KINO Raksti

Brīvpusdienu sabiedrība

24.04.2020

„Covid-19” krīzei ieilgstot, pamazām izgaismojas konceptuāli jautājumi, par kuriem šajā izņēmuma situācijā ir jārunā. Teiksim – kādā sabiedrībā mēs gribētu dzīvot tuvākajā nākotnē un ko īsti nozīmē „strādāt”? Šajā diskusijā iesaistās arī kinofilmas – piemēram, kinoteātra „Kino Bize” Mājas kino platformā tikko iekļautā Kristiāna Toda dokumentālā filma „Bezmaksas pusdienu sabiedrība / Free Lunch Society” (2017). Filmas tēmu komentē ekonomikas antrolopogs Andris Šuvajevs.

Ideju par to, ka pasaulē nav nekā tāda, kas būtu pieejams bez maksas, īpaši popularizēja ekonomists Miltons Frīdmans, atbilstoši nosaucot vienu no savām grāmatām – There is no such thing as a Free Lunch (jānorāda, ka blakus šādai neformālai izpratnei par brīvpusdienām ekonomikā termins tiek lietots arī, lai apzīmētu iespēju vai alternatīvās izmaksas – izvēloties vienu preci / pakalpojumu, cilvēks neizvēlas citus). Frīdmana ekonomikas teoriju raksturo pieņēmums, ka jebkura valdības iejaukšanās tautsaimniecībā ir kaitīga, jo tā kropļo konkurenci, tirgu un cenas, tāpēc nepieciešams to pēc iespējas vairāk ierobežot. Frīdmana dogmām par to, ka brīvība ir iespējama vien tad, ja sociālā dzīve balstās “brīvā tirgus” principos (ar to saprotot neierobežotu kapitāla plūsmu un ietekmi), joprojām ir spēcīga ietekme uz sabiedrisko domu.

Zīmīgi, ka īpaši sirsnīgi šīs dogmas tiek uztvertas postpadomju valstīs, tai skaitā Latvijā.

Tomēr der atcerēties, ka mēģinājumi pagājušā gadsimta 70. gados īstenot Frīdmana paranoisko “tirgus brīvību”, visi kā viens rezultējās diktatoriskos režīmos teju visā Dienvidamerikā. Konservatīvi noskaņoti radikāļi joprojām dedzīgi norāda uz it kā pieļautu kļūdu apgalvojumos par “bezmaksas izglītību” vai “bezmaksas veselības aprūpi”, sakot, ka tie ir nevis bezmaksas, bet visu sabiedrības locekļu apmaksāti pakalpojumi (protams, uzstājot uz šādas politikas nelabvēlīgiem iznākumiem – sociālo taisnīgumu, solidaritāti, iespēju vienlīdzību utt.). Ideja par brīvpusdienām jeb iespēju, ka kāds kaut ko saņems tikai tāpēc, ka ir piedzimis, viņiem joprojām šķiet negodīga un pretdabiska. Šī nostāja labi izgaismojas attieksmē pret universālo pamatienākumu / basic income.

Kristiana Toda 2017. gadā uzņemtā dokumentālā filma Free Lunch Society ir mēģinājums parādīt universālā pamatienākuma (UPI) idejas izcelsmi un atspoguļot dažus viedokļus, kas izgaismo tās morālo dimensiju. Tods nepārprotami atbalsta UPI ieviešanu – to der paturēt prātā skatītājiem, kuri cer filmā ieraudzīt līdzsvarotu idejas izklāstu. Filmas mērķauditorija ir cilvēki, kuri, padzirdot par UPI, pirmajā mirklī sliecas pieņemt, ka regulārs valsts finansiāls pabalsts katram pilngadību sasniegušam iedzīvotājam ir pat teorētiski neiespējams un “ja tā notiks, tad neviens nestrādās”.

Uzreiz gribu atzīmēt, ka filmas autoru sniegtais finansiāli tehniskais skaidrojums, manuprāt, ir neprecīzs – pieņēmums, ka valsts izdevumu palielinājums ir obligāti jākompensē ar nodokļu ieņēmumiem (piemēram, jaunu finanšu darījumu nodokli) atražo konservatīvu skatījumu uz fiskālo politiku. Tāpat ir skaidrs, ka ne visas valstis vai politiskas vienības (piemēram, Aļaska) spēj izveidot speciālu fondu, kurā uzkrāt ienākumus no kādas globāli pieprasītas eksportpreces un šādi finansēt UPI.

Patiesībā vienīgais nosacījums UPI finansēšanai ir monetāra suverenitāte jeb nacionāla valūta. Jebkura valsts ar modernu centrālo banku un neatkarīgu valūtu var realizēt šādu iniciatīvu, ja pastāv politiskā griba. Inflācija nav neizbēgams iznākums, jo palielināta finansiālā likviditāte ļauj mobilizēt jaunus produktīvos resursus. UPI vedina uz jaunu ekonomiskās domāšanas paradigmu, kur ierastie spriedumi par to, ko valsts var un nevar atļauties, vienkārši nedarbojas. Līdz ar to jebkurš iebildums, kas tiecas pamatot UPI finansiālo neiespējamību, sakņojas teorētiskā diskursā, ko UPI atbalstītāji cenšas pārvarēt. Fundamentāli atšķirīgās teorētiskās pieejas arī nosaka to, kāpēc strīdi par un pret šo ideju joprojām nerimstas. Tomēr intelektuāli produktīvāki un aizraujošāki ir tieši morālie aspekti, kas neizbēgami parādās jebkurā sarunā par UPI tēmu. Dažus no tiem ir vērts iztirzāt plašāk.

Ja katrs iedzīvotājs neatkarīgi no sociālā statusa saņemtu fiksētu ikmēneša summu, tad lielākā daļa izvēlētos nestrādāt – tā skan vispopulārākais iebildums pret UPI ieviešanu. Bet ko īsti nozīmē “strādāt”? Mūsdienu pasaulē, kas organizēta saskaņā ar kapitālistiskiem principiem, tas nozīmē iekļauties noteiktā semantiskā sistēmā – tikai tās darbības, kuras atbilst kapitālistu mērauklai, tiek uzskatītas par jēgpilnu, pilnvērtīgu darbu (turklāt šīs darbības pārsvarā ir orientētas uz jaunu fizisku lietu radīšanu). Jāpiebilst, ka pēdējo 40 gadu laikā kapitālismā ir attīstījusies niša, kurā noteiktas vajadzības, ko uzskatām par priekšnosacījumiem labai dzīvei (mājoklis, pārtika, automašīnas utt.) tiek transformētas finansiālos aktīvos. Piemēram, “mājoklis” vairs nav tikai fiziska struktūra mājsaimniecības lietošanai, bet iekļauj dažādas finansiālas un politiskas attiecības starp bankām, apdrošināšanas kompānijām, nacionālām valdībām un privātpersonām; rezultātā indivīds tiek transformēts monetārā subjektā, kura ienākumi plūst starp šo institūciju uzskaites sistēmām, un “strādāt” nozīmē iekļauties šajās uzskaites sistēmās.

Tomēr kādas darbības izkrišana no kapitālistiskās uzskaites nebūt neliecina par tās objektīvu nelietderību.

Klasisks piemērs ir bērnu audzināšana. Būtu grūti noliegt šā darba sociālo nozīmību, tomēr tas nepakļaujas “ierāmēšanai” kapitālisma vērtību struktūrā, jo, pirmkārt, vismaz bērna pirmajos dzīvos gados, to nevar temporāli norobežot (uzmanība bērnam ir jāvelta dienu un nakti) un, otrkārt, bērnu, cerams, nevar pārdot (vismaz līdz brīdim, kad bērns kļūst par pieaugušo un nonāk darba tirgū, kur viņam uzreiz piešķir monetāru vērtību).

Kapitālisma uzskaites sistēmām nepatīk darbības, kuras nevar fragmentēt laika vienībās un kuru rezultātu nevar realizēt tirgū. Piemēram – mājokļa uzkopšana. Reti kurš to vispār nosauktu par darbu, lai arī ikviens, kas to jebkad darījis, var apliecināt, ka tas prasa ne mazāku fizisku piepūli kā citi darbi. Tomēr kapitālisma uzskaites sistēmā valda izteikts aizspriedums – šāda veida darbu “neredzēt”.
Zīmīgi, ka manis minētos darbus pārsvarā veic sievietes, tāpat divas darbaspēka jomas Latvijā ar lielāko sieviešu īpatsvaru ir izglītība un veselības aprūpe, un tieši šīs jomas raksturo konstants finansējuma un prestiža trūkums.

UPI, iespējams, nenovērstu kapitālistiskās sabiedrības diskrimināciju attieksmē pret darbībām, kuru tūlītējais mērķis nav kaut kā pārdošana, tomēr tā ieviešana varētu radīt plaisu valdošajā uzskaites un pārvaldes sistēmā. Poļu ekonomists Mihals Kaleki 1943. gadā publicēja eseju Pilnas nodarbinātības politiskie aspekti, kurā norādīja uz galvenajiem iemesliem, kāpēc kapitālistiska sabiedrība necieš situāciju, kurā ikvienam iedzīvotājam ir pieejams labi apmaksāts darbs. Kaleki argumentēja, ka bezdarbs pilda disciplinējoša mehānisma funkciju – darbinieks, kuram draud atlaišana, ir paklausīgs darbinieks. Ja vairums cilvēku dzīvos labi un nebūs spiesti nemitīgi uztraukties par izdzīvošanu, tad, visticamāk, viņi sāks veltīt arvien vairāk laika pārdomām par sabiedrību, kurā dzīvo, un meklēs iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā par šīs sabiedrības turpmāko attīstības gaitu. Pie varas esošajai politiskajai šķirai tās nav īpaši labas ziņas. Vai, piemēram, ja daļa cilvēku tik tiešām pārstātu strādāt, varbūt tas norādītu uz šo darbu bezjēdzību vai sliktajiem apstākļiem, kuros darbs tiek organizēts? Ja UPI ieviešanas gadījumā neviens tik tiešām vairs nevēlētos, teiksim, uzkopt ielas, varbūt tas ļautu saredzēt šī darba nepieciešamību un reālo vērtību? Atalgojums par ielu uzkopšanu pieaugtu desmitkārt, jo katrs vēlētos dzīvot tīrā vidē.

Ir svarīgi atzīmēt, ka universālā pamatienākuma apjoms paredz nosegt cilvēka pamatvajadzības, bet lielākā daļa iedzīvotāju vēlētos iegādāties arī preces un pakalpojumus, ko UPI nenosegtu. Tas savukārt sniegtu motivāciju līdztekus meklēt citus ienākumu avotus, tikai neviens nebūtu spiests to darīt.

Kapitālisma iekšējā loģika nosaka ekspansīvus mēģinājumus kolonizēt aizvien jaunas sociālās dzīves jomas; tos pavada spēcīga politiska ideoloģija, kas glorificē “smagu darbu” kā vienīgo ceļu uz laimīgu dzīvi. UPI idejas valdzinājums daļēji slēpjas tās rosinātajā atskārsmē, ka varbūt tam nav tā jābūt. Pēdējos gados aizvien skaļāk izskan satrauktas balsis, kas brīdina par gaidāmo automatizāciju un darbavietu likvidāciju ar sekojošu jautājumu – ko iesāks atlaistie darbinieki? Tomēr – kāpēc viņiem obligāti kaut kas jādara? Ja mēs tik tiešām spētu automatizēt lielāko daļu nepatīkamo darbu, tad varbūt mums atliktu vairāk laika atpūtai un izklaidei? Tas nebūtu nekas pretdabisks. Antropologs Māršals Sālins (Marshall Sahlins), rakstot par klejotāju sabiedrībām, secināja, ka viņu darba ritms ir bijis viļņains – aktīvai darba dienai ierasti sekoja atpūta, un atpūtas dienu bija vairāk nekā darba dienu.

Kāpēc mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem ir jāstrādā vairāk, nevis mazāk?

UPI nevajadzētu uzskatīt par panaceju, un idejas atbalstītājiem ir jāsniedz atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. UPI it kā iederas diskursā par sociālo taisnīgumu un aizstāv materiāli nenodrošināto sabiedrības locekļu intereses, taču ne velti liela daļa cilvēku, kuri UPI ideju uztver skeptiski, sevi identificētu ar kreiso politisko strāvojumu. Ja UPI ieviešana nozīmētu automātisku izglītības un veselības aprūpes privatizāciju (to pamatojot tādējādi, ka katram iedzīvotājam tiek piešķirts monetārs resurss, ar kuru viņš var rīkoties pēc savas patikas), es tāpat būtu ļoti piesardzīgs. UPI šķiet pievilcīgs anarhokapitālistiem, kuri, līdzīgi kā Miltons Frīdmans, labprāt privatizētu visas dzīves jomas, atražojot ideoloģiskās blēņas, ka kādam ir jāmaksā arī par brīvpusdienām. Tomēr tieši kaislīgie runātāji par to, ka nevienam nekas nepienākas tāpat vien, ir īstie brīvpusdienu saņēmēji. Mūsdienu kapitālisms ir balstīts finanšu nozares dominancē, bet finanses būtībā ir līdzpilsoņu parādi un/vai uzkrājumi. Lielākā daļa cilvēku maksā par nedaudzo bagāto pusdienām. UPI ir potenciāli revolucionārs veids, kā šo absurdo situāciju mainīt.

Filma Free Lunch Society kinoteātra Kino Bize Mājas kino piedāvājumā - ŠEIT.

Raksta ilustrācijas - filmas publicitātes foto

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan