Var gadīties tā, ka augstskolas mācību projekts pārtop par pasākumu, kurš ierindojas starp augstskolas sasniegumiem. Tā notika arī ar projektu “...glāzi kino, lūdzu!”, kurš no LKA Nacionālās Filmu skolas uzdevuma skatuves mākslas producēšanā izauga par brīvdabas kinofestivālu.
Nu jau gadu LKA Nacionālās filmu skolas Audiovizuālās mākslas producēšanas nodaļā mācāmies mēs – Eva Ansule un Anitra Berga. Šāgada februārī, uzsākot gala uzdevumu skatuves mākslas producēšanā – izveidot un iesniegt projektu VKKF konkursam –, izdomājām, ka mēs kopā varētu turpināt projektu ...glāzi kino, lūdzu!, kuru 2024. gadā izveidoja mūsu kursabiedrene Elizabete Bethere.
Projekta koncepts ir parādīt jauno latviešu režisoru darbus (īsmetrāžas spēlfilmas, dokumentālās filmas un animācijas) ārpus augstskolām, citādi rodas paradokss – Latvijā šīs filmas nemaz neredz, tās tikai ceļo uz ārzemju festivāliem. (Jāatzīst gan, ka dažas LKA NFS tapušās filmas tomēr ir iespējams redzēt Latvijas Televīzijā, Lielā Kristapa izlasēs un Riga IFF.) Projektam piesaistītās augstskolas – LKA Nacionālā filmu skola un Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļa Kustība. Attēls. Skaņa – ir divas no tām retajām Latvijas augstskolām, kur studenti vispār veido īsfilmas un animāciju.
Rādīt filmas brīvā dabā, vasarā – šī ideja radās no studentu iespējām projektu realizēt tikai vasaras brīvlaikā, jo pārējā gada laikā LKA NFS studenti mācās un uzņem jaunas īsfilmas. Tāpēc arī programmā tiek iekļauts īsmetrāžas formāts – mācību laikā NFS studenti var paspēt uzņemt tikai īsfilmas (5–25 minūšu garumā), bet LMA studenti – izveidot dažas animācijas filmas no minūtes līdz 5 minūtēm ekrāna laika.
Nosaukums “...glāzi kino, lūdzu!” ir radies, pateicoties konceptam, ko pirmajā realizācijas gadā izvēlējās Elizabete, – rādīt filmas bāru un kafejnīcu pagalmos. Loģiski izveidojās, ka skatītāji nāca uz seansu ne tikai pasēdēt ar glāzi dzēriena, bet arī ar glāzi kino!
Dienasgrāmata. 2025. gada 12. marts
Kad izklāstījām Kristīnei Freibergai, LKA Skatuves mākslas producēšanas priekšmeta pasniedzējai, mūsu vēlmi turpināt projektu ...glāzi kino, lūdzu!, tikām iepazīstinātas ar LKA Socioloģijas un menedžmenta nodaļas studenti Santu Mariju Vīnupi – viņai bija padomā iesniegt līdzīgu projektu konkursam Vidzemes kultūras programma 2025, plānojot organizēt brīvdabas kinoseansu viņas dzimtajā pilsētā Valkā.
Nedēļu vēlāk mēs visas trīs satikāmies – Anitra Berga, Santa Marija Vīnupe un Eva Ansule; tika izlemts – brīvdabas īsfilmu festivālu ...glāzi kino, lūdzu! veidosim kopā un viena no pilsētām, kur notiks seanss, būs Valka. Tikai tāda neliela nianse – Vidzemes kultūras programmas 2025 konkursam projekts bija jāiesniedz jau pēc trim nedēļām...
Tad mēs vēl nevarējām paredzēt, ka šī pusgada laikā sadraudzēsimies, katra kādā brīdī izdegsim, finansējumu saņemsim tikai no Vidzemes kultūras programmas, bet ne no VKKF konkursa... Bet, pats galvenais, piepildīsies mūsu trakākie sapņi – iegūt sponsorus (Tērvetes ūdens, Saldie koki, Lieliskie gardumi, Canelle Bakery), nokļūt radio un televīzijas Kultūras ziņās!
14. jūlijs
No rīta 11:00 mēs, Eva un Anitra, uztrauktas stāvējām Tabakas fabrikas pagalmā, kamēr mūsu priekšā tika uzlikta kamera un korespondente skaidroja, kā notiks filmēšana televīzijas raidījumam. Ikdienā kinoskolas studenti jau pieraduši pie filmēšanām un kamerām, bet ir pavisam citādāk, kad apzinies, ka jau šovakar nofilmēto materiālu parādīs LTV ziņās. Tomēr jāatzīst, ka šogad apmeklētās skatuves runas nodarbības ļoti noderēja, visu izstāstījām bez piepūles.
16. jūlijs
Ir palikušas divas dienas līdz Valkas seansam, tas mums šogad būs pirmais. Kā jau teikts, Valka mūsu seansu sarakstā ienāca līdz ar Santas pievienošanos komandai – viņa ir dzimusi un uzaugusi Valkā, tāpēc ar seansa vietas atrašanu un saskaņošanu veicās ātri un veikli. Tika izlemts, ka seanss notiks Valkas / Valgas Sadraudzības laukumā. (Neliela ģeogrāfijas stunda vai atgādinājums – Valka un Valga ir dvīņu pilsētas, tām pa vidu novilkta valsts robeža starp Latviju un Igauniju.)
Agrā rītā gadījās arī pirmais piedzīvojums. Santa devās uz Kārķiem pēc sponsoru sagatavotajiem našķiem – cukurvates –, un prombraucot viņai bija jāveic apgriešanās manevrs, kas diemžēl neizdevās, jo pagalms bija slapjš, dubļains un salijis – šogad tāda vasara. Tā nu Santa ar našķiem bija iestigusi Kindubļos – ir tāda apdzīvota vieta pie Latvijas un Igaunijas robežas! Uzņēmuma Saldie koki īpašniece Dana Purviņa mēģināja palīdzēt izstumt mašīnu no dubļiem, diemžēl bez panākumiem. Tad Dana meklēja palīdzību apkaimes WhatsApp grupā, un nepagāja ne desmit minūtes, līdz pagalmā ieripoja sarkana mašīna – sens ugunsdzēsēju auto! Trīs vīri bija ieradušies, lai izvilktu zilo bembi no dubļiem, un pēc neilga brīža Santa jau bija ceļā uz Valku.
17. jūlijs
Uz raidījumu Kultūras Rondo devās Eva Ansule kopā ar Mākslas akadēmijas K.A.S. nodaļas mākslinieci Betiju Jakaiti un Nacionālās Filmu skolas režisori Patrīciju Prūsi, kurai šī bija pirmā reize radio. Uztraukums bija liels, taču apmeklēt Latvijas Radio namu bija patīkami un arī poētiski, jo viena no šī gada programmas filmām – Uģa Oltes Radi. Raidi. (2023) ar Gerdu Lapošku galvenajā lomā – ir filmēta tieši šeit, Latvijas Radio namā.
Pašas brīnījāmies, cik daudz paspējām izstāstīt pusstundas laikā. Jāatzīst, sarunas ierakstā pilnīgi pazuda laika sajūta, un tikai tad, kad jau devāmies uz izeju nodot viesu kartiņas, sākām aptvert, cik ātri un patīkami viss noticis.
18. jūlijs
Īsfilmu seansu ... glāzi kino, lūdzu! komanda pamazām sarodas Nacionālajā Filmu skolā, lai izdarītu pēdējos darbiņus un sakravātu tehniku ceļam. Gaisā jūtams satraukums, jo, lai gan ir veidoti vairāki darāmo darbu un lietu saraksti, mums nepavisam nav skaidrs, kā tas viss līdz galam izvērtīsies. Protams, jau gatavojoties neiztiekam bez pārsteigumiem, kas nes līdzi mācības nākotnei, – piemēram, nākamreiz uz skolu jāņem pašiem savs papīrs kopēšanai, jo, lai arī skolā ir kopētājs, nav nekādas garantijas, ka tas būs apgādāts ar papīru...
Dodoties ceļā, laikapstākļi mūs lutināja – spīdēja saulīte, bija silts. No Rīgas braucām foršā kompānijā – Eva un Anitra, fotogrāfe Lota Buchel un režisors Uģis Olte, mūsu šoferis bija Elza Siliņa. Uz katru seansu aicinājām līdzi kādu no programmas režisoriem, Uģis Olte laipni piekrita mums pievienoties uz veseliem diviem seansiem – Valkā 18. jūlijā un Cēsīs 2. augustā. Brauciens pagāja ļoti ātri, apspriežot gan jautājumus par īsfilmu seansiem, gan citas ar kino saistītas tēmas.
Valkā devāmies uz Sadraudzības laukumu un pamazām sākām iekārtoties. Kad pabeidzām uzstādīt ekrānu, uznāca negaiss ar tik lielu vēju, ka mūsu ekrāns kļuva par buru. Sapratām, ka ekrāna konstrukcija ir par vieglu, jāmeklē kaut kas smagāks. Risinājums radās kā ātra ideja, kas sākumā tika izteikta kā joks, – smējāmies, ka varbūt Santai mājās ir laukakmeņi, kurus atvest ekrāna nostiprināšanai... Pavisam drīz joks kļuva par realitāti – Santa nozuda un uzreiz bija atpakaļ, atverot zilā bembja bagāžnieku, kur ieraudzījām vairākus milzīgus, vēl ar smiltīm un dubļiem aplipušus laukakmeņus.
Kamēr nostiprinājām ekrānu ar akmeņiem, stipram vējam sāka pievienoties arī lietus un Anitra ar Evu steidzās nocelt jau uzliktās tumbas un paslēpt zem jumta, kamēr viss pāriet. Sākām jau apspriest, vai būtu vērts seansu pārcelt uz iekštelpām, bet… pamale jau sāka skaidroties un mēs aprēķinājām, ka līdz seansa sākumam ir vēl trīs stundas, tāpēc nolēmām palikt ārā. Vakara gaitā tas izrādījās labākais lēmums, jo pēc negaisa gaiss kļuva svaigāks, bet ne pārlieku vēss, un mūsu mērķis taču bija rādīt un baudīt BRĪVDABAS kino!
Turpmāk zināsim, ka jūlijā ap 22:00 beidzot ir pietiekami satumsis, lai filmas varētu sākt skatīties vismaz krēslā. Valcēnieši bija ērti iekārtojušies, pēc nelieliem ievadvārdiem sākām skatīties īsmetrāžas spēlfilmas... Pēc stundas pavisam negaidīti ieslēdzās pilsētas ielu apgaismojums, skarot arī mūs, jo lampas bija tieši virs ekrāna. Lai novērstu tādu traucēkli, centāmies sazināties ar vietējo elektriķi;
saruna bija īsa un veiksmīga – filmas turpinājām skatīties tumsā.
Amizanti, ka Igaunijas pusē, Valgā, tieši tobrīd arī notika īsfilmu festivāls – Valga Hot Shorts, par kuru uzzinājām tikai dienu iepriekš, kad mums piezvanīja numurs no Igaunijas. Tas izrādījās igauņu producents Johanness Lohmuss, kas organizē šo pasākumu, un pārsteigti bijām abās robežas pusēs. Saņēmām ielūgumu apmeklēt Valgas festivālu, šo iespēju pirms mūsu seansa sākuma izmantoja Elza un Uģis.
23. jūlijs
Kamēr risinājās projekts ...glāzi kino, lūdzu!, mēs visas seansu starplaikā bijām aizņemtas katra ar saviem darbiem, un tā bija sanācis, ka līdz šim brīdim Santa nebija tikusi ne uz vienu no radio ierakstiem. Tāpēc priecājāmies tikt uzaicinātas uz Radio NABA studiju šāvakara ierakstā 19:00.
24. jūlijs
Saldus mūs patīkami pārsteidza – pasākuma plakāti bija izlikti visās iespējamās vietās, Saldus un Brocēnu Jauniešu māja laipni atvēlēja telpas. Uz šo seansu ieradāmies laicīgi, visu varējām darīt bez steigas, tostarp arī paēst vakariņas un sagatavot sponsoru mielastu – Tērvetes garšūdeņus un Canelle Bakery pīrādziņus un bulciņas. Šie gardumi ļoti gāja pie sirds jaunākajiem kinoskatītājiem, kuru Saldū bija liels pārsvars.
No režisoriem šajā seansā bija klāt animācijas Saules bērni autore Anna Anušika Tupčauskaite, LMA K.A.S. nodaļas šāgada absolvente un kopš septembra maģistrantūras studente Mākslas akadēmijā. Annas animācija gan diemžēl ar pirmo reizi neaizgāja, taču šeit mums veikli palīdzēja vakara vadītāja Gvido Mētera attapība un vēl arī sakritība, ka uz šo seansu bija atbraukusi mūsu festivāla idejas autore Elizabete Bethere – bijām nolēmuši, ka viņa šogad mūsu komandas darbā piedalīsies kā konsultante. Ar Elizabetes palīdzību galu galā varējām parādīt Annas filmu pašās seansa beigās, un tas varbūt nebija nemaz tik slikti – šo mājīgi gaišo animāciju bija patīkami skatīties 23:45, kad iestājusies kārtīga tumsa. Paldies režisorei Annai par pacietību! Neskatoties uz sarežģījumiem, šis vakars kopumā bija ļoti baudāms, īpašs paldies Saldus Tūrisma informācijas, kultūras un sporta centram!
26. jūlijs
Ierašanās Jēkabpilī sagādāja ne tik patīkamu pārsteigumu – plakāts ir, taču tikai viens, ar uzrakstu „Jēkabpils”; tam blakus pēc ieceres bija jābūt otram plakātam ar seansa norises vietu Jēkabpils Tautas namā un vakara filmu programmu. Programmas nav, mūs pārņem nemiers un pat sašutums. Labojot situāciju, devāmies pilsētas ielās dalīt skrejlapas ar informāciju, bet piedzīvojām to, ka Jēkabpilī no skrejlapiņām baidās. Un var jau saprast – kad pēdējoreiz kāds no mums labprātīgi ņēmis rokā kādu reklāmas lapiņu?
Turpinājām uz pozitīvas nots, sanesām mantas Jēkabpils Tautas namā un, gaidot, kad paliks tumšāks, gājām paēst. Picas bija garšīgas. Nu jau ar labāku noskaņojumu devāmies iekārtot seansa norises vietu, mums talkā nāca izpalīdzīgs Jēkabpils skaņotājs. Kamēr iekārtojām vietu, ieradās seansa vadītāja; viņas pārziņā bija vakara satraucošākā daļa, kas sākās stundu pirms seansa, – Saldū un Jēkabpilī bijām izlēmušas rīkot iesildošās spēles, lai atraisītu skatītājus (praksē gan sapratām, ka
publika ierodoties uzreiz grib skatīties kino, nevis veidot kontaktus ar citiem skatītājiem).
Līdz šim satraucāmies tikai par to, ka nebūs apmeklētāju, bet pulksten 21:00, kad sākās spēles, situācija kļuva patīkamāka. Tomēr, spēlēm ritot, sākām bažīties, ka mums ir visai švaks projektors un vakars pārāk gaišs, lai kaut ko redzētu uz ekrāna, tāpēc ātri izdomājām plānu B un C. Kamēr viesi spēlēja bingo, mēs diezgan izmisīgi sākām visu pārkārtot uz Tautas nama Lielo zāli (plāns B), bet tur mūs sagaidīja tāda līmeņa tehnika, kas nebija mums pa spēkam. Šo plānu atmetām pēc minūtēm 25 un pievērsāmies plānam C – devāmies uz Kamerzāli. Sākām tur likt ekrāna rāmi, bet izrādījās, ka griesti ir par zemu un mēs ar saviem statīviem pavisam vienkārši varam izsist prožektorus... Sviedriem pilot, palikām pie sākuma plāna A – seanss notika ārā Jēkabpils Tautas nama pagalmā, un galu galā viss bija labi. No tā var secināt, ka spontāna plānu mainīšana ne vienmēr ir labākā ideja – mūsu gadījumā šīs īpašās stundas stress bija pilnīgi lieks.
2. augusts
Beidzot pienākusi diena, kad šāgada īsfilmu festivāls ... glāzi kino, lūdzu! piedzīvos pēdējo seansu. Sajūtas… gan pacilātas, gan mazliet skumjas.
Sarežģīti likās saorganizēt nokļūšanu līdz Cēsīm – Santa brauca no Valkas, Anitra no Valmieras, bet no Rīgas – akadēmijas šoferis ar diviem režisoriem, Uģi Olti un Betiju Jakaiti, un vēl Loretu Livčāni. Laimīgā kārtā visi ieradāmies gluži kā plānots, Anitra pa ceļam vēl paspējusi paņemt Cēsu maizes balviņas režisoriem. Komandai satiekoties, ievērojām ļoti patīkamu pārsteigumu – Cēsīs uz banera “Rīgas iela – Vasaras iela” ieraudzījām arī mūsu pasākuma ierakstu.
Pirms kinoseansa uz skatuves uzstājās dziedātājs Toms Ņizins, tāpēc laika taupīšanas nolūkos aizgājām iestiprināties pirms vakara un pasēdējām Cēsu Jauniešu mājā. Jautri bija tikt iekšā un ārā no šīs mājas, jo viņiem bija īpaša atslēga un slēdzene – ne pārāk draudzīga iesācējiem.
Vakaram tuvojoties, devāmies uz skatuves uzlikt visu nepieciešamo. Priecājāmies, ka no Latvijas Kultūras akadēmijas mums līdzi bija tehnikā zinošs cilvēks, jo šī projekta lielākā problēma vienmēr bija tā, ka līdzi paņemti pārāk īsi vadi. Šoreiz tika atrasts alternatīvs variants, ko, godīgi sakot, pašas pat nebūtu izdomājušas. Diemžēl gadījās arī daži ne pārāk patīkami mirkļi – piemēram, pāris filmas bijām spiestas rādīt caur citu programmu, jo oriģinālajā vai nu skaņa uzkārās, vai filma mistiski beidzās pusē.
Lielais vakara prieks bija no jauna izīrētais projektors – beidzot visas filmas varēja skaidri redzēt jau no pulksten 22:00, nevis tikai no 23:00. Sākoties seansam, priecājāmies par apmeklētību – kādi 80 cilvēki bija sanākuši. Tas gan nebija pats lielākais skaits, kāds mums šovasar bijis, – Valkā brīvdabas seansu apmeklēja vairāk nekā 100 skatītāji, un tas bija pārsteigums mums visiem – ...glāzi kino, lūdzu! komandai un Valkas Kultūras pārvaldei. Jēkabpilī toties bija pavisam švaki, un vakara gaitā noskaidrojās, ka esam spiesti sacensties ar vietējo zaļumballi...
Cēsu pilsēta bija skatītājiem sarūpējuši sēžampaletes ar spilventiņiem, kafejnīcas turpināja strādāt un tie, kam nepietika vietas uz paletēm, varēja sēdēt uz parastajiem krēsliem. Līdzīgi kā citos seansos, apmeklētāji ļoti priecājās par Saldo koku cukurvatēm – gan klasiskā, gan asu piedzīvojumu meklētājiem domātā čili vate arī šoreiz pazuda nemanot. Pasākums likās izdevies, un bijām priecīgas tik jauki noslēgt šīs vasaras piedzīvojumu.
Secinājumi augustā
Bijām un esam patīkami pārsteigtas, ka visas projekta norises laikā mums trijām – Evai, Anitrai un Santai – izdevās saglabāt horizontāla līmeņa vadību, neviena no mums nekļuva pārāka par citām. Šis bija labs pamats, kas mums ļāva tikt galā arī ar smagiem momentiem, un esam ļoti pateicīgas visiem, kas ticēja un palīdzēja šim projektam.
Šogad daudz kas (filmu atlase, režisoru un pilsētu uzrunāšana, vizualitātes izveidošana) varēja notikt mierīgāk, ja projekts būtu sācies jau pirmajā semestrī. Rezultātā esam sapratušas, ka vēlamies turpināt šo projektu un paplašināt cilvēku skaitu komandā. Pašas šī pusgada laikā esam apguvušas jaunas iemaņas – grāmatvedības principus, tehnikas pamatus –, iemācījāmies nenobīties no nezināmā un ticēt sev.
Darbs pie projekta turpināsies jau septembrī, kad izstrādāsim finansējuma stratēģiju, pārskatīsim lomu sadali un izlemsim, kuras pilsētas vēlamies uzrunāt nākamajai vasarai. Būsim priecīgas arī atsaukties aicinājumam, ja kaut kur Latvijā vēl kāds izdomās, ka grib saviem līdzcilvēkiem sarīkot kinoseansu programmā ...glāzi kino, lūdzu!
Dienasgrāmatu rakstījušas LKA studentes Anitra Berga, Santa Marija Vīnupe, Eva Ansule (jauktā secībā).
