Mana 153. vieta pie Kannu sarkanā paklāja ir atrasta, apkārt vairāk nekā simts fotogrāfu un operatoru. Sajūta ir neaprakstāma – spriedze, kolēģu gatavošanās darbam, slepena kustība, ieberot cukura tūtiņu mutē, sarunas par un ap. Atspīdums no sarkanā paklāja. Adrenalīna līmenis kāpj.
Esmu pietiekami labā vietā – man priekšā ir maza auguma fotogrāfe, kurai pāri varu redzēt laukumu, aiz manis ļoti atbalstoša runātīga kolēģe, kurai atzīstos, ka esmu te pirmoreiz un galvenokārt gaidu “savējos”. Pēc brīža viss sākas un turpinās stundu – iet zināmi un pavisam nezināmi cilvēki, viņu apstāšanās vietas ir režisētas, tāpat tiek kontrolēts, lai plūsma ir vienmērīga un kāds pārāk neaizkavējas, fotogrāfi sauc, lai pievērstu soļotāju uzmanību, viss san un dūc. Spozme un farss, dabīgi un mākslīgi smaidi. Satraucos, vai filmas Uļa komanda neiejuks starp citiem, bet tam nav pamata. Pirmā iet Dita Rietuma, seko pārējie. Uz maniem saucieniem atdzīvojas jau pagurušie fotogrāfi blakus, sabīdās un pieaicina tuvāk pie norobežojošās lentas, iesaistās, lai kadrā nebūtu lieki garāmgājēji. Minūte, un tas nu ir beidzies. Prom iet nevaru, sagaidu Tildu Svintoni un filmas La Pola Negra aktierus, vērot izrādās ļoti interesanti – kā aktieri strādā uz sevi, kā reaģē un atsaucas.
* * *
Tikai divas dienas iepriekš sēdēju Frankfurtes lidostā, ceļā uz Nicu un tad Kannām, mēģināju sazīmēt plānu trim dienām Kannu kinofestivālā. Tā kā man nav preses akreditācijas, spriežu, ka ar kameru netikšu uz filmas oficiālajiem pasākumiem – pirmizrādi un, vēl jo vairāk, komandas gājienu pa sarkano paklāju. Tāpēc man ir cits plāns – fotografēt aizkulises, kino uzņemšanā to sauc par „making off” – gatavošanās, ceļš, „brīdis pirms” un tamlīdzīgi.
Kannās esmu bijusi vēl tikai 2018. gadā, neaizmirstamajā režisora Rolanda Kalniņa un operatora Mika Zvirbuļa triumfā, kad filma Četri balti krekli (1967) bija iekļauta programmā Cannes Classics. Toreiz Rolandu un Miku fotografēju arī pie tiem pašiem Kannu palmu vārtiem, kur šogad nostājās Viesturs un Kārlis.
* * *
Trešdien omulīgajā Latvijas tirgus paviljonā tieši no ceļa ierodas liela daļa Latvijas delegācijas – režisors Viesturs Kairišs, māksliniece Ieva Jurjāne, aktieri un citi no grupas. Producents Guntis Trekteris saņem ziņu, ka fotogrāfam piešķirta īpašā akreditācija – atļauja fotografēt pirmizrādi, būt klāt oficiālajā fotosesijā un pat pie sarkanā paklāja. Lieliski, būšu gatava, taču vienlaicīgi nepagūšu iemūžināt gatavošanos, par ko gan žēl.
* * *
Ceturtdienas rītā kārtīgi izvingrojos un dodos uz festivāla pili. Jau rīta agrumā ir ļoti karsts, es gaidu savu gidu – Uļas preses atašeju Žilu –, tāpēc fotosesijā nokļūstu vienlaicīgi ar filmas grupu.
Man ir tikai pāris sekundes, lai novērtētu situāciju un ieņemtu kādu no brīvām vietām augšējās rindās.
Fotogrāfi spiež slēdžus, skan saucieni, lai pievērstu grupas uzmanību, un saucu arī es, pretī saņemot mūsējo sirsnīgos smaidus. Viss atkārtojas pēc vienas shēmas – katrs fotografējamais vispirms pagriežas uz vienu pusi, tad uz otru, uzgriežot muguru pirmajiem. Kārlis smaida, saucieni pastiprinās, atzinīga dūkoņa no fotogrāfiem atskan, kad Viesturs paceļ roku, lai pamātu, – tas visiem patīk, daži sauc, lai māj vēl.
Pirms filmas seansa pasniedz šampanieti VIP zonā, es nobildēju mazo sastāvu uz kāpnēm, liela burzma un ņemšanās... un tad, kad jādodas uz zāli, es vairs neatceros, kur esmu atstājusi fotosomu. Man palīdz Madara Viļčuka, atcerēdamās – kad viņa deva man paturēt brilles, soma esot bijusi! Izjūtu atvieglojumu, ka jāmeklē kaut kur tepat, un galu galā saņemu mugursomu no festivāla darbinieka.
* * *
Uļas seanss ir ļoti emocionāls. Es kā fotogrāfe ļoti cienu operatora Voiteka Starona darbu – jau filmā Janvāris viņa redzējums un attēla veidošana mani savaldzināja, šis Uļas turpinājums melnbaltā estētikā – saraudina. Kārlis ir pārliecinošs, es priecājos, ka viņa idejai atsaucās Viesturs un Guntis; priecājos, ka mums ir šāda filma.
Pēc filmas ilgas stāvovācijas, asaras acīs visiem apkārtējiem, saviļņojums un lepnums. Kārlis paliek pēdējais, jo daudzi vēlas tikt viņam klāt un pateikties. Mēģinām uztaisīt improvizētu grupas bildi ļoti spilgtā saulē. Vēsturei piefiksēts.
* * *
No sarunas ar Ditu un Gunti saprotu, ka sarkanajam paklājam neesmu gatava tīri „no formas viedokļa” – starp manām svinīgajām kārtām nav tādas, kas atbilstu Sarkanā paklāja fotogrāfu melnbaltajam kodam. Ingrīda, kas visu nedēļu strādājusi Latvijas paviljonā, ir atsaucīga un sola aizdot savējo. Tas nu ir atrisināts, paliek vēl brīdis atpūtai un tehnikas sagatavošanai. Sociālajiem tīkliem nofotografēju visas ieejas biļetes, kas man piešķirtas šai dienai, un pēkšņi pamanu, ka caurlaidei uz sarkano paklāju ir rītdienas datums... Līdz mūsējo uznācienam vairs tikai 40 minūtes, sazinos ar Žilu, kurš sola visu nokārtot, bet uztraukums pieaug. Ingrīda mani aizved pa kārtējiem kontroles labirintiem, dažas minūtes pēc norunātā laika aizelsies atskrien Žils ar jaunu caurlaidi...
* * *
Aizvadīts mans otrais Kannu kinofestivāls, esmu kļuvusi ar jaunu pieredzi bagātāka un – par diviem kilogramiem vieglāka.
Un kādēļ te ir bilde ar mazo meitenīti Kannu pludmales kāpā? Tikai tāpēc, ka aiz filmu festivāla, balvu zelta un kinoindustrijas spozmes ir jūra un saule un dzīve ārpus, kurā atgriežamies.
