Arī šogad vēl var pieteikties dalībai Baltic Women in Film Mentorship jeb BWiFM – pirmajā tieši sievietēm paredzētajā apmācību programmā Baltijas valstīs, tā norisinās no oktobra līdz aprīlim un pulcē piecpadsmit dalībnieces, kuras šajā periodā gan strādā ar individuāli piemeklētiem mentoriem, lai sasniegtu programmas sākumā izvirzītos mērķus, gan apmeklē četru Baltijas festivālu industrijas dienas un piedalās kopīgās nodarbībās klātienē un tiešsaistē.
Mūsu kopīgās tikšanās bieži beidzās ar komentāru “tāda sajūta, ka šī bija grupas terapijas sesija”, un par galveno ieguvumu vienbalsīgi tika atzīti „friends we made along the way”[1]. Šāda atmosfēra valdīja tajos septiņos mēnešos, kurus es kopā ar padsmit citām jaunām sievietēm pavadīju mentoringa (apmācību) programmā Baltijas kino un televīzijas profesionālēm – Baltic Women in Film Mentorship. Programmu izveidojušas Lietuvas īsfilmu aģentūras Lithuanian Shorts un organizācija Women in Film & Television Lithuania; līdz 11. augustam ir iespējams pieteikties nākamajai, ceturtajai, BWiFM sezonai.
Galvenā programmas sastāvdaļa ir individuālais darbs ar mentoru, kurš tiek īpaši piemeklēts katrai dalībniecei, ņemot vērā viņas uzstādītos mērķus. (Mentors var arī nebūt sieviete – droši vien tieši to iemeslu dēļ, kas pamudinājuši šādu programmu vispār uzsākt.) Pieteikumā ir iespējams norādīt, ar ko tu vēlētos sadarboties, un šīs personas tiks uzrunātas pirmās. Tas gan negarantē apstiprinājumu, jo mentoru iesaiste ir brīvprātīga un ne katrs var atrast laiku un enerģiju jau tā saspringtā periodā. Komunikācija tiek organizēti brīvi un pēc vajadzības, vienīgais noteikums ir tikties ne retāk kā reizi mēnesī.
Tas, ko šis darbs nozīmē, ir atkarīgs no katras pašas. Dažām tā bija strukturēta palīdzība ar konkrētiem projektiem, citām – iknedēļas sazvanīšanās, lai izrāptos no mentālās bedres.
Galu galā, pēc atsauksmēm spriežot, lielākais ieguvums bija stabilāka pārliecība par savām prasmēm – pārliecības trūkumu par apgrūtinošu pirmajā tikšanās reizē nosauca gandrīz visas dalībnieces. Secinājām, ka sievietēm industrijā (ne tikai mūsējā) tā ir izplatīta vaina, jo mēs apšaubām savas izvēles un negribam riskēt kļūdīties. Tas nav nekas jauns. Pašpārliecinātības līmeņa atšķirības starp vīriešiem un sievietēm tiek uzsvērtas arvien biežāk, un šādas programmas palīdz mazināt arī to nevienlīdzību, kas mūsos ieaudzināta jau no bērna kājas.
Sevišķi spēcīga bija pēdējā nodarbība, kas mums iemācīja pašpārliecību viltot – un tādējādi iegūt. Helēnes Grankvistas (Helene Granqvist) un Valērijas Rihteres (Valeria Richter) vadītā pičošanas darbnīca izrādījās visīstākā grupas terapija. Atbildot uz smagiem jautājumiem (piemēram, “kāpēc tu un kāpēc tieši tagad?” un “kāds ir tavs pienesums šai jomai?”), mūsu līdz šim izpurinātās, mazliet saduļķotās būtības nosēdās īstajās vietās. Organizatores solīja mēģināt turpināt šo darbnīcu arī turpmākajās sezonās, un tās dēļ vien ir vērts piedalīties.
Kaut gan, protams, tas nepadara pārējo programmas saturu mazāk būtisku. Apmācību ietvaros tiek apmeklēti četri festivāli – Rīgas starptautiskais kinofestivāls Riga IFF, Tallinas kinofestivāls Melnās naktis / Black Nights, Viļņas starptautiskais īsfilmu festivāls un Viļņas starptautiskais kinofestivāls Kino Pavasaris. Katrā no tiem ir brīvprātīgi obligātā un izvēles programma industrijas dienās, atskaites tikšanās ar dalībniecēm, iespēja satikt mentorus klātienē un, protams, filmas. Apvienojot oficiālo plānu ar kopīgām pusdienām, pastaigām un saskriešanos gaiteņos, pēc dažām festivālā pavadītām dienām iedvesmas un zināšanu gūts tik daudz, ka grūti atgriezties ikdienas dzīvē. (Skaidrs, ko tādu var teikt pēc jebkuras darbnīcas, vasaras skolas vai konferences, bet tā katru reizi ir taisnība.)
Tāpat ļoti izplatīta, bet vienmēr patiesa atziņa ir – svarīgākie ir cilvēki, kurus bija iespēja iepazīt. Gan pārējās dalībnieces no ļoti dažādām ne vien filmu nozares, bet arī dzīves sfērām, gan organizatores, lektori, nodarbību vadītāji. Vai šī pazīšanās novedīs pie kopīga profesionālā ceļa, uzzināsim tikai ar laiku, bet iedvesma un atbalsts paliks kā ilgstošs nospiedums. Liekas mazliet salkani tā spriedelēt, taču jāatzīst, ka tieši tādu pacilājošu pēcgaršu kopābūšana ir atstājusi. Pat tad, ja mēs ar manu mentori, kritiķi no Lietuvas, galvenokārt tikai pļāpājām par dažādām mūsu industriju klapatām, šīs sarunas man devušas dziļāku izpratni par to, ko vēlos darīt turpmāk, un iegūtie kontakti var palīdzēt to nodrošināt.
Pieteikšanās vecuma slieksnis noteikts līdz 30 gadiem, tāpēc visas dalībnieces kino ainavā[2] atrodas apmēram vienā punktā, līdz ar to spēj veiksmīgāk saprasties savā starpā, un arī nodarbību vadītāji var precīzāk pielāgot saturu auditorijai. Ierobežojums gan nav akmenī cirsts – man tieši starp pieteikšanos un apmācību uzsākšanu apritēja trīsdesmit viens, taču programmā tiku pieņemta. Iespējams, ka izņēmuma kārtā tiktu pieņemtas arī sievietes, kas ir gados vecākas, bet industrijas pieredzes ziņā pietiekami jaunas. Galvenais mērķis ir iegūt jau minēto pārliecību par sevi, palīdzēt nodibināt kontaktus un sniegt zināšanas, kas varētu noderēt, uzsākot savu ceļu svešā un bieži vien uz pazīšanos balstītā pasaulē.
Pavadot pusgadu intensīvā sadarbībā ar kaimiņvalstu pārstāvēm, atklāju, ka dažādās iekļautību veicinošās jomās vadošā ir Lietuva.
Tā ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurā ir kino un televīzijā strādājošo sieviešu atbalsta tīkla WIFT (Women in Film & Television) nodaļa, lietuviete Irma Pužauskaite kļuva par pirmo intimitātes koordinatori Baltijā (Ievas Augstkalnas interviju ar viņu lasiet tepat, Kino Rakstos), un šī gada jūnijā tika nodibināta Kino kultūras asociācija (Kino kultūros asociacija), kas apvieno dažādus kino darbiniekus ar mērķi jomu stiprināt un aizstāvēt. Kaut gan viļņošanās un sarunas notiek arī Latvijā un Igaunijā (mums, piemēram, ir divas intimitātes koordinatores), uz lietuviešu fona mēs izskatāmies visai kūtri.
Savukārt Rīga un Tallina viesmīlīgāk organizē festivālus. Kino Pavasaris industrijas viesiem ierobežo apmeklējamo filmu skaitu un dienas, kurās tās drīkst apmeklēt, bet Viļņas Īsfilmu festivālā bija problēmas ar angļu subtitriem. Līdz ar to, ja es gribētu salīdzināt vismaz pilnmetrāžas filmu festivālu piedāvājumu, manus secinājumus ierobežotu pieejamības jautājums. Kino Pavasaris ārzemju viesiem nepiedāvā pat tiešsaistes filmu programmu. Īpašs kuriozs bija tas, ka īsfilmu festivālā visām runām tika nodrošināts tulkojums zīmju valodā, bet filmas tika izrādītas bez subtitriem – atšķirībā no Riga IFF, kur lielai daļai filmu ir pieejami aprakstošie subtitri latviešu valodā.
Aptaustīt visus Baltijas lielākos festivālus, iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, iegūt daudz jaunu zināšanu un veselu spaini iedvesmas – iemeslu piedalīties BWiFM un citās apmācību programmās netrūkst. Atliek tikai saņemties pieteikuma anketai (kas nemaz nav tik šausmīga!), atjaunināt savu CV un izbrīvēt laiku četriem festivāliem un vairākiem Zoom zvaniem.
