Nepārvērtējami nozīmīgs notikums Latvijas kultūrtelpā – latviskā tulkojumā iznācis divsējumu darbs, franču filozofa Žila Delēza (1925–1995) kanoniskās grāmatas "Kino 1. Kustībtēls" un "Kino 2. Laiktēls" (Cinéma I. L'Image-mouvement (1983) un Cinéma II. L'Image-temps (1985)). Tulkojuma autore Dace Līdumniece apraksta notikumu gaitu un jēgu kā „izrādi 2 cēlienos ar Barga Kritiķa komentāriem”.
Prologs
Jāsāk ar to, ka man ir teju paniskas bailes rakstīt Kino Rakstiem (varētu tās nosaukt par KiRafobiju). Līdz šim pēdējā reize bija tik neveiksmīga, ka uz septiņpadsmit gadiem paralizēja manas jau tā vārās skribenta tieksmes. Vainīgs, protams, bija Augusts Sukuts[1]. Kino Rakstu drukātajā žurnālā redaktore Kristīne Matīsa Berimoram[2] bija atvēlējusi veselu atvērumu, kurš kā festivāla nominālajai vadītājai bija jāaizpilda man. Atvērums, skaisti balts kā tabula rasa etalons[3], stāvēja tukšs līdz pat drukai. Es tikmēr (pret savu gribu!) miesā un garā lidinājos turp un atpakaļ pār Sibīrijas taigu un tundru, proti, uz Hantimansijskas starptautisko debijas filmu festivālu Дух огня, ko angliski tikpat amizanti tulko kā Spirit of Fire[4]. Šīs ekspedīcijas detaļas diemžēl jāpietaupa citai reizei, te tikai piezīmēšu – kas šķita murgs, tas tagad sapnis šķiet, un otrādi. Arī par nelaimīgo rakstu šeit plašāk neizvērsīšu, pietiks ar to, ka lielāka fonta virsrakstam minētajā Kino Rakstu numurā, baidos, nebija.
Neticu, ka šis teksts vispār būtu tapis (lai gan uzrunāta rakstīšanai es tiku jau īsi pirms Lielā Kristapa un ilgi pirms Straumes Oskara), ja ne 8. maija pasākums Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes 510. auditorijā[5], uz ko tik vai tā bija jāgatavo runa. Bet runa – tas tāpat ir audums, un audumu labāk ir nostiprināt.[6] Lai gan sākotnēji biju plānojusi paklausīties gudras, proti, citu, domas, bet pati apmierināties tikai ar filmu fragmentu demonstrēšanu, t. i., taustiņa Enter spaidīšanu, beigu beigās savu sakāmo uzmetu uz četrām lappusēm, riskējot pārtērēt atvēlēto laiku. Katrā ziņā liela daļa runas sastāvēja no nevajadzīgiem un izvērstiem citātiem, kurus, par laimi, man lielākoties pietika prāta auditorijai aiztaupīt.
I cēliens
Ar ašu skatu novērtēju publiku. Ieraudzījusi nopietnās un inteliģentās sejas, steigšus atmetu runā paredzētās jēlības un piedauzības. Var jau blamēties, bet ne tādā pakāpē. Lai gan esmu uzvilkusi zināmās aprindās slaveno Delēza žaketi, kuras zilais tonis debešķīgi izceļ manu acu krāsu, atsakos arī no Sukuta spārnotā teiciena, ka nav svarīgi, ko runā, galvenais ir labi izskatīties. Iesāku daudzsološi – ar mūžīgo jautājumu “kas es esmu?”. Bērnību un skolas gadus protos izlaist, ieskicēju studijas LKA franču sakaros[7] un Parīzes VIII Universitātē (tur taču pasniedzis pats Delēzs!), pieskaros Arsenāla laikiem un LU filozofijas maģistriem, piemiegdama ar aci saviem tālaika pasniedzējiem. Veikli pāreju pie “kā viss sākās”, uzburot liktenīgo 2016. gada decembra vakaru pie grāmatplaukta, un neviļus nosaucu visus līdzzinātājus. Liktenīgos oriģinālus Cinéma 1. L’Image-mouvement (1983) un Cinéma 2. LʹImage-temps (1985), bez šaubām, esmu paņēmusi līdzi kopā ar kaudzi ieteicamās literatūras; labi vēl, ka soma nesaplīsa, kā todien, kad no Aminori stiepu savus Laiktēla eksemplārus.
Turpinu ar “kā tulkot Delēzu”, dāsni bārstīdama receptes sastāvdaļas – filozofijas vēsture, kino vēsture un prakse, kino kritika un teorija, mākslas vēsture, lingvistika, semiotika, literatūra, matemātika, loģika, kopu teorija, bioloģija, fizika, utt., spilgtākie personāži un uzvārdi, protams, un, visbeidzot, la belle langue française, kas XX gadsimtā tomēr nav zudusi.[8] Pēc tam pamācu, “kā lasīt”, proti, labāk no A līdz Z un vēlreiz, bet var jau arī ielūkoties saturā vai režisoru rādītājā. Delēzs ved aiz rokas, atkārto, variē kā labs pedagogs. Starp citu, kinogrāmatu pamatā ir viņa lekcijas jau minētajā Parīzes VIII Universitātē. Lasot tikpat kā var dzirdēt autora balsi. Aizraujos tā, ka Delēzs gluži vai materializējas auditorijas vidū – īsts smēķējošs guru, ap viņu studenti, brīvklausītāji, magnetofoni, zvēri un pat bērni.
Atjēgusies silti iesaku izlasīt zinātniskā redaktora Andreja Baloža pēcvārdu un, ja nu galīgi nav ko darīt, arī tulkotājas piezīmes. Sāku apcerēt “kas kaitēja netulkot” mūslaikos, kad teju viss atrodams tīmeklī, priekšā angļu (iesaku) un krievu (neiesaku) tulkojumi un arī daži tekstā un zemsvītras piezīmēs minētie darbi ir pieejami latviski; īpaši izceļu Igora Šuvajeva tulkojumus. Tad pievēršos tulkošanas priekiem un jaukumiem, jūsmoju par vārddarināšanas iespējām latviešu valodā — kas to būtu domājis, ka tulkošana var būt tik radoša nodarbe! Neaizmirstu paslavēt Arturu Hansonu, kurš bijis kas vairāk par literāro redaktoru, un grāmatu mākslinieci Annu Aizsilnieci, kura pārspējusi manas pārdrošākās cerības.
Gribot negribot nākas atzīties, ka tulkojums tapa nepiedodami ilgi, taču nekavējoties uzrādu attaisnojošus pierādījumus – lai iespējami precīzi iztulkotu, bija taču jāskatās filmas. Meitas piedzimšanu nepieminu, arī ne to, ka gan gaidībās būdama, gan arī pēcāk nekur lieki negrozījos. Sēdēju savā cellē kā paradīzē, jo situācija, kā Vīnē teiktu, bija bezcerīga, bet ne nopietna.[9] Kā vainu mīkstinošus apstākļus toties minu savas fiziskās īpatnības: arī sportā neesmu sprintere, ne skriešanā, ne peldēšanā, esmu dzimusi gargabalniece.
Kontrastam un ar viltīgu nolūku ieminos, ka runāju gan ātri, daudz un neapdomīgi, bieži vien bez takta. “Bez takta” uzsveru. Tāpēc (šo esmu uzrakstījusi un vārds vārdā nolasu), ja tagad uzdosit kādu jautājumu, piesardzības labad atbildēšu pēc nedēļas un rakstiski. Daži iesmejas.
Iedrošināta dodos tālāk. Runas sakarā esmu laimīgi uzdūrusies Agneses Irbes rakstam par melno gulbi, kura fragmentu izmanīgi nocitēju:
“Tomasa Manna atraitne savos memuāros atstāsta šādu vācu rakstnieka dzīves detaļu. Lasītāji vienmēr apbrīnojuši Manna fenomenālo erudīciju. Kā viņš var zināt visas šīs smalkās lietas, kas izpaužas dialogos, piemēram Burvju kalnā? Visas šīs vēsturiskās detaļas, visus šos filozofisko un teoloģisko diskusiju punktus un argumentus? Tomass Manns gan laikam bija ārkārtīgi gudrs cilvēks, turklāt vēl labs rakstnieks! Atraitne stāsta, ka viņš neko no tā visa nezinājis; kad viņam vajadzējis radīt personāžu, kas ir intelektuālis, viņš sakoncentrējies, izkonspektējis literatūru un radījis erudīcijas un saprašanas ilūziju. Pēc grāmatas pabeigšanas viņš ne par vienu no šīm tēmām neesot spējis runāt, jo visu aizmirsis. Tomass Manns nebija domātājs, viņš bija romānu rakstnieks.”
Tas nu reiz ir par mani, saku. Arī es neesmu nekāda domātāja, bet gan tulkotāja, kaut gan bieži jūtos kā viltvārde, impostor. Ir tāds sindroms, pilnā mērā man piemīt. Svētulīgi pašaustījusi sevi, izmetu iepriekš sagatavotu joku, ka cenšos neņemt sevi pārāk nopietni un arī klausītājiem iesaku to pašu, proti, neņemt mani pārāk nopietni. Pasausi smiekli.
Antrakts
H. K. Andersens. Karaļa jaunais tērps
VECAIS, KRIETNAIS KARAĻA MINISTRS:
– Lai dievs žēlīgs! Vai patiesi es esmu muļķis? Vai nederu savam amatam? Nē, es nedrīkstu sacīt, ka audumu neredzu, jo ko tad karalis iesāks bez manis, ja man vajadzēs aiziet?
GODĪGS KARAĻA PADOMNIEKS:
– Muļķis es neesmu, tātad es nederu savam amatam. Tā tikai vēl trūka, lai arī citi to dabūtu zināt!
KARALIS:
(Pie sevis.)
– Kad tevi piķis! Es taču neko neredzu!
(Skaļi.)
– Nekas, piestāv tīri labi.
ĻAUDIS:
– Ak debestiņ, cik pasakaini skaisti! Kāda varena velce! Cik brīnišķīgi viss piestāv!
BĒRNS:
– Bet viņam jau nav nekā mugurā!
ĻAUDIS:
– Karalis ir kails!
KARALIS:
(Pārbijies. Taču tagad ir par vēlu kaut ko darīt, cits nekas neatliek – vajag izturēt līdz galam. Un viņš saslejas vēl staltāk un soļo tālāk.)[10]
II cēliens
Ar manu atmiņu reizēm ir, kā ir. Varētu teikt arī – dīvaini. Visas dīvainības šeit neizvērsīšu, ilustrācijai pietiks ar vienu. Pirms gadiem lasu Selmas Lāgerlēvas Gestas Berlinga sāgu Elijas Klienes tulkojumā, ik pēc rindkopas déjà-vu, taču priekšā balta migla. Pusgrāmatā jau esmu skaudri apjautusi, ka lasu otrreiz, bet nekas netraucē tā turpināt līdz galam. Brīnišķīga pieredze. Nešaubos, ka šo pieredzējumu varētu atkārtot; vienīgā atšķirība būtu zināšanā par atkārtošanu. Ar filmām ir līdzīgi. Sižeti, intrigas pazūd, paliek tēli, izjūtas. Es īpaši nepārspīlētu, ja teiktu, ka pat daudzas kriminālfilmas varētu skatīties kā pirmoreiz.[11]
Kur es paliku? Ak jā, ar Delēza kino grāmatām ir tāpat. Uzšķiru, lasu, brīnos, atpazīstu un pati priecājos. Kas tad paliek? Pirms nākšanas šo to uzmetu, neskatoties grāmatās[12], – Bergsons, matērija un atmiņa, cukurs ūdensglāzē; Pērss, zīmju klasifikācija un Mendeļejeva tabula; Nīče un krāpnieku kohorta; Eizenšteins un virstoņi; Hičkoks, meti un audi; Fellīni un kristāliskais dīglis; franču skola un ūdens, gaismojoši pelēkais; Dreiers un griezīgie kadri; Bresons, taktilā telpa, rokas un ēzelītis, akvārijmežs; Viskonti, “par vēlu” un puve[13]; brāļi Marksi un flash—fish—flesh—flask—flush (visi smejas); Čaplins kā diktators (rīt kā nekā 9. maijs), kā mīļotais vīrs, kokteiļa jaucējs un ierakumos; Kītons un katastrofiska transformācijas telpa; tas pats Kītons Beketa Filmā.
Tuvojos Enter apoteozei, taču aiz muguras man piepeši zils ekrāns – projektors aizmidzis. Nekas, saku, „tas pie lietas piederas” vai kaut ko tikpat samākslotu. Nu tad beidzot.
– Lūk, kaut kas ļoooti personisks – filma, kas mani aizveda pie Delēza!
Auditorijā gaišs, vēl tikai septiņi vakarā, attēls blāvs, un – deviņi pērkoni! – arī skandas[14] nav pievienotas, tik klusi čuksti no datora. Publika samierinās.
Alēns Renē, Pērn Marienbādē / L'année dernière à Marienbad (1961), treileris:
Sāku deklamēt Delēzu:
“Arī Renē filmās iegrimstam tieši laikā. (..) Cik gan nenozīmīgs šķiet flešbeks līdzās tik jaudīgām laika izpētēm kā klusā iešana pa viesnīcas paklājiem, kas ik reizi tēlu ieliek pagātnē, filmā «Pērn Marienbādē». (..) Kino, saka Renē, kaut kam jānotiek «ap tēlu, aiz tēla un pat tēla iekšienē». Tieši tas notiek, kad tēls kļūst par laiktēlu.”[15]
Starp citu, piemetinu, arī Gunārs Binde esot izteicies līdzīgi: “Attēlā ne vienmēr ir tēls. Tēls ir tas, kas tevi ietekmē, padara dullu, tu reibsti, pārdzīvo.” (Pilnīgi vai jāierobežo lasīšana runu sacerēšanas laikā, ņemamais burtiski lec virsū. Tā jau aiz kokiem drīz neredzēšu mežu. Naktī neguļu.)
Iepriekš gan liekulīgi atvainojos, ka rādīšu, bet tomēr neatturos, nenodemonstrējusi jauno treileri (diespas, kā mainījies laiks!). Esmu svētā sašutumā par montāžu, mūziku, runāju treilerim pa virsu par tā ne-cie-ša-mo glanci. Tā jau tie nelaimīgie, kas būs ievilināti zālē, ātri vien to pametīs, jo filma nav tāda! Dzēlīgi piezīmēju, ka video drīzāk atgādina Chanel reklāmas rullīti. Ironiski, ka varones tērpus filmā tik tiešām darinājusi Koko Šanela. To noklusēju. Toties paspīdu ar svaigi gūtām zināšanām par galvenās aktrises Delfinas Serigas brāli, brīnišķīgās oriģinālās mūzikas komponistu, kura vārdu ātrumā gan nespēju atcerēties – Franks… Franss… Fransuā… dievs ar viņu.[16] Runājot glaudu piedurknes zilo samtu – žēl, ka ne no Chanel.
Pērn Marienbādē / L'année dernière à Marienbad (1961), jaunais treileris:
Seko otrā cēliena grand finale. Kautri atzīstos mīlestībā uz Fellīni kā manas dzīves izjūtas izteicēju, taču turpat uz vietas speru soli sānis – manī modušās jūtas arī pret Velsu. Amors gar zemi – vainīgs valdzinātājs Delēzs.[17] Mīļākā nodaļa – otrās grāmatas sestā, Aplamuma spējas. Šie laikam ir patiesākie vārdi, kas šovakar skāruši manas lūpas. Esmu neglābjami kritusi, pagrimusi, pazudināta. Enter.
Orsons Velss, V kā viltots / F for Fake (1973), treileris:
Te tā kā derētu beigt, taču nespēju – palikusi vesela lappuse ar garumgaru citātu. Piedodiet, atvainojiet, vēl tikai pāris drumslu. Svētsvinīgi:
“Mākslinieks ir patiesības radītājs, jo patiesība nav ne jāsasniedz, ne jāatrod, ne jāatveido – tā ir jārada. Nav citas patiesības kā vien Jaunrade – kreativitāte, emerģence, tas, ko Melvils dēvēja par shape – pretstatā form. Māksla ir nemitīga shapes, reljefu un projekciju radīšana. Patiesīgais cilvēks un krāpnieks ir vienas un tās pašas ķēdes posmi, bet galu galā ne jau viņi tiek projicēti, pacelti augstāk vai iedobti, bet gan mākslinieks, patiesuma radītājs, turpat, kur aplamums sasniedz savu pēdējo pakāpi — labestību, cēlsirdību.”[18]
Noeju.
Epilogs
Delēzs Kustībtēla priekšvārdā raksta: “Šis pētījums nav kino vēsture. Tas ir taksonomija, tēlu un zīmju klasifikācijas mēģinājums.” Es varētu teikt līdzīgi — šis tulkojums nav izklāsts vai skaidrojums. Tas ir izpēte, Delēza domas saprašanas mēģinājums.
Atceros, savu maģistra darbu gauži oriģināli iesāku ar franču filozofa, Delēza pētnieka Fransuā Zurabišvili citātu – pēc divsimt gadiem, iespējams, tikšot mācīts, ka XX gadsimta filozofija noslēdzās ar diviem hieroglifiem, Kustībtēlu un Laiktēlu. Ar šīm grāmatām esot saistīts pārpratums – lai gan tās nepārprotami ir filozofijas grāmatas, tomēr pilnīgi pamatoti aizrauj kinomīļus (cinéphiles), bet filozofi par tām maz interesējas vai arī lasa, abstrahējoties no kino; pats Delēzs gan uzskatījis, ka tās varējis uzrakstīt, tikai saskardamies ar kino.
Te nu nāk prātā Laiktēla tulkojuma atvēršanas pasākums, kur vienīgā, kas drosmīgi paziņoja, ka Delēza obskūrajos tekstos viņai nekā neskaidra nav, bija jauna māksliniece praktiķe. Varu galvot, ka publikā nebija neviena filozofijā iesvaidītā, kas tobrīd pie sevis, kaut labvēlīgi, nepasmīkņātu. Taču bez pamata, dārgie draugi! Vēstulē kādam bargam kritiķim Delēzs par Antioidipu raksta, ka grāmata, vismaz de jure, ir domāta 15—20 gadus veciem jauniešiem (par šo atradumu man jāpateicas kādam zinīgam klausītājam LU HZF 510. auditorijā; viņa piezīmi, kā solīts, es pārbaudīju). “Lieta tā, ka [jebkuru] grāmatu var lasīt divos veidos. Vai nu to uzskata par lādi, kas norāda uz kādu iekšpusi, un tad nu meklē tās apzīmējamos (signifiés), bet pēc tam, ja ir vēl perversāks vai samaitātāks, dodas apzīmētāja (signifiant) meklējumos. Un nākamo grāmatu traktē kā lādi, kas ietverta iepriekšējā vai savukārt ietver to pati. Un komentē, interpretē, prasa skaidrojumus, raksta grāmatu par grāmatu, un tā bezgalīgi. Vai arī otrs veids – grāmatu uzskata par neapzīmējošu (a-signifiante) mašīniņu; vienīgā problēma ir “vai tā darbojas, un kā tā darbojas?”. Kā tā darbojas jums? Ja nedarbojas, ja nekas neplūst, tad ņemiet citu grāmatu. Otrā ir intensitātes lasīšana – kaut kas plūst vai neplūst. Nav nekā, ko izskaidrot, nekā, ko saprast, nekā, ko interpretēt. Līdzīgi kā pieslēgšana pie elektrības. (..) Otrais lasīšanas veids ir pretējs iepriekšējam, jo grāmatu nepastarpināti saista ar Ārpusi. Grāmata ir zobratiņš daudz sarežģītākā ārējā mašinērijā.”[19]
Ja tā labi padomā – cik man pašai bija gadu, kad saskāros ar Delēza kino grāmatām? Divdesmit vai divdesmit viens. Sākumā aizrāvos ar domas un kino sakariem, tad ar laika kristāliem un laiktēlu, tagad priekšplānā izvirzījies viltojums, aplamums. (Kas būs tālāk?!) Vēl šai sakarībā atminos sirsnīgu sarunu ar filozofijas maģistru kursabiedru pēc Vitgenšteinam veltīta semināra. Saturs apmēram šāds (varbūt sev glaimoju) – gudra meitene ar analītisku prātu, bet ko es ņemos ar to franču Delēzu, ko esmu atradusi viņā? Salīdzinot ar vienkāršo un skaidro Vitgenšteinu, Delēzs ir pļāpa, nesaprotams muldoņa. Bet man joprojām patīk abi! Pārsteigums tulkojot bija iespaids, ka risinu kompleksu matemātisku problēmu. Grūti izskaidrot, bet sāku tekstā saskatīt savdabīgu precizitāti, sakarīgumu, iekšēju loģiku. Rizomātiskā domāšana darbībā (en acte)?
Ja atgriežamies pie elektrības, Kino Rakstu lielākā bagātība esot intelektuālais potenciāls, ko nodrošina autoru smadzenes. Tā nu arī es izdomāju pieslēgties šim potenciālam un uzplijos dažiem nevainīgiem lasītājiem ar aicinājumu dalīties iespaidos par Delēza grāmatām, izlūdzoties kādu personisku “atceri, emociju vai uztvērumu”.[20] Tā kā viņus pārsteidzu nesagatavotus, nācās samierināties arī ar atteikumiem. Delēzs tomēr prasītu zināmu piepūli un laiku. Atsaucās divi.
INGA PĒRKONE:
“Atšķirībā no citām Delēza (un Gvatarī) grāmatām kinogrāmatas man ne pārāk patīk, tās negribas lasīt no vāka līdz vākam. Tomēr tās ir ideāls palīgs un domu rosinātājs, ja ir kāda konkrēta, ar filmām saistīta teorētiska problēma, jautājums vai noteikta filma, kas analizējama.”
(Pēc Zurabišvili klasifikācijas — visdrīzāk pie filozofiem.)
ANDREJS BALODIS:
“Tas bija pirms daudziem gadiem, studiju laikos, kad pirmoreiz sastapos ar Žila Delēza grāmatām. Toreiz es vēl meklēju pieturas punktus filozofijas pasaulē. Mani visvairāk interesēja 20. gs. franču filozofi, iespējams, tāpēc, ka no mūsdienīgākas literatūras (ironiski, protams, bet tas bija laiks vēl pirms interneta) līdz tam es biju iepazinis tikai franču eksistenciālismu, kas pavadīja manus vidusskolas gadus. Franču jaunākā filozofija man pavēra pilnīgi jaunus apvāršņus. Kaut gan maz ko sapratu no lasītā, tas mani fascinēja. Ar valodu, stilu, tēmām, jaunradi un uzdrošināšanos. Šajā ziņā Delēza un Gvatarī Antioidips man atmiņā palicis visspilgtāk. Toreiz es sapratu, ka filozofija piestāv arī jauniem cilvēkiem. Starp citu, arī tagad tā domāju, tikai šiem filozofiem nav noteikti jābūt frančiem, tikpat labi tie var būt klasiķi, jo filozofijai, tāpat kā mīlestībai, piemīt dzīvi transformējoša spēja, un tā nekad īsti nepāriet.”
(Drīzāk pie kinomīļiem.)
Darbojošās personas
jeb Pateicība
vienības biedriem – Andrejs Balodis, Arturs Hansons, Anna Aizsilniece
skolotājiem – Agris Redovičs, Augusts Sukuts, Elga Freiberga, Māra Rubene, Inga Pērkone
padomniekiem – Inga Pērkone, Dāvis Sīmanis, Jānis Putniņš
atbalstītājiem – izdevniecība Aminori, Latvijas Kultūras akadēmija, Valsts Kultūrkapitāla fonds
