„Ja aizbraucot spēj saglābt savu godu un balsi, tad ir jābrauc,” teica kinokritiķis Antons Doļins un pameta Putina Krieviju, atstājot arī žurnāla "Искусство кино" galvenā redaktora amatu. Jo „impēriskums 21. gadsimtā man šķiet kaut kas ļoti arhaisks un ārkārtīgi bīstams, nekā bīstamāka nav”. Šobrīd Doļins ir Latvijā, varbūt uz palikšanu, un sarunā ar dramaturgu Ivo Briedi atgādina, ka morālei un ētikai hibrīdformu nav, tāpēc pēdējo 20 gadu kinematogrāfijas svarīgākais sasniegums ir atgriešanās pie ētiskajiem jautājumiem.
Ivo Briedis: - Sekojot notiekošajam ne tikai Ukrainā, bet arī Krievijā, grūti noticēt, ka tā ir realitāte.
Antons Doļins: - Jā, es domāju, visiem ir grūti noticēt, turklāt varbūt arī pašam Putinam, jo viņam acīmredzami prātā ir bijusi cita ainiņa nekā tā, kas notiek pa īstam.
Jūs tā domājat?
Gandrīz esmu pārliecināts. Viss norāda uz to, ka viņi plānoja sagrābt Ukrainu dienā vai divās, un tas ne tikai nenotika, viņam vēl karš beigsies ar zaudējumu. Cits jautājums ir, kā šis zaudējums tiks noformēts. Ir tūkstošiem dažādu veidu, kas ļautu Krievijai nepazaudēt seju un, ņemot vērā, ka Krievijai ir kodolieroči, uz kaut kādu kompromisu ar šo valsti arī var iziet. Tomēr jebkurā gadījumā tas nebūs tas, ko Putins gaidīja un plānoja.
Nedomājat, ka Putina Krievija piedzīvos pilnīgu krahu? Tomēr būs vajadzīgs kāds kompromiss?
Ļoti ceru, ka tas būs sistēmas krahs un Krievijas, kādu mēs to pazīstam šodien, vairs nebūs. Varbūt nevajag teikt, ka es ceru, jo saviem tautiešiem un līdzpilsoņiem nenovēlu gaidāmās drāmas un katastrofas. Tomēr tas, kas šobrīd notiek, ir vienlaicīgi ekonomiskais sabrukums visam tam, kas 30 gados bija sasniegts, un absolūtas beigas tam, ko var nosaukt par īpašo Putina demokrātijas paveidu. Jo nebija jau tikai fasāde, atsevišķos sektoros vārda un arī radošā brīvība tiešām tika pieļauta. Pavisam nesen, 2014. gadā, bija iespējama situācija, kad tāda atklāti opozicionāra filma kā Leviatāns tika veidota par valsts naudu. Tāpēc nav pareizi teikt, ka dzīvojām staļinlaiku Padomju Savienībai līdzīgā Krievijā. Kaut kādā līmenī represijas bija ļoti nežēlīgas, citā tās bija tuvas nullei, taču tagad šī nulle milzu tempos tuvinās maksimālajam. Šādā izpratnē Krievija jau ir sabrukusi, un ilūzijas par Krieviju kā valsti, kurā varbūt nebija visu brīvību, tomēr iespējas pastāvēja, ir izplēnējušas. Represijas varbūt vēl nav maksimāli uzskrūvētas, tad būtu jārunā par nāvessodu, kas vēl nav ieviests, taču moratoriju var atcelt ar vienu rokas mājienu.
Tātad runa nav par to, ka ļaunais NATO uzbruks Krievijai un tā sadalīsies, bet par to, ka
Putins pats ir izdarījis visu, lai tās Krievijas vairs nebūtu. Tās jau nav.
Tāpēc izlēmāt to atstāt.
Pirmkārt esmu cilvēks, kas dzimis 1976. gadā, tāpēc arī mani paguva satraumēt populārais priekšstats par emigrāciju kā kaut ko neatgriezenisku un dziļi traģisku. Mana mamma, dzejniece Veronika Doļina, par to ir sarakstījusi diezgan daudz dziesmu, kas ieguvušas arī kulta statusu – Karaganda–Frankfurte par Krievijas vāciešiem, Aizbrauc mani radinieki / Уезжают мои родственники un Emigrācija, tās ir svarīgas 80. gadu jeb vēlā stagnācijas laika dziesmas, tāpēc kategoriski atsakos par savu aizbraukšanu domāt kā par emigrāciju. Šis ir drošības pasākums, lai pasargātu mani un manu ģimeni. Man ir pamats domāt – un tā nav paranoja –, ka atrasties manā mīļajā Maskavā man nav droši. Tiklīdz situācija mainīsies, tā būšu ļoti priecīgs atgriezties un nodarboties ar to, ar ko vienmēr esmu nodarbojies, proti, ar kultūras, izglītības, kinematogrāfijas jautājumiem.
Jau citā Krievijā.
Jā, citā. Bet galvenais – tad, kad es par to runāju, daudziem šķiet, ka es aicinu uz valsts graušanu, taču tā ir tikai fakta konstatācija.
Kurp jūs dodaties, ja nav noslēpums?
Pagaidām esmu šeit, Latvijā. Neaizmirsīsim, ka pēdējos gados es sekmīgi sadarbojos ar portālu Meduza, kas bāzējas Rīgā, un mums pilnībā sakrīt politiskie uzskati, turklāt viņi man ļauj pilnīgu radošo brīvību kultūras žurnālistikā. Varbūt varu palikt šeit un turpināt darīt, ko darīju. Taču es neesmu viens, man ir sieva un divi bērni, kuriem arī jāizdomā, kā dzīvot, kamēr ir karš un politiskā situācija Krievijā nav mainījusies. Svarīga detaļa – man nav nekādu rezerves lidlauku, lai gan zinu, ka ir vesels cilvēku slānis, ne tikai jaunie un veiksmīgie liberāļi, bet arī Krievijas valsts Domes deputāti, kas dzīvoja dubultu dzīvi – Krievijā nodarbojās ar biznesu vai radošo darbību, bet vasaras mājiņa viņiem ir kaut kur Eiropā vai Amerikā, un katram gadījumam ir arī konts bankā. Man nekā tāda nav, nav arī citas pases.
Paskatīsimies, kādas te ir iespējas. Katrā ziņā Latvija ar Meduzu un arī ArtDocFest, pašu godīgāko un interesantāko no festivāliem, kas saistīti ar Krieviju, ir pietiekami nopietni iemesli, lai es neuzskatītu Latviju par sev svešu valsti.
Un ja te neatrodas, ko darīt?
Atklāti sakot, es daudz ko protu, varu eksistēt ne tikai kinokritikā. Kā cilvēks, kurš izgājis cauri PSRS sabrukumam un 90. gadiem, esmu vienmēr gatavs mainīt profesiju – ja vajag, tad strādāt, piemēram, par sargu vai skolotāju, slaucīt ielas, jebko. Tas neiznīcinās manu psihi un smadzenes, lai gan pārāk omulīgi nebūs. Man gan ir iedoma, ka tik liels skaits krievu, kas aizbraukuši un turklāt ir domubiedri politiskajos jautājumos, veidos tādas kā saliņas Eiropā un Amerikā – līdzīgi, kā jau tas bija pirms simt gadiem.
Arī Rīga bija krievu emigrācijas saliņa.
Tieši tā, un šobrīd tas atkārtojas. Tomēr neizslēgsim, ka tiklīdz Putina Krievija piedzīvos pilnīgu sagrāvi, es tādā brīvā valstī atgriezīšos nedomājot, lai gan tur būs visai bīstami un trūcīgi.
Saprotu.
Tās ir manas mājas. Sadzīvē mūsu ģimene nav prasīga, savu algu es galvenokārt tērēju grāmatu iegādei, un viss. Paskatīsimies, cik ilgi tas turpināsies, jo mēs visi, kā vienmēr, esam atkarīgi no politiskās situācijas. Varbūt izklausās pēc dežūrfrāzes, bet šobrīd ne par ko citu es padomāt nevaru, tikai – kas tur Ukrainā un ko tur atkal krievi sadarījuši? Mostos un ceļos ar domām, vai rīt karš jau būs beidzies un lai kāds to beidzot apstādina. Ja man teiks – jā, karš rīt var beigties, taču Krievijā viss kļūs tikai drūmāk –, tad es piekristu arī tādai cenai. Karš ir visšausmīgākais, tas ir drauds visai pasaulei.
Kā jūs pats sevi dēvējat – kinokritiķis, apskatnieks, pedagogs?
Esmu kinokritiķis, man patīk šis vienkāršais vārds. Lai gan esmu dīvains kinokritiķis, jo man ir paplašinātas pilnvaras, un nav saprotams, kas man tās devis. Sanācis tā, ka man ir ļoti plaša auditorija, un tas ir vairāku faktoru sakritības rezultāts. Viens no tiem – es ilgus gadus strādāju valsts galvenajā telekanālā, otrs – man padodas runāšana; tā ir spēja, kas ne visiem maniem kolēģiem piemīt. Ir kinokritiķi, kas raksta daudz labāk par mani, taču nespēj stāstīt. Un vēl man ir lielas darbaspējas. Tā nu sanācis, ka esmu populārs kinokritiķis, lai gan šis salikums ir oksimorons – kritiķis nedrīkst būt populārs. Lai vai kā, es izmantoju šo atpazīstamību medijos, cita starpā – arī lai iestātos pret karu. Starp citu, visi man pazīstamie kinokritiķi, vienalga, cik daudz vai maz atkarīgi no valsts finansējuma, tieši tāpat skaļi izteicās un parakstījās pret karu, un tas ir vēl drosmīgāk. Tas šodien Krievijā prasa drosmi.
Jā, es redzēju jūsu iniciēto video ar Krievijas kinoļaudīm, kas uzstājas pret karu.
Jā, malači, bet gandrīz visi no viņiem, kam vien bija tāda iespēja, tagad ir aizbraukuši.
Kurš tad paliek? Beigās paliks tikai tā masa, kas par Putinu un karu. Un tie, kam nav naudas.
Tieši tā tas ir. Pat nezinu, ko te sacīt. Katastrofu gadījumos cilvēki glābj sevi un ģimenes. Piedodiet, varbūt izklausās pārāk patētiski, bet – ja aizbraucot spēj saglābt savu godu un balsi, tad ir jābrauc. Jo Krievijā burtiski aizbāž mutes, tu vari nokļūt cietumā uz 15 gadiem par vārdiem “Nē karam!”
Esmu pamanījis, ka krievu emigrantos, arī tajos, kas sevi dēvē par kvēliem liberāļiem un demokrātiem, tomēr sēž impēriskums, pat šovinisms.
Nešaubos.
Sevī to nemanāt?
Cenšos apspiest. Bet, ja tevi kopš bērnības ir mācījuši, ka krievs ir vecākais brālis citām tautām, ir ļoti grūti to izsvītrot.
Izdodas?
Pateikšu tagad it kā neglītu lietu, bet mēģiniet mani saprast. Impēriskums tomēr nav obligāti ar mīnusa zīmi. Jā, kad impērija jeb iedomāta impērija, kāda šobrīd ir Krievija, uzbrūk iedomātai kolonijai, kaut gan tā ir suverēna valsts, tad tas, protams, ir slikti, tā notikt nedrīkst. Taču, piemēram, Austroungārijas vai Osmaņu impērijām, kas tiešām bija impērijas, kāda bija arī tālaika Krievija, bija savi plusi, kas atspoguļojās arī kultūrā. Piemēram, tā tolerance pret citas ticības vai tautības pārstāvjiem bija pretspars tiem nacionālisma uzplaiksnījumiem, kas dabiskā veidā bija saistīts ar separātismu. Separātisms ir nacionālisms, impēriskums šajā ziņā ir tolerantāks un ļauj parādīties tādām figūrām kā Francis Kafka vai Eliass Kaneti. Domāju, ka atsevišķā čehu literatūrā Franča Kafkas nebūtu. Briesmīgi to teikt, bet pat lieliskais Hašeks ir ne tikai čehu, bet arī impērijas kultūras parādība. Šveiks ir par Pirmo pasaules karu, nevis nacionālo jautājumu. Impēriskums bija ļoti izteikts arī Puškinā, arī Brodskī, Čaikovskī, kurš bija „zapadņiks” jeb uz rietumiem orientēts cilvēks, pasaules pilsonis. Tā ir impēriskuma otra puse, jo kultūrā impēriskums var būt arī universālisms. Riekstkodis ir universāla mākslas darba piemērs, tas sen vairs nepieder Krievijai.
Iznāk, ka man kā kultūras cilvēkam attieksme pret impēriskumu ir sarežģīta un kā filologam drīzāk vēsturiska, saistīta ar pētniecību. Bet, nenoliedzami, impēriskums 21. gadsimtā man šķiet kaut kas ļoti arhaisks un ārkārtīgi bīstams, nekā bīstamāka nav. Pretstatā nacionālismam, kas 21. gadsimtā ir zaudējis to bīstamību, kas tam piemita pagājušā gadsimta sākumā un izpaudās armēņu genocīdā un holokaustā. Mūsdienās nacionālisms visbiežāk ir dekoratīvs.
Īsāk sakot, ideja par vecākām un jaunākām tautām un kultūrām ir mežonība, kas visiem spēkiem jāizskauž. Tajā pašā laikā saprotot, ka reālu (nevis iedomātu) impēriju kultūras parasti ir bagātākas, daudzveidīgākas, nekā atsevišķu valstu kultūras – atceramies kaut vai Seno Romu vai to pašu Austroungāriju. Taču tam nav sakara ar mūsdienu pasauli, šodien ir iespējama tāda struktūra kā Eiropas Savienība, kas no vienas puses ir vienlīdzīgu valstu sadraudzība, no otras – viens vesels. Zinu kritiku par Eiropas Savienību, tik un tā manās acīs šīs savienības pastāvēšana ir kompromisa triumfs starp impērisko un nacionālistisko domāšanu.
Ir arī tāds jēdziens kā Krievu pasaule / Русский мир.
Tas ir falšs jēdziens un nenozīmē absolūti neko. Tiklīdz mēs izceļam vārdu “krievs” ārpus valodas robežām, mēģinot ar to apzīmēt kaut kādas kultūras saknes vai etnisko izcelsmi, tā šī tēma sabirzt. Kāds sakars ar “krievu pasauli” ir Puškinam ar viņa eiropocentrismu un etniskajām saknēm, kāds ir Gogolim ar viņa Vakariem ciematā pie Dikaņkas? Un eiropietis Turgeņevs? Tā var dekonstruēt, līdz nonāksim līdz tam, ka “krievu pasaule” ir viens vienīgs Fjodors Dostojevskis. Un tad paskatāmies – katra viņa grāmata ir slimības vēsture, viņam vispār nav normālu cilvēku. Tie, kas meklē “krieviskumu”, parasti ir tie slimākie, vai nu garīgi slimi vai noziedznieki.
Pagrīdes ļaudis.
Jā. Bet arī pats svētākais no viņa personāžiem, tīrākais un gaišākais – kņazs Miškins – ir garīgi slims. Pati gaišākā viņa varone ir prostitūta Soņa Marmeladova. Tas vienkārši ir fakts. Pat tāds superkrievisks rakstnieks kā Tolstojs pirmkārt ir pasaules, nevis krievu kultūras īpašums. Uzskatu, ka Eiropā viņu pat labāk saprot. Viņš, piemēram, ar savu impēriskumu cīnījās izmisīgi, lai gan viņa izpratnē impēriskumu iemiesoja nevis Krievija, bet Napoleons, un Karš un miers ir pretimpēriskuma manifests. Impēriskums ir kara mašīna, bet Tolstojs lielāko mūža daļu bija pacifists. Tolstoja ideja ir atteikšanās no vardarbības visos līmeņos, ieskaitot pārtikas izvēli. Tāpēc ir liels jautājums – cik viņš vispār ir “krievs”?
Sanāk, ka nekādas “krievu pasaules” nav. Čaikovskis būtu krievs? Maļevičs, kurš piedzima Ukrainā ar poļu saknēm? Stravinskis? Piedzima Ukrainā, mūžu nodzīvoja starp Šveici, Franciju un Vāciju, lai gan viņa Ugunsputns un Petruška, protams, ir krievu kultūras parādības. “Krievu pasaule” ir mirāža, un neviens nezina, no kā tā sastāv. Ģeniālu tās tēlu atrada Rimskis-Korsakovs – Kitežas pilsēta, kas pastāv tikai atspulgā.
Mītiskā pasaule.
Protams! Tā mazliet ir Vāgnera Monsalvata, tās nav. Krievija vienmēr ir iedomātā Krievija. Dzīvojam reālajā un paši sev sakām, ka tūlīt būs – vai nu komunisms, vai Kiteža –, taču tas nekad nepiepildās.
Varbūt tas ir galvenais – lai nepiepildās.
Jā, un kāpēc tas ir tā, par to var ilgi domāt un runāt. Tas ir jautājums par krievu utopiju. Vladimirs Solovjovs un citi filosofi par to daudz domājuši, rakstījuši, tas pats Dostojevskis, kurš arī neapšaubāmi bija utopists. Un neaizmirsīsim, ka pirmā hrestomātiskā 20. gadsimta antiutopija, kas bija pagājušā gadsimta galvenais literatūras žanrs, tika uzrakstīta Krievijā – Zamjatina Mēs (1920). Pirms Orvela un Hakslija. Krievu kultūrai ir, ar ko lepoties.
Par Krievijas politiku un impēriskumu var runāt daudz, bet visu šo sāpīgo procesu blakusprodukts ir lielā krievu kultūra.
Tad kādas, jūsuprāt, ir pašas svarīgākās krievu kultūras personības šodien?
Filmu mākslā pirmkārt Aleksandrs Sokurovs, Andrejs Zvjagincevs, literatūrā es nosauktu Ludmilu Petruševsku un Vladimiru Sorokinu, arī Mihailu Šiškinu, lai gan viņš sen nav uzrakstījis neko jaunu, tomēr tas neatceļ viņa mērogu. Mūzikā – Leonīds Desjatņikovs. Ar glezniecību man sarežģītāk, bet tas, ko dara Valērijs Košļakovs, man šķiet grandiozi. No jaunākajiem – Pāvels Otdeļnovs ir lielisks, no klasiķiem aizvien dzīvi ir Iļja Kabakovs un Eriks Bulatovs. Ziniet, neviens no viņiem neatbalstīja karu, bet daži, kā Petruševska, Sorokins, Zvjagincevs, Sokurovs , jau pirmajā dienā asi nosodīja, par spīti draudiem pazaudēt savas iespējas strādāt dzimtenē. Vispār krievu kultūra nosodīja notiekošo, izņemot mazu saujiņu atkritēju.
Ir publicēts arī kara atbalstītāju saraksts.
Jā, bet tas ir īss un starp viņiem ir ļoti maz cilvēku, kas ir tiešām pazīstami. Tur ir varai pietuvinātie un ļoti veci cilvēki, kuri, iespējams, vairs nespēj aptvert notiekošo. Viņu vārdus es nesaukšu.
Ja būs jāpaliek Rīgā uz ilgāku laiku, vai zināt kaut ko par Latvijas kultūru, filmām?
Ļoti maz, te man nav ar ko lielīties. Festivālā ArtDocFest skatījos dažas Latvijas dokumentālās filmas un, šķiet, tās ir diezgan augstā līmenī, taču man pietrūkst zināšanu, lai to pienācīgi komentētu. Latvijas kultūra, izņemot pašus pamatus, kā Rainis vai Aspazija, man ir maz zināma. Ja uzkavēšos šeit ilgāk, es pilnīgi noteikti to izpētīšu. Kādā no iepriekšējām vizītēm apmeklēju mākslas muzeju un redzēju latviešu glezniecību, un, lai gan mazliet imitējoša, tomēr 20. gadsimta sākuma māksla atstāja brīnišķīgu iespaidu. Nu, un Rīgas modernisms arhitektūrā ir īpašs brīnums. Neaizmirsīsim, ka no Rīgas nācis pats galvenais Krievijas kinorežisors Sergejs Eizenšteins, tam ir nozīme.
Krievu kino, ja to reducē līdz minimumam, ir divi uzvārdi – Eizenšteins un Tarkovskis –, un viens no viņiem nāk no Rīgas!
Eizenšteins, kurš visu savu radošo mūžu pētīja vardarbības fenomenu, uzprasās uz jaunu izpēti, gribētu tam nākotnē veltīt laiku.
Izskanēja vārds “vardarbība”. Kā kinokritiķis jūs nejūtat, ka esat vardarbīgs pret auditoriju, uzspiežat savu viedokli?
Neapšaubāmi. Pilnīgi noteikti. Tāds ir kinokritiķa darbs. Kad skolotājs pasniedz mācību priekšmetu, vai viņš uztiepj savu viedokli?
Tātad esat ļoti pārliecināts par savu redzējumu.
Man tādam jābūt. Dēls man jautā – ko palasīt? Es dodu viņam grāmatu un nedrīkstu teikt, ka „nezinu, neesmu pārliecināts, agrāk man patika, bet varbūt tas nav priekš tevis…” – tad viņam neradīsies motivācija. Tāpēc es saku – tā ir mana mīļākā grāmata, baigi laba, lasi! Tāpat ar filmām. Un kritiķis dara to pašu ar savu auditoriju. Pieaugušiem cilvēkiem neko uzspiest nav iespējams, bet var piedāvāt un pievērst uzmanību, tālāk jau es soli atkāpjos un lasītājs vai skatītājs paliek viens pret vienu ar mākslas darbu.
Kam ir jābūt filmā, lai tā patiktu Doļinam?
Manā skatījumā, lai gan tas viss ir ļoti subjektīvi, tai vienkārši jābūt talantīgai. Viss talantīgais izceļas uz kopējā fona, vienmēr ir interesants, vienmēr gribas to papētīt, pat, ja personīgi neuzrunā. Katram jau ir kaut kādas lietas, kas uzrunā personīgi, arī man ir. Man patīk konfliktējoša, nekomfortabla, provocējoša māksla, gribu, lai tas būtu izaicinājums nevis emocijām, kā tas ir, kad rāda, piemēram, kaut ko šausmīgu, netīru, bet manam prātam. Lai manas smadzenes to uztver kā rēbusu, kas jāatrisina, jautājumu, uz ko man jāatbild. Tāpēc tādi režisori kā, piemēram, Larss fon Trīrs, Deivids Linčs, Mihaels Haneke vai Džims Džarmušs man ir īpaši dārgi un svarīgi. Tas arī viss, tālāk ir daudzpunkts. Ir ļoti daudz variāciju tam, kas man patīk dažādos dzīves posmos.
Filma ir jāsaprot? Vai ir tādas, kuras jūs nespējat izprast, taču iespaids ir satriecošs?
Protams, tādu ir kaudzēm. Domāju, ka izprašana vispār ir pārvērtēta. Kritiķis nav cilvēks, kurš spēj filmu saprast labāk nekā pārējie. Reizēm jā, bet reizēm nē. Ļoti bieži uz mums iedarbojas māksla, kuru mēs vispār nesaprotam. Kas vispār ir saprašana? Ko nozīmē saprast Mocarta 40. simfoniju? Vai ir kāda programma, kas paredz jūsu raudāšanu pirmajā daļā un uzjautrināšanos otrajā? Nav. Vai ir kāds saturs, ko var aprakstīt vārdiem? Nav. Kad jūs skatāties uz Marka Rotko gleznām (lūk, vēl viens cilvēks no Latvijas!), ko jūs tajās saprotat? Tās var tikai sajust. Bet tas nav tikai par abstrakciju. Kad jūs skatāties uz jebkuru 17. gadsimta holandiešu kluso dabu, jūs taču zināt, ka ikviena klusā daba ir šifrs, katrs ziediņš kaut ko nozīmē, taču jūs uz to skatāties un vienkārši sajūsmināties, neko nesaprotot. Pētnieki jau vairāk nekā 500 gadus lauž prātus par to, ko varētu nozīmēt Bosha gleznas. Tajā pašā laikā viņš ir viens no pašiem populārākajiem gleznotājiem. Manam mīļākajam dzejniekam Mandelštamam ir Dzeja par nezināmo kareivi, un es esmu lasījis daudzus šo rindu atšifrējumus, taču neviens man tā arī neko nav izskaidrojis. Es lasu dzeju, bet līdz galam nesaprotu. Ja palasa manu mīļo Hļebņikovu, tad tur vispār neko nevar saprast, bet patīk ļoti.
Kino ne ar ko neatšķiras. Kā lai saprot Andalūzijas suni? Tā ir viena no labākajām filmām cilvēces vēsturē, bet kur meklēt tās saprašanu? Un tā paša Bunjuela Brīvības fantoms? Bunjuelu saprast tradicionālajā, loģiskajā veidā nav iespējams. Tāpat kā Linču. Kā saprast Gumijgalvu? Bet iemīlēt var. Es to ļoti mīlu. Arī Tvinpīku.
Krievu valodā nav tādas formas, bet es uztveru darbības vārdu “saprast” nevis kā pabeigtību, bet procesu. Cik ilgi skaties, tik ilgi arī turpini saprast. Piemēram, Linča Iekšējo impēriju esmu skatījies četras reizes, un katru reizi beigās sev saku, ka beidzot sapratu. Tā tas turpināsies.
Kinokritiķi dara svarīgu darbu, asistējot skatītājam saprašanas procesā. Palaiž kaut kādus mehānismus skatītāja galvā, jo reizēm nesaprotamais skatītājos izraisa bloķēšanos, bet kritiķis spēj to bloku salauzt. Viens no pirmajiem uzdevumiem, ko es kā kritiķis dodu savai auditorijai, ir – nebaidīties no nesaprotamā. Jāiedrošina, jāsaka – nav svarīgi, ka tu nesaproti, bet emocijas tu tāpat vari izjust un, ja tas notiek, tad papētīsim, kas tās izraisa, ko tās pasaka par tevi un par mākslas darbu. Tas ir ļoti interesants process. Esmu kā psihoterapeits.
Jums kā kinokritiķim ir daudz informācijas, plašs panorāmas aptvērums, jo pienākums ir daudz redzēt. Kā mainās mūsdienu kino, ko šajā panorāmā var novērot? Varbūt ir ieraugāms kāds centrālais konflikts, kas raksturo mūsdienu dramaturģiju?
Konflikti ir tieši saistīti ar pasaulē notiekošo. Kino ir populārākā māksla, masveidīgākā, to var teikt pat par autorkino, tātad tai nav tiesību novērsties no realitātes. Kino ataino realitāti. Piemēram, pēdējo divu gadu griezumā ir ļoti spēcīga Covid ietekme, pat tad, kad mēģina to it kā neievērot. Varam nešaubīties, ka tagad, sevišķi Eiropā, to ietekmēs karš Ukrainā. Kino pats par sevi neattīstās, bet dramaturģija ir atkarīga no realitātes, gluži tāpat kā operatora darbs un režisora lēmumi. Redzu, ka tehnikas iespēju izmaiņas, demokratizācija, Netflix, citas straumēšanas platformas un seriālisms padara kino plastiskāku un mobilāku. Tas attiecas kā uz kino vērtēšanas kritērijiem, tā uz kino dramaturģijas un režijas metodēm, viss mainās.
Es reiz piedzīvoju patiesības mirkli, kad viens no maniem Facebook “draugiem”, kurš bija scenārists un varbūt joprojām ir scenārists, kas raksta seriālus mājsaimniecēm, bija ļoti aizvainots par to, ka Zvjaginceva Leviatāns tika apbalvots Kannās tieši par scenāriju. Viņš man atsūtīja detalizētu analīzi par to, kāpēc tas ir slikts scenārijs, jo tur kaut kas ar kaut ko nesakrīt, kaut kas nekur neved, un tā tālāk. Man gribējās kliegt – tieši šie trūkumi vai pārkāpumi ir tas, par ko scenārijs tika apbalvots! Apbalvo ne jau par noteikumu ievērošanu, jo nekādu noteikumu mākslā nav. Pieej pie Rotko gleznas un pasaki – pirmā kļūda ir, ka nav nevienas aitiņas, otrā, ka nav izstrādāts fons un nav koku, un trešā, ka tur nav nekādas perspektīvas, lai gan to atklāja jau florencieši. Tas viss var būt pareizi, bet bezjēdzīgi. Mūsdienu kino ir tik mobils un daudzveidīgs! Festivālos sacenšas filmas, kuras ir 20 minūtes garas, un tādas, kuras ilgst 20 stundas; tas viss ir viens. Laiks, izrādās, nav tik svarīgs vērtēšanas kritērijs.
Iespaida spēks?
Jā. Mūsdienu mākslas plastiskums ir tas interesantākais, kas notiek. Kritēriju un noteikumu izmaiņas. Tāpēc vissmieklīgākie man liekas tie kinematogrāfisti, kas strādā, vadoties no kaut kādām rokasgrāmatām, arī tām, kurās māca rakstīt scenārijus. Tas ir nenormāli smieklīgi! Kādreiz izcilais Bualo dzejā uzrakstīja klasicisma mākslas noteikumus, taču neaizmirsīsim, ka divi spožākie franču klasicisma dramaturgi – Korneijs un Rasins – uzreiz šos noteikumus pārkāpa. Korneija lugā Sids nav laika vienības un, lai gan tā ir traģēdija, beidzas ar happy end. Tikko noteikumus definēja, tā tos uzreiz sāka pārkāpt. Tāda ir mākslas daba. Kritiķiem un teorētiķiem gan tas netraucē kaut ko formulēt un definēt, bet kā orientieri tie nekad nekalpos.
Tas dod cerību uz interesantiem pārsteigumiem arī politiskajā sfērā.
Jā, mobilitāte un plastiskums ir ļoti svarīgi faktori visur. Taču vienlaikus sniedz noziedzniekiem cerības nesaņemt sodu un palikt spēles laukumā, jo šī, putinistu izpratnē, ir jau tā saucamā “hibrīdpasaule”, kurā hibrīdformas ir gan morālei, gan ētikai. Jāsaka tomēr – tieši pretēji šim uzstādījumam pēdējo 20 gadu kinematogrāfijas svarīgākais sasniegums ir atgriešanās pie ētiskajiem jautājumiem. Tie bija svarīgi 20. gadsimta pirmajā pusē, bet pēc tam, līdz ar Otro pasaules karu, novecoja un radās (Adorno) jautājums par dzeju pēc Aušvicas. Pēc kara bija mēģinājums atgriezties pie tā, to pirmkārt iesāka neoreālisti, bet drīzumā kino nonāca pilnīgā postmodernisma relatīvismā, ko vainago Tarantino vai Trīra filmas. Līdz šī gadsimta sākumā kino atgriežas pie ētikas – Haneke, brāļi Dardēni. Bez viņiem mūsdienu eiropiešu kultūru un apziņu saprast nav iespējams, lai gan ne visi to saprot. Protams, ne tikai eiropieši to dara, piemēram, Džafars Panahi Irānā dara to pašu. Krievijā vai postpadomju telpā ar to visās savās filmās, gan dokumentālajās, gan spēlfilmās, nodarbojas Sergejs Lozņica. Uzskatu, ka viņš varbūt ir svarīgākais režisors, kas vēstī par sabrukušās impērijas sekām.
Jums jāsteidzas, paldies par sarunu un ticēsim, ka esam jaunas ēras priekšvakarā un impērija aizies bojā pavisam.
Man arī tā šķiet. Putinam ir beigas. Jautājums ir, cik daudz vēl cilvēku aizies bojā.
Ja jāmaksā tik liela cena, tad vēl jo vairāk jātic ļaunuma sagrāvei.
Jā, es arī tā domāju. Gribu cerēt, ka nekādas Krievijas kā valsts vairs nebūs. Būs cilvēki, teritorija, taču tā sauksies kaut kā citādāk un būs federalizēta. Tikai federalizācija var paglābt mūs no impēriskuma. Nekā slikta es tajā neredzu, tikai labu.
