Eiropā viena gada laikā saražo apmēram 2500 filmu, tas veido 35% no visā pasaulē uzņemto filmu kopskaita. Taču skatītāju skaita ziņā Eiropas filmas visas pasaules kinoteātru apmeklējuma kopainā veido tikai 10 procentus. Tātad ražo krietni vairāk, nekā skatās. Eiropas filmām tiek pārmesta nopietnība, sarežģītība, arī – skatītāja ērtības izaicinošā estētika. Taču, manuprāt, tieši tajā slēpjas arī Eiropas kino spēks – apliecināt, ka kinovaloda var būt ārkārtīgi dažāda un runāt tajā iespējams par jebkuru tēmu. Šoreiz izvēlējos filmas par pārmaiņām – personīgām, sociālām, estētiskām vai tehnoloģiskām.
Kā šķirties kara laikā / Skyrybos karo metu
(Andrjus Blaževičs, Lietuva, Luksemburga, Īrija, Čehija)
Ir viena lieta, par kuru var apskaust Lietuvas jaunāko spēles kino, – par tam piemītošo apbrīnojamo spēju privātās tēmas organiski caurvīt ar smalkām atsaucēm uz pasaules politiskajiem procesiem. Tikko Baltijas filmu dienās to varēja vērot Gabrieles Urbonaites debijā Renovācija, tagad Riga IFF programmā ir režisora Andrjus Blaževiča filma Kā šķirties kara laikā – stāsts par vidusšķiras lietuviešu ģimeni, kura nolemj šķirties, bet viņu konflikts sakrīt ar laiku, kad sākas Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā.
Situācija ļoti labi pazīstama gan no dzīves, gan filmām, jo šķiršanās ir standartsituācija abās teritorijās, ar saviem attīstības posmiem un klišejām – piemēram, partnerim, kurš šķiršanās rezultātā palicis bez finanšu līdzekļiem, lielveikala kasē vairs nav iespējams apmaksāt pirkumus. Taču režisora Andrjus Blaževiča versijā par šķiršanos ir izvēlēta interesanta inscenatoriskā pieeja – dominē distance kā estētiskā stratēģija gan vēstījuma uzbūvē, gan kameras attālumā no varoņiem. Distance kontrastē ar to emocionālo mutuli, kuram ne tikai filmas varoņi, bet arī mēs visi bijām pakļauti pirmajās nedēļās pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Filmā Kā šķirties kara laikā tas izpaužas kā mikrokonfliktu palete, kad jautājums par to, kurā pusē nostāties, bija jāuzdod ikvienam, ikvienā situācijā – ģimenē, darbā, skolā, ballītē un pie prostitūtas. Līdzās atsevišķām visai kokainām scenārija izvēlēm, filma Kā šķirties kara laikā notur uzmanību ar kontrastu starp inscenējumu garos, statiskos kadros un kara pulsu ik uz soļa.
Filmas seanss 23. oktobrī 19:00 Splendid Palace Straumes zālē
Yolo
(Tīna Zariņa, Latvija)
Aiz akronīma Yolo slēpjas frāze You only live once, kas varētu likties kā apsolījums kam jautram, taču dokumentārā īsfilma ir režisores Tīnas Zariņas atvadas no savas mammas, mākslinieces Aijas Zariņas, viņai mūžībā aizejot.
Pasaulē ap kopjamo mammu režisores otro dzīves centru veido viņas mazais dēls, bet audio līmenī to papildina minēto norišu laikā rakstīta režisores dienasgrāmata. Kopā ar scenārija līdzautoru un montāžas režisoru Andri Grantu Tīna Zariņa ir izveidojusi avangardistisku sēru kino, kas tālu pārsniedz šādiem darbiem piemītošās terapeitiskās funkcijas robežas. Filma piecpadsmit minūšu laikā paspēj aptvert trīs paaudzes un skatās gan uz priekšu, gan atpakaļ, izveidojot nepārtrauktības stīgu vienas ģimenes vēsturē.
Nacionālā īsfilmu konkursa seanss 21. oktobrī 18:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Nezināmā sieviete / Kvinde ukendt
(Maja el Tūhī, Dānija, Zviedrija, Latvija)
„Tev bija jābūt manai,“ uzsver nezināmās sievietes Marijas nejauši satiktais bijušais paziņa Karls no viņas dzimtās pilsētas, no kuras Marija ir aizbēgusi un uzsākusi jaunu dzīvi pēckara Kopenhāgenā kā kalpone bagāta fabrikanta ģimenē. To, kas ar viņu noticis kara laikā, mēs varam tikai nojaust no dažādām netiešām norādēm, bet saprotams, ka viņa ir viena no sievietēm, kas vācu okupācijas laikā (labprātīgi vai piespiedu kārtā – arī to mēs neuzzinām) palikusi stāvoklī pēc sakara ar kādu no okupantiem. Pēckara Dānijā pret sievietēm, kuras bijušas vāciešu draugaļas, vērsās ar nežēlīgu nosodījumu, tāpat kā citās valstīs – kinovēsturē to demonstrē Alana Renē Hirosima, mana mīla / Hiroshima, mon amour (1959), Līnas Vertmilleres Septiņas skaistules / Pasqualino Settebellezze (1975), Džuzepes Tornatores Malēna / Malena (2000) un citas filmas.
Marija dara visu, ko apstākļi pieprasa, cerot izbēgt no šāda likteņa un vienlaikus gatavojoties kāzām ar saimnieku, tātad – piedzīvo sociālo augšupeju. Ļoti delikātā Majas el Tūhī režija un izcilais operatordarbs koncentrējas uz Mariju kā stāsta centru, bet vienlaikus vēstījums par šo tēlu nav pļāpīgs. Tāpēc neizbrīna Venēcijas kinofestivāla Volpi kauss Matildei Arselai par Marijas lomas atveidojumu, jo filma absolūti balstās uz viņas klātbūtni kadrā. Vienlaikus naratīvs pasvītro sievieti kā lietu, kura tiek pakļauta dažādām vīriešu iegribām. Filmas beigās Marija mums ir un paliek nezināma sieviete, un šis neviennozīmīgums tēla veidojumā ir viens no kinodarba lielākajiem trumpjiem – iespējams, arī viens no faktoriem, kāpēc filma ieguva Venēcijas kinofestivāla galveno balvu.
Seanss 15. oktobrī 19:00 Splendid Palace Lielajā zālē
Zelta laikmets / L’Âge d’or
(Beranžē Tuēns, Francija, Itālija)
Jau filmas Zelta laikmets tapšanas sākumposmā režisors Beranžē Tuēns (Bérenger Thouin) sev izvirzīja radošo uzdevumu – izdomātam tēlam jāspēj organiski eksistēt vidē, kuras lielāko daļu veido kinohroniku kadri no vadošajiem pasaules kinoarhīviem. Lai to sasniegtu, režisors fikcionālo stāstu par brīvdomātāju Žannu, kura dzimusi 19./20.gs. mijā kādā Francijas provincē un no miesnieka meitas spējusi kļūt par grāfieni, attīstījis, paralēli meklējot filmai piemērotus arhīva materiālus, un tie arī ietekmēja vēstījuma tālāko virzību. Tādējādi Zelta laikmets ir tīrs arhiveoloģijas piemērs (skat. Katrīnas Raselas rakstu Ievads arhiveoloģijā žurnālā Kino Raksti. Arhivālijas, 2026), jo filma nevis tikai izmanto arhīvos saglabāto, bet gan vadās no audiovizuālo fragmentu sniegtajām ierosmēm un ļauj galvenajai varonei mijiedarboties ar cilvēkiem, kurus kamera uzfilmējusi pat pirms vairāk nekā simt gadiem. Arī tad, ja atsevišķi dramaturģiskie notikumi var likties pārāk labi gribēti un tēlveide paliek visnotaļ shematiska, Zelta laikmetā integrētie arhīvu fragmenti un VFX speciālistu meistarība fascinējoši demonstrē, cik nepilnīgi ir mūsu virspusējie priekšstati par audiovizuālo pagātni.
Seansi 17. oktobrī 20:15 un 23. oktobrī 18:30 Forum Cinemas
Es domāju par kaķi
(Laila Pakalniņa, Latvija)
Režisores Lailas Pakalniņas jaunākais darbs, kura žanriskuma visprecīzākais apzīmējums būtu dokumentāra spēlfilma, jo tā balstās iznīcībai nolemtās fotogrāfijās no 20.gs. 60. gadiem, Latvijas kinomākslā turpina to sinematogrāfiskā ekscesa līniju, kuru pagājušajā gadā ekselenti iznesa Signes Birkovas Lotus.
Pakalniņa kopdarbā ar kinooperatoru Gintu Bērziņu un skaņu režisoru Anriju Krenbergu uzskatāmi pierāda, ka kino ir māksla bez robežām – skaņu celiņš pasauli var pagarināt līdz jebkuram kontekstam, bet kameras tehnisko iespēju virtuoza izaicināšana padara ikkatru kadru par bezgalīgu spēli ar variācijām par mise-en-abyme struktūrām. Dialogi, kā vienmēr Pakalniņas komēdijās, ir formāli, bet tāpēc smieklīgi. Filmā Es domāju par kaķi ir sasummēti un pārnesti vispārākajā pakāpē visi Pakalniņas stila mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, un šī manieriskuma pilnība ļauj to ierindot starp režisores visizcilākajiem kinodarbiem.
Seanss 20. oktobrī 18:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Atkal un atkal / Everytime
(Sandra Volnere, Austrija)
Šī filma saņēma galveno balvu Kannu kinofestivāla konkursā Un certain regard (tajā pašā, kurā bija iekļauta arī Viestura Kairiša Uļa). Filmas autore Sandra Volnere ir viena no Austrijas kinorežisorēm – līdz ar Džesiku Hauzneri (Jessica Hausner, Club Zero, 2023), Mariju Kreiceri (Marie Kreutzer, Maigais briesmonis / Doux Monstre, 2026, Korsete / Corsage, 2023) un Veroniku Francu (Veronika Franz, Elles katls / Des Teufels Bad, 2024) –, kuras vieno ārkārtīgi savdabīga pieeja kino vēstījumam; kritiķi uzsver pat tādu kā īpašu „austriešu kinorežisoru sieviešu jūtīgumu”. Volnere izceļas ar to, ka savās spēlfilmās sapludina neiespējamu fikciju ar ticamību, tādējādi nojaucot robežas starp iedomām un realitāti.
Filma Atkal un atkal vēsta par Ellu (lomā grandioza austriešu kino un teātra zvaigzne Birgita Minihmaiere, kurai kopā ar jaunāko meitu Melliju jāturpina dzīvot pēc vecākās meitas negaidītās nāves). Lai gan pret pārspīlējumiem filmu mārketingā jāizturas uzmanīgi, var piekrist kolēģiem kinokritiķiem, kuri no recenzijas recenzijā uzsver, ka šādu sēru filmu jūs nebūsiet redzējuši nekad. Filma, kuru tiem, kam ir bērni, nav iespējams skatīties, neraudot visu laiku.
Seanss 20. oktobrī 20:10 Splendid Palace Straumes zālē
Katram uz savu atbildību – Mihaela Hanekes Dīvainās spēles / Funny Games (1997)
Pat ļoti labi apzinoties, ka spēlfilma ir TIKAI kino, vienalga ir tādi ekrāna mākslas darbi, kuri vajā, biedē un rādās murgos vēl gadu desmitus pēc noskatīšanās. Man viena no tādām filmām ir Mihaela Hanekes 1997. gada darbs Dīvainās spēles, kuram arī vācu valodā runājošajās valstīs tika saglabāts angliskais nosaukums Funny Games, implicējot vieglumu un izklaidi. Taču patiesībā aiz tā slēpjas sadistisks trilleris, kuru es dēvētu par vienu no neētiskākajām filmām kinovēsturē – viena konkrēta šeit izmantota kinopaņēmiena dēļ. Proti, ceturtās sienas laušana skatītājam neatstāj nekādu cerību, ka varoņi kādā no realitātēm tomēr varētu izglābties no saviem mocītājiem.
Apzinoties, ka ikviena filma skatītāju var ietekmēt un ietekmēšanas rezultāti nav paredzami, iesaku atcerēties, ka vienmēr vajag labi apsvērt, vai skatīties visu, ko liek priekšā, tomēr vienlaicīgi jāatzīst, ka filmu uzdevums ir arī izaicināt skatītāju. Neatkarīgi no visa iepriekšminētā, Funny Games pieder pie pasaules kinoklasikas neapstrīdamās daļas.
Seanss 19. oktobrī 20:15 Splendid Palace Straumes zālē
