Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominācija “Labākā mazākuma kopražojuma filma” šogad rādīja diezgan iespaidīgu konkurenci – divas dokumentālās filmas, divas spēlfilmas un viens seriāls –, savukārt pagājušajā gadā šādas balvu kategorijas nemaz nebija, mazākuma kopražojumi „Lielajā Kristapā” īpaši akcentēti un apbalvoti vēl tikai 2014. gadā un 2017. gadā. Kas tas par retu fenomenu “mazākuma kopražojums” un ko tas vēsta par Latvijas filmu nozari?
Starptautiska sadarbība starp dažādu valstu producentiem mūsdienās ir ierasta prakse, tomēr mazākuma kopražojums paredz specifiskus spēles noteikumus. Atsaucoties uz čehu pētnieka Petra Ščepanika (Petr Szczepanik) pētījumu (2018) par mazākuma kopražojumu tendenci Austrumeiropas filmu industrijā, šo jēdzienu var skatīt no divām pozīcijām – pirmkārt, no producentu, otrkārt, no institūciju puses.[1] Proti, producenti tiek aicināti piedalīties kādas filmas īstenošanā, projektam sagādājot mazāko daļu no kopējā budžeta. Savukārt institūcijas, kas piešķir finansējumu, aprēķina ieguldījumu kā ekonomiskā un radošā potenciāla veicināšanu – vērtējot, cik lielā mērā pieprasītais finansējums dos iespēju vietējiem filmu veidotājiem piedalīties lielākā projektā, īstenot savu radošo potenciālu un izveidot kontaktu tīklu –, turklāt pieņemot, ka pārskatāmā nākotnē ārvalstu projekta īstenotāji būs gatavi iesaistīties arī Latvijas projektos kā mazākuma kopproducenti, tādējādi palielinot konkrēto nākotnes projektu budžetu.
Eiropas Padomes Konvencija par kino kopražojumiem 2017. gadā tika pārskatīta, samazinot iesaistīšanās finansējuma slieksni mazākuma kopražotājiem, – kopš revīzijas trīspusēja kopprodukcija pieprasa vismaz 5% līdzfinansējuma, savukārt divpusējs kopprodukcijas līgums – vismaz 10% no kopējā budžeta.
Grozījumi tika pieņemti, lai salīdzinoši nelielajām kinoindustrijām atvieglotu iespēju piedalīties lielākos Eiropas projektos
un tuvinātu dažādu valstu kinoprofesionāļus, tādējādi stiprinot domu, kas izteikta 1992. gadā pieņemtās Eiropas konvencijas par kino kopražojumiem preambulā – jāveicina kino kopražojumi kā Eiropas kultūru radošās domas un izteiksmes līdzeklis.
Tomēr ir vēl kāda nianse, kas šo jautājumu mazliet sarežģī, – ne visas Eiropas Komisijas dalībvalstis ir ratificējušas grozījumus. Piemēram, Vācija 2022. gadā parakstīja pārskatīto Eiropas Padomes Konvenciju par kino kopražojumiem, taču nav ratificējusi to, savukārt Francija nav ne parakstījusi, ne apstiprinājusi pārskatīto starptautiskā līguma versiju[2]. Tas nozīmē, ka sadarbības gadījumā ar šīm valstīm slieksnis paliek nemainīgs – 10% līdzfinansējuma trīspusējas (un vairāk) kopprodukcijas gadījumā, 20% – divpusējā kopražojumā. Turklāt, kā norāda arī Nacionālā Kino centra starptautisku kopražojuma filmu atbalsta konkursa nolikums, filmas galvenajam producentam jāspēj apliecināt ne mazāk kā 50% finansējuma pieejamība savā valstī plānotajai filmas budžeta daļai; tātad producentam, iesniedzot projektu, jāapliecina, ka filmas projektā tiks ieguldīts vismaz 50% pašfinansējuma.
Ja procentus pārvērš skaitļos, situācija iegūst pavisam citas aprises. Ņemot vērā, ka Eiropas filmu budžeti ir atkarīgi no tirgus, lielākās valstīs tie sasniedz vidēji 2,1 miljonu eiro apmēru, savukārt mazākās industrijās – ap vienu miljonu.[3] Tas nozīmē, ka vidēji pieprasītais finansējums sasniedz 100–200 tūkstošu slieksni, no kā vēl puse producentam jāfinansē pašam. “Iepriekš noteiktos 20% no budžeta mēs nemaz nevarējām atļauties – atrast līdzfinansējumu projektam, kura budžets ir, piemēram, 5–6 miljoni, nav iespējams,” situāciju skaidro producents Gints Grūbe (Mistrus Media).
Protams, arī starp 100 un 200 tūkstošiem ir ievērojama atšķirība, ņemot vērā, ka vienīgais Latvijā pieejamais finansējums šādiem projektiem ir jau minētais NKC konkurss, kas norisinās vienu reizi gadā un pēdējos divos gados uzrāda stabilu kopējo konkursa budžetu – 400 tūkstošus eiro. Turklāt konkursā uz finansējumu pretendē gan spēlfilmu, gan arī dokumentālo filmu un animācijas projekti, tādējādi konkurenci padarot daudz saspīlētāku. Pēdējo divu gadu NKC konkursa bilance ir sekojoša – atbalstīti vidēji 6–7 projekti, vislielākais finansējums piešķirts Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kopražojuma spēlfilmai Mūsu Ērika (100 tūkstoši eiro, 2024. gada konkurss), vismazākais: dokumentālajai filmai Klusējošie ūdeņi (Lietuvas, Vācijas, Latvijas kopražojums) – 28 380 eiro. Divu gadu laikā atbalstīts tikai viens animācijas filmu projekts Babū naksnīgajā pilsētā (Čehijas, Slovākijas, Latvijas un Portugāles kopražojums), kas saņēmis finansējumu 80 tūkstošu apmērā (2025. gada konkurss).
Situācija mazākuma kopražojumu kontekstā nav dramatiska – nauda ir, konkurence ir mainīga. Tas, kas līdz šim bijis nemainīgs, ir konkursa pieteikuma laiks un biežums – vienu reizi gadā, marta-aprīļa mijā. “Lietuvā un Igaunijā konkursi ir divas reizes gadā, un tas, protams, ir ērtāk, jo tad var vairāk sagatavoties. Ir ļoti labi, ka Kino centram šī kopražojumu programma ir, tomēr piedāvājumi sadarboties nāk daudz biežāk, nekā reizi gadā, un tad tie sastrēgst uz to vienu pieteikuma reizi,” saka producents Uldis Cekulis (VFS Films). Arī jaunās paaudzes producente Gunda Bergmane (BergHein Production) uzsver, ka konkurss, pat ja sadalītu šābrīža budžetu, būtu nepieciešams biežāk nekā vienu reizi gadā. “Gaidīt veselu gadu, kamēr atkal varēsi pieteikties, ir ļoti ilgs laiks. Katrai filmai finansēšanas cikls ir atšķirīgs, tas balstās arī uz sarunām un interesi Berlīnē un Kannās, bet tad mūsu konkursa pieteikumu termiņš ir jau garām.”
Respektējot producentu ierosinājumus un staptautisko finansējuma konkursu struktūru, Nacionālais Kino centrs ir sagatavojis izmaiņas minoritāro kopražojumu atbalsta konkursa norisē, un 2026. gadā pieteikumi konkursam tiks pieņemti divos termiņos – pavasarī un rudenī.
Tomēr, atrisinot vienu problēmu ar termiņiem, akūtāka kļūst otra – finansējuma apjoms kopumā. “Droši vien ir pamats apgalvojumam, ka divi konkursi gadā ļautu mums būt daudz fleksiblākiem un piedalīties kopražojumos, kuros naudu vajag, teiksim, nevis gada vidū, bet vēlāk – gada beigās. Vienlaikus man ir neliela baža, ka naudas apjoms, kas šobrīd pieejams mazākuma kopražojumu projektiem, netiks palielināts, bet vienkārši sadalīts, kamēr projektu jau nepaliks mazāk. Līdz ar to piešķirtās summas varētu samazināties,” šaubas pauž producents Guntis Trekteris (EGO Media).
Ņemot vērā, ka tuvākajā laikā budžeta palielinājums mazākuma kopražojumiem nav plānots, jādomā, kā rīkoties apstākļos, kādi tie ir. Šajā jautājumā ir viena ārkārtīgi būtiska detaļa, kas procesu un tālāku virzību nākotnē padarītu pārskatāmu un varbūt pat plānojamu, – kultūrpolitikā bāzēta stratēģija. Gints Grūbe par labāko piemēru mazākuma kopražojumu tirgū min Luksemburgu. Pavisam nesen, Berlīnes kinofestivālā, tika izrādītas trīs minoritārā kopražojuma filmas no Luksemburgas, festivālu apmeklēja arī valsts premjerministrs un Kultūras ministrs, ar mērķi “atbalstīt Luksemburgas audiovizuālo jaunradi un stiprināt nozares starptautisko atpazīstamību”. Gints Grūbe vērtē: “Ļoti maza valsts ar samērā lielu un stabilu finansējumu, bet viņi mērķtiecīgi strādā ar lielajiem vārdiem, viņiem katru gadu ir 3–4 līdzfinansētas filmas Kannās, un tā ir viņu stratēģija, kādus režisorus un kādas filmas viņi atbalsta. Tas, ko es redzu kā labu stratēģiju no NKC puses, ir tas, ka Kino centrs veicina mūsu nonākšanu lielākajos Eiropas tirgos, kur projektus prezentē, meklē partnerus, attīsta. Šī sadaļa strādā diezgan labi. Bet otrs līmenis minoritāro kopražojumu kontekstā ir tas, kādas filmas tad mēs atbalstām, tur es gribētu redzēt precīzāku stratēģiju. Tāpēc minēju Luksemburgas piemēru. Ir kaut kādi nerakstīti kritēriji autoriem vai atsevišķām kompānijām, kuras piesaka savus projektus; reizēm ir iespējams prognozēt, ka ar kādu konkrētu filmu iespējams nonākt lielā festivālā. No mazas valsts perspektīvas tā ir iespēja nonākt plašākos ūdeņos.
Tie tavi divi burti “LV”, kas filmai pielikti festivāla programmā, producentu pasaulē kaut ko nozīmē.
Es vienmēr paskatos uz šo burtu salikumu zem filmas nosaukuma,” atzīmē Grūbe.
NKC konkursa rezultātos diezgan skaidri iezīmējas viena būtiska parādība – vairums projektu tiek kopproducēti ar Lietuvu un Igauniju, katrā konkursā vidēji vismaz puse no piešķirtā finansējuma nonāk pie kaimiņvalstu filmu projektiem, kuros mēs darbojamies kā minoritārie kopproducenti. Tas ir savā ziņā nerakstīts likums, ar kādu darbojas šādi finansēšanas mehānismi mazākuma kopražojumu filmās. “Samērā organiski kopproducē Baltija savā starpā, tā ir sadarbība – mēs atbalstām jūs, jūs atbalstāt mūs. Līdzīgi ir arī citās valstu grupās, piemēram, čehi ar poļiem, horvāti, serbi un bulgāri, franči ar beļģiem un vāciešiem. No Latvijas perspektīvas lūkojoties, mēs primāri skatāmies uz Baltijas reģionu,” skaidro Gints Grūbe. Arī Guntis Trekteris KR atzīmē, ka savstarpēja darbošanās Baltijas reģionā ir ierasta prakse: “Pēdējos gados mūsu filmas ir kopražojums ar kādu no Baltijas valstīm. Arī otrādi – igauņi, lietuvieši saņem naudu šeit Latvijā. Piemēram, Viestura Kairiša spēlfilma Uļa ir visu Baltijas valstu kopražojuma projekts, un varu teikt – ļoti dabisks kopražojums. Mēs esam cits citam tuvu, ceļošana nav dārga, varam izmantot cits cita servisu, organiski integrēt projektos radošos cilvēkus.”
Sadarbības nosacījumus veido arī ekonomiskie apstākļi – jo lielāks tirgus, jo lielāki filmu budžeti; jo lielāks budžets, jo grūtāk finansējams; jo grūtāk finansējams, jo sarežģītāk sadarboties. Līdz ar to šķiet tikai loģiski, ka sadarbība ar lielākām valstīm un apjomīgākiem projektiem pagaidām notiek retāk. “Mums mazliet palīdz Eiropas lielie fondi, kas savos nosacījumos aicina lielās metropoles kopražot ar mazākām valstīm. Noteikti arī Straume ir ļoti palīdzējusi iznest Latvijas vārdu pasaulē un atvērt durvis arī citiem nozares profesionāļiem,” atzīmē Gunda Bergmane. Piemēram, filmas Straume panākumi 2025. gadā padarīja šo Latvijas filmu par populārāko Francijas starptautisko kopražojumu un patiešām stimulēja pat ekskluzīvus nosacījumus Latvijas sadarbības ceļā ar Franciju – parakstīšanai ir sagatavots starptautisks līgums starp Latviju un Franciju par turpmākiem kopražojumiem filmu nozarē.
Kā sasniegt skatītāju
Tomēr situācija kopumā vedina domāt par vēl diviem aspektiem: 1) mazākuma kopražojumu pārdošanas stratēģiju savā valstī; 2) auditorijas atvērtību un ieinteresētību par tiem kaut ko arī zināt. Kā norāda arī Petrs Ščepaniks savā pētījumā, mazākuma kopražojuma valstī šādas filmas ceļš pie skatītāja ir samērā sarežģīts. Nacionālajā tirgū tām klājas grūti, jo vietējā auditorija nespēj uztvert vietējās studijas specifisko ieguldījumu (t. i., mākslinieka darbu, skaņas apstrādi, utt.) un asociēt to ar lokālo mērogu, ja vien šis ieguldījums nav acīmredzams – pazīstamu aktieru piedalīšanās vai zināmas filmēšanas vietas.[4] Turklāt nereti šo filmu stāsts tikai daļēji vai epizodiski var tikt asociēts ar konkrētās valsts kultūras pieredzi. “Tā noteikti ir problēma, īpaši Baltijas valstīs. Vienā vai otrā valstī būs grūti popularizēt projektu tā, lai skatītājs atsauktos aicinājumam,” filmu pārdošanas pieredzi raksturo Gunda Bergmane.
Latvijas kinoteātru skatītāju paradumi 2025. gadā statistiski uzrāda, ka Eiropas kino skatīts divas reizes retāk nekā lokālās filmas, savukārt „citu valstu” kino piedāvājumam klājies vēl sūrāk – kopumā 63 747 pārdoto biļešu. Turklāt filmas, kas tiek asociētas ar šīm divām lielajām filmu grupām, visbiežāk ir izturējušas noteikta veida pārbaudi, proti, lielākoties tās nonāk Latvijas kinoteātros jau pēc starptautiskiem panākumiem kinofestivālos. “Mūsdienās tikt lielā A-klases festivālā ir ļoti grūti, konkurence ir milzīga. Arī pandēmijas sastrēgums joprojām nav izkliedēts, festivāli saņem divas reizes vairāk filmu nekā pirms gadiem trim un pieteikumu skaits iet tikai uz augšu. Ja tu pie šādas konkurences tiec ar filmu labā festivālā, tas ir sasniegums,” saka Uldis Cekulis. Bet, ņemot vērā statistiku, starptautiska ievērība un balvas kinofestivālos latviešu skatītājam ir gluži sveša un nerelevanta.
“Es domāju, tas ir jautājums, cik vispār mūsu tirgus ir atvērts Eiropas kino izplatīšanai, cik mūsu skatītājs ir atvērts un izglītots to skatīties. Tas neattiecas tikai uz mazākuma kopražojuma filmām –
katrai Kannās vai Berlīnē godalgotai filmai ir ļoti ērkšķains ceļš pie Latvijas skatītāja,”
situāciju raksturo arī producents Gints Grūbe. Lai gan visi Kino Rakstu uzrunātie producenti atzīst, ka mazākuma kopražojuma filmu izplatīšana lokāli ir problemātiska, vienlaikus tie atzīmē – filmas pie vietējiem skatītājiem nonāk citos veidos, proti, ar straumēšanas platformu, televīzijas un Riga IFF gādību. “Ir diezgan grūti šīs filmas pārdot mazākuma kopražojuma valstu kinoteātros, tās veiksmīgāk nonāk televīzijā vai straumēšanas platformās. Tas arī ir nozīmīgs tirgus,” saka Guntis Trekteris.
“Mēs ļoti labi izplatām mazākuma kopražojumu filmas festivālos, un tā ir sava veida mārketinga platforma, jo šīs filmas arī lielākoties sāk savu ceļu tieši festivālos. Piemēram, Solomamma pasaules pirmizrādi piedzīvoja Lokarno kinofestivālā un tai atrast skatītājus festivālos, piemēram, Riga IFF, nav nekādu problēmu – zāle ir pilna. Bet pēc tam, kad sākas parastā izplatīšanas ikdiena kinoteātros, tas jau ir grūti. Un tā ir ar visām Eiropas filmām. Kopumā summējot, filmas auditoriju sasniedz, bet problēma ir Eiropas kino pozicionējumā, lai cik tas paradoksāli būtu. Ja mēs neejam skatīties svaigāko Eiropas kino, mēs vēl mazāk iesim skatīties jaunāko igauņu filmu, pat ja tā uzrāda neiedomājamus panākumus kaimiņvalstī. Es domāju, tas ir nākotnes promocijas darbs – saprast, ka tie ir arī mūsu stāsti,” situāciju precīzi raksturo Grūbe.
Ne tikai komponists
No ražošanas viedokļa mazākuma kopražojumu stāsti sākas ar mūsu pašu cilvēkiem – kinoprofesionāļiem, kas apjomīgos ārvalstu projektos dod savu artavu kādā no pozīcijām. “Mums mazākuma kopražojumi ir ļoti palīdzējuši iekļūt stāstos, kurus mēs, iespējams, paši nemaz nevarētu pacelt. Lielā daļā minoritāro kopprodukciju mēs esam piedalījušies kā skaņas vai attēla apstrādes speciālisti, bet
man ir liels prieks, ka piecās filmās mēs esam piedalījušies ar operatora darbu, kas ir ļoti svarīgi, jo operators veido filmu.
Man ir prieks uz Latviju atvest ārvalstu kinoprofesionāļus, kuriem ir ko teikt. Un, ja viņi grib mūs paņemt savā pulkā, tas ir brīnišķīgi – ieguvums komandai, kas pēc tam turpina veidot Latvijas stāstus, ir nenovērtējams. Tā ir tāda skola, kuru ne par kādu naudu nenopirksi,” atzīmē Uldis Cekulis. Studijas VFS Films pieredze uzrāda būtisku mazākuma kopražojumu sadarbības specifiku – radošās pozīcijas, kuras nodrošina mazākuma kopražošanas partneris (šajā gadījumā – Latvijas producenta kompānija), ir stipri atkarīgas no tā, kurā filmas veidošanas fāzē tiek uzsākta sadarbība. “Svarīgi, kurā brīdī jūs sākat sarunas par kopdarbību. Ja tas ir agrīnā fāzē, tu vari filmā iekļaut būtiskas radošās pozīcijas, bet ir kopražojumi, kuros mēs sākam piedalīties pēcapstrādes fāzē. Tad tas var būt arī komponists, pēcapstrādes speciālists,” skaidro Guntis Trekteris.
Šajā aspektā kino industrijas pārstāvji saskaras ar juridisku problēmu – LR Filmu likuma 3. panta 1. punktu: “Par Latvijas filmu uzskatāma filma, kuru producē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā Nacionālajā kino centrā reģistrēts Latvijas filmu producents un kurā veidotāju galvenajā radošajā komandā vismaz viens loceklis (režisors, scenārija autors, komponists, filmas mākslinieks, animācijas mākslinieks, operators) ir Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis, vai persona, kura saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā.” Būtībā šī panta saturs attiecībā uz reālo nozares situāciju ir problemātisks, jo neparedz virkni radošo pozīciju, kuras potenciāli mēs kā mazākuma kopražotāji varētu piedāvāt saviem partneriem – piemēram, grima mākslinieks, montāžas režisors, kostīmu mākslinieks, skaņu režisors, utt. Attiecībā uz mazākuma kopražojuma filmām šis aspekts ir ārkārtīgi būtisks, jo lielākoties šādā sadarbības modelī mazākuma kopražotājam piedāvā aizpildīt “mazāk vadošas” radošās pozīcijas, bet tās likumā nav atrunātas, un tas neļauj galarezultātu uzskatīt par Latvijas filmu. Ja projekta vairākuma kopražotāji no savas puses aizpilda vadošās pozīcija (piemēram, režisora, scenārista, operatora un filmu mākslinieka vietu), tad mums, lai iekļautos likumā noteiktajā kārtībā, paliek diezgan šaura izvēle – komponists vai animācijas mākslinieks.
Situācija ar filmu likumu nav nekāds jaunums kino industrijā, Latvijas Kinoproducentu asociācija ir jau iepriekš runājusi par nepieciešamību to pārskatīt un papildināt, izstrādājusi arī ieteikumus. Kā norāda Nacionālais Kino centrs, pavisam drīz šis jautājums tiks aktualizēts. “Esam uzklausījuši nozares pārstāvju priekšlikumus un iekļāvuši tos plānotajos grozījumos. Marta nogalē likumprojekts Grozījumi Filmu likumā tiks iesniegts Ministru kabinetā un tiks uzsākta grozījumu sabiedriskā apspriešana,” situāciju komentē Inga Blese (NKC).
Iespējams, šī raksta tēma jaunu aktualitāti iegūs, kad Filmu likums būs piedzīvojis pozitīvas pārmaiņas, taču līdz tam varam cerēt, ka kino veidotāji turpinās darbu pie filmām, skatītāji atsauksies aicinājumam apmeklēt kinoteātrus un Latvijas vārds festivālu programmās parādīsies arvien biežāk.
