Ir neiespējami skatīties filmas par Ukrainā notiekošo tikai kā intelektuālu izklaidi, kuru var izslēgt no apziņas pēc beigu titriem vai vismaz nākamajā dienā. Turklāt ar katru jaunu pavērsienu Vašingtonas neparedzamās ārpolitikas izmaiņu līkločos kinodarbi iegūst atkal jaunu slāni.
Režisora Vitālija Manska radošajā biogrāfijā par karu Ukrainā stāstīja jau 2023. gadā pirmizrādītais kopdarbs ar ukraiņu dokumentālistu Jevhenu Titarenko, filma Austrumu fronte / Eastern Front, bet šobrīd jaunākās ir divas filmas – īsfilma Dzelzs / Iron (2024), kas pirmizrādi piedzīvoja festivāla IDFA konkursā, un februārī Berlinālē pirmizrādītā pilnmetrāžas filma Attālums līdz mērķim / Time to the Target.
Kad pirms 20 gadiem kādu laiku strādāju Maskavā, reportējot Latvijas Radio par notikumiem Krievijā, ļoti bieži dzirdēju teicienu “Krieviju ar prātu nesaprast”.
Tomēr to, ko nevar saprast ar prātu, var sajust ar dokumentālista maņām.
Man godīgi jānorāda – esmu režisora Manska fane, es tiešām būtu gatava aktīvi aģitēt, lai Manska filmas tiktu plaši mārketētas un būtu brīvi pieejamas ikvienam Latvijas, nē, ikvienam Baltijas kinoskatītājam. Neviens režisors nav ticis tuvāk Kremļa tirānam, kā Manskis filmā Putina liecinieki (2018), savukārt filma Saules staros (2015) par ideālo dzīvi Ziemeļkorejā radīta neticamos apstākļos, prasmīgi manipulējot ar varas iestāžu cenzūras mehānismiem.
Manska jauno īsfilmu Dzelzs noskatījos divas reizes – pirmo reizi tad, kad vēl ziņu virsrakstos vīdēja cerība par tūlīt parakstāmo derīgo izrakteņu līgumu, ar solījumu izbeigt karu. Otro reizi skatījos jau pēc Trampa un Vensa auksti ieplānotās Zelenska pazemošanas Baltajā namā, un filma uzreiz rezonēja pavisam citādi.
Filma Dzelzs sakārtota paralēlēs. „Uzvaras dienas” svinētāji Narvā abpus upei, abpus Igaunijas un Krievijas robežai. Iznīcināto krievu tanku izstādes apmeklētāji Hreščatikā, Kijivas galvenajā ielā. Kareivīgi noskaņoti svinētāji (pārsvarā bērni) Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Praida ballētāji Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. Un epizodiski – militārā parāde Polijas galvaspilsētā Varšavā.
Nez kāpēc šis kinodarbs pirmajā brīdī atsauc atmiņā Sergeja Lozņicas 2018. gada filmu Uzvaras diena, kur kā etnogrāfiski neparasts notikums fiksētas 9. maija svinības, – pēc vēriena šie skati liek par norises vietu pieņemt Maskavu, bet atklājas, ka patiesībā svinības notiek Berlīnē. Arī Manskim ir Berlīne, arī filmā Dzelzs uz skatītāju noraugās padomju karavīrs Treptova parkā. Tikai svinības ir citas – tas ir Berlīnes praids ar krāsainu parādi, formastērpu vietā īsi šorti un gliteri. Un tanks ir tikai viens – fonā, kā piemineklis.
Tomēr visspēcīgākā līnija filmā ir antagoniskā 9. maija svinību diena Narvā / Ivangorodā. Ir 2024. gads. Krievija slaktē ukraiņus jau trešo gadu, bet daļa Narvas iedzīvotāju, sēžot piekrastē zem Igaunijas, Eiropas un Ukrainas karogiem, blakus plakātam “Putins – masu slepkava”, uzgavilē pāri upei saucošajam svētku komentētājam un kaimiņvalsts diktatora uzrunai. Pa vidu tilts, pār kuru uz abām pusēm ik pa laikam pāriet gājēji ar čemodāniem pie rokas.
“Ienaidnieks mūsu priekšā nokritis ceļos,” lepns kara sauklis pāri Narvas upei atlido uz Igauniju un šodien skan pavisam citādi. Un 2025. gada martā skan citādāk, nekā pirms neilga laika, februārī. Manska filma parāda to, ko mēs zinām, bet varbūt izvēlamies neredzēt, nesajust. No mums fiziski tālo Azerbaidžānas bravūru par Kalnu Karabahas iegūšanu. Mums tepat blakus dzīvojošo narviešu šizofrēnisko neizlēmību par to, kurā upes pusē gribas dzīvot. “Es gribētu būt tur, nevis šeit,” – saka kāda sieviete Narvā, ar telefonu filmējot pāri upei Krievijas pusē sarīkoto spridzinošo uguņošanu. “Nevajag tur, šeit ir labāk,” alkohola reibuma šļupstā viņai iebilst blakusstāvētājs, kurš arī iemūžina vakara gaismas savā viedierīcē, skaļi izsaucoties “Rossssiiiijaaa!”
Filma Dzelzs noslēdzas ar trauksmes sirēnām Kijivas centra tanku izstādē un kritušiem kareivjiem karalaukā…
* * *
Kaprači, armijas orķestranti un Ļviva kā varonis Vitālija Manska trīs stundas garajā filmā Laiks līdz mērķim dokumentē kara sajūtas Ukrainas rietumpilsētā, 1000 kilometrus no frontes līnijas. Tā ir arī režisora dzimtā pilsēta, taču šajā filmā viņš to fiksē kā novērotājs no malas. Filmā nav galveno varoņu, jo par galveno tēlu kļūst pati pilsēta, kam katru dienu jāpieredz jauno karavīru bēres, kuras aprūpē kaprači un militārā orķestra dalībnieki.
Filma trīs stundu laikā it kā regresē emocijās. Tā sākas saulaini, par spīti valstī notiekošajam karam pilsēta spītīgi uztur civilo dzīvi. Influencermeitenes fotografējas, kāzinieki ar rīsiem apmētā jauno pāri, bērni spiegdami spēlējas strūklakās. Mani vienmēr ir fascinējis cilvēku spēks uzturēt dzīvesprieku kara plosītā valstī. Karš nogurdina, karš notrulina, karš pieradina. Pilsēta ir pieradusi pie ārkārtīgi biežiem klusuma brīžiem, pie ikdienas bērēm, kas jāgodina ar cieņpilnu pozu uz viena ceļa. Kāds teciņiem pieskrien, lai nomestos uz ceļa, kāds izlemj to ignorēt, izvēloties veikalā izpētīt jaunās un stilīgās Vans zeķes.
Garās filmas laikā pirmajā daļā skatītājam arī kara ikdiena tiek paskaidrota ar sadzīviskām niansēm. Ja atskan trauksmes sirēnas, slēpieties parkos. Ja gaisa trauksme nebūs ilgāka par pusstundu, tad operas izrāde atsāksies.
Armijas orķestrantiem, šķiet, ticis vieglākais uzdevums – muzicēt. Uzmundrināt militārajos pasākumos un muzikāli pavadīt karavīrus pēdējā gaitā. Turklāt Ļvivas orķestris ir viens no pēdējiem, kas vēl nav izformēts, – frontei tuvākie mūziķi trompetes un bungas jau nomainījuši pret ieročiem. Taču orķestra mēģinājumi marša ritmos nepalīdz dziedēt traumas, kas smeldz arvien dziļāk, ik dienas vērojot ģimeņu asās sāpes, guldot kapos dēlus un vīrus. Māti, kas glauda ziedus uz kapa, kā glaudīdama dēla matus.
Laikam ritot, karš nomāc aizvien vairāk un vairāk, kinoekrānā saulainos kadrus nomaina pelēki un lietaini. Arī orķestranti zaudē savu nebēdnīgo humoru. Jānospēlē trīs bēres līdz pusdienlaikam, trīs pēcpusdienā. “Mums iedod tik daudz ieroču, lai nezaudētu, bet arī lai neuzvarētu,” orķestra autobusā jokus par sievasmātēm nomaina nopietni apcerējumi. Kapsētā aptrūkstas vietas jaunām kapavietām, visi bijuši pārāk optimistiski par drīzām kara beigām, tāpēc jāpārrok vecie kapi.
Man šķiet, filmas garums ir arī simbolisks – trīs stundas trim kara gadiem.
Kadri filmā bieži vien ir gari, ļaujot darbībai attīstīties nekustīgā, platā rāmējumā. Vienīgais mirklis, kad kamera nav drošs un stabils vērotājs no malas, atgadās tajā rītā, kad par krievu raķetes mērķi izvēlēta Ļviva.
Tomēr Vitālijs Manskis filmā Laiks līdz mērķim arī atgādina, ka Ukrainā sākās pirms vairāk nekā 10 gadiem – tas sākās 2014. gadā. Viena no emocionālākajām filmas ainām norisinās kādā pilsētas municipalitātes zālē, kur tiek pasniegti varoņu pēcnāves ordeņi. Tos saņem sievas un mātes, kuras nevar valdīt asaras. Viņu dēli un vīri krituši karā jau tad, kad pilna mēroga iebrukums nevienam nelikās ticams.
Filmas fināla dialogā divi dažādu paaudžu vīrieši ballītes skurbuma viducī risina nopietnu sarunu – diskutē par to, kopš kura laika un vai vispār Ukraina ir pa īstam neatkarīga. Jaunietis min, ka no 2014. gada. Vecākais biedrs viņam nepiekrīt – tā pa īstam vēl Ukraina nemaz neesot bijusi brīva, vienmēr atkarīga no Krievijas. Ar gāzi, ar naftu, ar dolāriem, ar pārāk daudziem prokrieviski noskaņotiem iedzīvotājiem valstī. Filmas nosaukuma Laiks līdz mērķim atšifrējums ir minūtēs aprēķināms laika sprīdis no raķetes palaišanas līdz mērķim. Bet kā izrēķināt laiku līdz Ukrainas neatkarības un brīvības atgūšanai?
