Šāgada RigaIFF bērnu / jauniešu filmu un īsfilmu izlasi skatījos kopā ar saviem septiņus un desmit gadus vecajiem bērniem, un mājas apstākļos abi kritiķi ir ļoti skarbi – ja kaut kas sāk garlaikot vai nepatikt, pieceļas un aiziet pameklēt virtuvē kaut ko garšīgu. Šoreiz tā nenotika nevienā no filmu skatīšanās vakariem, un tas daudz ko liecina par šīs programmas kvalitāti. Interesanti, ka mums katram bija cita filma favorīte – tās nekautrēšos atklāt raksta turpinājumā.
Kinofestivāli mūsu kinogardēžu ģimenē ir kā svētku galds ar lielu kūku, un katrs izvēlas tādu gabaliņu, kas viņam varētu garšot vislabāk. Man tādā ziņā tiek visvairāk, jo es labprāt nogaršoju arī to kūkas daļu, kas kārojas bērniem. Visi jau zina, ka tai ir jābūt ar odziņu. Tomēr bieži var gadīties, ka vecākiem gribot negribot būs jāēd bērna paņemtais kūkas gabals, jeb, atkāpjoties no alegorijām, būs jānoskatās atvases izvēlētā filma. Tad ir svarīgi, lai tās saturs un vizualitāte garšo gan tētim, gan meitai. Tāpēc man labpatīk lietot apzīmējumu „ģimenes filma”, nevis “bērnu filma”.
Skaidrs, ka izveidot filmu, kas patiktu visu vecumu skatītājiem, ir grūti. Tomēr nav jau noslēpums, ka kino saimē ģimenes filmu žanrs tiek uzlūkots ar tādu kā augstprātību, it kā to veidotājiem būtu uzlikta zemāka meistarības latiņa, nekā “pieaugušo” filmu autoriem. Bet vai tiešām? Vai tad bērnu filmu scenāristam būtu mazāk jādomā par tēmas skaidrību, dzīviem dialogiem un nav jāseko līdzi “laika garam”? Vai tad bērni (un dzīvnieki) nav daudz grūtāk režisējami, nekā profesionāli pieaugušie aktieri? Vai pārliecinoša vizualitāte nav viens no primārajiem aspektiem, kas piesaista bērna un pusaudža uzmanību? Atbildes mani vedina domāt, ka diemžēl pašu kinoprofesionāļu nenopietnā attieksme balstās uz nepamatotiem aizspriedumiem, bet par tiem un dažādām citām stigmām es minēšu šajā rakstā ne reizi vien.
Turpinot aplūkot ģimenes filmu specifiku, nav iespējams nepieminēt visplašāk pārstāvēto segmentu – animācijas filmas, kas nenoliedzami ir pats komplicētākais un laikietilpīgākais no visiem žanriem. Tāpēc
neviltots prieks, ka šogad Riga IFF ģimenes filmu programmā ir izteikta animācijas filmu dominance. (Hmm… diez kāda straume to atnesusi?)
Turklāt programmas kuratori izceļ gaismā stopkadru (stop motion) jeb leļļu animāciju, un tā ir ļoti drosmīga un uzteicama izvēle, jo, manuprāt, palīdz reabilitēt šī apakšžanra reputāciju. Nereti dzirdu atsauksmes, ka šajā tehnikā veidotās filmas asociējas drīzāk ar kaut ko no aizgājušiem laikiem. Te noteikti noraidoši pašūpotu galvas Volisa un Gromita autora Nika Pārka vai Vesa Andersona leļļu filmu cienītāji (tāda esmu es pati), tāpēc jāprecizē – novērojums drīzāk attiecināms uz tā saucamās jaunās Eiropas kino (Čehija, Bulgārija, Polija, Baltijas valstis). Cerams, ka šāgada Riga IFF programma dažiem palīdzēs lauzt šo negatīvo priekšstatu un parādīs leļļu filmas pavisam jaunā, kā teiktu mana meita, – “slei”[1] gaismā.
Otrs lielais pārsteigums Riga IFF piedāvājumā ir Čehijas filmu īpatsvars. Tas varētu liecināt, ka šī vairāk nekā simt gadu tradīcijām bagātā animācijas skola piedzīvo jau otro zelta vilni (par pirmo tiek saukts periods 20. gs. 50.–80. gados). Kā apliecinājumu čehu animācijas prestižam var minēt kaut vai to, ka par Austrumeiropas Voltu Disneju dēvētā režisora Jirži Trnkas leļļu īsfilma Roka / Ruka (1965) tiek uzskatīta par vienu no visu laiku labākajām animācijas filmām pasaules vēsturē. Esmu tagad to redzējusi – tā ir tieši tik dīvaina, cik biju to arī sagaidījusi.
Nevaru noliegt – man pašai čehu animācija vienmēr asociējusies ar kaut ko jocīgi sirreālu (Jans Švankmaijers) vai sovjetiski naivu (slavenais Kurmītis), bet ne viens, ne otrs salīdzinājums nav domāts ar negatīvu nokrāsu. Tagad RIFF filmu izlase man parādīja pavisam jaunu šķautni čehu animācijā, tā tuvinās amerikāņu tradīcijai un vērsta uz globālāku tirgu. Tas attiecināms uz abām pilnmetrāžas filmām Lielā dzīve un Burvju dārza stāsti, par kurām plašāk runāšu raksta turpinājumā.
Festivāls nav tikai sarakstiņš ar filmām, kuras ir iepatikušās konkrētam kino kuratoram. Labi sastādītas programmas ir tādas, kurās atlasītās filmas uzskatāmi saista konkrēta vienojoša virstēma, turklāt tā, lai tās vārdā netiktu zaudēta izlases kvalitāte.
Noskatoties Riga IFF ģimenes filmu klāstu, man diezgan skaidri izkristalizējās “pieņemšanas” koncepts. Tas ietver psiholoģisku aktu, kas var būt vērsts pret sevi, savu ķermeni, pret otru, pret citādo un arī pret apkārtējo vidi un dzīves procesiem. Tie ir stāsti par sadraudzēšanos, solidarizēšanos un empātiju. Respektīvi, par visu to, kas diemžēl šajos laikos vēl joprojām ir ļoti aktuāli un jāmācās arī pašiem pieaugušajiem.
Pārkāpjot robežas
Īsfilmu apakšprogrammā šis tēmu loks tiek aplūkots īpaši daudzveidīgi. Te draudzību atrod būtnes visneparedzamākajās kombinācijās – pūķi sadraudzējas ar cilvēkiem, govis un sivēni ar aszobainām zivīm, bet radioviļņos mītošs valis – ar putnu bez spārniem. Asprātīgi pūkainajā lietuviešu filmā Pārnadži uz slidām ir jāpāršķeļ ledus, franču Nakts tunelī jāizrok smiltīs bedre, bet aplikācijas tehnikā veidotajā Reiz Pūķvillā īstam pūķim jāšķērso aizliegtās pilsētas robeža, lai satiktu jaunus draugus. Šajos stāstos tiek pārkāptas ne tikai ģeogrāfiskās un valodu, bet arī aizspriedumu nospraustās robežas.
Animācijas īsfilmas Vilciņš galvenā varone, ilustratore perfekcioniste, ir uzzīmējusi vilciņu ar nejauši uzpilējušu tintes traipu deguna vietā. Tas nepavisam neatbilst viņas pareizuma standartiem un tāpēc, viņasprāt, ir nederīgs. Hiperaktīvā vilciņa tvarstīšana beidzas ar pilnīgu haosu darbavietā, taču visa šī trakuma rezultātā autore ir iemīlējusi pašas radīto nepieradināmo, savdabīgo darba augli. Šādā alegoriskā un rotaļīgā veidā (tātad garšīgi kā lieliem, tā maziem) tiek rādīts, cik svarīgi ir nekļūt destruktīvam savā paškritikā, un stāstīts par to, ka būt savdabīgam nemaz nenozīmē būt sliktākam un kļūdīšanās var būt pat nepieciešamība personīgajai izaugsmei.
Līdzās iecietībai pret citiem un sevi svarīgi ir neaizmirst arī empātiju pret apkārtējo vidi, t. i., dabu. Ekoloģiskais aspekts parādās 2D zīmētajās īsfilmās pašiem mazākajiem – Rakstot vēstules mājām un Karpa un bērns. Pirmā gan varētu mazliet kaitināt ar didaktisma klātbūtni, bet otrā apbur ar savu minimālismu un pasteļkrāsu toņiem, mazliet atgādinot Tālo Austrumu mākslas estētiku.
Turpinot par vizualitāti – iemesls, kāpēc manai ģimenei ļoti patīk skatīties animācijas īsfilmu izlases, ir iespēja redzēt, cik dažādas var būt mākslinieciskās tehnikas un stili. Arī Riga IFF īsfilmas pārstāv plašu stilu plejādi – no krāsainām papīra aplikācijām (Reiz Pūķvillā) un asprātīgām lellēm (Pārnadži uz slidām) līdz gaumīgai franču grafikai filmā Nakts tunelis un akvarelim filmā Karpa un bērns.
Mani bērni savā balsojumā par favorīti īsfilmu programmā izvēlējās lietuviešu stopkadru animāciju Pārnadži uz slidām – tā izraisīja nemitīgas smieklu lēkmes, jo kas gan var būt smieklīgāks par govi un sivēnu uz slidām? Šīs filmiņas sižets, manuprāt, asprātīgā veidā atklāj Riga IFF bērnu un jauniešu programmas tematiskā loka esenci – kā tiek salauzts aizspriedumu ledus, pārvarētas bailes no svešā (aszobaina sama) un izveidota jauna draudzība. Man pašai vislabāk patika Nakts tunelis, taču es ticu, ka ikviena no šīm īsfilmām varētu būt gardākais kūkas kumoss kādam citam.
Iejūtīgi par svarīgo
Līdz ar īsfilmu izlasi Riga IFF programmā ir iekļauti trīs pilnmetrāžas darbi, starp tiem arī stopkadru tehnikā veidotā leļļu filma Burvju dārza stāsti – labas sadarbības paraugdemonstrējums. Filmu veidojuši autori no Čehijas, Slovākijas, Slovēnijas un Francijas, katrs savā mākslinieciskajā rokrakstā atdzīvinot čehu rakstnieka Arnošta Goldflama alegoriskos stāstus par sarežģītu, bet svarīgu tēmu – tuva cilvēka nāvi un palikšanu vienam. Arī šī filma atgādina par programmas virstēmu „pieņemšana”, tikai šoreiz tas prasa īpaši pārdomātu retoriku.
Filmu almanahs jeb vairāku autoru un stāstu iekļaušana vienā darbā nereti atstāj stilistiskas sadrumstalotības un virspusīguma pēcgaršu, taču Burvju dārza stāstos šīs blaknes ir izskaustas, izvēloties vienu realitātei pietuvinātu sižeta līniju kā dramaturģisko mugurkaulu, kas satur kopā dažādos rokrakstos veidotos fantasmagoriskos stāstus.
Mazā māsa Zuzanna izlemj turpināt nesen mirušās vecmāmiņas iesākto tradīciju – ar spēles palīdzību izstāstīt pašas izdomātas pasakas, tādā veidā ne tikai mierinot un saliedējot sērojošos brāļus, bet arī atkal ieviešot vectētiņa dārzā dzīvesprieku. Katrs stāsts ir cita režisora radīts, taču tie iekļauj vienotu motīvu – varoņa dzīve pēc tuva cilvēka aiziešanas. Maģiskā reālisma klātbūtne atklāj šo smagnējo tēmu bērnam iejūtīgā veidā. No ielas paņemts kaķis pārvēršas par Mērijai Popinsai līdzīgu aukli, lai būtu kopā ar bērniem, kuru vecāki nokļuvuši slimnīcā; mazs puika atklāj, ka pamestā dārzā dzīvo maģisks briesmonis, kurš nav nemaz tik briesmīgs, kā izskatās, jo pārtiek tikai no ābolu serdēm, kuras viņam sagādā neparasta atraitne; kādam vecākam kungam depresiju pēc sievas aiziešanas palīdz pārvarēt krāsaini putni, iemācot lidot un ieceļot viņu par putnu karali.
Šī animācija man liek aizdomāties par stāstniecības terapeitisko efektu. Dalīšanās ar stāstiem / atmiņām var būt gan saudzējošs rituāls kopīgās sērās, gan ceļš uz to, lai pieņemtu nāvi kā svarīgu dzīves cikla elementu. Kaut arī maniem bērniem vēl nav nācies apzinātā vecumā saskarties ar tuva radinieka nāvi, Burvju dārza stāsti manu dēlu uzrunāja visvairāk. Manuprāt, šai tēmai nevar būt vecuma ierobežojumu, drīzāk svarīgi ir uzsākt par to runāt savlaicīgi, radoši un iejūtīgi. Animācijas filma Burvju dārza stāsti ir labs sākums šādai sarunai.
Tu neesi viens!
Otra leļļu animācijas filma ar daudznozīmīgo nosaukumu Lielā dzīve ir pie vainas tam, kāpēc sāku vilkt paralēles ar kino skatīšanos un kūku baudīšanu. Arī filmas galvenais varonis, 12 gadus vecais Benijs ir gardēdis šī vārda plašākajā nozīmē. Viņš mīl kulināriju, mūziku un, pats galvenais, dzīvi. Benijs turklāt spēlē indie grupā un ir iemīlējies klasesbiedrenē, un viņam ir virssvars jeb, kā secina skolas māsiņa, “otrās pakāpes aptaukošanās”. Neskatoties uz skolas buliju ņirgāšanos, puisis māk par sevi pastāvēt un triec pretī ar asprātīgiem jokiem. Tātad šis nav kārtējais bulijošanas upura stāsts, kas pirmais nāktu prātā, uzzinot galvenā varoņa aprakstu. Lielā dzīve ir filma par pusaudža ceļu, iemācoties pieņemt sevi (savu ķermeni), un par pirmajiem lielajiem atbildīgajiem dzīves lēmumiem – rūpēties par savu labbūtību un veselību. Šis ir neierasts un tāpēc īpašs pieaugšanas stāsts.
Ēšanas problēmas, iekļaušanās, mobings skolā, šķirtie vecāki, pirmā mīlestība un salauzta sirds – tā ir tēmu buķete, kas tipiska pusaudžu filmām. Nevar noliegt, ka čehu režisore Kristina Dufkova ir drosmīga, uzņemoties uzrunāt pusaudžu auditoriju ar leļļu animāciju – īpaši tad, kad jākonkurē ar Holivudu un pubertātes filmām, kurās galvenajā lomā ir Dženna Ortega. Taču, redzot savas desmit gadus vecās meitas nedalīto uzmanību, skatoties Lielo dzīvi, varu simtprocentīgi apgalvot, ka autorei tas ir lieliski izdevies. Šī filma ir manas meitas, bez piecām minūtēm tīnes, programmas favorīte.
Lielās dzīves veiksmes atslēga, manuprāt, ir ne tikai precīzā tēmas izvēle, bet arī filmas asprātīgie dialogi un oriģinālā vizualitāte. Filmas lelles ir groteskas, ar dažādiem hiperbolizējumiem – vienaudži ar ļoooooti izstieptām, neizgulēšanās nomocītām sejām un ekrānu nogurdinātām acīm, pieaugušie ar “krindžī” un “oldskūlīgām”[2] frizūrām un dzīves smaguma noliektām mugurām, sporta skolotāji ar karikatūru cienīgu atlētiskumu. Šāda fizisko elementu pārspīlēšana ir ne tikai autores centieni pietuvināties pusaudža skatpunktam (jo viss šajā dzīves periodā ir kaut kā saistīts ar fizioloģiskiem procesiem), bet arī apzināta vizuālā retorika, lai mazinātu virssvara stigmatizēšanu. Benija apaļīgums nav nekas ārkārtēji dīvains uz citu pārspīlēti garo, izstīdzējušo, piņņaino tēlu fona. Viņa neiederēšanās “notiek galvā” un tiek parādīta ar 2D animācijā veidotām fantāziju epizodēm.
Jaunākajiem kinogardēžiem šī filma var būt kā iedvesmojošs avots, kur smelties atbalstu – “hei, tu neesi viens šajā pubertātes ellē!”, bet mums, viņu vecākiem, cerams, rosinās pārdomāt, vai nav laiks mainīt skatījumu uz lieko svaru. Šobrīd tas ir pārāk virspusējs un aizspriedumains, vērsts uz paša cilvēka vainu un atbildību, taču tā ir hroniska slimība ar dažādiem cēloņiem – no iedzimtības un vielmaiņas līdz psiholoģiskiem un sociāliem apstākļiem –, un nevar tikt risināta ar vienkāršoto metodi “beidz rīt kūkas!”
Pēdējās cirka ģimenes fenomens
Dokumentālās filmas bērnu un jauniešu auditorijai ir visretāk sastopams žanrs, un viens no iemesliem varētu būt tas, ka dokumentālajā kino var izpalikt kāds fantastikas motīvs. Taču vācu režisoru Jūlijas Lekmes un Annas Kohas dokumentālā filma Cirka puika ir īpašs gadījums. Tā atklāj desmit gadus vecā Santino dzīvi kopā ar viņa lielo ģimeni – ceļojošā cirka trupu – gada šķērsgriezumā. Cirka arēna un aizkulises saistās ar maģisku un leģendām apvītu pasauli, tāpēc režisorēm nav lieki jāpūlas, iekļaujot kaut ko fantastisku, lai radītu skatītājā (bērnā un pieaugušajā) tūlītēju ziņkāri.
Šķiet neticami, ka vēl mūsdienās tepat Eiropas vidienē, Vācijā, joprojām pastāv ceļojošā cirka ģimenes trupa. Santino ģimene, iespējams, tāda ir pēdējā. Lai arī cirka puika aug pavisam neparastā vidē – ceļojošu furgonu karavānā starp dejojošiem ponijiem, gaisa akrobātiem un cukurvates aparātiem –, viņu uztrauc tieši tie paši jautājumi, kādi ir jebkuram viņa vecuma puikam – par piederību kādai grupai, attiecībām ar vienaudžiem un sava īpašā talanta meklējumiem jeb savas personības apzināšanos. Visus jautājumus viņš var uzdot savai uzticamības personai – vecvectēvam Ehem, kurš atraktīvi atstāsta paša bērnības pieredzi ceļojoša cirka trupā, tikai 80 gadus senā pagātnē, kad bija vēl atļauts turēt “pasaulē lielāko ziloni” un karavāna pārvietojās no pilsētas uz pilsētu ar ātrumu 15 km/h. Ehes kolorītās atmiņas tiek atspoguļotas ar 2D animācijā veidotām epizodēm, ievijot dokumentālajā audumā kaut ko rotaļīgu un komisku.
Nomadiskais dzīves stils traucē draudzību izveidošanai, tāpēc attiecības ar jauniešiem mazajam Santino ir sāpīgs jautājums, toties par piederības sajūtu viņam nav ne mazāko šaubu. Viņš ir daļa no lielās un īpašās cirka ģimenes, kurā ietilpst ne tikai viņa vecāki un vecvecāki, bet arī brālēni, māsīcas, lamas, kamieļi un poniji. To, ka viņš ir šīs senās tradīcijas turpinājums, Santino apzinās ar īpašu atbildības sajūtu, tikpat stingra ir viņa pārliecība, ka arī viņa bērni strādās cirkā. Kad kāds no kārtējās skolas biedriem jautā: “Cik ilgi tev tā būs vēl jāceļo?”, cirka puika atbild bez šaubām – “Visu manu mūžu!”, burtiski atstājot klases biedrus ar vaļā mutēm.
Tomēr viss jau nav tik romantiski. Cirka dzīves maģiskais plīvurs pamazām tiek izkliedēts, ielūkojoties sadzīviskajās aizkulisēs – tēvam ir astma, bet cirka arēnas konstrukciju uzstādīšana neizbēgami saistīta ar putekļiem; ja ziemas spelgonī notiek kāda tehniska ķibele, tad dzīvojamajos vagoniņos valda milzīgs aukstums. Vectēvs Ehe gan atceras, ka viņa bērnībā rīti bijuši tik auksti, ka zem gultas atstātie zābaki “sasaluši ragā”. Labi, ka varēja sasildīties, guļot pie sava labākā drauga – ziloņa.
Santino un citi cirka bērni ik dienas iesaistīti dažādos darbos - no telšu uzstādīšanas un perfomancēm arēnā līdz lamu barošanai ar neizpārdoto popkornu. Katram ir sava funkcija šajā perfekti un dabiski notiekošajā sistēmā, taču Santino vēl joprojām meklē, kas būtu viņa misija lielajā cirka ģimenes saimē. Šis ir viņa pieaugšanas stāsta lielais dramaturģiskais jautājums.
Atrast savu talantu nav viegls uzdevums, to atzīst arī viņa tante, tīrot cukurvates stendus. Viņa neesot bijusi tik talantīga kā māsas un izmēģinājusi visus iespējamos akrobātikas veidus, lai “paliktu pie grīdas akrobātikas”, uz ko mudināšot arī savu meitu, kura vēl guļ ratiņos. Santīno arī izmēģina dažādus darbus, bet, šķiet, nekas viņam nepadodas simtprocentīgi. Pat viņa mazajam brālim ir acīmredzams talants – viņš prot izcili iesist telšu mietiņus, cilādams smago āmuru. Filmas ietvaros lielais, dramaturģiskais jautājums tā arī paliks neatbildēts, bet, vērojot Santīno darbošanos, man kļūst skaidrs, ka viņam piemīt visi tie talanti – atvērtība, lojalitāte un atbildība pret ģimeni –, kas nepieciešami īstam cirka direktoram.
Arī Cirka puika lieliski sasaucas ar programmas virstēmu par pieņemšanu un aizspriedumu laušanu. No senām dienām ceļojošās cirka trupas ir pakļautas stigmatizācijai – to piedzīvoja Ehe savā bērnībā, kad nacistu karavīri izsūtīja viņa ģimeni uz koncentrācijas nometni, to diemžēl joprojām izjūt Santīno un viņa brālis, kad skolās tiek ielikti klasēs, kas neatbilst viņu vecumam. Vectēva Ehes vārdi ir sāpīgi: “…viņi šeit priecājas, pēc šova beigām pateicas, pat sniedz roku, bet, tiklīdz iziet ārā, viss tiek aizmirsts un tu vairs neesi viņiem svarīgs, tu neesi viens no viņiem”.
Lietus gāž un vēji pūš, bet Santino lielā saime atkal jaunā pilsētā slej cirka manēžu. “Sniegs vai lietus, esam vienmēr gatavi strādāt,” saka Santino vecvectēvs. Tā darījuši Ehes vecāki un, visticamāk, tā darīs arī Santino bērni, ja vien viņš un viņa brālis nav pēdējais posms ceļojošā cirka ķēdē. Bet, ja ir, tad šī filma būs svarīgs šī “izmirušas kultūras fenomena” dokuments. Tā ir arī mana favorītfilma Riga IFF bērnu un jauniešu programmā.
Nobeigumā es atkal atsaukšos uz leģendāro Santino vecvectēvu Ehi, pārfrazējot viņa teikto, – “ja nebūs skatītāju, tad nebūs kino!” Tāpēc turpinām šo tradīciju, izgaršojam filmas uz lielajiem ekrāniem un iedvesmojam savus bērnus būt kā Bens – vienmēr “hungry for life”[3].
Animācijas īsfilmu programmas seanss – sestdien, 18. oktobrī, 11:00 Splendid Palace Lielajā zālē un sestdien, 25. oktobrī, 11:00 Forum Cinemas 5. zālē
Filma Burvju dārza stāsti – sestdien, 18. oktobrī, un svētdien, 26. oktobrī, 14:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Filma Lielā dzīve – svētdien, 19. oktobrī, 16:00 Forum Cinemas 5. zālē
Filma Cirka puika – svētdien, 19. oktobrī, 13:30, un sestdien, 25. oktobrī, 14:00 Splendid Palace Mazajā zālē
