Raksta nosaukums ņemts no Montas Andžejevskas īsfilmas „Miroņu mēness jeb Kā es pārstāju baidīties un izvairos no realitātes”, jo šī attieksme ir raksturīga ne vien kinoskatītājiem, bet arī šāgada nacionālo īsfilmu konkursam Rīgas starptautiskajā kinofestivālā.
Mēs esam pārstājuši lasīt ziņas, jo katra diena nāk ar jaunām šausmām, vai arī grimstam arvien dziļāk tā saucamajā doom scrolling (interneta bezgalīga lasīšana), tā patiesībā atsvešinoties no notiekošā. Nav brīnums, ka līdzīga tendence redzama daļā jaunāko filmu.
Kaut gan nacionālā īsfilmu konkursa izlase ir saturiski ļoti dažāda – tajā ir gan videoesejas, gan drāmas un eksperimentālais kino, gan pat viena zinātniskā fantastika –, neviena filma nepievēršas ikdienai tādai, kāda tā ir. Šis nav jauns novērojums. Pēdējos gados īsfilmu režisori Latvijā galvenokārt fantazē, nevis izdara secinājumus. Māksla spoguļo cilvēku kopsajūtu, un kino, būdams visai lēns, skatās uz pagātni un projicē to nākotnē.
Mākslai nav jāizdara secinājumi, bet no kritikas gan tas tiek sagaidīts – tāpēc te vairāki spriedumi.
No deviņu filmu pulciņa izceļas Edmunda Jansona animācija Brīvais nobrauciens – rotaļa ar mūzikas un attēla mijiedarbību īstenās 20. gs. 20. gadu eksperimentālās animācijas tradīcijās. Esmu droša, ka arī bez muzikālā pavadījuma Jansona darba ritms radītu mūzikas sajūtu, līdzīgi kā, piemēram, Vikinga Egelinga 1923. gada ikoniskā Diagonālā simfonija / Symphonie diagonale, kas mēmā kino laikmetā veido skatāmu skaņdarbu (filma brīvi skatāma YouTube un citur). Šī un citu tā laika animācijas eksperimentu vizuālais ritms rada iespaidu par mūzikas klātbūtni, kaut gan līdz skaņas ienākšanai kino tobrīd vēl kāds laiciņš bija jāpagaida.
Brīvais nobrauciens skan gan vizuāli, gan audiāli, un attēls ir īpaši rotaļīgs. Slēpotāji brauc augšā un lejā no kalna, visi pilnīgi vienādi un kā daļa no lielāka ritmiska procesa. Desmit filmas minūtes kļūst par pacilājošu un hipnotisku pieredzi, kam fonā ik pa laikam parādās arī citas atsauces uz eksperimentālā (šajā gadījumā – ritmiskā) kino vēsturi – piemēram, Dzigas Vertova vai Zbigņeva Ribčinska virsotnes un viņu filmu nosaukumos saukti slēpošanas maršruti.
Nākamais darbs programmā arī ir neparasts. Tādu to padara “parastas” attiecību drāmas žanrs, kas, šķiet, vairs nav populārs starp jaunajiem kinoveidotājiem. Betijas Zvejnieces Jaunības experti laikā un telpā atrodas šeit, Latvijā, Valtera Dakšas grāmatām piepildītajā mājā, un stāsta par īstiem, neizdomātiem jauniešiem. Daļai sarunu viņu starpā ir dokumentāra kvalitāte – domājams, ka kamera bija pa rokai ne tikai inscenējuma brīžos. Tomēr filma ir tieši par izvairīšanos no realitātes. Jauni cilvēki arvien biežāk romantizē lēnu dzīvi laukos, jo ikdiena ir kļuvusi pārāk strauja mūsu smadzenēm un liekas, ka risinājums ir “vienkārši” apstāties. Zvejnieces varoņi aizbēg piedzīvot idillisku vasaru starp pļavām un grāmatām, bet neiedomājas, ka uz dzīvi pasakā viņi ir paņēmuši līdzi savas pavisam īstās attiecības. Nāk prātā festivāla Riga IFF retrospektīvas zvaigzne Jans Švankmajers, kurš dokumentālajā filmā Atanors – alķīmiskā krāsns / Alchymická pec (2020) saka – “kad tu esi jauns, neviens negrib par tevi taisīt filmas”. Nu lūk, tāpēc Zvejniece dara to pati.
Monta Andžejevska ironiskajā skicē Miroņu mēness jeb Kā es pārstāju baidīties un izvairos no realitātes pievēršas mūsdienīgajam – bēgšanai no reālās dzīves nevis fiziskajā, bet virtuālajā pasaulē. Jau pastāvošu videospēļu vides šobrīd ir aktuāls “rotaļu laukums” arī filmu veidotājiem, un šajā estētikā tiek veidoti dažādi kinodarbi. (Te noteikti jāpiemin pseido-marksistu apvienības Total Recall filma / instalācija Knapi strādājoši / Hardly Working (2022), kurā viņi izmanto spēles Red Dead Redemption 2 vidi, lai caur nespēlējamo personāžu (NPC) ikdienas rutīnu izteiktu komentārus par kapitālismu. Filmu bez maksas iespējams noskatīties apvienības mājaslapā.)
Andžejevska ieiet zombiju šaušanas spēlē Moon of the Dead kā jauniņais un sabojā atslodzi abiem pārējiem spēlētājiem, kuriem vardarbības simulācija vairs neizraisa nekādas emocijas. Arī šeit, līdzīgi kā Jaunības expertos, nojūk robežas starp dokumentāro un inscenēto, un režisores pieprasa, lai mēs viņām uzticētos, neuzdodot jautājumus par kino uzņemšanas paņēmieniem.
Ar nākamo izlases filmu iekāpjam sapņu teritorijā. Savienojot iekšējās balss psiholoģiju ar zāles smēķēšanu, top Roberta Vanaga Ziemeļpols, ko kāda atsauksme Letterboxd ir jau pamanījusies nosaukt par Mangaļsalas Cīņas klubu / Fight Club (1999). Vietējais Tailers Dērdens Jurija Djakonova izpildījumā aizraujas nevis ar ziepēm, bet saldējumu, un kā spokaina, bet hiperseksuāla būtne filmā parādās arī divu (?) aktrišu atveidota Marlas Singeres latviskā inkarnācija. Kamēr šie abi tēli rauj katrs uz savu pusi galveno varoni (Eliass Zandmanis gan izskatās pārāk stilīgi, lai būtu pielīdzināms Cīņas kluba Edvardam Nortonam), viņš neona krāsās sapņo par dīdžeja karjeru. Interesanti, ka reivam jāparādās katra jaunā režisora darbā – tas galu galā ir kinematogrāfiski ļoti pateicīgs materiāls.
Savukārt Reinis Ūbelis ir aizsapņojies līdz apokalipsei. Filmas nosaukums Manas ādas nolobīšanās ir jāsaprot pavisam burtiski – radiācijas pārņemtā pasaulē izdzīvojušo miesa lēnām degradējas. Skaņas fons ir sīcošs un dūcošs kā tad, kad Geigera skaitītāja rādītājs nonāk skalas bīstamajā zonā, bet citu skaņu ir maz. Galvenā varone skatās uz saviem pirkstiem, un audio celiņā dūc kāda laikam jau radioaktīva mutantmuša. Izstādē Sologāmija, kas pievērsās sievietes vien-patībai, Katrīna Neiburga dejoja ar segu, Ūbeļa filmā Daiga Kažociņa dejo ar skafandru. Samierināšanās procents šajos darbos ir atšķirīgs, līdz ar to arī risinājumi ir citādi.
Čīkstošā vientulībā atskan arī Ievas Ozoliņas Meklējot. Šī ir vienīgā programmas filma, kurā rodas nevis bēgšanas, bet tuvošanās sajūta. Liekas, filma meklē realitāti vai vismaz kādu tās daļu, kas reiz bijusi svarīga. Kaut gan pagātnes meklējumi parasti nozīmē noraidošu attieksmi pret tagadni, jo liek dzīties pēc kaut kā vairs tikai atmiņās pastāvoša, filmas sapņa estētika (un notikumu loģika) liecina, ka tiecības vektors virzīts nevis prom, bet šurpu. Veiksme, ka eksperimentālais kino ļauj izdomāt pašam savu nozīmi.
Līdzās dārdošajai Tesa Man, kas atklāja šāgada festivālu, no režisora Uģa Oltes Riga IFF kalendārā ir vēl viena, daudz maigāka filma. Veidota kā interpretācija Kārļa Skalbes tāda paša nosaukuma pasakai, Meža balodītis atrodas tajā pašā mitoloģiskajā telpā, kurā režisora pilnmetrāžas debija Upurga (2021). Katrs galvenā varoņa solis ved viņu arvien tālāk no realitātes robežas un arvien dziļāk tajā apdullinošajā, mitrajā miglā, kas raksturīga Skalbes pasakām. Atrodoties tik tuvu otrajai pusei (vai tā ir nāve, vai garu pasaule, vai prāta sajukums, tas katram pašam jāsecina), arī ikdienišķi notikumi nāk ar pretdabisku mirgošanu – piemēram, saruna ar stopētājiem noris ļaunu vēstošā noskaņā, it kā starp priekšējo un aizmugurējo sēdekli jau būtu nolaidies virmojošs šķidrauts. Jāatzīst, ka lielas saistības Oltes versijai ar Skalbes Balodīti nav, vismaz ne tiešā veidā. Adaptācija balstīta atmosfērā un režisora paša veidotās asociācijās par brīnīgo balodīša saucienu, dzimtenes avotu un tā vissaldāko ūdeni.
Programmas noslēguma filmas arī veido attiecības ar rakstītu tekstu. Zanes Oborenko filmā Kafka. Iemīlējies vārdi un to veidotais tēls atrodas uz ekrāna vienlaicīgi, mēģinot iestiepties Franca Kafkas dvēselē laikā, kad viņš rakstīja mīlestības vēstules Milēnai Jesenskai. Kaut gan Francs un Milēna satikās tikai divreiz, viņu sarakste gada garumā bija kaislīga un intensīva. Oborenko filmas kustīgie tēli smilšu animācijas plūdumā atveido to realitāti, kas pastāvēja tikai mīlnieku vēstulēs un viņu iztēlē; to, kas atradās zem vārdiem.
Toties filma Baltās lapas bieds, ko veido jau sastrādājies duets Jānis Ābele un Toms Šķēle, rāda to, kas burtiski atrodas zem vārdiem, – baltās lapas. Dokumentāristi jau kopš seniem laikiem aizrāvušies ar mašinērijas iemūžināšanu. Rūpnīcu mašīnu ritmiskā klaboņa, nemitīgā konveijera kustība mainīja mākslu jau 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad izveidojās arī kinoaparāts. Mākslas industrializēšana vai realitātes “precīza” iemūžināšana ir likumsakarīgs industriālās revolūcijas produkts, un nav brīnums, ka nolikt kinoaparātu pie rūpnīcas aparāta un savienot abu ritmiskās kustības ir licies fascinējoši. Tā mēs joprojām – par spīti tam, ka kinokameras darbība ir mainījusies, – ar interesi lūkojamies uz konveijeriem. Uz kustību, kam nav nepieciešama cilvēka iesaiste. Baltās lapas bieda vizuālā daļa ir tieši tas – ieskats procesā, kā top baltā lapa, pie kuras radošam cilvēkam pēc tam jāsēž un jācieš. Šo ciešanu procesu raksturo Lindas Rudenes rakstītais aizkadra teksts, kurā rakstniece meklē iedvesmu un apcer urbāno romantismu, kam pieskaitīt var arī filmas vizuālo materiālu.
“Teksts ir karalis,” mums filmu skolā bieži atkārtoja Dāvis Sīmanis, atgādinot, no kā vajadzētu izvairīties. Minu, ka patiešām izbēgt no realitātes varētu, vispirms atsakoties no runātā vārda, jo tas izjauc iespēju ieaijāties ritma un attēla pasaulē. Arī attēls nes daudz informācijas, bet tas nav tik tiešs un prasīgs kā vārds, tāpēc neatsauc atpakaļ reālajā pasaulē. Es no tās bēgu, skatoties filmas. Es pazīstu baltās lapas biedu, jo cīņa ar šīs recenzijas balto Word lapu ilgusi vairāku nedēļu garumā, un man nevajag klausīties teikumu pēc teikuma pāri tipogrāfijas klaboņai; es saprotu, ka Ivaram Krastam nav atpakaļceļa, arī tad, ja viņa automašīnā neskan Kārļa Skalbes pasakas ieraksts; un es redzu, ka meitene sarkanajā tērpā reprezentē (maldīgu) brīvību arī tad, ja viņa nesauc “Tu esi gatavs!”.
Ar to es gribu teikt – bēgot no realitātes, mēs tomēr pārāk daudz reālā paņemam sev līdzi. Vajag to nolikt malā un vienam pašam doties brīvajā nobraucienā, lai uzelpotu vienas filmas garumā.
Nacionālā īsfilmu konkursa seanss 23. oktobrī 18:30 Splendid Palace Lielajā zālē, 23.–24. oktobrī tiešsaistē
