Februāra rosīgo kinodzīvi Latvijā pēkšņi pārsteidza pērkons no skaidrām debesīm – uzņēmums „Forum Cinemas” paziņoja, ka izņem no kinoteātra „Kino Citadele” repertuāra divas Latvijas filmas – Andreja Ēķa komēdiju „Klases salidojums” un Latvijas / Igaunijas kopražojuma ģimenes filmu „Lote un pazudušie pūķi”. Tas nozīmē, ka arī līdz Latvijai nonākusi cīņa, kas jau dažus gadus risinās citur pasaulē, – tāpat kā pirms gadiem sešdesmit, kad neviens nebija drošs, vai kinoteātri izdzīvos cīņā ar jaunizgudroto televīziju, šobrīd digitālā revolūcija saasinājusi konkurenci starp kinoteātriem un interneta tiešsaistes platformām.
Tieši ar šādu argumentāciju kinoteātris skaidro savu lēmumu – SIA Forum Cinemas direktors Normunds Labrencis atsaucas uz „labi zināmu industrijas darbības modeli”, kas paredz filmu izrādīšanu vispirms tikai kinoteātros, „tā sauktais kinoteātru izrādīšanas ekskluzivitātes logs”. Tāpēc uzņēmums sadarbojoties tikai ar tādiem filmu veidotājiem un izplatītājiem, kas „piedāvā savas filmas primāri izrādīšanai kinoteātros”. Un – „gadījumos, kad filmu veidotāju stratēģija nesaskan ar mūsu vadlīnijām – filma ekskluzīvi tiek izrādīta citās platformās –, mēs atsakāmies no šādu filmu iekļaušanas repertuārā”.
Šajā gadījumā runa ir par filmas paralēlu vai pat apsteidzošu izrādīšanu uzņēmuma Lattelecom izveidotajā lietotnē Shortcut – animācijas filmai Lote un pazudušie pūķi bija plānots pasaulē jau pazīstamais un arī Latvijā vienreiz izmēģinātais modelis „day-and-date”, kad filma vienā un tajā pašā dienā (Lotes gadījumā – 22. februārī) startē gan kinoteātru repertuārā, gan interneta VoD (video on demand) platformā.
Savukārt Andreja Ēķa filmas Klases salidojums veidotāji bija izgudrojuši daudz izaicinošāku variantu – desmit dienas pirms plānotās kinoteātru pirmizrādes filma bija pieejama platformā Shortcut, bet kopš 14. februāra – tikai kinoteātros (paredzot, ka pēc kinoteātru izplatīšanas beigām filma atgriezīsies platformā Shortcut). Lattelecom Helio izklaides pakalpojumu daļas direktore Inga Alika-Stroda komentē – pēc uzņēmuma rīcībā esošās informācijas, šis bijis pirmais tāds gadījums Eiropā, ka filma īsu periodu pirms kinoteātra parādās tiešsaistes platformā, lai gan šādu modeli daudzi nozares kolēģi dažādās valstīs esot vēlējušies izmēģināt un tagad interesējoties, kādi ir rezultāti.
Izplatīšanas logi brūk
Jebkurā gadījumā – tāda vai citāda producentu sadarbība ar interneta tiešsaistes platformām nozīmē atkāpšanos no gadiem piekoptās industrijas darbības shēmas, uz kuru atsaucas Forum Cinemas vadītājs, – tā sauktie „izplatīšanas logi / distribution windows”, kas paredz konkrētus un, galvenais, hronoloģiski secīgus periodus, kādos filmu drīkst izrādīt vispirms kinoteātrī, pēc tam televīzijā, VoD platformā un / vai DVD formātā. Eiropas kino lielvalstīs tādi izplatīšanas logi ir pat nostiprināti likumdošanā – Vācijā šis periods, kad filmu drīkst izplatīt tikai kinoteātros un nekādā citā formātā, nesen samazināts līdz 120 dienām, kas ir apmēram tie paši četri mēneši, kā Lielbritānijā noteiktās 16 nedēļas. Visstingrākais regulējums noteikts Francijā, kur tikai nupat, 2019. gada janvārī, no desmit mēnešiem uz sešiem samazināts termiņš, pēc kura kinoteātrī pirmizrādītas filmas drīkst parādīties maksas TV servisos, bet nonākšana platformās Netflix vai Amazon Prime Video tagad iespējama tikai pēc 15-17 mēnešiem agrāko trīs gadu vietā.
Taču jau pirms gandrīz desmit gadiem tajā pašā Lielbritānijā sacēlās milzīgs skandāls, kad Disneja studija paziņoja, ka Tima Bērtona filma Alise Brīnumzemē / Alice in Wonderland (2010) tiks izdota DVD formātā tikai 12 (nevis 17) nedēļas pēc pirmizrādes, - kinoteātri mēģināja Bērtona filmu boikotēt, tomēr Disneja studija izrādījās pārāk nopietns pretinieks.
Tiesa, tolaik vēl nebija runa par pieejamību internetā, jo straumēšanas serviss vēl nebija tik attīstīts, tomēr pēc būtības tas ir tas pats – skatītājam dota iespēja filmu skatīties mājās, nevis kinoteātrī. Tolaik Disneja studija argumentēja šo soli arī ar cīņu pret pirātismu – jo ātrāk skatītājiem piedāvā legālu iespēju redzēt filmu mobilā formātā, jo mazāks pieprasījums pēc nelegālām kopijām.
Izplatīšanas logu sistēma tika iedibināta kinoteātru aizsardzībai 80. gadu sākumā, kad arvien vieglāk pieejamo un mājās lietojamo videokasešu tirgus pirmoreiz satricināja kinoteātra kā vienīgā ekrāna pozīcijas.
Kinoskatītājs pamazām sāka saprast, ka kinoteātris nav vienīgā vieta, kur vispār var skatīties filmas, un vēl jo vairāk viņš to saprot mūsdienās, kad sadzīvē lietojamo dažāda izmēra ekrānu skaits ir pieaudzis vairākkārt, turklāt dažus no šiem ekrāniem patērētājs ikdienā nēsā līdzi un var lietot jebkurā laikā un vietā. Ir tikai loģiski, ka satura piedāvājums seko pieprasījumam un dažādas interneta platformas grib skatītājam šajos ekrānos piedāvāt arī filmas, turklāt pēc iespējas jaunākas.
Tik dažādas vēlēšanās
Tātad šajā dažādo interešu mezglā iesaistītas un vienlīdz svarīgas ir pat četras puses. Pirmkārt, kinoteātri, jo īpaši lielās kinoteātru ķēdes, kas labprāt saglabātu ekskluzīvas tiesības uz jaunu filmu izrādīšanu un neteiktu skatītājiem, ka filma ir vai būs pieejama arī citos ekrānos, jo tas ir viņu bizness – lielākos kases ieņēmumus filma savāc tieši pirmajās izrādīšanas nedēļās, kad arī mārketinga burbulis ir vislielākais, un kinoteātris par saviem demonstrētāja pakalpojumiem patur apmēram pusi no tiem (atkarībā no līguma ar producentu). Tiktāl tas ir arī filmas producenta bizness, jo kinobiļešu ienestā nauda ir nopietnākais segments filmas iespējamo ieņēmumu kopējā summā, turklāt lielos kinoteātros biļetes ir dārgākas, attiecīgi ieņēmumu vairāk. Jāpiebilst, ka arī kinoindustrijas statistikā viens no svarīgākajiem filmas rādītājiem (pagaidām?) ir tieši kinoteātru biļešu ieņēmumi – box office, kur netiek ierēķināti straumēšanas platformu ieņēmumi, licences maksas utt.
Tomēr filmas producentam būtisks rādītājs ir arī filmas kopējais skatītāju skaits – galu galā ir tikai normāli, ja filmas veidotāji grib savu darbu parādīt pēc iespējas plašākai auditorijai. Tāpēc producents saprot, ka potenciālie skatītāji ir atrodami arī ārpus kinoteātriem, un viņu šajos nodomos atbalsta arī statistika, kas liecina, ka kinoteātru un VoD platformu auditorijas gandrīz nepārklājas.
Īpaši tas attiecināms uz Latviju, kur kinoteātru tīkls un lielo ekrānu pieejamība ne tuvu nav saucama par ideālu pat Rīgas robežās, kur nu vēl reģionālā mērogā – Nacionālā Kino centra apkopotie dati liecina, ka Latvijā 2018. gadā pavisam bija tikai 27 kinoizrādīšanas vietas ar 66 ekrāniem (Lietuvā 84 ekrāni, Igaunijā – 104). Lattelecom izklaides platformas Helio dati liecina, ka apmēram 70% no skatītājiem, kuri filmas pirmizrādi noskatās Shortcut Premiere, dzīvo ārpus Rīgas, arī divas trešdaļas Klases salidojuma skatītāju bijuši no Latvijas reģioniem.
Turklāt ne tikai ģeogrāfiski iemesli liek skatītājiem izvēlēties straumēšanas platformu – arī vairākām sociālajām grupām (senioriem, mazu bērnu vecākiem, lielām ģimenēm, cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem utt.) kinoteātris nav pats ērtākais filmas skatīšanās veids un bieži ir vienkārši nepieejams. Vai varbūt, piemēram, kādam krīt uz nerviem lielo popkorna fabriku tendence kinoskatīšanos nostumt trešajā vietā aiz ēšanas un dzeršanas, turklāt visus tos ēdienus un dzērienus bezkaunīgi tirgot apmēram divreiz dārgāk, nekā lielveikalā stāvu zemāk…
Trešā iesaistītā puse tātad ir skatītājs, kurš 21. gadsimtā ļoti augstu vērtē savu laiku un tehnoloģiju attīstību – nevar neko daudz pārmest, ja viņš konkrētu filmu grib noskatīties sev ērtā laikā un vietā,
nevarēdams savu vētraino dzīvi pielāgot kinoteātra akmenī iekaltajam seansu plānam (cīņā ar „tikai vienreiz pieejamo” televīzijas programmu skatītājs jau acīmredzot ir uzvarējis).
Var saprast, ka kinoteātri šajā situācijā jūtas daudz apdraudētāki, nekā pirms gadiem trīsdesmit, kad skatītājs savu VHS kaseti tomēr varēja izmantot tikai mājās, nevis jebkur – darbā, skolā, ceļojumā, rindā pie ārsta vai sastrēgumā uz tilta –; šo tehnisko iespēju dēļ jaunākām paaudzēm droši vien modelis „filmas skatās kinoteātros” šķiet bezcerīgi novecojis.
Šādu attieksmi varētu mainīt, ja izglītības sistēma iemācītu jaunos patērētājus novērtēt kino kā mākslas darbu, kas domāts lielajam ekrānam, ar savām vizuālajām un kinematogrāfiskajām kvalitātēm, kas nav izbaudāmas mazos kabatas ekrānos. Tie ir argumenti, ar kuriem kinoteātru pusē nostājas lielais vairums kinokritiķu un citu nozares profesionāļu, kas negrib pieļaut, ka kinofilmas jēga tiek reducēta līdz mazās bildītēs noskaidrojamam sižetam; šo pašu iemeslu dēļ pret straumēšanas servisiem (īpaši savā politikā visai agresīvo Netflix) cīnās arī lielie starptautiskie kinofestivāli.
Ceturtais spēlētājs
Tomēr cīnīties pret civilizācijas attīstību un tehnisko progresu ir acīmredzami naiva iedoma, filmu straumēšanas platformas nu reiz ir izgudrotas un kļuvušas par nopietnu ceturto spēlētāju šajā sarežģītajā samezglojumā. Pirmoreiz šāda veida pakalpojumi tika piedāvāti skatītājiem 20. gadsimta 90. gados ASV, pirms desmit gadiem Eiropā darbojās jau vairāk nekā 650 VoD platformas, un attīstības dinamika netaisās apstāties – European Audiovisual Observatory dati liecina, ka 2018. gadā Eiropā par 70% ir pieauguši ieņēmumi no SvoD (Subscription-Video-on-Demand) platformām un par 90% pieaudzis šādu platformu abonentu skaits.
Ir skaidrs, ka arī pašu platformu veidošanās process nav apstājies – piemēram, 2019. gada beigās ASV darbību uzsāks Disneja studijas straumēšanas serviss Disney+, kas piedāvās gan animācijas klasiku (Volta Disneja filmas), gan populāro zīmolu saturu, kas pieder Disneja studijai – Marvel komiksu zīmola produktus; visu, kas saistīts ar Zvaigžņu kariem (ieskaitot jaunus seriālus); Pixar studijas filmas un seriālus, kā arī National Geographic saturu, kas tagad arī pieder Disneja studijai. Ar šo savu premium klases produktu Disneja studija vēlas būt līdzvērtīgs spēlētājs un arī konkurents platformai Netflix; ar to izskaidrojams, kāpēc ar Zvaigžņu karu un Marvel Visumu saistītās filmas un sērijas Disneja studija pamazām izņēmusi no Netflix piedāvājuma.
Vai kinoteātri mirs?
Vai šāds tiešsaistes platformu triumfa gājiens patiešām nozīmē „nāvi kinoteātriem”? Par zināmu mierinājumu kalpo tās pašas European Audiovisual Observatory provizoriskie dati par kinoteātru apmeklējumu 2018. gadā, no kuriem izriet, ka tādas vienotas lejupejošas tendences nav – kinoteātru apmeklējums ir krities 13 Eiropas valstīs, bet astoņās pieaudzis un četrās saglabājies iepriekšējā līmenī. Te jāizceļ divi salīdzinošie piemēri. Lielbritānijā 2018. gadā kinoteātru apmeklējums bijis augstākais kopš 1970. gada, ko skaidro ar plašu un daudzveidīgu filmu piedāvājumu, taču vēl 2017. gadā Lielbritānijā bija zemākais kino apmeklējums kopš 1994. gada, kam par iemeslu tobrīd piesauca Netflix un citu straumēšanas servisu uzvaras gājienu. Savukārt Vācijā 2018. gads pieredzēja 13% kritumu kinoteātru apmeklējumā, ko izskaidro gan ar lielo blokbāsteru trūkumu šī kino gada programmā, gan ar Pasaules kausu futbolā un netradicionāli garo un karsto vasaru, bet arī ar straumēšanas platformu sīvo konkurenci par skatītāja laiku.
Latvijā izmaiņas nav radikālas – kinoskatītāju skaits, salīdzinot ar 2017. gadu, ir pieaudzis par 1,9%, kinoteātru kases ieņēmumi pieauguši par 3,4%, toties Simtgades filmu iespaidā krietnu lēcienu piedzīvojusi nacionālā kino tirgus daļa – no 7,8% uz 22,1%. Skatītāju pieaugošā interese par Latvijas filmām ir viens no iemesliem, kas arī straumēšanas platformām liek meklēt un iekļaut šīs filmas savā satura piedāvājumā, un tas ir izdevīgi arī producentiem – Latvijas mazā tirgus un nepietiekamā kinoekrānu skaita dēļ daudzām nelielām Latvijas filmām, kuras nevar ilgi noturēties kinoteātru repertuāra konveijerā, straumēšanas platformas ir daudz ērtāks ceļš, kā sasniegt savu skatītāju.
Vietējais saturs uzmanības centrā
Arī platforma Shortcut tieši 2018. gadā īpašu uzmanību veltīja jaunu Latvijas filmu iekļaušanai savā piedāvājumā – drīz pēc kinoteātra pirmizrādes tiešsaistē kļuva pieejamas dokumentālās filmas Apgāztā mēness zīmē (režisors Kārlis Lesiņš, Jura Podnieka studija), Mūris (režisors Dāvis Sīmanis, studija Ego Media), Kvanta kods (režisore Santa Skutele, Jura Podnieka studija), Zāģeri (režisors Ivars Zviedris, studija Dokumentālists), Dubultā dzīve: Sekss un PSRS (režisore Ināra Kolmane, studija Deviņi). Pirms Jāņiem Shortcut pat izplatīja īpašu relīzi medijiem, vēršot uzmanību uz sešu jaunu Latvijas filmu parādīšanos platformas piedāvājumā, un šajā komplektā bija gan režisora Tālivalža Margēviča dokumentālā spēlfilma Zigfrīds Anna Meierovics, kas kinoteātros netika izrādīta, gan Simtgades spēlfilma Bille, kas kopš aprīlī piedzīvotās pirmizrādes tobrīd joprojām paralēli bija pieejama kinoteātros (arī Kino Citadele).
To gan atzīst arī SIA Forum Cinemas vadītājs Normunds Labrencis – tāds paralēlās izrādīšanas modelis esot pieļaujams, svarīgi tikai, lai kopš kinoteātra pirmizrādes būtu pagājis pietiekams laiks. Piemēram, šobrīd vienlaikus Kino Citadele repertuārā un platformā Shortcut ir atrodamas arī Oskara balvai nominētās filmas Zvaigzne ir dzimusi / A Star Is Born un Bohēmista rapsodija / Bohemian Rhapsody, kas Latvijas kinoteātros startēja attiecīgi 2018. gada oktobrī un novembrī.
Līdzsvara labad jāpiebilst, ka arī Kino Citadele šogad pirmoreiz atsaucās uz skatītāju īpašo interesi par Latvijas filmām un arī stimulēja to, visu augustu saglabājot kinoteātra repertuārā piecas filmas, uz kurām biļetes bija nopērkamas par akcijas cenu – 3 eiro.
Savukārt mobilo sakaru operators LMT uz skatītāju interesi par Latvijā radītu saturu reaģē ar lēmumu uzņemt pirmo LMT viedtelevīzijas oriģinālseriālu – janvārī LMT ziņoja, ka martā tiks filmētas pirmās desmit sērijas režisora Ulda Cipsta vadībā, scenāriju raksta Rasa Bugavičūte-Pēce un Artūrs Dīcis. Tendence, ka straumēšanas platformas ražo pašas savu oriģinālsaturu, arī citur pasaulē uzņem apgriezienus, īpaši ar to kinoindustriju kaitina jau minētais Netflix.
Pirmoreiz paralēli
Lietotnes Shortcut interesi par Latvijas filmām daļēji veicinājis arī fakts, ka tieši šajā platformā tika veiksmīgi izmēģināts Latvijā pirmais „day-and-date” precedents – 2018. gada 4. janvārī režisores Ievas Ozoliņas dokumentālā filma Dotais lielums: mana māte (studija FaFilma, producente Madara Melberga) vienā laikā, pulksten 19:00, svinēja pirmizrādi kinoteātrī Splendid Palace un kļuva pieejama Shortcut lietotājiem . Precizitātes labad jāatzīmē, ka Kino Citadele repertuārā Ievas Ozoliņas filma nebija iekļauta, un tobrīd tas bija tikai normāli – Latvijas filmu uzvaras gājiens multipleksā vēl nebija sācies.
Jāpiebilst, ka sevišķi Latvijā, kur salīdzinoši ierobežotajos nozares finansējuma apstākļos filmas budžetā mārketinga izdevumi parasti tiek reducēti līdz minimumam, producentam ir daudz izdevīgāk reducēt arī kinoteātru izplatīšanas logu un samazināt izmaksas, veidojot tikai vienu mārketinga kampaņu, kuras laikā sasniedz gan potenciālos kinoskatītājus, gan to auditoriju, kas filmu labprātāk skatīsies tiešsaistē (ja producents vispār ir aizdomājies līdz filmas ievietošanai kādā platformā). Pretējā gadījumā katra no parastajā shēmā paredzētajām stadijām (pirmizrāde kinoteātrī, pirmizrāde televīzijā, DVD iznākšana un filmas parādīšanās straumēšanas servisā) prasa savu reklāmas kampaņu un atkal jaunus izdevumus, turklāt nav viegli otro un trešo reizi pievērst publikas uzmanību vienai un tai pašai filmai.
Nav mazsvarīgi arī tas, ka piedāvājot straumēšanas platformai jauno filmu vienlaikus ar kinoteātru pirmizrādi vai drīz pēc tās, vismaz teorētiski ir iespējams vienoties par producentam interesantāku licences maksu, turklāt straumēšanas platformas mēdz arī ieguldīt nelielas summas projektos, kam saredz izplatīšanas potenciālu, vai vismaz riskē, samaksājot par demonstrēšanas tiesībām, pirms filma vēl pavisam gatava. Tiesa, to pašu dara arī kinoteātri, vismaz Forum Cinemas, kas arī finansiāli sadarbojās ar studiju Platforma Filma režisora Andreja Ēķa iepriekšējās filmās Svingeri un Blēži.
Izzūdoša kultūras tehnika
Reizi divos gados notiek Eiropas kinoteātru tīkla Europa Cinemas konference, pagaidām pēdējā tika rīkota 2017. gada novembrī, un jau tad daudzu kinoteātru īpašnieki bija krietni uztraukušies par izmaiņām pasaules kārtībā, ko rada arvien pieaugošā straumēšanas platformu konkurence. Secinājumi ir vairāki. Pirmkārt, izmisumā nav jākrīt nevienam, jo kinoskatītāju pieradumi gan mainās un tehnoloģiju attīstība tos ietekmē neatgriezeniski, tomēr joprojām auditorijas ir dažādas – ir vēl pietiekami daudz tādu cilvēku, kas filmas grib skatīties kinoteātrī, nevis telefonā, un šie cilvēki savu pieradumu vienā mirklī neatmetīs, protot novērtēt to unikālo pieredzi, ko var sniegt tikai kinoteātris (kaut vai bieži apcerēto fenomenu „kolektīvs emocionāls pārdzīvojums kinozāles tumsā”).
Vēl vairāk – Oberhauzenes īsfilmu festivāla direktors Larss Hendriks Gass uzskata, ka kinoteātriem ir jāsaņem valsts subsīdija tāpat kā operai, teātriem vai orķestriem, ir jāatbalsta gan kinoteātru kā ēku uzturēšana, gan kino izrādīšana un filmu skatīšanās kinoteātros kā izzūdoša kultūras tehnika – jo kinoteātris ir tā vienīgā vieta, kur skatītāja uzmanība ir koncentrēta tikai un vienīgi uz ekrānu un filmu, un ar to tas kardināli atšķiras no filmas skatīšanās mājas apstākļos, kur vienmēr līdzās ir arī kāds second screen (mobilais telefons, planšete, dators utt.) vai cits elements, kas novērš uzmanību.
“Koncentrēta skatīšanās” pret “izkliedētu skatīšanos” ir vissvarīgākais nošķīrums starp to, kā kino skatījās agrāk, kad to darīja galvenokārt kinoteātrī, un filmu skatīšanās praksi šodien.
Tomēr kinoteātri nedrīkst paļauties, ka viņus kāds mīlēs vienmēr – ir aktīvi jāstrādā pie savas auditorijas noturēšanas un vairošanas, apzinoties, ka kinoteātra funkcija vairs nav tikai „uzlikt un palaist filmu”, katras filmas skatīšanās ir jāpadara par notikumu ar pievienoto vērtību. Šajā ziņā gandrīz cerīgāka nākotne izskatās tieši mazajiem kinoteātriem – to savā ziņā apliecina Vācijas dati par šķietami katastrofālo 2018. kino gadu. Kopumā šajā gadā kino apmeklējums kritās par 13%, bet jānošķir, ka viszemāko kritumu piedzīvoja multipleksu kinoteātri, kas galvenokārt izrāda Holivudas franšīzes, sīkvelus, komiksu ekranizējumus un ļoti plašai publikai domātus kino produktus. Arthouse kinoteātriem apmeklētāju kritums bija ievērojami mazāks, un analītiķi to skaidro ar īpašo repertuāra politiku un pasākumiem ap filmu seansiem – tikšanās ar autoriem, lektoriji, ieguldījums kinoizglītībā, dzīvā mūzika seansa laikā utt.
Tieši mazie kinoteātri, šķiet, arī pirmie ir sapratuši, ka nevajag tērēt enerģiju, karojot pret straumēšanas platformām, kuras vairs nav iespējams ignorēt, konstruktīvāk ir apseglot tehnikas progresu un izmantot to savā labā. Piemēram, diezgan populāra prakse Eiropā ir, ka kinoteātris izveido pats savu nelielu VoD platformu un, piemēram, izsludina kādu „nedēļas filmu”, kuru tad vienlaikus var redzēt gan uz lielā ekrāna kinoteātrī, gan kinoteātra straumēšanas servisā – kaut vai nakts vidū, ja skatītājs tā grib. Šie kinoteātri ir pārliecināti, ka tādā veidā skatītāju skaits tikai vairojas – pirmkārt, arī viņu pašu pieredze apliecina, ka auditorijas praktiski nepārklājas; otrkārt, mazā ekrāna skatītāji bieži ir vispār aktīvāki digitālajā vidē un sociālajos tīklos, tāpēc gadījumā, ja filma viņiem patikusi, tie kalpo par papildu reklāmas spēku, vairojot viedokļu apmaiņu un komunikāciju sociālajā vidē, kuras rezultātā daudz vairāk cilvēku uzzina par filmu un varbūt aiziet arī uz kinoteātri.
Konteksta iespēja
Straumēšanas platformu iespējas kā vienu no savas darbības virzieniem šobrīd Eiropā attīsta arī kinofestivāli. Piemēram, Roterdamas Starptautiskais kino festivāls savu straumēšanas platformu Unleashed startēja pirms gada – 2018. gada janvārī –, tur vienas filmas noskatīšanās maksā 4 eiro un šis pay-per-view (TVOD) modelis ir pieejams visā pasaulē. Portāla pārstāvji uzsver, ka platformā šobrīd iespējams noskatīties ap 400 filmu un tās veido kontekstu atlasītajiem darbiem, kurus Roterdamas festivāls izrādījis pēdējo gadu laikā. Dažiem režisoriem te var atrast pat gandrīz pilnas filmogrāfijas, un tas kļuvis iespējams tāpēc, ka lielu atsaucību izrādījušas lielās arthouse izplatīšanas kompānijas (FiGa Films, The Match Factory, Films du Losange, New Europe Film Sales, Fortissimo Films).
Nupat februārī par savas straumēšanas platformas izveidi paziņojis arī Lokarno starptautiskais kinofestivāls, piedāvājot 27 dienu laikā – no 14. februāra līdz 13. martam – par brīvu noskatīties 27 īsfilmas no festivāla īsfilmu konkursa programmas. Šādu modeli ir piekopis arī Oberhauzenes īsfilmu festivāls, un pamatojums visiem ir viens: palielināt kino pieejamību.
Roterdamas festivāla piemērs ar režisoru filmogrāfijām atgādina par vēl kādu kinoteātriem grūti pieejamu bonusu, ko lieliski var nodrošināt straumēšanas platforma, – iedot katrai filmai kontekstu un skatītājam papildu iespējas novērtēt arī visu kosmosu, kas saistīts ar vienu filmu. Piemēram, platformā Shortcut šobrīd pieejama ne tikai jaunākā filma par suņumeiteni Loti, bet arī pirmās divas – Lote no Izgudrotāju ciema (2006) un Lote un Mēness akmens noslēpums (2011), kuras skatītājs vairs neatradīs kinoteātros, bet jaunās filmas kontekstā labprāt atcerētos vai iepazītu no jauna. Loģisks secinājums – straumēšanas platformu skatītāju skaits aug arī uz veco filmu rēķina, nevis tikai tāpēc, ka visi tur skatītos jaunās filmas par spīti kinoteātriem.
Un, lai vēl kliedētu iespaidu par to, ka straumēšanas platformas tikai brutāli atņem saturu kinoteātriem, ir jāpiebilst, ka apmēram 60 procentiem VoD satura šī arī ir vienīgā vieta, kur tas pieejams, – tie ir dažādi seriāli, izklaides šovi, dokumentālās filmas, raidījumi un cita produkcija, kas kinoteātros nekad neparādās un bieži pat ražota tieši VoD platformai.
Bez receptēm
Secinājums, pie kura nonāk katrs, kas iedziļinās kinoindustrijas dažādo revolūciju apstākļos, - gatavas receptes un vienīgā pareizā ceļa nav. Straumēšanas platformu attīstība notiek tik strauji, ka ar šo spēku vairs nevar nerēķināties, tomēr labākais veids, kā to izmantot, ir jāatrod katram pašam. Pārsātināta kinotirgus situācijā katras atsevišķas filmas liktenis arvien vairāk ir atkarīgs no producenta radošā gara un prasmes noteikt savas filmas īsto auditoriju, arī filmas mārketinga kampaņu un izplatīšanas stratēģiju būvējot tur, kur šī auditorija ir sasniedzama.
Vienkārši sakot – atkarībā no tā, vai tavā filmā ir runa par apelsīniem vai traktoriem, tev jāuzrunā vai nu tie, kam garšo apelsīni, vai tie, kam patīk braukt ar traktoru, un mūsdienu fragmentētajā pasaulē šie pilnīgi atšķirīgie cilvēki noteikti neatrodas vienā vietā.
Mērķis, protams, joprojām ir visiem viens – dabūt savai filmai vislielāko iespējamo skatītāju skaitu –, bet ceļi uz šo mērķi katras atsevišķas filmas gadījumā var būt pavisam citi un atšķirīgi. Un ļoti vēlams būtu, lai azartiskajā iesaistīto pušu skrējienā pēc skatītāja tomēr galu galā “visi paliktu dzīvi” – gan kinoteātri, gan citas platformas, gan kinoražotāji, gan skatītāji, gan arī kino pats.
