Atgriezties pie vieniem un tiem pašiem bērniem ik pēc septiņiem vai desmit gadiem – un, kad pašu autoru vairs nebūs, cerēt, ka šo darbu turpinās citi, tādējādi izsekojot 21. gs cilvēkam – tā režisora Ivara Selecka Simtgades filmas "Turpinājums" misiju raksturo tās autori. Fiksēt, kādas izmaiņas dokumentālo varoņu dzīvēs ienes laika lielums, pētīt bērnu pieaugšanu uz ekrāna – šī ir ideja, kas kino pēdējās desmitgadēs īstenota vairākkārt, tomēr ik reizi ar citu motivāciju un rezultātu.
Sešas Oskara nominācijas 2014. gadā saņēma Ričarda Linkleitera projekts Puikas gadi / Boyhood, kurā režisors divpadsmit gadu garumā sekoja kāda zēna pieaugšanai, viņa pārdzīvojumus transformējot ekrāna inscenējumā. Samērā nesen, 2016. gadā, Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tika izrādīta norvēģu dokumentālā filma Brāļi / Brødre (2015), kuras režisore Ašlava Holma uzņēmusi stāstu par savu divu dēlu pieaugšanu Oslo pievārtē.
Tomēr projekti, kas savu varoņu dzīves dokumentējuši visilgāk, tikuši iesākti pagājušā gadsimta 60. gados. Iespējams, pasaules kontekstā viszināmākā ir britu filmu sērija Up, kas uzsākta 1964. gadā un tiek uzņemta joprojām.
Filmu sērijas autori Pols Olmonds un Maikls Epteds projektam izveidojuši dzelžainu struktūru – katra atgriešanās pie varoņiem notiek ar septiņu gadu intervālu. Projekta dalībnieki tikuši rūpīgi atlasīti, lai reprezentētu visus tā laika Lielbritānijas sociālekonomiskos slāņus – daļa no filmas autoru motivācijas uzsākt šo ilglaicīgo projektu bija vēlme pierādīt, ka šķiru sistēma Lielbritānijā ir tik strikta, ka bērnu liktenis ir determinēts jau septiņu gadu vecumā. Šis pieņēmums lielā mērā apstiprinājās –
tikai divi no divpadsmit dalībniekiem laika gaitā izkļuva no savu vecāku sociālekononomiskās šķiras diktētajām robežām.
Projekts Up Lielbritānijā ieguva samērā lielu popularitāti, īpaši augstu to novērtējuši kinokritiķi, tai skaitā Rodžers Īberts, kurš šo projektu nosaucis par “iedvesmas pilnu, gandrīz cēlu kino medija izmantojumu” un ierindojis starp desmit saviem visu laiku mīļākajiem kinodarbiem. Sērijas Up popularitāte lielā mērā ietekmējusi līdzīgu dokumentālo projektu rašanos visapkārt pasaulei – atrodamas ziņas par vismaz 18 līdzīgiem projektiem 15 valstīs no Zviedrijas, Dānijas, Nīderlandes un PSRS līdz pat Japānai un Dienvidāfrikai.
Tomēr kā iedvesmas avotu lēmumam Latvijā veidot līdzīgu ilggadīgu ekrāna pētījumu filmas Turpinājums producents Gints Grūbe min projektu, kurš radās vēl dažus gadus pirms Up panākumiem – vācu filmu sēriju Bērni no Golcovas / Die Kinder von Golzow.
Šis gandrīz pusgadsimtu ilgais dokumentālais pētījums, kuru režisors Vinfrēds Junge kopā ar sievu Barbaru uzņēma mazā pilsētiņā Golcovā netālu no Polijas robežas, tika iesākts Vācijas Demokrātiskās republikas (VDR) laikā, 1961. gadā,
un iestiepās tālu 21. gadsimtā – noslēdzošā sērija tika uzņemta 2007. gadā. Šai laikā sabruka un vietā nāca jauns politiskais režīms, tāpēc Golcovas arvien pieaugošo bērnu portretējums ļauj izprast arī ideoloģisko, ekonomisko un sabiedrisko pārmaiņu nozīmību.
Bērni Golcovā, Purvciemā un Vecpiebalgā
Bērni no Golcovas, atšķirībā no britu sērijas Up varoņiem, nav individuāli atlasīti – Golcovas bērni ir klasesbiedri, līdz ar to viņu personības skolas gadus dokumentējošajās filmās lielā mērā atklājas vienaudžu savstarpējā saskarē. Pirmajās filmās no bērnu privātās dzīves nav iekļuvis necik – mēs redzam viņus lielākoties kolektīvās situācijās, piemēram, skolā, mācību ekskursijās, kopīgi ciemojoties pie kāda no klasesbiedriem. “Jums jāuzfilmē mūsu sniega kauja!”, “Jums jāieskatās Vinfrēda Jerčela somā!”, “Es nekad neesmu redzējis filmu, kas rādītu, kā bērni dauzās pa klasi, – kas rādītu slikto, tāpat kā labo. Ja daudzi cilvēki šo vēros, mums būs jāsāk uzvesties labāk!” Bērni it kā paši diktē sava stāsta saturu, bet filma rotaļīgi aizvien maina formu, pieskaņojoties bērnu pārdzīvojumu intensitātei.
Ivara Selecka filma Turpinājums bērnu atlases ziņā vairāk min britu filmu sērijas Up pēdās – tās varoņi ir daudz individuālistiskāka laika atspulgs. Turpinājuma autori stāsta, ka sākotnēji bērni tikuši atlasīti, lai pārstāvētu dažādus Latvijas reģionus un iedzīvotāju grupas, bet vēlāk šis uzstādījums atmests un par galveno filmēšanas kritēriju kļuvušas bērnu personības. Šķiet, šāda pieeja salīdzinoši jaunā un sociāli mobilā sabiedrībā, kāda ir Latvija, varētu būt veiksmīga – bērni pārcelsies dzīvot citur un izaugs no savu vecāku sociālo lomu robežām, bet viņu personības, ar kurām Latvijas kinoskatītājs periodiski tiksies vēl vismaz dažas desmitgades, būs tās, kas turpinās virzīt stāstu uz priekšu.
Gatavajā filmā mēs Turpinājuma mazos varoņus daudz redzam viņu mājās – vienus, kopā ar vecākiem, brāļiem, māsām. Tikmēr attiecības ar skolasbiedriem un vienaudžiem atklājas tikai nedaudz – šķiet, ekspozīcijas laiks, kas būtu nepieciešams, lai rādītu katra bērna attiecības ar vienaudžiem, būtu pārāk liels. Šī iemesla dēļ Turpinājums zināmā mērā rada iespaidu, ka autori nav īsti iekļuvuši “bērnu pasaulē”, kur mazie varoņi varētu būt daudz atbrīvotāki, filmas skatiens nāk it kā no augšas un ir distancēts.
Ar bipolāro enerģiju
Grūti paredzēt, kā tālāk attīstīsies filmas Turpinājums kinovaloda, bet filmās pirmā daļa, šķiet, cenšas tuvināties tīram vērojumam. Var apgalvot, ka, neiejaucoties ar jebkāda veida inscenējumu, bērnu stāsti atklājas patiesāk – tomēr, skatoties filmu, nepamet sajūta, ka kameras atrašanās telpā visiem ekrāna varoņiem ir ārkārtēja. Ne tikai šīs dokumentālas filmas pirmā plāna varoņi, bet arī daudzie statisti izturas visai mulsi. Spriedzi starp filmēšanas laukuma redzamo un neredzamo pusi filmā dažbrīd nojauc paši mazie filmas varoņi –
meitenes demonstratīvi čukst savus noslēpumus viena otrai ausī, tad paskatās kamerai tieši acī un nokomandē - “Neklausies!”
Jau minētajā VDR filmā Bērni no Golcovas dokumentālā kino attēla jauda izmantota daudz lielākā mērā. Daudzveidīgi, rūpīgi izstrādāti kadri dinamiski nomaina viens otru, atspoguļojot dažbrīd neprātīgo intensitāti, kāda piemīt enerģijas pārpilnu skolēnu grupām. Tikpat jaudīgi kā bērnu filmējumi darbojas trāpīgi notvertas detaļas – filma pierāda, ka tuvplāns ar burtnīcas lapu, kurā redzami bērna nepieradušās rokas vilkti arvien greizāki A burti, var pateikt daudz vairāk par varoņa iekšējo cīņu, nekā gara runājošo galvu stilā notverta intervija – kā Turpinājumā, kur bērni acīmredzami mulst, nosēdināti iepretim kamerai.
Arī Turpinājumā trāpīgu detaļu netrūkst, bet ir daudz tādu, kas stāstam šķiet mākslīgi pievienotas. Publicitātes materiālos tiek uzsvērts, cik svarīgi Ivaram Seleckim bijis nofilmēt kadru ar kāsī lidojošām dzērvēm – reizē atsauci uz dzērvēm autora izcilajā filmā Apcirkņi (1973) –, tomēr šķiet, ka šī kadra poētika ir drīzāk pašmērķīga. Protams, skaists simbols pats par sevi, bet kāpēc tas ir nozīmīgs stāstam par bērnu pieaugšanu? Vai šīs dzērves kaut ko nozīmē pašiem bērniem?
Dokumentālā poētika, kas ir Latvijas kinotradīcijas visvairāk apbrīnotais aspekts, šai darbā parādās maz vai arī veidos, kas šķiet atrauti no filmas pārējā plūduma un nepalīdz atbildēt uz pašu autoru definētajiem jautājumiem – ko nozīmē būt bērnam šodienas Latvijā? Kas notiek bērna prātā?
Montāža Turpinājumā tā lielākoties tiecas palikt neuzkrītoša, kadri nav ne gari, nedz arī dinamiski nomaina cits citu, tādējādi montāža skatītājam ne īsti sniedz iespēju iejusties bērna dzīves ritmā, pilnībā izdzīvojot kādu spriedzes pilnu epizodi no varoņa ikdienas, ne arī izmanto dinamisko jaudu, kādu piedāvā bērnu grupu bipolārā enerģija. Filmas veidotāji, šķiet, apzināti izvēlējušies drošus, laikmetam raksturīgus vizuālos līdzekļus stāsta nodošanai. Rezultātā Turpinājums ir darbs, kas atspoguļo pieaugušo izpratni par “pareizu dokumentālo filmu”, bet tajā trūkst filmas varoņu rotaļīgās enerģijas – kaut kā tāda, ko daudz lielākā mērā izdevies notvert projekta Bērni no Golcovas radītājiem.
Turpinājums nepārprotami uzrunās un aizkustinās katru, kam saprotami izaicinājumi, kas saistās ar skolas vecuma bērnu augšanu, un kalpos pārējiem skatītājiem kā labs laika dokuments, bet šis filmu sērijas pirmais darbs visticamāk zaudēs savu nozīmību, noplokot pirmajam popularitātes vilnim.
Pirmā klase un simtgade
Par spīti atšķirīgajiem formālajiem filmveides paņēmieniem, filmu Bērni no Golcovas un Turpinājums saturā līdzību ir vairāk, nekā sākotnēji varētu domāt. Abas iesākas ar bērnu pirmo dienu skolā – svarīgu un neizbēgamu iniciācijas procesu ikviena cilvēka dzīvē.
Abās filmās bērnu pirmais gads noslēdzas ar liecību saņemšanu un svinīgo paziņojumu “pārcelts otrajā klasē”. Abās filmās, lai gan tās šķir desmitgades, skolotājas pārsteidzoši bieži izmanto sāncensību kā audzināšanas līdzekli – iemeslu asarām, kas patiesi birst skolas gada pēdējās dienas svētkos.
Un varētu arī teikt, ka abas filmas radušās noteikta politiskā pasūtījuma kontekstā. Bērni no Golcovas vismaz ārēji sola rādīt, kā sociālistiskajā Vācijā tiek audzināta pionieru un izcilnieku paaudze jaunajai tūkstošgadei, bet Ivara Selecka filma Turpinājums top Latvijas Simtgades filmu konkursa rezultātā, un, kā jau līdz šim bijis vērojams, šīm Simtgades filmām dažbrīd organiski, dažbrīd mazliet stīvi velkas līdzi aste – filmas autoru pievienots mēģinājums pierādīt, kāpēc konkrētais darbs ir valstiski nozīmīgs. “Manas dzīves garumā varas ir mainījušās vairākkārtīgi. Es gribētu, lai manas filmas piecu varoņu dzīves turpinātos mierīgākos laikos” – ar šādiem Ivara Selecka ievadvārdiem iesākas filma, kura tālāk atkāpjas no valstiskā un pievēršas personīgajam, tikai reizēm atkal iedreifējot kādā epizodē, kur bērniem tiek mācīta valsts vēsturē nozīmīgu datumu jēga.
Ideoloģisks rāmis, kā pierāda daudzas Latvijas kinomeistaru un īpaši Ivara Selecka filmas, bieži var nākt pat par labu filmas mākslinieciskajai valodai; kā teiktu kāda mana teātra pasniedzēja: “Sasien aktierim rokas, un viņš atradīs jaunus veidus, kā kustēties!” Smalki apejot prasību ilustrēt oficiālo ideoloģiju, savulaik radās poētiskā dokumentālā kino skola, kuras spēcīgākais izteiksmes līdzeklis bija precīzi izveidota vizuālā metafora. Tāpat aizkadra balss, kas tik jaudīgi strādā arī daudzās Ivara Selecka filmās neatkarīgās Latvijas laikā, ir asprātīgi aizgūts un izmantots artefakts no padomju kino ieroču arsenāla. Izņemta no padomju kinohroniku konteksta, šī aizkadra balss turpināja tradīciju, kad uz ekrāna redzams kas viens, kamēr diktors skatītājam stāsta ko citu.
Šodien šāda apzināti konstruēta skaņas-attēla nesakritība rada divus gala produktus – pirmkārt, ironizē par iepriekšējo laiku, un, otrkārt, rada nepieciešamo distanci starp runāto un redzamo, ļaujot paskatīties uz pazīstamu vidi ar ārpusnieka acīm, tādējādi tajā atkal ieraugot interesanto.
Ar stāstnieku vai bez tā
Viens no kino darbiem, kur naratora balss spēks visīpatnāk izpaužas Selecka radītā materiālā, ir novele, kas radīta 2014. gada īsfilmu apkopojumam Pāri ceļiem un upei (tajā pašā studijā Mistrus Media tapis vairāku režisoru kopdarbs, kurā aizsākās arī Ivara Selecka sadarbība ar sociālantropoloģi Daci Dzenovsku) –
attēlā redzams pagrīdes reivs klubā Nauda, kamēr tēvišķa naratora balss vēsta, ka “mūziķis Kodek ieradies Ķīpsalā no tālās Madonas”.
Līdzīgi stāstnieka balss kā formāls paņēmiens strādā Ivara Selecka un Tālivalža Margēviča kino triloģijā Šķērsiela (1988), Jaunie laiki Šķērsielā (1999) un Kapitālisms Šķērsielā (2016). Šie stāsti risinās darbībā, bet intervijas ar ielas iedzīvotājiem, vismaz pirmajās divās filmās, ir pavisam īsas. Filma ļauj runāt dinamiskam attēlam, kuru pavada tonī līksma, bet saturā ironiska un dzēlīga vērotāja balss. Šķērsielas filmu varoņos atklājas gan katra atsevišķa cilvēka vēsture un sarežģītā situācija allaž sarežģītajos laikos, gan reizē labsirdīga ironija par katru no tiem – portreti veidojas ļoti cilvēciski.
Filmā Turpinājums naratora balss nav (un arī ironijas ir maz). Nav gida, kas pavadītu skatītājus, ļaujot labāk atšķirt filmas varoņus vienu no otra un pastāstītu vairāk par viņu pagātni. Turpinājuma skatītājs tiek atstāts viens starp daudzajiem bērniem, vecākiem un vizuāli līdzīgajām vidēm, sākumā pat mazliet maldoties. Daudz svarīgas informācijas par filmas varoņiem var uzzināt nevis no pašas filmas, bet gan no preses relīzēm, video-fragmentiem sociālajos tīklos un citiem publicitātes materiāliem. Skatītājs, kas atnācis uz filmas seansu nesagatavots, uzzina diezgan maz par to, kādu sarežģītu notikumu rezultātā šie bērni aug tieši tur, kur viņi redzami filmas kadros.
Filmēt bērnus, kā autori daudzviet uzsver, tiešām ir ārkārtīgi grūts uzdevums – īpaši tāpēc, ka bērns ir neaizsargāts un jāfilmē tā, lai dalība projektā neietekmētu viņa dabisko augšanas procesu.
Tomēr šķiet, ka tieši šī iemesla dēļ “bērnu filmas” dramatiskais dzinulis jāmeklē citur – varbūt rūpīgi nospodrinātā stāstījuma veidā?
Arī šobrīd filmā ir gana daudz interesanta materiāla – bērnu neapvaldītā fantāzija neizbēgami sniedz daudz aizraujošu mirkļu skatītājam, tāpat autoriem filmā izdevies notvert vairākas sajūtas, kas ir tik pazīstamas katram, kas gājis vai vēl iet skolā - aukstie, nejēdzīgi agrie rīti, kad jāiet uz skolu, bet aiz loga vēl melna nakts un aukstums lien augšā gar piedurknēm; milzu kombinezoni, kas pašiem mazākajiem skolā gājējiem liek izskatīties pēc eskimosiem vai atbraucējiem no citas planētas.
Turpinājuma visneaizmirstamākie brīži ir vietas, kur kāda bērna stāsts saslēdzas ar plašāku ainavu – vienalga, vai tie būtu maģiski kadri ar mazu meiteni un milzu zirgiem, kas skrien tai pretī pa apsnigušu lauku, vai arī ekstrēms kopplāns ar Rīgas mikrorajonu džungļiem, kur māju logos ņirb zila gaisma – ir Eirovīzijas vakars.
Tomēr pēcgarša, kas paliek pēc iznākšanas no kinozāles, saka, ka filmai pietrūkst saskaņotākas un oriģinālākas sajūtas par to, kā vērtīgo materiālu attīrīt no liekā un apvienot patiešām aizraujošā vēstījumā. Tomēr šī ir tikai gara projekta pirmā daļa - cerams, šīs filmas vērtība atklāsies tieši tās turpinājumos. Kā to formulējis pats Ivars Seleckis: “Atgriešanās ir ļoti svarīga. Saprast, kas notiek šajā dzīvē, var tad, ja redzi, kāds cilvēks ir bijis un kāds viņš ir kļuvis un kas īsti ir noticis. Pirmajā reizē jau neko īsti nevar uzzināt.”[1]
Informācija par filmas "Bērni no Golcovas" seansu kinoteātra "Splendid Palace" Vācu kino klubā - ŠEIT.
Kinozinātnieces Elīnas Reiteres raksts par filmu "Bērni no Golcovas" Gētes institūta mājaslapā - ŠEIT.
Projekta Die Kinder von Golzow mājaslapa - ŠEIT.
Informācija par filmas "Turpinājums" seansiem visā Latvijā - ŠEIT.
