Jūnija sākumā noslēdzās ikgadējā Baltic Analog Lab vasaras skola, kas ilgst pusgadu, tur analogā kino interesenti apgūst dažādas praktiskas zināšanas savas mākslas attīstīšanai. Šogad viņu mentore bija franču kinomāksliniece un alķīmiķe Gaela Ruāra / Gaëlle Rouard, ar kuru sarunājāmies par kino formāta nozīmi un visādām satraucošām pieejām.
Gaela Ruāra ir analogā kino māksliniece, kas kopš deviņdesmito gadu sākuma ir daļa no franču eksperimentālā kino uzturētājiem, aizraujas ar filmas attīstīšanas ķīmiskajiem procesiem un kino izrādīšanu kā uzstāšanos dzīvajā.
Vasaras skolas noslēgumā Ruāra BAL laboratorijā kopā ar piecpadsmit dalībniekiem nodarbojas ar solarizāciju – paņēmienu, kurā filma attīstīšanas procesā tiek pakļauta straujai gaismas iedarbībai. Kad Gaela demonstrē solarizācijas iespējas, uzšķiļot šķiltavas tieši blakus filmas lentei, visi šausmās noelšas. Bet viņa tikai smejas. Risks ir viņas darba sastāvdaļa, jo viņa ķīmiskos eksperimentus veic bez atkāpšanās ceļa, strādājot tikai ar filmas negatīvu un neveidojot rezerves kopijas. Tāpēc izrādīt viņas filmas ir atļauts tikai viņai pašai. Vasaras skolas noslēguma pasākumā, kas iezīmē arī Baltic Analog Lab desmit gadu jubileju, Gaela izrādīja vienu no savām filmām, un, kad seansa laikā mākslinieces darbību rezultātā attēls sāka kāpt ārā no ekrāna, izgaismojot visu telpu, un plūst pilnīgi bez robežām, kļuva skaidrs, kādēļ tik daudzi viņas mākslu apzīmē ar vārdu “maģija”.
Dace Čaure: – Jūs esat pazīstama ar Baltic Analog Lab un Ievu Balodi jau kādu laiku. Pieņemu, ka analogā kino kopiena nav īpaši liela.
Gaela Ruāra: – Mūsdienās ir! Visā pasaulē. Daudzi izveido savas studijas ar vajadzīgo aprīkojumu, dalās zināšanās. Gluži kā Baltic Analog Lab.
Vai pēdējos gados interese ir pieaugusi?
Tā man šķiet. Kad es sāku, agrīnajos deviņdesmitajos, analogais kino vēl bija dzīvs arī profesionālā ziņā. Kino amatniecība (artisanal handcraft) bija margināla. Bet, kopš industrija pārgāja uz digitālu formātu, arvien vairāk cilvēku iesaistās un rada paši savas laboratorijas, kurās attīstīt pašiem savas filmas. Manuprāt, interese pieaug. Man liekas, jaunajai paaudzei ļoti patīk šis medijs. Un es ar prieku dalos ar viņiem savās zināšanās.
Kas, jūsuprāt, ir pamatā pieaugošajai interesei?
Šis ir roku darbs. Piemēram, montāža tiek veikta ar rokām. Autoram ir jābūt pārliecinātam par savu lēmumu, jo ir jāpārgriež filmas lente. Nevar izveidot simtiem montāžas versiju, tā ir pilnīgi atšķirīga pieeja. Turklāt šim medijam ir pašam sava dzeja, maģija.
Kā jūs pati kā filmdare zināt, ka jūsu filma ir pabeigta?
Vienā brīdī apzinos, ka nevaru vairs turpināt. Tā ir iekšēja sajūta. Tā kā es daudz laika pavadu, strādājot ar attēliem, vienā brīdī es apjaušu – tas ir viss. Es vairs nevaru neko uzlabot.
Bet jūsu pieeja, ķīmiski ietekmējot attēlu, ir neatgriezeniska. Kā jūs zināt, ka tas, ko jūs darāt, radīs vēlamo rezultātu?
Tas ir pieredzes jautājums. Pirmajos gados es sekoju nejaušībām – attīstīšanas procesā rodas daudz nejaušību un negadījumu, un tie bieži rada interesantus iznākumus. Es sekoju tam, ko process man deva. Sekoju lentei. Taču tagad, ieguvusi pieredzi, esmu izmainījusi šo hierarhiju, un tagad noteicēja esmu es.
Kā jūs izvēlaties, ko iekļaut filmā? Zinu, ka jūs ļoti daudz filmējat un ierakstāt skaņas un ka jums ir milzīga datubāze ar attēliem un skaņām. Kā jūs zināt, kam ir vieta gala versijā?
Uz to ir grūti atbildēt. Tas ir vairāk intuitīvi nekā apzināti. Nezinu. Man rodas sajūta, ka man šajā brīdī vajadzēs tieši šādu attēlu, un es sekoju savai intuīcijai.
Pašā sākumā, vismaz pirmajos gados, jūs strādājāt nevis ar pašfilmētiem, bet gan ar arhīva materiāliem.
Jā.
Kad jūs pati ierakstāt attēlus un skaņu, jūs kaut cik zināt, kas jums ir pieejams. Bet pēc kā jūs vadāties arhīva materiālu atlasē? Arī pēc intuīcijas?
Jā, tā ir. Vēl arī mani uzrunāja konkrēti uzņēmumi vai konkrētas tēmas, un es zināju, ka gribu ar tiem strādāt. Man nelikās, ka būtu iepriekš jāpieņem kāds lēmums, jo es skatījos uz arhīva materiāliem un pēkšņi zināju – šis! Šis ir tas, ar ko es gribu paspēlēties.
Jūs esat izskatījusi ļoti daudz arhīva materiālu, vai ne?
Jā. Galvenokārt vecās Holivudas filmas no četrdesmitajiem, jo tās bija… man patīk tas, kā tās tika gaismotas, un filmai piemita īpašs plastiskums. Man ir iekārta, kas ļauj reproducēt attēlu, ar tās palīdzību es varu filmu paātrināt, pietuvināt, pārklāt, arī mainīt gaismas daudzumu. Un tad laboratorijā es varu attēlu transformēt vēl vairāk.
Skatoties jūsu filmas, šķiet pārsteidzoši – kaut gan tās ir eksperimentālas, tajās jūtams naratīvs, spriedze. Vai, sākot strādāt pie filmas, jūs jau zināt naratīvo virzienu, vai arī sekojat attēlu plūsmai?
Es teiktu, ka abējādi. Priecājos, ka sajutāt spriedzi, jo tāds ir mans mērķis.
Man kino nozīmē laiku. Tas ir hierarhiski – ir nepieciešams nonākt no viena punkta citā. Un šim ceļam jābūt intensīvam.
Citādi tu skaties glītas bildītes, un tas nav tas. Tādēļ es veidoju tādu kā naratīvu – tas gan ir ļoti abstrakts, ļoti personīgs. Pat ja es to pastāstītu, skatītājam tas neliktos saprotams. Tāpēc es savas filmas aprakstu dzejā. Piesakoties festivāliem vai izziņojot seansu, filma ir jāapraksta un man jāiesniedz teksts – bet es negribu filmu skaidrot. Tāpēc rakstu dzejoļus. Dzeja, protams, nav apraksts, taču tā nodod filmas sajūtu. Man patīk, ja skatītāji tekstu izlasa pēc filmas, man tas šķiet loģiskāk. Es nevēlos aprakstīt filmu, jo gribu, lai skatītāji ierodas pēc iespējas nesamaitāti, bez priekšstatiem vai gaidām.
Un katrā seansā jūs pati esat klāt, pati projicējat savu filmu.
Protams. Jo mana pieeja nozīmē to, ka man nav negatīva. Es nestrādāju tā, kā “vajadzētu”. Parasti kamerā ieliek negatīvu, attīsta to, un tad no negatīva var izveidot rezerves kopiju. Es tā nedaru. Tāpēc man nav rezerves. Ir tikai viens objekts, pati filma. Ja es, teiksim, pazaudēju kādu bundžu, filma ir zudusi. Es nekādā gadījumā nesūtīšu filmu kaut kur un neļaušu kādam citam to projicēt. Turklāt lielākoties es seansa laikā darbojos ar projektoru, izmantoju citas lēcas, prizmas, dažkārt apturu projektoru un ļauju skaņas celiņam ritēt vienam pašam. Telpa ir dramaturģijas daļa. Līdz ar to tikai es varu to izdarīt.
Vai tas nav satraucoši?
Kā to ņem. Man ir nošu raksts, kam es sekoju, arī skaņas celiņu labi pārzinu. Tā nav improvizācija, es katrā brīdī zinu, kas jādara. Sekoju nošu rakstam.
Tātad seansi dažādās vietās ir atšķirīgi?
Protams, katrs nedaudz atšķiras, jo mani ietekmē skatītāji, telpas forma, skaņas kvalitāte un mans noskaņojums. Taču atšķirības nav lielas. Cilvēki, kas ir redzējuši vienu filmu dažādās vietās, saka – tā nekad nav viena un tā pati filma. Un to ir patīkami dzirdēt.
Jūsu vienīgā pilnmetrāžas filma Darkness, Darkness, Burning Bright (2022) bija daļa no izstādes un tika izrādīta izstāžu zālē.
Tā man bija pirmā reize, jo filma tika ieskenēta un padarīta digitāla. Digitalizācija bija labi nostrādāta, man ļoti patika. Darkness ir filma divās daļās, un to varēja uzlikt uz diviem paralēliem ekrāniem, kas ir citādāks izrādīšanas veids. Man rezultāts patika, kaut gan tā nav filma, tas ir kaut kas cits. Divi ekrāni bija labs risinājums. Bija pārsteidzoši redzēt, kā pirmā un otrā daļa saspēlējas.
Kāda bija sajūta, kad jūsu filmu izrāda digitāli bez jūsu klātbūtnes?
Sajūta bija savdabīga. Sevišķi tad, kad galerija bija tukša un attēli mainījās vienatnē. Tas, ka tas notiek tukšumā, man nešķiet saprotami. Nezinu. Nezinu, kā justies. Reiz man piedāvāja piedalīties izstādē ar 16mm filmu. Toreiz es uzstādīju citu projektoru, kuram bija kustību sensors. Ja zālē neviena nav, projektors nedarbojas. Apmeklētāji varēja paši montēt attēlu, izvēloties dažādus projektorus un tamlīdzīgi. Tad tas ir saprotami. Bet attēls, kurš viens pats kustas tukšumā? Tas man šķiet dīvaini (disturbing), jo neviens to neredz. Kāda tad jēga? Nezinu. Nespēju izskaidrot. Tas ir tā abstrakti. Glezna var pastāvēt pati par sevi – cilvēkam nav tā jāvēro, lai tā eksistētu. Bet filma nav objekts. Tā ir laiks. Un bez cilvēka laiks neeksistē. Nezinu. Tas ir mulsinoši. Taču tā bija interesanta pieredze.
Turklāt cilvēki, kas nāk to skatīties, neredz filmu no sākuma līdz beigām – viņi redz nejaušus fragmentus. Nezinu, vai kāds izstāžu zālē skatās filmas no sākuma līdz beigām. Tā filmai ir pilnīgi citādāka dzīve nekā tad, kad to izrāda un tā sākas un beidzas.
Jā. Kaut arī apstākļi bija lieliski un projekcija bija ļoti laba, es nezinu, ko par to domāt.
Ko jūs vispār domājat par digitālo formātu? Ja jau jūsu filmām ir tikai viens eksemplārs – kas man šķiet ārkārtīgi satraucoši.
Tas ir! Tas ir satraucoši.
Bet digitālais var pastāvēt bezgalīgi daudzos eksemplāros. Vai jums tas šķiet drošāk vai tomēr pārāk savādi? Ko jūs par to domājat?
Nezinu. Es to uzskatu par pilnīgi citu skatīšanās pieredzi. Kad es izrādu filmu, tas ir unikāli. Protams, tagad dažas manas filmas ir Vimeo, bet lielākajai daļai skatītāju klātienes seanss ir vienīgais veids, kā redzēt manu filmu. Tā ir unikāla pieredze, kas mūsdienu pasaulē nav bieži sastopama. Tas, ka tūkstošiem filmu digitāli ir pieejamas jebkurā laikā un jebkurā vietā, ir ļoti noderīgi. Bet tas ir arī mulsinoši, jo gada beigās tu nevari atcerēties, ko esi redzējis. Tu atceries tikai īpašās pieredzes. Tas viss kļūst par milzīgu troksni.
Vai esat skatījusies vai mēģinājusi radīt animāciju?
Man animācija ļoti patīk. Arī mans darbs līdzinās animatora darbam, jo es strādāju no kadra uz kadru, izmantojot attēlu reproducēšanas ierīci. To varētu saukt par animēšanu. Bet zīmētai animācijai man nav pacietības.
Tātad jūs ņemat vienu kadru, veicat savas burvestības un tad ņemat nākamo kadru?
Jā, man ir optiskais printeris, kas to ļauj darīt. Kad reproducēju attēlus, kamera iet soli pa solim un arī projektors iet soli pa solim. Tā katrā attēlā varu izvēlēties, kuru attēla daļu reproducēt. Un, kā jau teicu, pievienot palēninājumu, pārejas. Mazliet kā maniaks.
Bet laikam jābūt drusku maniakam, lai ar to nodarbotos.
Ne gluži depresīvam, ne gluži maniakam, bet… nevaru atrast īsto vārdu.
Kas jums labāk patīk – domāt par filmu, veidot to vai izrādīt?
Veidot. Tā ir radīšanas maģija. Jo, kaut gan tev ir sākotnējās idejas, ir pavisam cita lieta, kad tu ķeries pie lentes. Parādās ziņkārība – kas notiks tālāk? Laboratorijā piedzīvoju ļoti spēcīgas emocijas.
Un kāda ir sajūta, kad pabeigtu filmu rādāt skatītājiem?
Man ļoti patīk brīdis, kad jūtu, ka auditorija ir kā viens cilvēks, pilnībā fokusēta. Kad es rādu savas filmas, es atrodos starp skatītājiem – lai justu atgriezenisko saiti, koncentrēšanos. Tas ir skaists mirklis.
Droši vien būtu pavisam citādi, ja jūsu filmas būtu digitālas.
Protams, tas nebūtu tāpat. Reiz dažādu iemeslu dēļ vienā festivālā manu filmu rādīja digitālā formātā, un es sēdēju auditorijā un skatījos pati uz saviem attēliem. Tā bija drausmīga sajūta. To bija grūti izturēt.
Jo nevarējāt filmai pieskarties?
Jā. Tā nāca it kā no nekurienes. Spriedze vispār nebija jūtama. 16mm vai Super8 formātu īpašu padara projektors. Tam ir slēdzis (shutter), ar kura palīdzību tiek noslēpta gaisma, kamēr nomainās attēls. Jo mēs redzam secīgu fotogrāfiju rindu, un smadzenes rada kustības ilūziju. Tātad, ja filma ir pusotru stundu gara, tu pavadi 45 minūtes tumsā. Un tas, manuprāt, daudz ko maina. Man slēdzis ir nozīmīgs rīks uzsvaru veidošanai, jo tas ir ritmisks.
Šis ritms izdara ar smadzenēm ko tādu, ko digitālais nespēj izdarīt.
Tā ir cita tehnoloģija, un smadzenes tās ietekmē darbojas atšķirīgi. Analogajā kino slēdzis ir pati galvenā lieta.
Turklāt, kad es rādu savas filmas, es, kā jau teicu, esmu starp skatītājiem – tātad līdzās skaņas celiņam ir dzirdama arī paša projektora skaņa. Piemēram, filmā Darkness, Darkness, Burning Bright esmu iekļāvusi ļoti daudz klusuma. Taču tas nav kluss, jo strādā projektors. Tas piešķir ritmu, kadenci, balsta klusumu. Arī tas ir ļoti svarīgi. Tā bija viena no manām traumām, skatoties digitālo versiju, jo klusās daļas bija pilnīgi klusas. Kaut kā trūka. Tāpēc man riebj novietot savu projektoru projekcijas telpā. Es negribu, lai starp mani un skatītāju būtu siena. Mums tas jāpieredz kopā.
