurš sola vairāk. Tiesa, saprātīga kaulēšanās mēdz būt producenta dienaskārtībā. Un, ja ir jāizvēlas starp strādāšanu pie lokālas vai starptautiskas filmas, tehniskie speciālisti nereti labprātāk izvēlas pirmo variantu, kaut arī otrais augstāk kotējas starptautiskajā mērauklā. Kalējs šo dilemmu un kaulēšanos nesaredz kā sapampušu problemātiku, bet kā gluži ikdienišķu personāla kombinēšanas realitāti. Viņš jūt, ka lielā rosība filmēšanas laukumos pēdējos gados tikai cēlusi industrijas darboņu kvalifikāciju.

Daudzsēriju filmas "Sisi" darba moments. Foto: Armands Virbulis, no filmas publicitātes materiāliem

Tikmēr Ģelze bažīgi raugās uz izglītības piedāvātajiem pamatiem – nepietiekams ir uzsvars uz tehnisko darbinieku praksi. Piemēram, nepietiek labu montāžas režisoru. „Principā vienīgais, ko varam piedāvāt uz āru, ir Armands Začs,” min Ģelze. Apkopojot ekspertu teikto, trūkumu bilancei pievienojas arī kaskadieri, VFX mākslinieki un angļu valodā runājoši aktieri ar pārrobežu pieredzi.

Par īsu ir arī infrastruktūras lauciņā – mums ir zema kapacitāte lielu projektu filmēšanai. Kalniņa atzīmē, ka Rīgas kinostudija mazās kvadratūras dēļ nav piemērota ambicioziem projektiem. „Latvijā vajadzētu studiju, kam ir vismaz 1700 m2, lai realizētu lielu dekorāciju uzbūvi, bet Latvijā studijas nav lielākas par 900–1000 m2. Prāgā mēs filmējām studijā, kuras platība bija 3000 m2,” paskaidro Kalniņa.
Tiesa, šogad tiks sperts būtisks solis infrastruktūras kapacitātes paaugstināšanai Baltijas mērogā – Tallinā sāksies Tallinn Film Wonderland būvniecības darbi, tas būs Baltijā lielākais un modernākais kinoražošanas centrs.

Kā apsolītā zeme var izklausīties daudz piesauktā Centrāleiropa, un nebūs melots. Tomēr tādi izlepuši milži kā Netflix, Amazon, Apple un viņus apkalpojošās filmu studijas Eiropā sūkstās par kvalificēta darbaspēka trūkumu populārajos filmēšanas galamērķos – Čehijā un Ungārijā; abu valstu kinoindustrijas ar grūtībām spēj apmierināt Holivudas apetīti.

Trumpji – mūzika, māksla un garas stundas

Ar ko tad mums galu galā lepoties? Visi producenti vienprātīgi min komponistus un mākslas departamentu. „Esam spēcīgi visur, kur nepieciešami nestandarta risinājumi; mums ir ļoti profesionāli cilvēki, kuri var uztaisīt principā jebko,” apgalvo Jozauska. Nupat filmas Bez robežām komanda bijusi prasīga, producentiem bija darbam jāmeklē absolūti savas jomas profesionāļi. Filmas radošajā sastāvā no Latvijas tika iekļauta grima māksliniece Aija Beata Rjabovska, mākslinieks Aldis Meinerts, kostīmu māksliniece Līga Krāsone, skaņu režisors Mārtiņš Rozentāls un gaismu mākslinieks Pēteris Skujiņš.

Jānis Kalējs domā, ka mākslas departamenta tālejošajai slavai ir savi iemesli.

Nesen dāņu filmētāju grupa dienu no dienas tīksminājusies par latviešu mākslinieku uzbūvēto dekorāciju,

un varētu teikt – tas bija tāpēc, ka līdz šim neko tādu nav redzējuši. Dānijā filmu mākslinieki ne obligāti specializējas tieši kino jomā, atbildīgā mākslinieka komandā ir izpildītāji, kas vienu dienu var būvēt objektu filmas vajadzībām, bet jau nākamajā rītā strādāt celtniecībā. Turpretī pie mums dekorāciju un filmēšanas objektu gatavošana ir sena Latvijas Mākslas akadēmijas un repertuāra teātra sistēmas kopta tradīcija, mākslas departamentā strādā arī speciāli amatam skoloti akadēmijas absolventi. „Tie cilvēki ļoti labi saprot, ko nozīmē uztaisīt vecu sienu,” stāsta Kalējs.

Kadrs no Elmo Nīganena filmas "Aptiekārs Melhiors", kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne, Latvijas puses mākslinieki - Kristīne Jurjāne un Aivars Žukovskis

Atšķirībā no Čehijas, kur zem viena jumta uzkrātas un sistematizētas milzīgas kostīmu un rekvizītu noliktavas, Latvijā šie krājumi veidojas no pabeigtajām filmām. „Katrs mākslas departaments kolekcijas uzkrāj savās noliktavās. Krājumi nav centralizēti, kā tas bija kādreiz, kinostudijas laikā; tomēr šobrīd mūsu valstij tas ir pilnīgi pietiekami, jo arī filmu daudzums nav kā Holivudā vai Prāgā,” vērtē Kalējs.

Madara Kalniņa vērš uzmanību uz mūsu profesionāļu gatavību strādāt garas stundas – oficiālais maiņas garums filmēšanas laukumā ir 12 stundas, un tas ir krietni ilgāk nekā ziemeļu kolēģiem Skandināvijas valstīs, kur stundu skaitu strikti nosaka arodbiedrības. „Pat mazākā kustība ārpus šiem noteikumiem nozīmē milzīgas papildu izmaksas. Tāpēc mēs esam izdevīgi – vienas dienas laikā Latvijā var nofilmēt vairāk,” atzīst Kalniņa. Tomēr pēdējos gados arī Latvijā producenti pastiprināti cenšas regulēt maiņu garumu, lai saudzētu komandas biedrus no pārguruma, kas var ietekmēt gan dzīves, gan darba kvalitāti. „Tad, kad vairs nespēsim tik ļoti nākt pretī ar maiņu garumiem, vairs nebūsim tik interesanti,” spriež Jozauska.

Neskaidrības un klapatas

Jau trīs gadus Madara Kalniņa strādā Dānijā, lielākoties pie Nordisk Film projektiem; veiksmīga līdzšinējā sadarbība veicināja projekta Bez robežām „atvešanu” uz Latviju. Savstarpējā uzticēšanās bija nozīmīga, jo LIAA līdzfinansējums tika apstiprināts vien piecas dienas pirms filmēšanas uzsākšanas, kaut arī projekts tika iesniegts savlaicīgi – gandrīz pusgadu iepriekš. Kalniņa un Jozauska atzīmē, ka sadarbībai ar lielu starptautisko partneri ilgstoši neskaidrs līdzfinansējuma jautājums ir nepatīkams, taču Nordisk Film paļāvās uz Münchhausen. „Protams, LIAA vairākkārt mutiski solīja, ka cīnīsies par finansējumu, un tas ir patīkami, ka viņiem šī iniciatīva ir svarīga, bet tā nav nekāda garantija un ar šādu vēstījumu ir ārkārtīgi grūti iet pie partneriem,” atklāj Jozauska. Vilcināšanās, iespējams, bija saistīta ar faktu, ka filmēšanas līdzfinansējuma piešķiršana un konkursa administrēšana ir jaunums aģentūras kompetenču klāstā.

Tikmēr White Picture jau vairāk nekā gadu risina piņķerīgu Vācijas līdzfinansējuma piesaistīšanas procesu, kas rada ievērojamu iztrūkumu Jura Kursieša topošās filmas Zilās asinis budžetā. Tās ir pandēmijas sekas. „Līdz šim Vācijas reģionālos fondus varēja piesaistīt tikai ar garantētu Vācijas izplatīšanas līdzfinansējumu, un šis nosacījums diemžēl nav mainījies pēc Covid, kad rādītāji kinoteātros Vācijā ir dramatiski. Neviens izplatītājs nav gatavs riskēt un līdzfinansēt art house filmas,” skaidro Ģelze, un šajā situācijā nepalīdzot pat vācu aktrise Johanna Vokaleka galvenajā lomā. „Ir alternatīva skatīties citos virzienos – uztaisīt filmu bez Vācijas finansējuma, saglabājot aktrisi. Tad citas valstis nosegtu pozīcijas, kuras es būtu segusi no Latvijas. Reizēm piedāvā aktieriem kļūt par kopproducentiem, tādējādi viņi kļūst par daļu no filmas arī finansiāli,” stāsta Ģelze. „Jāmēģina kaut ko risināt radikāli. Ilgāk vairs nevar gaidīt.”

Kadrs no studijas "White Picture" mazākuma kopražojuma filmas, igauņu režisora Rainera Sarneta "Neredzamā cīņa"

Mazliet vēl atgriezīsimies pie filmu apmeklējuma rādītājiem. Latvijas vairākuma kopražojumu skatītāju skaits ir jāuzrāda finansējuma konkursos, kamēr mazākuma kopražojumus varētu pat neizrādīt. Uzreiz gan jāpiebilst, ka pandēmija ieviesa savas korekcijas un institūcijas sāka pieņemt arī straumēšanas platformu rādītājus. Tomēr kinoteātri paliek nozīmīga daļa no tiem nākotnes ieņēmumiem, uz kuriem paļaujas kopproducenti. Dita Rietuma, aprakstot kopražojuma izplatīšanas praksi, piezīmē, ka Latvijā slinki apmeklē mazākuma kopražojuma filmas: „Līdz šim veiksmīgākā mazākuma kopražojuma spēlfilma, kas izrādīta Latvijas kinoteātros, ir režisora Jāka Kilmi Ātrie igauņu puiši.”[5] Šajā rudenī veiksmes stāstam pievienojās Suflieris, abas filmas ir Film Angels Productions kopražojumi.

Izmaiņu priekšvakars un iemesli bažām

Nenoteiktības migla par nākotnes projektiem sabiezē. Igaunijas Filmu institūta direktore Edīte Sepa ar bažām raugās uz mainīgo industrijas iekšējo klimatu, izdevumam Cineuropa komentējot valdības piešķirto 3,4 miljonu eiro pieaugumu Igaunijas cash rebate makā. Tas nav iemesls ilgiem priekiem. Sepa skaidro – sākoties karam, Igaunijas valdība iesaldējusi cash rebate finansējumu, novēloti sniedzot konkrētu atbildi par Film Estonia fonda budžetu; šis ir vienreizējs 2022. gada piešķīrums un institūts cenšas panākt skaidrību par turpmāko četru gadu budžetu. „Domāju, ka dzirdēsim arvien vairāk runu par nacionālā un Eiropas kino nākotni. Covid, karš un kopumā strauji mainīgā nozare mūs visus ir nostādījusi situācijā, kas liek uzdot sarežģītus jautājumus,” izdevumam pauž Sepa.[6]

Prognozes? Nav jaunums, ka arī pie mums pandēmijas paģiru atbalsošanās industrijas realitātē ir liels izaicinājums producentiem. Elīna Reitere, rakstot par Latvijas filmu rudeni, apgalvo, ka „Latvijas kino profesionāļi ar šausmām skatās uz šo it kā tik pozitīvi daudzsološo rudeni”, citstarp uzsverot, ka Eiropas un Holivudas „grandiozo budžetu filmas drīkst kļūt aizvien dārgākas un dārgākas, savukārt mazāku formātu projektiem ir aizvien grūtāk atrast finansējumu un pēc tam – savu skatītāju kinoteātrī.”

Alise Ģelze uzsver likumsakarības starp auditorijas interesi un industrijas turpmāko attīstību: „Tagad tiek izrādītas daudzas filmas, kas šos divus gadus noturētas plauktā, kino pārprodukcija Eiropā ir nenormāla. Es domāju, ka filmu nozare ir milzīgu izmaiņu priekšvakarā.

Latvija gan nav unikāla, cilvēki vispār daudz mazāk iet uz kinoteātriem, tāpēc fondi ir daudz uzmanīgāki, piešķirot finansējumu,

jo grūti paredzēt apmeklējumu. Līdz ar to visa kino finansēšana ir apdraudēta.” Tiesa, pieprasījums pēc audiovizuāla satura nemazinās, bet platformu produkcijas vai televīzijas formātu finansēšanai ir pilnīgi citi mehānismi un nosacījumi. „Tur nav sakabes ar Eiropas fondiem,” uzsver Ģelze un tuvākajā nākotnē pareģo kopprodukciju burbuļa plīšanu.

Uz kādiem alternatīviem galamērķiem filmētāji plūdīs? Gan mazatklātu reljefu virzienā, gan paši uz savu pagalmu. Kalniņa un Jozauska norāda uz pieaugošo interesi par filmēšanu Gruzijā un Rumānijā, bet arī uz arvien biežāk piekopto Rietumeiropas un Skandināvijas valstu praksi organizēt kopražojumu uzņemšanu nacionālajās robežās.

Ideālista padomi pesimisma līdzsvarošanai

Studijas Lokomotīve producents Dominiks Jarmakovičs šogad piedalījies gan Jihlavas programmā Emerging Producers, gan Lokarno Match Me!, un abas talantu attīstīšanas darbnīcas uzsvaru liek uz tīklošanos un pārrobežu sadarbības veicināšanu. Jarmakovičs sāka strādāt Lokomotīvē 2017. gadā, kad studija koppproducēja lietuviešu režisora Igna Jonīna (Jonynas) filmu Neredzamā (2019) un Dominiks rakstīja bakalaura darbu par Lietuvas un Latvijas kopražojumu praksi. Viena no tolaik jaunā producenta iniciatīvām bija Toma Auniņa kā filmas mūzikas autora piesaistīšana; tagad Jonīns uzņem jaunu filmu un grib atkal strādāt ar Auniņu. „Man kā jaunam ideālistam šis ir lielākais sasniegums. Turklāt Neredzamo labi skatās platformās,” stāsta Jarmakovičs.

Festivāla Riga IFF industrijas sadaļā Showcase Jarmakovičs uz Mazās zāles skatuves kāpa divas reizes, pirmajā no tām – prezentējot Kārļa Lesiņa topošo dokumentālo pētījumu par latviešu izcelsmes trimdinieku, reslinga un kino fenomenu Latīņamerikā El Lobo. Tagad Jarmakovičs meklē kopproducentu Dienvidamerikā, bet uz partnera atrašanu Meksikā raugās ar atturību, jo tas nozīmētu atdot lielu tirgus daļu un izplatīšanas tiesības Meksikas kopražotājam. „Protams, varu vienoties, ka mēs tirgu dalām.”

Otro reizi uz skatuves Jarmakovičs kāpa kopā ar Signi Birkovu, pičojot režisores spēlfilmu Lotus, kas jau sasniegusi pēcapstrādes stadiju. Jarmakovičam bijušas sarunas ar potenciāliem filmas izplatītājiem, kuri meklē jaunas reģiona filmas, bet kuriem „jau līdz kaklam pelēkās Austrumeiropas sociālās drāmas”. Sarunas gan nav garants, taču Jarmakoviča piemērs kalpo kā pavediens mērenam optimismam.

Kara ēnā aug interese ne vien par Austrumeiropas labi pārdoto un rūpīgi kultivēto mizerabilismu, bet arī par citiem naratīviem.

Secinājums – festivālu neformālajā murskulī drošāk jārunā par šeit ekranizēto stāstu tematisko daudzveidību. Stāstot par Lotusu, Jarmakovičs uzsver tīklošanās un producenta starptautiskas klātbūtnes nozīmi. „Nesen Prāgas East Doc man stāstīja par kādu gadījumu, kad līgums ticis parakstīts restorānā uz salvetes pēc pāris kopīgi izdzertiem aliņiem. Tas kļuvis par oficiālu līgumu ar sales aģentu,” atceras Jarmakovičs.

Jaunā producenta padoms ir nesadarboties ar cilvēkiem, kuri neatbild uz e-pastiem; ar tādiem teorētiski nevarētu ne precēties, ne doties ceļojumā. Turpretī ar Lokomotīves ilgstošajiem partneriem Lietuvā (producente Uļjana Kima) un Igaunijā (režisors Jāks Kilmi) viņš un Roberts Vinovskis saprotas no pusvārda; nekad neesot jāsaskaras ar „deķa vilkšanu uz savu pusi”. Daudz pieminēto Jāku Kilmi (Ziemassvētki džungļos, Snaudošais zvērs, Ātrie igauņu puiši) Jarmakovičs nosauc par „latviskāko igauņu režisoru.”

Kadrs no studijas "Lomotīve" kopražojuma filmas "Dziesmas lapsai", galvenajā sieviešu lomā - Agnese Budovska

Ievērības cienīgs Lokomotīves projekts ir hipnotizējošā Dziesmas lapsai, kurā galvenā varoņa Daiņus (Sauļus Bareiķis) mīļotās sievietes rēgu spēlē Agnese Budovska. Jarmakovičs atklāj, ka sadarbības aizmetnis meklējams Uļjanas Kimas piedāvājumā Lokomotīvei strādāt pie filmas. „Mums patika Kristijona Vildžūna ideja, abi ar Robertu [Vinovski] pieslēdzāmies. Sadarbība noritēja ļoti organiski gan no praktiskās, gan no radošās puses.” Dziesmas lapsai un Snaudošais zvērs uz Latvijas ekrāniem pirmizrādi piedzīvoja Riga IFF ietvaros, bet plašāka izplatīšana gaidāma šāgada pavasarī.

Fināla pārdomas

Starptautisko projektu klātbūtne Rīgas ielās, apkaimēs un reģionos ir enerģiska, Latvijas vārds daudzajās iekavās liecina par jaudīgo kopražojumu aktivitāti.

Matemātiskais un pragmatiskais ieguvums ir tā vērts – cienījami budžeti un Latvijas vārda tālskanība.

Mūsu kino cilvēki, stāsti un vizuālās ainas vieglāk izraujas pasaules kinoekrānu plašumos, bet aizskatuvē paliek monstrozais producentu darbs, lai uzsāktu un novestu līdz galam katru no šiem projektiem. Ne-producentam tēmā viegli apjukt.

Samežģīties pretrunīgos vērtējumos nākas arī šajā rakstā. No vienas puses, ir izteiktas bažas par Latvijas cenu pieaugumu un risku kļūt mazāk vilinošiem; konkurences, ģeopolitikas, inflācijas, krīzes un profesionāļu klāsta ierobežotības dēļ Latvija pamazām zaudē savu „izdevīgo reputāciju”. No otras puses – cenas un kino veidošanas izmaksas pieaug visur. No vienas puses – mums trūkst pārrobežu mērogā strādājošu tehnisko profesionāļu, uzstādītā latiņa ir augsta. No otras puses – viņiem pašiem ir izvēles iespējas, lielā aktivitāte nepagurstoši pulē jau strādājošo profesionāļu kvalifikāciju un rotā viņu CV_ENG.docx.

Sekojot dažādu filmu projektu labajiem piemēriem, kinopasaules „milži” ir uzzinājuši par tādu vietu pasaules kartē – Baltija; līdztekus arvien ciešāka kļūst kopražojumu veidošana Baltijas valstu starpā. Turpretī mazāki projekti un debijas filmas biežāk skatīsies citos virzienos.

Skaidrs, ka pēdējo trīs gadu laikā industrija ir izgājusi cauri vājprātīgām turbulencēm. Prognozes par kopražojumu un ārvalstu filmu finansēšanas burbuļa plīšanu ir pamatotas, bet iztaujāto producentu pieredze, vēsais prāts un uzņēmība ir laba zīme, kas liecina, ka risinājumi potenciālām nedienām atradīsies. Turklāt jaunākās paaudzes producentu entuziasms un tīklošanās spars dod pamatu optimismam par to, ka pārrobežu sadarbība nenoklusīs. Tomēr uz mūsu lētumu un dabas skaistumu vien vairs nevaram spiest. Tā vietā labāk izvērtēt uz āru piedāvājamā personāla un kino infrastruktūras aspektus (un uz ielas uzsmaidīt kādam producentam/-ei, komponistam/-ei vai māksliniekam/-cei).

Vācijas seriāla "Sisi" darba moments. Foto: Armands Virbulis, no filmas publicitātes materiāliem

Foto no publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Diskusija „Latvijas kino. Jaunie laiki”: I un II daļa. 47-50 min laika atzīme. Skat.: https://m.facebook.com/LielaisKristaps/videos/1105501353579305?_rdr 
2. Dita Rietuma. Kopražojuma filmas kā nacionālā kino daļa, 2021, Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki 1990-2020, 111. lp 
3. Dita Rietuma. Kopražojuma filmas kā nacionālā kino daļa, 2021, Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki 1990-2020, 114.-115. lpp 
4. https://www.hollywoodreporter.com/lists/big-tv-film-productions-shoot-eastern-europe-1210700/hungary-5/ 
5. https://www.reuters.com/business/media-telecom/lights-camera-anyone-film-studios-cant-get-crew-2021-11-24/ 
6. https://www.cineuropa.org/en/newsdetail/424690/ 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
vds vds sunucu mersin web tasarım