Režisora Nikolasa Vindinga Refna debijas filma “Dīleris / Pusher” (1996) ir viens no kinodarbiem, kam jāpievērš īpaša uzmanība šāgada Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) retrospektīvas programmā “In kino veritas”, kur šoreiz atskats vēsturē dos iespēju ielūkoties Eiropas trilleru pasaulē.
Turklāt šī filma ir nozīmīga vēl viena šobrīd ļoti slavena dāņa karjerā – Dīlerī pirmoreiz kinoekrānā uzmirdz lieliskais aktieris Madss Mikelsens. Lai arī festivāla ietvaros būs iespēja noskatīties tikai Vindinga Refna triloģijas pirmo daļu, ļoti ceru, ka kinointeresenti atradīs iespēju redzēt arī pārējās divas filmas – Pusher II (2004) un Pusher III (2005), jo kopā šie trīs darbi rada pabeigtu un ļoti aizraujošu stāstu.
Filmas Dīleris centrā ir Kima Bodnias atveidotais narkodīleris Frenks un viņa ne pārāk inteliģentais čoms Tonijs (Madss Mikelsens). Frenks Kopenhāgenas narkodīleru hierarhijā atrodas diezgan zemu, tomēr, protams, vēlas izsisties. Kad viņš no serbu narkobarona Milo uz parāda paņem pārdošanai lielu daudzumu heroīna, Frenks ir pārliecināts, ka šīs būs viņa lielais izrāviens. Taču darījums nenotiek, kā plānots, un Frenks piepeši ir parādā krietnu summiņu Milo, kurš noteikti nav pats iecietīgākais cilvēks.
Ja būtu īsi jāapraksta, par ko ir filma, es teiktu, ka tā ir par vienu sliktu lēmumu, kas automātiski noved pie vēl sliktāka lēmuma.
Gandrīz katra Frenka izvēle viņam rok arvien lielāku bedri, un režisors šo spriedzi un izmisumu audzē ļoti meistarīgi.
Viens no interesantākajiem aspektiem filmā ir vērot Vindinga Refna mākslinieciskā rokraksta pirmās iezīmes. Šāds reālistisks, brutāls, ar rokas kameru filmēts darbs ir viss, ar ko šobrīd Refns kā režisors man nu nekādi nesaistās. Viņa slavenākie darbi Brauciens / Drive (2011) vai Piedos tikai Dievs / Only God Forgive (2013) ir neona gaismās peldoši, precīzi izkalkulētu un estētiski nospodrinātu kadru piepildīti vizuālie baudījumi. Refns dod saviem varoņiem laiku – statiska kamera un plūstošas kameras panorāmas veido viņa filmu ritmu, kas bieži vien ir lēns un spriedzi audzē tieši caur to.
Taču Dīleris ir vizuāli trauksmains un kustīgs – pati kamera atveido Frenka pieaugošo stresu un izmisumu. Vienlaikus jau šajā triloģijā parādās koši un drosmīgi neona gaismu piesātināti kadri, tāpat arī brīži, kad kamera burtiski nomierinās – pa vidu skrējienam kopā ar saviem varoņiem tā apstājas un dod ekrāna laiku kādam garākam monologam vai kadram. Turklāt ar katru nākamo Dīlera filmu Refns arvien vairāk atrod to, kas viņam kā režisoram patīk un kas, viņaprāt, strādā, lai visekonomiskāk izstāstītu šos trīs stāstus.
Pārsteidzoši ir arī vērot it kā tik pārtikušās un sakārtotās Dānijas aizkulises. Zemākie sociālie slāņi tur sitas par izdzīvošanu tieši tāpat, kā mazāk nodrošinātās valstīs. Līdzās dāņiem tur mēģina izdzīvot arī neskaitāmi Austrumeiropas un Tuvo Austrumu imigranti, un izdzīvošanas taktika lielākoties ir narkotiku, ieroču, zagtu mašīnu un cilvēku tirdzniecība. Dīlera pasaulē tikai retajam izdodas no šīs vides izrauties – taču, kā mēs redzam triloģijas noslēdzošajā daļā, arī tikai uz īsu brīdi.
Aina, kurā Frenks modina savu no heroīna atkarīgo draudzeni Viku, metot viņai ar galvaskausu, ir burvīgs, satīrisks sveiciens vēl vienam nelaimīgam dānim – Hamletam. Turklāt šķiet, ka šī triloģija arī par savu moto ir paņēmusi slavenā dāņu prinča izmisīgo kliedzienu: “Dānija ir cietums!”
Frenks ir ļoti suģestējošs antivaronis, jo viņa pieņemtie lēmumi ir tik nepareizi, ka rodas iespaids, ka viņš apzināti vēlas sevi sabotēt un arī iznīcināt. Viņā ir kaut kas no Džokera izaicinošā, ņirdzīgā smaida – arī šis ir cilvēks, kurš vienkārši vēlas vērot, kā pasaule deg. Filmas sākums ir aizkustinoši smieklīgs (Refna filmām netipiska īpašība) – Frenks un Tonijs runā par kniebšanos, sievietēm, tusēšanu, un narkobizness ir tikai tāds blakusdarbiņš, ar kuru jātiek galā, lai varētu turpināt šādi arī dzīvot visu atlikušo dzīvi. Tiesa, viņu raksturi un attieksme pret dzīvi krietni atšķiras – Tonijs ir naivs pa straumi peldētājs, bet Frenkā gruzd teju eksistenciāla agresija pret pasauli, dzīvi un savu sociālo stāvokli. Un Kims Bodnia šo varoni atveido ar tik brutālu reālismu, ka, tikai aplūkojot aktiera IMDB šķirkli, savilku, ka tas ir tas pats smieklīgi tēvišķais algoto slepkavu boss Konstantīns no seriāla Nogalināt Ievu / Killing Eve (2018–2022).
Jau šajā triloģijā Nikolass Vindings Refns pievēršas vientuļā mačo tēlam, kas prevalē visā viņa daiļradē, – klusējošie, drūmie tipi, kuri iziet asiņainu iniciācijas procesu. Visu trīs filmu varoņi – Frenks, Tonijs un Milo – ir neapmierināti ar savas eksistences status quo un cenšas no šīs stagnācijas izrauties ar atkarīgajiem raksturīgo piegājienu “vēl tikai vienu reizīti, un tad viss”. Taču šie riski neatmaksājas,
un tu kā skatītājs tikai saķer galvu, kad galvenais varonis atkal izdara vissliktāko iespējamo izvēli.
Savā būtībā šī triloģija ir par vientulību – līdz brīdim, kad Frenka dzīvē vēl ir viņa draugs Tonijs, viņam vēl ir cerība. Pēc tam ne diezgan vienpusējās attiecības ar striptīzdejotāju Viku, nedz izmisuma nomāktā tikšanās ar sen neapciemoto mammu nespēj šo vientulību aizlāpīt. Tonijs mēģina atgūt savu vietu tēva izveidotajā ģimenes biznesā un pasaulē, bet tā arī paliek ģimenes neveiksmīgā, melnā avs. Tikmēr novecojošais narkobarons Milo nevēlas pieņemt, ka viņa ietekmes sfēru sāk pārņemt jauni dīleri un arī jaunas apreibinošās vielas. Vai filmas dod kādas atbildes par to, kā no šīs izmisuma pilnās, vientuļās eksistences izrauties? Īsti nē. Tās nav bezcerīgas, bet šiem antivaroņiem pēc titru beigām nav garantēta laimīga un ilga dzīve.
Ir ļoti patīkami skatīties triloģiju, kurā katra filma ir daļa no viena kopuma, bet reizē arī pašpietiekams un aizraujošs darbs. Šogad Kannu kinofestivālā pirmizrādi piedzīvoja Nikolasa Vindinga Refna jaunākā filma Viņas privātā elle / Her Private Hell, un skatītāju atsauksmes šo darbu dēvē par “elli skatītājam”. Manuprāt, Refns ar savām pēdējām filmām izvēlējies akcentu likt uz vizuālo stilistiku un pārspīlētu simbolismu, aizmirstot par to, ka skatītājs vēlas just līdzi varoņiem, kuri dzīvo uz ekrāna. Dīlera triloģijai šī problēma nepiemīt – tās protagonisti un antagonisti ir cilvēcīgi, īsti un pat aizkustinoši savā pašdestrukcijā. Pēc šīs triloģijas noskatīšanās es no sirds novēlu Refnam atgriezties pie savām saknēm.
Filmas Dīleris seanss Riga IFF programmā – otrdien, 20. oktobrī, 18:00 Splendid Palace Straumes zālē
