Oberhauzenes starptautiskais īsfilmu festivāls savā 71. darbības gadā simbolizē jaunu robežšķautni – ar jaunu festivāla vadību un šķietami jaunu kursu. Tomēr pēc Oberhauzenes apmeklējuma rodas jautājums – kā ir iespējams festivāla postulētais dialogs, ja tajā pārstāvēta tikai viena puse, un vai tādējādi festivāls nenonāk pretrunā ar sevi? Vai šis ir gals Krievijas kultūras boikotam filmu festivālos?
Uz Oberhauzenes īsfilmu festivālu klātienē devos pirmo reizi. Pagājušajā gadā festivālu neapmeklēju, pievienojoties kinoindustrijas nosodījumam par nu jau bijušā direktora Larsa Henriha Gasa izteikumiem, kuros viņš aicināja solidarizēties ar ebrejiem, kas kļuvuši par palestīniešu teroristu grupas Hamas uzbrukuma upuriem, paralēli Berlīnes pilsētas rajona Noiķelnes iedzīvotājus apzīmējot kā Hamas draugus un ebreju ienaidniekus. (Detalizētāk par festivāla boikotu Kino Rakstos stāstīja Elīna Reitere komentārā Oberhauzene 2024. Festivāla boikots un izaicinājumi.) Jāatzīst, arī šogad valdīja pretrunīgas emocijas, tomēr par labu braukšanai mani pārliecināja iespēja pieredzēt festivālu nevis kā cita īsfilmu festivāla pārstāvei, bet gan vairāk kā novērotājai ar Kino Rakstu akreditāciju.
Oberhauzene ir kalpojusi par eksperimentālā kino meku un satikšanās vietu jau 71 gadu. Festivāla sasniegumi, spēcīgā kuratoriālā ietekme, akadēmiskais diskurss un profesionalitāte ir ļoti svarīgi kino industrijai vispār un eksperimentālā kino attīstībai jo īpaši. Šis ir festivāls, kurš pretendē uz māksliniecisku un politisku avangardu, tādēļ ar gandrīz perversu interesi gribas būt tur klāt.
Viena gada laikā notikušas daudzas pārmaiņas, tostarp mainījusies festivāla vadība. Bijušā festivāla direktora Larsa Henrika Gasa vietā nākušas kuratore, autore un lektore Madlēna Bernstorfa un pasākumu menedžere Suzanna Polheima, kuras kopš 2025. gada janvāra ir festivāla līdzdirektores. (Protams, mazliet gribas pasmaidīt par faktu, ka Gasa atstātā intelektuālā tukšuma aizpildīšanai ar vienu personu nepietiek, vajag divas…)
Šogad programma piedāvāja patiesi aizraujošu seansu klāstu.
Pirmais, ko iespējams pamanīt, ka fokusu priekšplānā ir spēcīgas sievietes režisores –
ungāru eksperimentālā kino veidotāja Dora Maurere un amerikāņu režisore Sjūzena Vallina –, arī pašas Vācijas un Oberhauzenes sarežģītā vēsture. Programmu sekcijā Garais ceļš līdz kaimiņiem / The Long Way to the Neighbour tiek citēts festivāla ilggadējais moto Ceļš pie kaimiņa, kas politiski sadalītās Vācijas apstākļos vienmēr atspoguļoja abu Vācijas valstu (VFR un VDR) pašapziņu. Sadarbība reti iztika bez konfliktiem un daudzējādā ziņā bija politisks jautājums; VDR cīņa par diplomātisko atzīšanu bija jālīdzsvaro ar Rietumvācijas politiku, savukārt sarežģītais filmu atlases process bieži atklāja estētiskas un ideoloģiskas robežlīnijas. Vārdu sakot, saldais ēdiens ikvienam kuratoram un māksliniekam, kas mīl eksperimentālo kino (t. i., arī man).
Gandrīz polifonija
Par festivāla galveno kursu tiek nosaukta Mākslinieciskā autonomija un polifonija, priekšplānā izvirzot vēlmi radīt telpu estētisko pozīciju neatkarībai un daudzveidībai gan programmās, gan pašā Oberhauzenē. Festivāla komanda uzsver, ka šīs telpas atvēršana nozīmē tās aizsardzību no ideoloģiskas iejaukšanās un politiskas instrumentalizācijas; šajā ziņā festivāls nepieļaušot nekādu diskrimināciju – vienalga, vai tā balstītos uz rasistiskiem vai antisemītiskiem apzīmējumiem, etnisko izcelsmi, tautību, seksuālo vai dzimumidentitāti, reliģiju, fiziskiem vai garīgiem traucējumiem, vecumu, valodu vai sociālo statusu. Jaunā festivāla vadība iestājas absolūti pret jebkāda veida boikotu vai traucējumiem, kuru mērķis ir ierobežot vai liegt telpu pretrunīgām un niansētām debatēm – neatkarīgi no tā, vai tās ir klusas vai skaļas, anonīmas vai atklātas, vērstas pret indivīdiem, institūcijām, grupām vai valstīm. Liels uzsvars likts uz to, ka mākslas atvērtā nozīme ir vitāli svarīga kritiskai pasaules izpratnei. (Ar pilnu Oberhauzenes festivāla vadības manifestu iespējams iepazīties šeit.)
Katru rītu pirms seansiem es aktīvi apmeklēju festivāla rīkotās diskusijas, kuras reflektēja par svarīgiem jautājumiem – piemēram, fašisms, ideoloģija, pretošanās estētika. Vienu no diskusijām raisīja filozofa Harija Lēmana grāmata Ideoloģijas mašīnas / Ideologiemaschinen: Wie Cancel Culture funktioniert (2024), sarunā dominēja bailes no kultūras institūciju piespiedu politizācijas un instrumentalizācijas. Lai gan diskusijas noslēgumā skatītāji jau cēlās kājās un skaļi pauda sašutumu, bija skaidrs, ka šādi festivāls piesaka savu nostāju – nevēlēšanos nonākt piespiedu politizācijas situācijā, kas viņiem liegtu māksliniecisku autonomiju. Teorijā šāda nostāja ir saprotama, tomēr mūsdienās laikam gan neiespējama.
Krievi vai ne-krievi
Valda uzskats, ka Oberhauzenes festivāla spēks slēpjas tās īpaši kūrētajās fokusa programmās, kuras bieži vien tiek demonstrētas ar 35mm un 16mm projektoru palīdzību, tomēr festivālu patieso rokrakstu (manuprāt) var nolasīt tieši starptautiskajos konkursos – īpaši Eiropā, kur zināmākie un aktīvākie īsfilmu festivāli ir pakļauti ļoti līdzīgai pieteikumu plūsmai. Lai gan, protams, festivāls 2ANNAS saņem vismaz trīsreiz mazāk filmu pieteikumu, tomēr filmas mēdz arī pārklāties; par to es pārliecinājos, apmeklējot Oberhauzenes videobibliotēku.
Gadiem ejot, ap Oberhauzeni ir radies zināms mītiskums, arī mani bija sasnieguši sakrālie nostāsti par konkursa filmu seansiem, kurus ļoti grūti izturēt, jo “…nu tas jau ir pārāk eksperimentāli…”, ja pusstundu jāvēro mirgojošs un vientuļš pikselis ekrāna stūrī. Tāpat valda pārliecība, ka Oberhauzenē tiešām iespējams saskarties ar pašām jaunākajām formālajām un saturiskajām tendencēm mākslā. Kino kā mākslā. Tomēr jāatzīst, ka vismaz šogad starptautiskā īsfilmu konkursa filmas bija daudz klasiskākas, vairāk balstītas naratīvā un piepildītas ar dokumentālu aizkadra balsi, nekā biju savos priekšstatos iztēlojusies.
Nenoliegšu, bija arī izņēmumi un gandrīz katrā programmā varēja atrast arī pa kādam formālam eksperimentam. Tomēr valdošo tendenci spēcīgi attēlo arī festivāla galvenās balvas laureāte Garais ceļš uz ganībām / Long Way to the Pasture no Kirgizstānas. Filma ir spēcīgs, bet klasisks dokumentālais vērojums par kādu kirgīzu ģimenes ikdienu, ganot lopus un dzīvojot saskaņā ar dabas un ganību likumiem; izsmalcinātais un ārkārtīgi precīzais operatora darbs rada gandrīz viscerālu un pat nedaudz pastorālu pārdzīvojumu kopā ar cilvēkiem un līdzpastāvošajiem dzīvniekiem.
Diemžēl lielā daļā programmu māksliniecisko kvalitāti aizēnoja būtisks jautājums – festivāla konkursā iekļautās filmas no Krievijas vai ar krievu autoriem. Starp 2025. gada uzvarētājām ir trīs krievu īsfilmas – tiesa, formāli viena no tām pārstāv Vāciju, otra Izraēlu, bet pat Deutsche Welle krievu redakcija pēc festivāla noslēguma nekavējās ar ziņu virsrakstu „Filmas no Kirgizstānas un Krievijas uzvar Vācijā”, uzsverot, ka „divas prestižas balvas saņēma režisori no Pēterburgas”. Toties Ukraina starptautiskajā konkursā nav pārstāvēta, arī diskusijās ukraiņu balsis netiek reprezentētas; izņēmums ir mūzikas video klipu konkurss MuVi ar darbu A$AP Rocky - Taylor Swif, kurš tapis pirms Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā.
Paužot zināmu protestu festivāla lēmumam neiekļaut Ukrainas īsfilmas konkursā, turklāt apspēlējot Oberhauzenē akcentēto polifonijas ideju, turpmākajā tekstā pie katras no aplūkotajām laureātēm atgādināšu par spēcīgiem ukraiņu īsfilmu darbiem, kuri runā par līdzīgām tēmām un ir radīti pēdējo gadu laikā.
* * *
Režisores Jeļenas Kuļešas spēles īsfilma Maize / Crumb / Мякиш (Elena Kulesh, Krievija, 2025) tapusi īpašos apstākļos – autore vairākus gadus strādā bērnu namā Sanktpēterburgā, kur lielai daļai jauniešu ir dažādi attīstības traucējumi. Šī bērnu nama iemītnieki kļuvuši par filmas galvenajiem aktieriem un līdzautoriem; neprofesionālie aktieri atbruņo skatītāju un pārsteidz ar spēcīgu un ļoti precīzu aktierisko sniegumu. Darba centrā ir Aļošins, viens no bērnu nama iemītniekiem. Lai apstiprinātu savu rīcībspēju un tiktu ārā no šīs vides, viņš dodas praksē uz maiznīcu. Jaunajā darba vietā viņš iemīlas savā kolēģē un izliekas, ka viņiem ir romāns, bet paralēli notiekošajam mīlas un ikdienas stāstam skatītājam paveras vēl cita realitāte. Piemēram, bērnu nama jauniešiem viens no pienākumiem ir aizkrāsot ielu grafiti, un filmā uz sekundi parādās uzraksts “Karam nē!”, kas ātri un bez ievērības tiek aizkrāsots. Kamēr jaunieši pastaigājas pa tirgu, operatora kamera aizkavējas pie acīmredzami jau lietotu armijas apģērbu kaudzēm, bet citā ainā Aļošins bāž roku maizes klaipā, iztēlojoties, ka tā ir viņa kolēģes vagīna, kamēr fonā skatītājs dzird lidmašīnu, iespējams – iznīcinātāju.
Filmā atainotie varoņi ir neaizsargāti un distancēti no kara kaut kur tālumā, viņi lasa un citē Tolstoju, dzied dziesmas un meklē sieviešu biksītes. Diemžēl galvenā varoņa mīlasstāsts beidzas neveiksmīgi, bet par filmas zīmīgāko ainu kļūst tās noslēgums, kad Aļošins (kuram ir izteikti runas traucējumi, tāpēc viņš bieži filmā atkārto dažādus vārdus un skaņas), nespēdams pieņemt realitāti vai arī protestējot, attālinās no kameras, atkārtojot vārdu “nē”. Mēs kā skatītāji šajā brīdī gribētu domāt, ka šis “nē” skan arī Putina režīma kontekstā – “nē” netaisnībai, “nē” šo jauniešu liktenim un “nē” karam. Tomēr šis ir jautājums, uz ko skaidra atbilde netiek sniegta. Pēc seansa jautājumu un atbilžu sesijā režisore atklāj, ka pat šīs nelielās detaļas iekļaut filmā bijis bīstami, turklāt pati autore 2022. gadā nonākusi ieslodzījumā par dalību protestos. Aiz bailēm, ka tas varētu atkārtoties, viņai sariešas asaras acīs, uz mirkli saruna pārtrūkst.
Nākamajā dienā pēdējā brīdī režisore tiek pieaicināta diskusijā Pretošanās estētika, kur kopā ar viņu piedalās arī režisori no Izraēlas un Vācijas. Diemžēl polifonijas vietā paliek tikai taures skaņas, jo, lai gan tiek iezīmēta katras valsts politiskā specifika, Ukrainas vārds Krievijas kontekstā neparādās. Vai tiešām ir iespējams runāt par pretošanās estētiku, neiekļaujot Ukrainas balsi?
Tikpat pretrunīgs paliek arī jautājums par filmas finansējumu. Darbs ir tapis Sanktpēterburgas Jaunā kino skolā, kura tiek prezentēta kā no valsts neatkarīga institūcija, tikmēr mākslas un kultūras nozarē klīst runas, ka neatkarīgas institūcijas Krievijā šobrīd nepastāv. Interesanti, ka šajā skolā eksperimentālā kino laboratorijā pasniedz režisors Mihails Železņikovs, kura filma Pils laukums / Dvorts∞vaya / The Palace Sq∞are arī startē starptautiskā konkursa programmā, bet reģistrēta kā filma no Izraēlas.
Saturiski filma Maize sasaucas ar 2023. gadā tapušo Olhas Žurbas īsfilmu Tēta apavi / Dad’s sneakers, kas vēsta par trīspadsmit gadus veco Sašu no bērnu nama; viņu gribētu adoptēt kāda ģimene, tomēr zēnu emocionāli nelaiž prom viņa tēva atstātie un paslēptie, vecie apavi. Arī šis darbs, balstīts uz patiesiem notikumiem un autores pētījumu, vēstīja par vienu no sabiedrības neaizsargātajām grupām pasaulē, kurā valda karš.
* * *
Eksperimentālā kino režisora un lektora Mihaila Železņikova darbā Pils laukums / The Palace Sq∞are / Дворц∞вая (Mikhail Zheleznikov, Izraēla, 2024) vēsture griežas ap Aleksandra kolonnu Pils laukumā Sanktpēterburgā, apspēlējot sentimentālu pieņēmumu, ka šī kolonna ir nolādēta laika ass. Izmantojot arhīva materiālus – fotogrāfijas, filmas, kinožurnālus un video –, autors ļoti veikli savieno krievu nācijas pūļa klātesamību dažādos periodos, karos un svētkos. Ik pa laikam pūlī tiek pietuvinātas sejas, kuras pauž acīmredzamu nepatiku vai riebumu pret notiekošo, un man kā skatītājai kļūst skaidrs, ka šī ir arī paša autora seja un nostāja.
Šī pūļa estētika nedaudz atgādina ukraiņu režisora Oleksandra Dovženko darbu Zeme / Earth (1930), kurā viegli ietekmējamu sabiedrības pūli salīdzina ar vējā plandošu labības lauku. Darbs noslēdzas uz absolūtās bezcerības nots – privāts ieraksts no 2022. gada 25. februāra, nākamās dienas pēc tās, kad Krievija sāk pilna apjoma karu Ukrainā. Mēs atrodamies mašīnā kopā ar aizkadra balsi, kura ir apzināti pārveidota un vēsta par to, kā nobloķēts viss Sanktpēterburgas centrs un protestēt nav iespējams – laukums ir slēgts.
Jāatzīst, ka šis darbs mani aizkustināja visvairāk. Iespējams, tādēļ, ka pats filmas režisors ir personīgi pazīstams un 2017. gadā strādājis festivāla 2ANNAS žūrijā, tomēr arī tādēļ, ka ļoti reti gadās redzēt arhīva materiālos balstītus darbus, kuros bez pavadošās aizkadra balss (atskaitot pēdējo dokumentālo ainu) ir tik skaidri jūtama autora klātbūtne un neapmierinātība. No visām Oberhauzenē redzētajām krievu autoru filmām šī bija vienīgā, kurā skaļi vārdos izteikta reālā konflikta būtība. Lai gan filmas ražošanas valsts ir Izraēla, pats autors joprojām dzīvo un strādā Krievijā.
Dialogam ar šo darbu iesaku ielūkoties Riga IFF demonstrētajā Oleksija Radinska filmā Kur beidzas Krievija / Where Russia Ends (2024). Filma izmanto materiālus, ko vēlīnajos 80. gados ukraiņu kinoveidotāji savākuši vairākās filmēšanas ekspedīcijās pamestajos Sibīrijas apvidos; aizmirstībā grimušās kinolentes tika atrastas 2022. gadā Kijivā – laikā, kad plosās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Filma lieliski atspoguļo Krievijas imperiālo un koloniālo atvēzienu ne tikai teritoriāli, bet arī mentāli. Filmas treileri iespējams noskatīties šeit.
* * *
Dokumentālā filma Monuments / Monument / Монумент (Maksim Avdeev, Vācija, 2024) ir autora Maksima Avdejeva pirmā filma. Pirms pusotra gada pametis mājas savas seksualitātes dēļ un emigrējis uz Vāciju, viņš reflektē par attiecībām ar tēvu, kurš ar ģimeni joprojām dzīvo Krievijā. Viņu attiecības pastāv tikai arhīva kadru robežās un fonā atskaņotajā telefona sarunā. Režisors konfrontē krasās pretrunas un nesamierināmās viedokļu atšķirības ar tēvu, atklāti apgalvo, ka ir pret karu, turpretī tēvs skaidro savu nostāju –būdams uzaudzis PSRS, viņš nespēj atteikties no saviem uzskatiem un identitātes. Filmas noslēgumā kļūst skaidrs – lai gan ģimenes locekļus šķir dziļa, ideoloģiska aiza, tomēr pastāv arī cerība uz nākotni.
Domājot par dažādu paaudžu attiecībām, saskaroties ar kvīru identitāti, prātā nāk Olenas Sjatovskas dokumentālā filma Es esmu Mišela / I am Michelle (Ukraina, Nīderlande, 2021), kuras galvenā varone Mišela, 20 gadus veca transpersona ar lielām cerībām un sapņiem, no Kijivas atgriežas dzimtajā ciemā. Tieši viņas radinieki un draugi, pretrunā ierastajam, bija pirmie, kuri pieņēma viņas identitāti un pārmaiņas. (Šeit gan nevajag pārprast šo divu filmu salīdzinājumu – izteikti konservatīvi sabiedrības slāņi pastāv abās sabiedrībās.)
Distances privilēģija
Oberhauzenes atlases komisijas dalībnieks un diskusiju vadītājs Džonatans Gūgenbergers festivāla noslēdzošajā diskusijā Kritiskā klātbūtne, produktīvā distance uzsvēra jautājumu par filmām ar politisku kontekstu – lai gan skatītāju aizkustina ar skaidru un “pareizu” politisko vēstījumu piepildītas filmas, kurām ir iespējams just līdzi, tomēr festivālam svarīga ir mākslinieciskā distance – autora spēja izvirzīt māksliniecisko vīziju priekšplānā un politisko atstāt fonā. Arī atlases komisijai ir svarīgi ievērot šo distanci, un nevar noliegt, ka tā ir ierasta prakse filmu festivālu priekšatlases procesā – esmu arī pati apmācījusi cilvēkus un uzsvērusi, cik svarīgi ir reizēm spēt distancēties no savas privātās pieredzes un palūkoties uz filmu un tās kontekstu plašāk.
Tomēr šādā nostājā saskatāmas pretrunas – lai gan festivāls var apgalvot, ka distancējas no politizācijas, tomēr tā pieņemtie kuratoriālie lēmumi un balvu fonda finansiālais atbalsts konkrētiem autoriem nes arī sociālu un politisku atbildību. Katra no šeit aplūkotajām filmām individuāli ir mākslas darbs, bet to kopums un festivāla dotie signāli var radīt viļņu efektu un draud iepludināt propagandas straumi, kuru vairs nebūs iespējams apturēt. (Par to, cik sarežģīti ir atšķirt ideoloģiju no propagandas, lasāms Kino Rakstu komentārā par krievu režisores Anastasijas Trofimovas darbu Krievi karā / Russians at War. )
Jāatzīst, ka rakstīt par Oberhauzenes īsfilmu festivāla apmeklējumu ir ļoti sarežģīti, jo pilnībā apzinos – es pati nespēju novilkt iekšējās distances līniju attiecībā pret šobrīd notiekošo aktīvo Krievijas karadarbību Ukrainā; sprāgstoša lādiņa tuvumā teorija sadeg pirmā. Tomēr ir skaidrs, ka arvien izteiktāk mainās gan Rietumu filmu festivālu balansēšana uz boikota robežas, gan arī pēdējā gada laikā piedāvāto īsfilmu klāsts no Krievijas. Secinājums – arī festivāliem jāgatavojas jaunām metodēm, kā komunicēt šajā realitātē. Vai īsfilmas tiešām ir tas mākslas veids, kas spēs izspraukties cauri propagandas un cenzūras ciešajai dūrei, – rādīs laiks.
