Lielākā daļa jauno filmu tiek radītas digitāli, taču tas ir izaicinājums producentiem un kinoarhīviem – kā nodrošināt šādas audiovizuālās produkcijas saglabāšanu nākamībai. Nepieciešami tādi digitālie formāti, kuri piedāvātu salīdzinoši augstu drošību, lielu ietilpību un pārbaudītu stabilitāti ilgtermiņā. Publicējam producentes Emmas Danielas Grāpes bakalaura darbā iegūtās atziņas par to, vai Latvijas filmu nozarei draud digitālo materiālu izzušanas risks.
Šāgada Eiropas filmu tirgū Berlinālē notika paneļdiskusija par digitālo filmu arhīvu nākotnes sargāšanu (Future Heritage – Securing the Future of Digital Cinema Archives).Tā tika fokusēta uz dokumentālo filmu sektoru, norādot – nozare ir pieņēmusi digitālo materiālu ražošanu, taču ilgtermiņa saglabāšana joprojām ir bīstami nestabila. Turklāt dokumentālo filmu producentiem, kas strādā ar pieticīgiem budžetiem, risks ir vēl lielāks, un bez institucionālā atbalsta vērtīgi darbi var vienkārši izzust.
Kad vēl nesen rakstīju bakalaura darbu Nacionālajā filmu skolā, izstrādāju aptauju par dokumentālo filmu materiālu saglabāšanu; atbildes sniedza 13 Latvijas filmu studijas. Uz jautājumu, kā studijas rīkojas ar uzfilmēto materiālu, kas netiek iekļauts filmā, 9 respondenti atbildēja, ka viss materiāls tiek saglabāts, bet trīs studijas norādīja, ka tiek saglabāta tikai daļa, pārējo izdzēš. Tikai viens respondents atzina, ka lielāko daļu materiāla izdzēš un nesaglabā. Galvenie iemesli materiālu dzēšanai – nav resursu visu materiālu glabāšanai, toties ir pārliecība, ka materiāls nākotnē nebūs vajadzīgs.
Jautājumā par materiālu glabāšanas formātu uzvarēja ārējais cietais disks, tomēr ir arī daži producenti, kuri kombinē dažādus formātus, piemēram, ārējo disku ar LTO (Linear Tape-Open) kasetēm. Tikai viens minēja, ka joprojām glabā materiālu arī VHS un / vai Betacam formātā. Atsevišķā jautājumā par LTO kasetēm lielākā daļa atbildēja, ka tās neizmanto nemaz, kā iemeslus minot informācijas trūkumu vai to, ka „neredz jēgu”.
Gribēju arī noskaidrot, vai producenti savu dokumentālo filmu materiālus uzskata par vēsturiski vērtīgiem. Lielākā daļa respondentu (septiņi) uzskata, ka materiāla vērtība ir atkarīga no konkrētās filmas tematikas,
trešdaļa respondentu bija pārliecināti, ka visa dokumentālā uzfilmētā informācija ir vēsturiski nozīmīga, kamēr pārējie atzina, ka par šo jautājumu nav īpaši domājuši.
Tātad producentu izpratne par dokumentālā materiāla iespējamo kultūrvēsturisko vērtību nav visiem vienāda.
Aptaujas noslēgumā respondenti sniedza dažus papildu komentārus. Vienā no tiem paustas bažas – ja netiks ievēroti stingri atlases principi, arhīvs var kļūt par „nekontrolētu datu miskasti”. Otrs uzsver, ka filmēto materiālu saglabāšana ir svarīga, bet industrijā trūkst informācijas par iespējām to darīt. Aptaujas rezultāti rāda, ka Latvijas dokumentālā kino producenti kopumā atzīst uzfilmēto materiālu par nozīmīgu, tomēr ne vienmēr pietiek līdzekļu visa materiāla saglabāšanai.
Kad filmai beidzot ir „_FINAL_FINAL” fails
Filmu saglabāšana nav vienreizēja darbība, bet gan nepārtraukts process; pat kopiju izveidošana dažreiz ir jāatkārto, pilnveidojoties tehnikai un standartiem. Tāpat kā muzeja priekšmetiem un bibliotēkas materiāliem, arī filmai ir nepieciešama pastāvīga aprūpe, lai pagarinātu tās lietošanas laiku. Atšķirībā no filmu lentes, kas arhīva plauktā piemērotos apstākļos var saglabāties desmitiem un pat līdz simt gadiem (īpaši melnbaltā filma), digitālo materiālu ilgtermiņa glabāšanu ietekmē dažādi tehnoloģiski, finansiāli un organizatoriski faktori, kas šo procesu padara ievērojami sarežģītāku.
Mūsdienās digitālie filmu materiāli tiek uzglabāti dažādos fiziskos un digitālos datu nesējos, kas atšķiras pēc ietilpības, uzticamības un piemērotības ilgtermiņa saglabāšanai.[1] Kinoarhīvi šobrīd sastopas ar situāciju, ka liela daļa jauno materiālu tiek radīti digitāli un bez skaidras uzglabāšanas stratēģijas. Filmēšana, montāža, eksportēšana – visi posmi notiek digitālā vidē, un rezultātā rodas liels datu apjoms, kura drošība ilgtermiņā netiek garantēta.
Pat nelielas izmaiņas failu formātos, atmiņu nesējos vai operētājsistēmās var padarīt šo informāciju nepieejamu.
Tas ir īpaši bīstami dokumentālajā kino, kur vienreiz uzņemts materiāls nereti ir unikāls un neatkārtojams. Turklāt, atšķirībā no analogajiem formātiem, digitālie nesēji ir ievērojami trauslāki – gan fiziski, gan tehnoloģiski. Piemēram, industrijā plaši izmantotie HDD diski paredz datu glabāšanu tikai līdz pieciem gadiem, labākajā gadījumā pāris gadus ilgāk, taču tad vairs nevar garantēt visu datu kvalitāti.[2]
Viens no risinājumiem, ko šobrīd izmanto daudzi profesionālie arhīvi un pētniecības iestādes, ir digitālā kino materiāla glabāšana uz LTO (Linear Tape-Open) magnētiskajām lentēm, kas paredz datu saglabāšanu līdz pat 30 gadiem. Šis formāts piedāvā salīdzinoši augstu drošību, lielu ietilpību un pārbaudītu stabilitāti ilgtermiņā, līdz ar to ir kļuvis par būtisku instrumentu digitālā kino mantojuma saglabāšanā.
Filmas ceļojums uz Nacionālo arhīvu
Latvijas Filmu likuma 4. pants ir veltīts Latvijas filmu saglabāšanai un aizsardzībai. Tas sastāv no trim punktiem:
“1. Gada laikā pēc tādas Latvijas filmas pabeigšanas, kura saņēmusi publisko finansējumu, filmas producents iesniedz Latvijas Nacionālajam arhīvam filmas oriģinālu vai filmas kopiju tādā formātā, kas ļauj iegūt filmas oriģināla kvalitāti.
2. Latvijas filmas producents, kura veidotai Latvijas filmai nav bijis piešķirts publiskais finansējums, pēc filmas pabeigšanas var iesniegt Latvijas Nacionālajam arhīvam filmas oriģinālu vai filmas kopiju tādā formātā, kas ļauj iegūt filmas oriģināla kvalitāti.
3. Kārtību, kādā Latvijas filma tiek nodota valsts glabāšanā Latvijas Nacionālajā arhīvā, kā arī valsts glabāšanā nodotās filmas pieejamības un izmantošanas kārtību nosaka Arhīvu likums.”
Kā redzams, likums paredz, ka visām filmām, kas saņēmušas publisko finansējumu, gada laikā pēc pabeigšanas ir jānokļūst Nacionālajā arhīvā. Formāli šis nosacījums šķiet skaidrs, tomēr rodas jautājums – kādā tehniskā formātā un kādā kvalitātē filmas tiek nodotas un uzglabātas? Gribot rast plašāku ieskatu šajā jautājumā, intervēju Krišu Roziņu, vienu no Latvijā retajiem tehniskajiem speciālistiem, kas profesionāli nodarbojas ar digitālo filmu materiālu pārnešanu uz ilgtermiņa glabāšanas formātu – LTO (Linear Tape-Open) kasetēm[3].
Trūkst telpas, trūkst elpas
Nacionālais arhīvs šobrīd pieņem filmas galvenokārt ProRes formātā – tas ir kvalitatīvs, bet kompresēts videoformāts, kas saglabā oriģinālo krāsu telpu (RGB) un ir salīdzinoši ērts lietošanā. Tomēr tas nav augstākās kvalitātes formāts, kāds vispār pieejams digitālajā kino, – visaugstāko kvalitāti nodrošina bilžu sekvences, piemēram, DPX, TIFF vai EXR, kur katrs kadrs tiek saglabāts kā atsevišķs fails. Šāds risinājums būtiski paaugstina datu drošību un ļauj izvairīties no pilnīga faila bojājuma. Tomēr bilžu sekvences aizņem milzīgus datu apjomus – viena pilnmetrāžas filma var sasniegt 10–20 TB –, un arhīvam diemžēl nav tehniskās kapacitātes šādu materiālu uzņemšanai. Lai arī pastāv servera platforma, kurā producenti var augšupielādēt savas filmas, šī sistēma var nebūt drošs ilgtermiņa risinājums. Arī serveri balstās uz cietajiem diskiem, kuru kalpošanas laiks ir ierobežots, līdz ar to
nepieciešama regulāra datu migrācija uz jauniem nesējiem, bet tas ir process, kam trūkst skaidras valsts stratēģijas un finansējuma.
No producentu puses glabāšanas prakse bieži vien aprobežojas ar Filmu likuma nosacījumiem, savu kopiju ar filmas materiālu glabājot vienā vai pāris cietajos diskos, kuri var tikt pazaudēti, bojāti, tie var novecot. Šajā ziņā datu pārvaldība ir atkarīga no katras studijas iekšējās prakses. Krišs Roziņš stāsta – salīdzinoši nesenā pagātnē, pirms gadiem piecpadsmit, bija tāds brīdis, kad filmas arhīvam bija jānodod tikai DVD formātā. Tāpēc ir dažas Latvijas filmas, kas saglabājušās tikai DVD formātā, jo viena tāda kopija nodota arhīvam, bet pašam producentam vairs kopijas nav – tā ir pazaudēta vai sabojājusies. Turklāt – jāpārmet krusts, vai šobrīd to vispār būs iespējams nolasīt, jo pašierakstītie DVD ir ļoti nestabili. “Var jau glabāt to DVD plauktā superīgos apstākļos – nesaskrāpētu, ideālu, nelietotu –, bet materiāls degradējas fiziski. (..) Rūpnīcā ražotie DVD ir pilnīgi citādāki, no cita materiāla, bet pašierakstītie DVD un CD – tie ir sprāgoņi.”
LTO. Ierasta prakse vai pirmā dzirdēšana
LTO formāts filmu glabāšanas kontekstā piedāvā profesionālu, relatīvi lētu un tehniski drošu risinājumu, kas paredzēts tieši datu glabāšanai ilgtermiņā. Viena kasete var saturēt līdz 18 TB datu, tās kalpošanas ilgums pārsniedz 30 gadus, un cenas ziņā kasetes ir ievērojami izdevīgākas nekā cietie diski. Tomēr tās nav ieviestas kā valsts mēroga standarts – Latvijas Nacionālais arhīvs pašlaik LTO kasetes nepieņem, jo nav attiecīgo lasīšanas iekārtu. Līdz ar to arī studijām, kas glabā savas filmas šādā formātā, tā ir individuāla iniciatīva. Tiesa, Latvijā ir tikai dažas filmu studijas, kuras regulāri izmanto LTO, to darot arī daži neatkarīgie producenti, atkarībā no budžeta iespējām. Lielākā daļa Latvijas filmu studiju ar LTO nestrādā – nevis nolaidības dēļ, bet gan tāpēc, ka nav finansiālo vai tehnisko iespēju, vai vienkārši trūkst kapacitātes arhivēšanas procesu uzturēt.
Krišs Roziņš piemin „plaisas momentu” – savulaik pastāvējusi ideja LTO ieviest kā obligātu nodošanas formātu, taču atsevišķi nozares pārstāvji to noraidījuši, baidoties no iespējamām komerciālām interesēm. Līdz ar to mūsu valstī nav regulēta centralizēta, droša un profesionāla sistēmu datu saglabāšanai, kamēr, piemēram, kaimiņvalstī Lietuvā ar likumu jau noteikts, ka filmām jābūt nodotām gan bilžu sekvencēs, gan LTO kasetē.
Valsts arhīva skatpunkts
Lai iepazītu Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva lomu kinomateriāla uzglabāšanā, sazinājos ar arhīva Dokumentu saglabāšanas daļas vadītāju Oksanu Ošu.[4] Digitālās filmas arhīvs šobrīd pieņem galvenokārt augstas kvalitātes profesionālos failos (piemēram, MXF vai ProRes) un uzglabā tos valsts kultūras informācijas sistēmas serverī. Sistēmu uztur Kultūras informācijas sistēmu centrs (KISC), datus dublē arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) serverī. Katram producentam nodošanas procesā tiek izveidots vienreizējs līgums un pieņemšanas–nodošanas akts, materiālus nodod un saņem caur FTP serveri. Failiem pievieno kontroles summas, lai ilgtermiņā būtu iespējams pārbaudīt datu nemainīgumu.
Filmu izejmateriāli arhīvā tiek nodoti pēc producentu brīvprātīgas iniciatīvas, izejmateriālu saglabāšana netiek īstenota sistemātiski, un arī tehniskās iespējas dažādu vēsturisko formātu pieņemšanai ir ierobežotas, jo arhīvā nav visu nepieciešamo atskaņošanas iekārtu. Nozīmīgs ir jautājums par LTO kasetēm – šobrīd Nacionālajā arhīvā netiek plānota šādas infrastruktūras attīstība. Tas nozīmē, ka arī tad, ja producenti veido LTO kopijas, arhīvs tās nevar pieņemt un integrēt savā sistēmā.
Raksta sākumā minētajā Berlināles diskusijā izkristalizējās dažas atziņas, par ko dalībnieki bija vienisprātis, un viena no tām – filmu un kinomateriālu saglabāšana jāuztver nevis kā izmaksas, bet gan kā ieguldījums. Taču liels izaicinājums ir pārliecināt finansētājus piešķirt resursus. Un es pievienojos diskusijas beigās uzsvērtajam – Eiropai ir jāsaskaņo filmu ražošanas darbplūsmas, finansēšanas noteikumi un tehniskā infrastruktūra, lai aizsargātu savu digitālā kino mantojumu. Digitālo materiālu izzušanas risks filmu nozarei nozīmē ne tikai tehnisku zaudējumu, bet arī apdraudējumu pašas kinovēstures saglabāšanai.
