No 6. septembra Latvijas kinoteātru repertuārā atrodama dokumentālā filma „Spiegs, kurš mans tēvs”, un par tās autoriem uzskatāmi gan scenāristi un režisori Jāks Kilmi un Gints Grūbe, gan galvenā varone – tulkotāja Ieva Lešinska-Geibere, kura šajā filmā šķetina sava tēva, divu varu dubultaģenta stāstu. Rekonstruēta pagātne, ceļojumi laikā un šodienas atskārsmes – šādu paralēlo realitāšu krustpunktos veidojas attiecību drāma.
1978. gada septembris. Raidstacija Amerikas Balss, kuras skanējumu Latvijā pavada ierastā radioviļņu slāpētāju šņākšana jeb zāģis, paziņo, ka padomju pilsonis Imants Lešinskis, darbinieks padomju delegācijā Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariātā Ņujorkā, kopā ar savu (otro) sievu Rasmu Lešinsku 5. septembrī pieprasījis Federālās izlūkošanas birojam politisko patvērumu Amerikas Savienotajās valstīs.
Kopā ar viņu dzelzs priekškara otrā pusē pāriet arī Lešinska divdesmit gadus vecā meita, tobrīd Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes studente, kas pie tēva atbraukusi brīvdienās. Patiesība ir skarba – ciemos pie sevis uz Ameriku tēvs viņu bija uzaicinājis tikai tāpēc, lai noliktu šīs, kā tolaik šķiet, uz visu atlikušo mūžu izdarāmās izvēles priekšā.
Šis neparastais notikums – domājams, vienīgā zināmā latviešu spiega–dubultaģenta pārbēgšana otrpus dzelzs priekškaram pašā ideoloģiskā ienaidnieka citadelē Vašingtonā Aukstā kara skarbākajos gados – ir režisoru Ginta Grūbes un igauņa Jāka Kilmi dokumentālās filmas Spiegs, kurš mans tēvs pamatā. Kā jau rāda filmas nosaukums, tā ir Lešinska meitas, pazīstamās tulkotājas Ievas Lešinskas–Geiberes perspektīva uz notikumu, kas vienu viņas dzīvi pārvērta divās.
Kilmi rokrakstā
Atšķirībā no labi pazīstamā studijas Mistrus Media vadītāja Ginta Grūbes (producējis spēlfilmas Melānijas hronika (2016), Tēvs Nakts (2018), dokumentālās filmas Turpinājums (2018), Mans tēvs banķieris (2015), Escaping Riga (2914) u.c., bijis režisors un scenārija autors dokumentālajām filmām Lustrum (2018), Vairāk nekā dzīve (2013), Pa-saules skaņa (2010) u.c.), skatītājus, visticamāk, nepieciešams iepazīstināt ar otru filmas režisoru un scenārija līdzautoru – Jāku Kilmi. Latvijā vislabāk zināma varētu būt viņa spēlfilma Ātrie igauņu puiši / Sangarid (2017, latviešu operatora Aigara Sērmukša debija pilnmetrāžas spēlfilmā) un dokumentālā filma Disko un atomkarš / Disko ja tuumasõda, 2009), kura arī izrādīta Latvijas TV.
Jaunajai spiegu filmai (arī šeit operators ir Aigars Sērmukšs) īpaša saistība tieši ar pēdējo no šeit nosauktajiem darbiem. Pirms desmit gadiem kopā ar igauņu kinoproducentu Kiuru Ārmu (Kiur Aarma) uzņemtā mockumentary jeb docufiction žanra filma Disko un atomkarš vēstī par igauņu attiecībām ar Somijas TV skatīšanos padomju gados. Šeit, tāpat kā filmā Spiegs, kurš mans tēvs,
centrālais jautājums ir dzelzs priekškara sadalītā pasaule un tas, kas notiek, cilvēkam vai zināšanām no vienas izolētas vides kaut kādu iemeslu dēļ nonākot otrā (starp citu, šī pati tēma ir arī Kilmi otrās spēlfilmas, Ātro igauņu puišu pamatā).
Taču vēl vairāk filmas šķiet līdzīgas pēc formas – doma, ka jaunā filma lasās Jāka Kilmi rokrakstā (cik nu par tā apliecinājumu var uzskatīt to pašu Disko un atomkarš), prātā iešaujas jau filmas sākumā. Šo rokrakstu iemieso gandrīz vai apsēstība ar 20. gs. otrās puses populāro (un konkrēti Aukstā kara) kultūru, bet jo īpaši estētiku – atomsprādziena sēne, gāzmaskas, kosmisko raķešu starts, drebelīgie 8mm un 16mm filmlentes uzņēmumi, krāsu zaudējuši momentfoto, dažādi elektroniski signāli, filmu fotoaparāta kadra uzņemšanas klikšķi – tas viss ir Kilmi iecienīts instrumentu kopums, kas pasaules sabiedrības apziņā tā vai citādi patiešām cieši saistās ar šo laika periodu.
Šos instrumentus autori arī lieliski pārvalda – ko vērts ir kaut vai Ievas pirmais, vēl Latvijā izveidotais melnbaltais priekšstats par Ameriku, kur populārās kultūras zīme (debesskrāpju ainava) ar draudīgas mūzikas palīdzību sajūgta kopā ar padomju televīzijas pārraidēm raksturīgo vēstījuma stilu par “kapitālistiskajiem imperiālistiem” (kadros redzams paramilitārs grupējums ar ASV karogu, policija, kas nežēlīgi sit demonstrantus, naktsklubi ar izklaidēm, kam vismaz formāli būtu jāsatricina padomju pilsoņu harmoniskā pasaules aina).
Realitāšu spēles
Daudzās Ievas atmiņu ainas filmā tiek izspēlētas galvenokārt inscenētu fotogrāfiju, bet dažbrīd arī kustīgu kadru veidā. Atšķirībā no filmas Disko un atomkarš, kur šis pats paņēmiens bija visai neveikls, šeit minētie kadri – Ievas pagātne Amerikā – ir stilistiski nevainojami un emocionāli pilnasinīgi. Autori skatītājam apzināti rāda arī to, kā šīs rekonstrukcijas tiek izveidotas, proti, kā Ieva ar Jāku Kilmi izvēlas viņas atveidotāju, kā aktieri tiek grimēti noteiktām epizodēm un tamlīdzīgi.
Lai arī pirmajā mirklī negaidīts, tas ir vērtīgs filmas veidotāju atradums, jo filmas saturu pārnes arī uz tās formu.
Galu galā Imantam Lešinskim, kā jau spiegam, bijušas neskaitāmas identitātes un, pārbēgot uz Rietumiem, viņš kļuva par vācieti Pīteru Dornu (uzvārda latviskais tulkojums ir „ērkšķis”); citu, ar grūtībām uzturētu identitāti ieguva arī Ieva.
Šīs īpatnējās vairāku realitāšu attiecības caurvij visu filmu – te ir gan Ievas meklējumi un intervijas ar cilvēkiem, kurās viņa šodien izmeklē sava tēva pēdas pagātnē, gan rekonstruētā pagātne, kuru pārsvarā redzam autentisku vai inscenētu fotogrāfiju veidā, gan starpstadija – sava veida ceļošana laikā, kad pusmūža Ieva nonāk vienā kadrā vai netiešā komunikācijā ar sevi vai tēvu pagātnē, būdama rekonstrukcijas procesa novērotāja vai komentētāja.
Neviena no šīm līnijām nav dominējoša, tādēļ stāsts it kā nav tikai par pagātni vai tikai par mūsdienām, bet drīzāk par mēģinājumu izprast pagātni šodien. Tēva pagātnes izzināšanas līnija veidota, it kā mazliet parodējot detektīvfilmu žanru – Ieva savas atmiņas un stāsta lauskas līmē pie liela grāmatplaukta, izveidojot pavedienu karti, pie kādas parasti notiek izšķirošas atklāsmes detektīvseriālos.
Domājams, šāda pieeja nekļūst klišejiska vienīgi tāpēc, ka rāda patieso lietas būtību (Ievas zināšanas par tēva dzīvi patiešām līdzinās atsevišķiem pavedieniem, no kuru kopsakarībām jāmēģina ko secināt), turklāt komiskums un žanru parodija ir vēl viena Kilmi rokraksta iezīme. Šai filmas līnijai ir arī dokumentāla vērtība, jo tā iemūžinājusi, kā Ieva strādā pie grāmatas Imants Lešinskis. Starp divām pasaulēm. “Kalpības gadi” un citi raksti, ko 2017. gada beigās izdeva apgāds Domas spēks.
Attiecību drāma
Filma Spiegs, kurš mans tēvs nav vienīgi vēsturisks pētījums par vienu slepeno dienestu aģentu un neparastu personību, tas ir arī gana skarbs stāsts par vienas ģimenes attiecību drāmu 20. gs. otrajā pusē. Ieva sabiedrību ielaiž arī pavisam privātu pārdzīvojumu aizkulisēs – 1978. gadā ar tēvu paliekot aiz dzelzs priekškara, viņa Latvijā atstāja savu māti (vecāki bija šķīrušies jau Ievas bērnībā).
Izšķirošās izvēles brīdī privātā attiecību drāma pārvēršas par sociālo drāmu, jo Ievas māte, kļūstot par “dzimtenes nodevēju” radinieci, kļūst arī par čekas spiediena upuri. Derdzīguma sajūta iegūst vislielākos apmērus, kad čeka viņu piespiež rakstīt meitai adresētu un it kā personīgi nododamu vēstuli, bet vēlāk, viņai nezinot, to publisko laikrakstā Dzimtenes Balss — propagandas instrumentā, ar kuru padomju režīms mēģināja skalot ārzemēs dzīvojošo latviešu smadzenes. Komponista Janeka Murda lakoniskā, bet spēcīgā skaņu partitūra skatītāja apziņā ļauj izjust konkrētās varones pārdzīvojumu gandrīz kā savu personīgo.
Pēc šī notikuma sociālā drāma kā uguns tūlīt pat pārmetas atpakaļ uz attiecību sfēru, tikai nu jau tēva un meitas starpā.
Konfliktu cēlonis – nesaskaņas par to, vai no Latvijas saņemtās vēstules māte raksta no brīvas gribas. “Kopš tā laika attiecības starp mums nekad vairs nebija īsti labas. Noslēpumainais, brīnišķīgais vīrietis bija izgaisis. [..] Es sapratu, ka mans tēvs savā ziņā ir iekapsulējies spiega lomā,” filmā saka Ieva. Pēc ilgāka pārdomu laika pamatota šķiet arī latviskā nosaukuma Spiegs, kurš mans tēvs neveiklība iepretī starptautiskajam tirgum paredzētajam My father the spy (Mans tēvs spiegs) — vienīgi šajā apzināti neveiklajā nosaukumā precīzi atspoguļojas Imanta Lešinska dzīves lomu prioritāte un nekad nenosegtā un vairs nenosedzamā distance, kas meitu šķir no pašas tēva.
