No pieticīga „eksperimentālas filmas” starta punkta līdz Eiropas Kinoakadēmijas nominācijai „Labākā pilnmetrāžas animācijas filma” – šādu pārsteidzošu ceļu veikusi filma „Dieva suns”. Gandrīz jau folklorizējies stāsts par to, kā dramaturgs Ivo Briedis uzrakstījis scenāriju, īsti nezinādams, kas un kā to varētu realizēt, un tad atdevis brāļiem Ābelēm, teikdams – dariet ar to, ko gribat, es jums uzticos. Vairākus gadus pēc šī izšķirošā pavērsiena Kino Raksti aicināja filmas autorus atkal sanākt kopā, lai apspriestu visu to, kas notika un joprojām notiek tālāk. Sarunā piedalās viens no filmas scenārija autoriem Ivo Briedis, viens no režisoriem Raitis Ābele un mākslinieks Harijs Grundmanis.
Ivo Briedis: – Man šoreiz nav sagatavotu jautājumu, nav arī atbilžu, varbūt iztiksim bez moderatora un šī būs vienkārši brīva saruna. Tomēr, lai ar kaut ko iesāktu, nākot domāju par Belu Tāru, kurš, kā mēs zinām, nupat nomira. Viņš bija no tiem, kas domā, ka stāsts filmās nav pārāk svarīgs, viņš to izmantoja tikai kā tādu segu, ar ko apsegt ko pilnīgi citu. Un viņš tāds nav vienīgais, daudzi režisori saka – stāsts ir tikai instruments, lai skatītāju ievilktu filmas pasaulē, un tur jau par to var arī aizmirst. Vai jūs arī esat no tiem, kas tam piekrīt?
Raitis Ābele: – Tagad sociālajos tīklos ir daudz Belas Tāra citātu, un mūsu mājās bija par šo diskusija. Man liekas, tā bija tieši viņa doma, ka informācija kadrā ir kaut kas daudz vairāk, nevis tikai tas, kas tiek tieši pateikts. Noskaņa, laiks – kā tas stiepjas vai tiek saspiests vai izstiepts. Man liekas, ir tā – ja tev ir labs stāsts, ko gribi izstāstīt, tad ir viegli to aplīmēt ar visu ko un darīt visas pārējās lietas. Ja tev nav tā stāsta un ir tikai forma – tas arī var būt ļoti, ļoti labi, bet tad jābūt augstas klases meistaram, kurš to var izdarīt. Grūti nokopēt Linču, bet viņš to darīja, manuprāt, ļoti meistarīgi.
Ivo: – Viņš jau arī bez stāsta neiztiek. Vismaz bez ilūzijas, ka tāds tur ir.
Raitis: – Jā, kopumā jau tik un tā ir stāsts, tikai aizbīdīts formālajā sfērā. Man patīk tas, ko saka Bela Tārs, bet vai to varu simtprocentīgi uz sevi attiecināt… nē. Man liekas, filma nav tikai notikumu izklāsts, tai jābūt pieredzei, un tur es pilnīgi viņam piekrītu.
Harijs Grundmanis: – Nu, ja gribi stāstu, tad lasi grāmatu, vai ne? Filma jau vairāk ir par pieredzi.
Raitis: – Teica animators…
Harijs: – Piemēram, kaut kāds Mad Max… Kaut kāds stāsts jau būs visur. Pieņemsim, ir kāds tur sākuma punkts A, tad viņiem ir jānokļūst līdz punktam B, un tad no tā punkta viņi brauc atpakaļ uz punktu A, – un tas ir viss, vairāk tur nekas tāds nenotiek. Bet filma ir spraiga, tās laikā ir pieredzēts viss iespējamais. Pilns spektrs, lai gan stāsts var arī būt maksimāli vienkāršs.
Raitis: – Tu pieminēji Mad Max, un es atcerējos filmu Sirát. Stāsta notikumu gaitu var izstāstīt minūtes laikā, bet filma ir kaut kas desmitiem reižu lielāks.
Harijs: – To citam pat nevar izstāstīt, ko tu tur redzēji, vai ne? Un tas nav par stāstu. Stāstu var izstāstīt.
Ivo: – Nu jā, vizuālā māksla, nevis literatūra. Bet es to jautāju tāpēc, ka esmu dzirdējis arī par Dieva suni – kaut kas tur neesot līdz galam izstāstīts, stāsta līmenis vienā brīdī esot pamests novārtā, un tas tiek uztverts kā neprasme, slinkums, nepilnība. Es kā scenārists saprotu, kas ar to domāts, taču, vairākkārt skatoties filmu, man šķiet – tas ir tieši tas, kas padara Dieva suni interesantu. Loģiskais stāsta līmenis ir izmantots precīzi tā, kā saka Bela Tārs – kā instruments, lai ievestu skatītāju kaut kādā citā valstībā, ievilktu neparastā psihiskā stāvoklī. Cik tas bija apzināti?
Raitis: – Nu, pirmkārt, sākotnēji tas bija tavs scenārijs un, ja mēs to filmētu, es domāju, būtu daudz vairāk palikuši pie sākotnējā stāsta. Tomēr tad, kad komandai pievienojās Harijs, tas ļoti daudz ko mainīja. Veselas līnijas mēs ņēmām ārā, visus bekstorijus, piemēram, par Tīsu, kurš agrāk dzīvojis Tobago salā… Tas ir ļoti krāšņi filmai, bet, kad mēs spēlfilmas ideju pārveidojām uz animāciju, tad jau pati animācija ir krāšņa, un likās – kur nu vēl vairāk… Jo jautājums ir, kāpēc tu vispār liec to krāšņumu iekšā. Tāpēc vispār Harijs ir atbildīgs par scenārija griešanu un visām radikālajām izmaiņām.
Ivo: – Kad es dzirdēju, ka Harijs ir tas, kurš nācis klajā ar pautu ideju – tāda kā sēne vai kāda cita bioloģiska substance, ko vajag ieviest stāstā –, es viņu sirsnīgi paslavēju, jo tas ir ļoti drosmīgs lēmums, kas iegriež visu citā dimensijā. Risks bija, un bija arī notikums.
Harijs: – Atceries, Raiti, no kurienes tas radās! Tas bija tāds maziņš stāstiņš, tik maziņš, ka ar to nevar neko iesākt – ne kā seriālu, ne jebkādā lielā formā.
Raitis: – Mēs bijām Baltic Pitching Forum nometnē, rakstījām scenāriju īsfilmai par hercogu Jēkabu, kurš atved šādu augli no kaut kurienes. Mēs kaut ko tur mīcījām uz vienu pusi, uz otru pusi.... Sprunglis saucās tā īsfilma.
Harijs: – Jā, viņa bija pabeigta, bet ļoti, ļoti, ļoti pārāk maza īsfilmiņa. Stāstiņš par tādu mītisku augu no āfrikāneru zemes, kurš tad pārvērš šo neauglīgo hercogu par ļoti auglīgu, pat pārāk auglīgu, un tur vispār viss ciems, visa pils sāka lietot to augli.
Raitis: – Un beigās viņš ielien viņā iekšā…
Harijs: – … un tā viņš arī it kā nobeidzas.
Raitis: – Vēl bija viena versija, kurā viņš kļuva par lielu govi ar drausmīgi daudziem tesmeņiem.
Harijs: – Tikai auglī ielīda nevis hercogs, bet Tenis, kas Dieva sunī ir Armanda Berģa tēls – tāds pielīdējs, kurš grib būt barona protežē, lai gan ir vienkārši kaut kāds zemnieks, bet viņam ļoti patīk viss šis ekscentrisms. Viņš pilnīgi neiederas ne pilī, ne arī starp sava ciema iedzīvotājiem. Un viņš tad ielien tajā auglī, jo pārāk mīl visu to barona estētiku, un tur pazūd. Ar to nobeidzās tas stāstiņš.
Ivo: – Tātad Dieva suņa sākotnējā struktūru ļāva izmantot vecās idejas, jo tās tur precīzi ierakstījās.
Raitis: – Kad mēs prezentējām Dieva suni Eiropas žanru forumā, tad runājām, ka tā ir pasaka pieaugušajiem. Un vēl mēs papildus sākām lasīt Kārli Straubergu, par to, kas ir pasaku elementi – Putniņš, Ragana, kas pārvēršas par sarkano Tauriņu, un tad tas auglis diezgan loģiski ienāca tajā pasakā. Tavu reālistisko scenāriju mēs gribējām padarīt, nu, tādu...
Harijs: – Pasakveidīgu.
Ivo: – Nu, mans scenārijs jau arī nebija pārāk reālistisks. Varbūt vienīgi tiesas prāva, bet tas pagātnes un mūsdienu savijums, protams, bija ārpus normālā. Taču man ļoti patīk, ko jūs abi sakāt par to baronu, jo tas ļoti atbilst tam raksturam, ko es mēģināju ierakstīt scenārijā. Tāds renesanses cilvēks, kurš grib ieviest visu jauno un progresīvo, skeptisks pret reliģiju, liberālis.
Harijs: – Kad es to pirmoreiz lasīju, mums animācija vispār nebija prātā. Lauris bija atsūtījis tavu scenāriju, lai es viņam uztaisu pāris bildītes, tīri konceptuālas. Pirms septiņiem gadiem varbūt…
Raitis: – Kaut kad pēc Baltu ciltīm. 2019. gads.
Harijs: – Jā, un tad jūs bijāt jau ieviesuši manus elementus, un tas barona auglis tik veiksmīgi iegājās! Jaunieviesums, bet tik ļoti organisks.
Ivo: – Par to jau es runāju.
Beigās es pat vairs nesaprotu, kas man bija iepriekš uzrakstīts, kas pēc tam uzlikts pa virsu.
Barona sieva, piemēram, – vairs nesaprotu, bija vai nebija. Laikam nebija.
Harijs: – Jā, tur jau viss ir saplūdis.
Raitis: – Baronam fon Klodtam bija kaut kādas sievietes, un beigās bija arī orģija.
Ivo: – Brīvās mīlas piekritējs.
Harijs: – Pēc idejas jau tā sieva tāda pat arī ir. Tā kā ir un tā kā nav, vienkārši tāda lieta.
Raitis: – Bet viņš ir ļoti uzticīgs.
Ivo: – Nu, un kādas sajūtas ir tagad, nav jau noriebies tajā suņa kokteilī vārīties?
Harijs: – Ja ir nominācijas, tad ir forši.
Raitis: – Nu, es teiktu, ka vēl mēs drusku vārāmies, tas vēl ir process. Tūlīt arī tā Berlīne un Eiropas Kinoakadēmija, vēl tā vārīšanās kaut ko sola, un pašiem ir interesanti. Un man tagad, kad Jurģis Spulenieks un Agata Krista ir nominēti Lielajam Kristapam, ir interesanti viņiem parunāt un uzzināt, kas tas Dieva suns viņiem tāds ir. Jo viņiem filmēties tajā zilajā ekrānā bija, man liekas, ļoti savdabīga pieredze – aktieris īsti nezina, kas tas vispār beigās tāds būs. Mēs paši nezinājām! Nu labi, it kā zinājām, bet tai pašā laikā ne gala rezultātu, tas viss ir radies procesā.
Ivo: – Lielā Kristapa nominācijas rāda, ka aktieri tomēr ir pamanīti, nav viss noslēpts aiz mākslinieka krāsām.
Harijs: – Tā ir tā rotoskopijas lieta. Būtībā tur ir ļoti stingrs pamats, pēc kā vadīties, – pēc aktiera. Var jau viņu pilnīgi pārtaisīt, ka neviens neatpazīs, bet mūsu gadījumā tomēr – ja tās acis viņam ir platas, vai cita izteiksme sejā, tad ir. Ja es tikai zīmētu, varbūt tad vienkārši uzzīmētu tādu nopietnu seju, bet viņi tur mazliet kaut ko vaikstās, kaut ko ņemas, un tas kaut ko piešķir, dod kaut kādu dīvainu sajūtu.
Ivo: – Tagad prasmes ir rokā un tās ir kaut kur jāizmanto.
Raitis: – Nu, mums ir viens animācijas projekts attīstībā. Pēc Raiņa lugas Spēlēju, dancoju. Pārnest to visu kaut kādā citā galaktikā…
Ivo: – Cik interesanti! Man arī bija tāda doma un ir nepabeigts darbs, ko sākumā rakstīju kā viencēlienu teātrim, bet tad sapratu, ka labāk īsfilma, turklāt iztēlojos, ka vislabāk būtu, ja to taisītu brāļi Ābeles. Un re kā, jūs, izrādās, pie tā paša ķērušies!
Raitis: – Tas pats, kas ar vilkačiem! Pirmkārt, Laurim noslēguma darbs Kultūras akadēmijā bija vilkaču īsfilma Melnsila stāsts, man bija ideja taisīt par Livonijas vilkačiem, tev vilkaču scenārijs jau uzrakstīts, mēs esam tādā vienā…
Ivo: – Kaut kā pilnīgi nesaistīti, jo mūsu ceļi taču agrāk nekrustojās. Kaut kas kopīgs gaisā.
Raitis: – Ēters.
Harijs: – Ivo, es gribētu pajautāt tev – ko tieši tu pieredzēji un kā tu esi sajutis šo filmu, sākot jau ar Traibeku?
Ivo: – Tad drīzāk jāsāk no dienas, kad es iedevu scenāriju Laurim – turklāt nevis vienkārši iedevu, bet ar piebildi, ka uzticos un dariet ar to, ko gribat. Pēc tam es ilgi neko nezināju – tikai to, ka naudas nav. Tad uzzināju, ka ir doma taisīt animāciju, tad ieraudzīju, ka beidzot piešķirta nauda… Un tad nāca uzaicinājums uz vienu filmēšanas dienu, uz tā zilā ekrāna fona.
Harijs: – Un tu tur ieviesi vienu svarīgu frāzi.
Ivo: – „Svēta vieta”.
Raitis: – Jā, „…te ir krogs, nevis baznīca, svēta vieta!!!"
Ivo: – Jā, un tas arī viss. Un tad Ņujorkas pirmizrādē bija interesanti redzēt, ka tomēr nav pārāk daudz iznīcināts, lai gan es pieļāvu, ka tā var notikt. Skelets principā ir saglabājies, tēlu sistēma nav lauzta, lokācija, pamatkonflikts un samezglojums tas pats, un Tīss arī tāds pats ārpusnieks, kas uzrodas un to dīķi saduļķo. Plus tie jūsu jaunievedumi, kas padarīja filmu žanriski neparastu. Kopumā ļoti pozitīva pieredze. Publika, kā redzēju, arī pozitīva. Nezinu, varbūt tie, kam baigi riebās, nenāca pēc seansa runāt, uzreiz gāja prom, lai gan neatceros, ka cilvēki būtu gājuši ārā no zāles.
Harijs: – Nē, nē! Es atceros, ka pirmizrāde bija piektdienā, tu tad redzēji un vēl sestdienā arī aizgāji, gribēji otrreiz noskatīties.
Ivo: – Protams. Mani tieši interesēja publikas reakcija – varbūt būs citi cilvēki un citādāka uztvere, bet bija identiski. Un arī tie Q&A bija visai interesanti, labi jautājumi. Tā ka es ļoti novērtēju, ko bijāt izdarījuši. Vēl man bija amizanti redzēt pašam sevi uz ekrāna. Ja nepateiksi, tad neviens arī neatpazīs, tās ungāru ūsas visu aizmālē.
Bet sakiet, tā tomēr bija Ņujorkas festivālu publika, feinšmekeri, citur droši vien gāja citādāk? Jūs teicāt, ka Londonā bijusi pilna zāle kaut kādu jautrīšu.
Raitis: – Jā, britos nāk uz animāciju kā uz komēdiju, un viņi arī uztvēra to kā komēdiju. Tas ir interesanti, jo Latvijā filmu uztver diezgan nopietni. Vēsturiski.
Harijs: – Bijām Slovēnijā, tur kaut kādā ziņā mentalitāte ir līdzīga. Mēs ar Lauri aizgājām uz filmu, es gribēju redzēt tieši skatītāju reakciju. Un – visu laiku ir klusums, neviens neko – pilna zāle, bet kluss. Mēs saprotam, ka esam iegrābušies, bet neviens vēl neiet laukā… Iet jau titri, visi klausās, mēs aizmugurē sēžam… Filmu beidz rādīt, un tad viņi visi aplaudē un pagriežas, skatās uz mums un sāk pateikties par filmu! Pilnīgi citādāk, nekā tur, kur izrāda emocijas! Tā ka nekad nevar spriest pēc ārējās izteiksmes. Ir, kas skatās ļoti nopietni.
Ivo: – Man Igaunijā bija interesanti – sēdēju blakus jaunai sievietei, kura bieži novērsās no filmas, visu laiku kaut ko pierakstīja savā blociņā, sēžot lotosa pozā. Domāju – laikam kāda baigi izsmalcinātā kritiķe, kura katrā trešajā teikumā vai kadrā pamana, ko kritizēt. Bet, tiklīdz beidzās titri, tā viņa lec kājās un kliedz bravo visskaļāk! Bieži tas, ko redzam, neatbilst saturam. Un Igaunijā, protams, uztvēra to filmu ļoti vēsturiski, kā savējo. Tā tomēr ir arī viņu vēsture.
Harijs: – Jā, un igauņi filmai arī palīdzēja.
Ivo: – Un kā gāja Sitdžesā, Spānijā?
Raitis: – Tur seanss bija diezgan vēlu naktī, vispār tur filmas rāda līdz kādiem četriem rītā, cilvēki nāk ar aliņiem kā uz rokkoncertu piektdienas vakarā – hola, hola! Ļoti brīva atmosfēra, un arī tie jautājumi, es teiktu, tādā spāņu stilā. Bet tur nāca klāt animatori, kas par tehniku jautāja, vairāk tie, kurus interesē tieši animācija, jo tajā festivālā žanru tāpat pietiek, ko skatīties, ja gribas horror, gore vai fantasy. Arī Latvijā ir jauni animatori, kas nāk runāties. Iespējams, Gints Zilbalodis ir radījis interesi, un animatori nāk skatīties, kur un pie kā viņi varētu kaut kad nākotnē strādāt.
Ivo: – Vai ir arī kas tāds, kas, strādājot pie šīs filmas, nav izdevies?
Raitis: – Kad sākām strādāt, tad finansējumu dabūjām kā eksperimentālai filmai, līdz ar to mēs neuzlikām nekādus tālejošus mērķus, kas būtu jāsasniedz. Pirms tam, kad veidojām Nemierīgos prātus, tā bija arthouse filma, mēs gribējām, lai viņa iet pa atbilstošiem kinofestivāliem, lai sasniedz noteiktu kritikas apjomu, mums bija vīzija, kā tai filmai jāiet tālāk. Ar Dieva suni mēs laidām diezgan brīvi, līdz ar to tas, kas šobrīd noticis, – ka tā ir nominēta kā viena no piecām labākajām Eiropas animācijas filmām! – tas mums pašiem ir neticami. Droši vien Harijs teiks – nu kā, tā jau es biju plānojis!
Harijs: – Nu, ar to „eksperimentālo” birku tu jau automātiski pieņem, ka tas būs tāds underground, būs visādi žanru festivāli, bet tas, ka sākās ar Traibeku, tas uzreiz to filmu iedzina pavisam citur, Dieva suni redzēja ļoti daudz cilvēku, kuriem nebija paredzēts to redzēt. Izdarīts tur ir viss, ko vajadzēja, pārmetumu tur nekādu nevar būt.
Raitis: – Jā, ja nebija ekspektāciju, tad nav, kur nokrist... Par Nemierīgajiem prātiem es varu teikt – pašiem mums liekas, ka tā ir laba filma, bet novērtējums no ārpasaules nav tāds, tur kaut kas nav noticis. Varbūt tā nav laba filma, to mēs nezinām, bet... Vai varbūt mēs viņu izlaidām nepareizā laikā? Iznāca tieši pēc covid un mēnesi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, pasaules sajūtā jau bija riktīgs action, bet mēs vēl ar tādiem nemierīgajiem prātiem gribam kaut ko kacināt un tracināt, par kaut kādiem māksliniekiem ar bipolāriem traucējumiem… Tur kaut kas nesagāja kopā, un par Nemierīgajiem prātiem ir tā sajūta, ka tā filma kaut ko neizdarīja.
Ivo: – Tā teikt, ko jūs te lienat ar savām psiholoģiskajām problēmām, kad īstenībā problēmas ir daudz lielākas.
Harijs: – Ar Dieva suni jau mēs arī baigi nepielienam pasaulei.
Ivo: – Te ir tāds vispārinātāks vēstījums. Pārlaicīgāks.
Raitis: – To vispār daudzi saka – par problēmu nemainību. Tas bija arī tavā oriģinālscenārijā, Ivo, ar pāriešanu uz mūsdienām. Kaut arī mēs to beigu ideju izņēmām ārā, tomēr sevišķi
jautājumu un atbilžu sesijās cilvēki mums saka – bet vai jūs zinājāt, ka dažas lietas joprojām ir kā jūsu filmā un nemainās?
Piemēram, cik lielu lomu spēlē mācītājs. Esmu bijis Polijā, tur tiešām mācītājs ir figūra sociālajā dzīvē. Kamēr mums mācītājs ir figūra vienreiz, varbūt divreiz gadā.
Harijs: – Mācītāju vietā tagad ir tādi endrū teiti vai kaut kādi kouči, kuriem seko un uztver viņus kā praviešus.
Raitis: – Un kas uztiepj savu varu.
Ivo: – Tieši par mācītāju runājot, dzirdēju filmai komplimentāru atsauksmi – es šādu cilvēku īstajā dzīvē negribētu sastapt, ļoti pārliecinošs tēls. Tātad ir panākts, ka viņš ir baigais maita, bet te man ir problēma, jo man šķiet – daudz spēcīgāk būtu, ja šis tēls būtu arī mazliet žēlojams. Pēc idejas es viņu veidoju kā patiesi ticīgu cilvēku, kurš apzinās savu grēcīgumu un, ja ne saprot, tad vismaz nojauš savu metožu apšaubāmību, taču citu neko nezina. Bailīgs. Trausls. Ar masku.
Harijs: – Man viņš ir mīļākais personāžs, es viņu tā arī uztveru. Bet nu, kaut kā visi viņu tik un tā uztver kā ļoti nepareizu un sliktu.
Ivo: – Viendimensionālu.
Raitis: – Pirms Regnārs Vaivars ielika savu artavu šajā tēlā, man likās, ka viņš ir tas, ko tu saki. Viņš grib, lai draudze seko viņam, nevis dievam. Kaut kādā ziņā varbūt tur ir tā Endrū Teita ideja.
Harijs: – Man viņš liekas sarežģīts. Kaut kas viņam dzīvē nav sanācis.
Raitis: – Bet nu, jā, nav tā, ka ļoti daudz cilvēki teiktu, ka viņiem bijis viņa žēl. Tur ir kaut kas, ko Regnārs Vaivars iemieso. Milzīgu spēku, ar ego, tīri kā vīrietis, kā aktieris, un Harija zīmētajā tēlā tas ir redzams cauri, to noņemt nevar.
Ivo: – Mani tikai interesē, vai tie bija apzināti lēmumi – ok, taisām viņu mazliet robustāku –, vai arī tas notika stihiski.
Raitis: – Apzināts lēmums bija, Lauris viņu gribēja taisīt pat vēl spēcīgāku, lai viņš ir kā fiziskā spēka simbols.
Harijs: – Jo kā tu vari noganīt to ciemu, ja tie tur nav baigi disciplinētie.
Raitis: – Tas viens džeks taču krogā brēc – „te ir krogs, nevis baznīca, svēta vieta!!!” Mācītājam tāds jāsavalda.
Harijs: – Ja mācītājs nebūtu spēcīgs, neviens sen neietu uz to baznīcu.
Ivo: – Par mākslu – izstāsti, Harij, par to, ko un kā tu esi paņēmis un ielicis filmā no indiešu sakrālās mākslas. Vai sen tas tevi interesējis un vai šī bija iespēja interesi savienot ar vajadzību?
Harijs: – Sākotnēji tas ir tomēr Laura inputs. Mēs vienkārši negribējām taisīt elli tā klasiski, tai vajadzēja būt ļoti spilgtai, krāsainai. Un tieši Āzijas elles, kad papēta, ir ļoti košās krāsās – zilas debesis, zaļa zemīte, dzeltenas smiltis, visa tāda jautrībiņa… bet tas, kas tur notiek, – nu, trakas lietas notiek. Tā viss labi saiet kopā ar šo mūsu ciemu.
Raitis: – Laurim vispār patīk tas sanskrita un latviešu, lietuviešu salīdzinājums. Un arī Tīsa prāvā ir teikts – katram ir sava elle, vāciešiem sava, latviešiem sava, krieviem sava. Un tad tā seno indoeiropiešu elle ļoti senā pagātnē varbūt bijusi kopīga ar indiešiem – un baltiem, kuri nākuši no indoeiropiešiem. Pie mums brauc arvien vairāk indiešu un varbūt atved atpakaļ izpratni, ko mēs sen esam pazaudējuši, aizvietojot ar to, ko vācieši mums atveda 13. gadsimtā.
Ivo: – Man jau ļoti patīk tā izvēle, visa tā krāsu gamma, ekspresivitāte, un kad pamana arī tos kulta motīvus, sīkās detaļas, kļūst vēl interesantāk. Pirmoreiz skatoties, cilvēks tam īsti nepievērš uzmanību, bet vēlāk ļoti daudz kas var atklāties.
Harijs: – Filma bieži jāliek uz pauzes. Mums ir daudz tādu stāstu, ka tehniskie cilvēki – neteiksim, ko viņi atklāja, bet atklāja, nejauši liekot uz pauzes. Ierauga daudz, daudz, daudz papildu lietu.
Raitis: – Filmā katram rekvizītam ir sava nozīme. Dažkārt, kad filmē īstā lokācijā, var gadīties nejaušības – teiksim, fonā lampa, kas nebija tur domāta, vai tamlīdzīgi –, bet šādā animācijā jebkura lieta ir apzināti ielikta un palikusi kadrā. Nekas nav nejaušība, jo viss ir pārzīmēts ar roku. Harijs ļoti daudz kaut ko iezīmējis, ieslēpis, un nekas netiek iezīmēts aiz neko darīt. Man tev, Harij, jautājums, ko man pašam uzdeva vienā Q&A pēc seansa – par to uzrakstu, kas ir beigās uz muižas sienas. Es toreiz skatītājiem atvainojos, nevarēju precīzi izstāstīt, jo tas ir Harija stāsts. Vai tu vari atgādināt?
Harijs: – „Virtute duce comite fortuna”. Ir dažādi tulkojumi, bet pēc jēgas – dieva svētībā, veiksmes vadīts. Tā ir Varakļānu muiža, ko es ņēmu par paraugu barona mājvietai. Es tur mācījos, mums tur notika darbmācības stundas, un tā vieta manī ir iespiedusies. Tur ir noticis kaut kas varens, renesanse ir notikusi, tur arī ir dendrārijs, minerālu kolekcija, kas joprojām apskatāma, barona gleznas, grāmatas, citas lietas, ko viņš tur ienesis. Filmā ir miksējums no Varakļānu barona Borha, Kurzemes hercoga un barona fon Klodta, kas bija scenārijā. Man tie muižnieki vienmēr ir patikuši – viņam ir zeme, un viņš var taisīt kaut vai romiešu pili. Visa tā arhitektūra, kolonnas! Tu skaties tās vecās gleznas un domā, cik skaisti te Latvijā ir izskatījies. Apkārt ciemats, bet vidū pils ar visādām kolekcijām, gleznas ar vulkāniem, ar Āfrikas motīviem, lietas no ekspedīcijām, kurās viņi braukuši.
Ivo: – Vēl ir interesanti tas, ko es parasti cenšos pieminēt Q&A sarunās, jo filmā tas nav iekļuvis, – tieši tajā pašā gadā notiek Salemas raganu prāva Amerikā. Daudzi zina brīnišķīgo Artura Millera lugu un arī filmu The Crucible (1996), bet man liekas svarīgi darīt publikai zināmu. ka paralēli kaut kas līdzīgs notika šeit. Tikai ar atšķirīgu attieksmi un iznākumu – šeit bija daudz, daudz liberālāk, nekā jaunajā kontinentā.
Raitis: – Sevišķi ņemot vērā mūsdienu politisko situāciju, kurā Amerika diktē noteikumus. Tas savukārt ir interesanti no industrijas puses – mūsu filmā valda zviedru karaļa likumi, un mūsdienu Losandželosas mūzikas industrijā tie producenti, kas diktē noteikumus, arī ir zviedri. Viņi uz pasaules fona arī ir ļoti maza tauta, zem desmit miljoniem – ar Indijas 1,3 miljardiem tas vispār nav salīdzināms, tas ir viens ciems. Tādā ziņā, ņemot piemēru no tiem pašiem zviedriem, arī mēs, latvieši, varam kaut ko diktēt. Nav nekāda iemesla, kāpēc nesākt to darīt.
Ivo: – Nu, ja pareizi iejūdz veiksmes viļņus, kas periodiski gadās, tad jau var.
Raitis: – Man liekas, zviedriem tas sākās ar ABBA, kad tā uzvarēja Eirovīzijā. Viņi paskaitīja, cik daudz naudas šī grupa ienes Zviedrijai, un tas bija vairāk nekā SAAB rūpnīca. Zviedri saprata, ka mūzika un māksla, izrādās, arī var būt bizness, un ļoti daudz ieguldīja mūzikas skolās, producēšanā, izglītībā. Šobrīd, pēc Straumes panākumiem, tas kaut kādā mērā notiek ar animāciju Latvijā.
Ivo: – Cerams, nebeigsies.
Harijs: – Starp citu, zviedriem pašiem ABBA vienkārši riebās, runāja – cik var tās salkanās dziesmiņas taisīt! Tikai uz pēdējo albumu jau mazliet sāka pieņemt.
Ivo: – Kā mēs no Dieva suņa līdz ABBAi nonācām?!
Raitis: – Bet tā abreviatūra! ABBA un tāpat arī Dog of God – esam saņēmuši par to daudz komplimentu, un kā logo tas labi darbojas, griežas riņķī un lasāms no abiem galiem, līdzīgi kā ABBA.
Ivo: – Ā, nu „abba” jau arī nozīmē "dievs tēvs".
Raitis: – Jā. Mūsu gadījumā pareizāk, vēsturiskāk būtu "hound of God", bet to mēs nomainījām tīri vizuālu iemeslu dēļ.
Harijs: – Un, kad logo pārvērtās par ķēdēm, tad tas vispār aizgāja tādā ļoti labā straumē. Ķēdes mums visur palīdzēja.
Ivo: – Berlīnē arī bļambas būs līdzi?
Raitis: – Ui, man pat vairs nav!
Harijs: – Atkal jau pazaudēji?
Raitis: – Manējo paņēma Tallinas kinofestivālā.
Ivo: – Tallinas muzejā ielikt?
Raitis: – Jā.
Harijs: – Nu, es savējo sargāju. Arī jau vienreiz pazaudēju.
Raitis: – Man jau kādas četras ir aizgājušas. Aizbraucam uz kādu festivālu, iepazīstos ar festivāla vadītāju, viņš saka – o, cik forša tā ķēde! – un kā tad tu viņu ignorēsi… Tas ir tāds labs žests, kad tu sev noņem to nost un uzkar ķēdi viņam.
Harijs: – Pēdējo reizi ķēde mani sapazīstināja ar vienu latviešu izcelsmes kaskadieri Losandželosā. Bijām Holivudā, kur visas tās zvaignes tusējas, mums tur bija seanss, un bija arī tās ķēdes kaklā. Viena kompānija prasa, kas tās jums par ķēdēm, sākas saruna, es stāstu par Latviju un tur tāds deviņdesmitgadīgs večuks blakus pēkšņi saka – „Latvia?!” Viņa vectēvs bijis latvietis, sācis strādāt Holivudā kā aktieris, bet pats kļuvis par kaskadieri. Taube ir viņa uzvārds, ja nu kas.
Raitis: – 90 gadi, un viņš strādā par kaskadieri?
Harijs: – Tagad vairs nē, tagad viņš dzer negroni.
Ivo: – Arī riskanti.
Raitis: – Mums kaskadieris filmā bija Einārs Repše. Ir tāda viena aina, kad Tīsam jāsēž uz zara un, lai to labi nofilmētu, mēs uztaisām stalažas. Uzliekam vairāk nekā divarpus metru augstumā dēli un tā pieklājīgi sakām, ka varam nocelt arī zemāk, bet viņš – nekādā gadījumā, es visas savas lietas izdarīšu pats, un ja man būs no lidmašīnas spārna jālec lejā, es arī nolēkšu! Cik zinu, Repše ir arī alpīnists, viņam tā nav sveša lieta, kamēr mēs ar Lauri ar tādu pietāti – viņš tomēr bijis Latvijas bankas prezidents un Ministru prezidents, nu varbūt nekāpiet augšā… Bet viņš uzkāpa, sēdēja, un tad vēl viņam bija jāpīpē pīpe, kas, uz tāda dēļa balansējot, galīgi nebija vienkārši.
Ivo: – Repše jau bija tāds avantūrists. Pārgalvīgs.
Harijs: – Te jau visi tādi pārgalvīgi.
Ivo: – Berlīni un Eiropas Kinoakadēmijas ceremoniju gaidot – nekādas ekspektācijas jau nevar būt, vai ne? Braukt un izbaudīt.
Raitis: – Es domāju, mēs Berlīnē savu ceļu ar Dieva suni kaut kādā ziņā noslēdzam.
Vislielākais prieks man ir tieši par Hariju – tā ir Harija pirmā pilnmetrāžas animācijas filma, un viņš jau dabū Eiropas kinoakadēmijas nomināciju.
Harijs: – Tas ir labi, jā. Un arī Lielajā Kristapā es tagad beidzot esmu atzīmēts. Kaut kur blakus tam kino es vienmēr esmu bijis, kaut kur palīdzu, daru šo un to, bet tā pa īstam es nekad neesmu piedalījies. Bija tik patīkama tā nominācija! Neviens man neteica, ka mani tur kāds ir pieteicis, vispār nezināju, ka ir tāda nominācija Labākais animācijas mākslinieks, kaut kā nebiju ievērojis, bet kad ieraudzīju – tas gan ir forši! Tas pat ir foršāk, nekā kaut kur balvu saņemt, – šeit izlasīt „labākais mākslinieks”…
Nu redzi, cik foršs ir ceļš tam Dieva sunim, patīk man šis process – it kā sen beidzies, tomēr vēl turpinās.
Ivo: – Atceros, kad es to scenāriju rakstīju, man tas kopā ar izpēti paņēma apmēram trīs gadus. Tas ir ilgs laiks. Tad tas viss it kā novīta, gandrīz vai nomira, bet atkal kā fēnikss no pelniem atdzima, un jau ar pilnīgi jaunu enerģiju.
Raitis: – Es iepriekš domāju par šo sarunu, un tagad tev gribu pajautāt, ko nekad neesmu prasījis, – kā tu vispār to sāki rakstīt? Tev jau arī tas droši vien nebija viens scenārijs, ko tu tā ņēmi un uzrakstīji. Vai tu atceries, kādas tev bija versijas, kā tu tur malies?
Ivo: – Es ļoti labi atceros to brīdi gultā, kad man ienāca prātā ideja rakstīt scenāriju, kad pieņēmu lēmumu. Es rakos vēsturē, biju atradis Tīsu un domāju – kāpēc tā ir tik šaura nišas zināšana, kāpēc lai nepadarītu to zināmu plašākai auditorijai? Arī kaut kāds patriotisks pienākums par to vēstīt… Darbs sākās ar tiesas sēžu protokolu tulkošanu, tad ap to un uz tā likās fantāzijas slāņi. Cik tādas versijas bija, to es vairs nevaru pateikt, jo visu laiku kaut kāds jauns slānis nāca klāt. Pagāja trīs gadi, lai nonāktu līdz kam tādam, ko varēju dot citam lasīt. Es jau gan zināju, ka tas scenārijs ir pārāk pļāpīgs, tas bija rakstīts gandrīz kā romāns, tur ir pārāk daudz visa kā. Bet nu es arī pārāk necerēju, ka tas vispār kādreiz tiks nofilmēts, jo būtu pārāk dārgs, kā jau vēsturiska kostīmfilma, un vēl ar animācijas ielaidumiem. Reizēm vajāja doma, ka tas jāpārvērš par lugu un tad par izrādi uz Nacionālā teātra lielās skatuves, bet nu līdz tam nav nonācis, rokas par īsu.
Harijs: – Tarantino savus scenārijus raksta kā lugas. Kā tu domā, šo filmu varētu uzvest kā lugu?
Raitis: – Jā! Tas ir izaicinājums!
Ivo: – Konkrēti šo būtu grūtāk, ja Nacionālajā teātrī, bet principā…
Raitis: – Kādā Berlīnes underground teātrī.
Ivo: – Nekad nevar zināt. Bet vēl par filmu – titros ir divi režisori, un es pieļauju, ka tomēr bija kaut kāda darba dalīšana.
Raitis: – Jā, bet es nevaru pateikt, ka es darīju tikai to un Lauris darīja tikai to. Montējām mēs abi divi, un tā montāža jau arī tāda interesanta – viņš samontē uz zilā ekrāna pirmo versiju, tīri kā informāciju laikā, tad es to visu ņemu un izvietoju telpā. Ļoti primitīvu, ar melnbaltiem foniem, ko es tad dodu Harijam apstiprināt. Tad, kad Harijs ir apstiprinājis un ieviesis savas korekcijas, tad mēs atkal ejam pie Laura apstiprināt – šis tad būs gala variant. Un tikai tad, kad mēs esam vienojušies, tad dodam zīmēt.
Ivo: – Bet zīmētājs tikai viens vai vairāki?
Harijs: – Idejiski viens, bet iekustināšanā, kur es kaut ko jau vairs nevaru, tur, man liekas, desmit cilvēki vēl, ja ne vairāk.
Raitis: – Mums ir jāpiemin Aigars Gercāns, galvenais animators, kas to visu salika kopā. Mēs Tritonos tieši tādā pašā komandā bijām strādājuši jau pie filmas Baltu ciltis animācijas un pie īsfilmas Pārgājiens ‘44 (2019) – par mūsu omīti, tur arī bija animācijas elementi. Tāpēc mums bija ļoti viegli, mēs zinājām, ko no otra var prasīt, kas ir jāiedod.
Harijs: – Un cik maz vārdu vajag pateikt – „aizbīdi man šito kaut kur”, un viņš jau zinās. Komunikācija jau šo gadu laikā bija pierasta.
Raitis: – Ar kādu citu komandu to izdarīt būtu daudz, daudz grūtāk. Es Aigaru saprotu no pusvārda, Aigars Hariju saprot no pusvārda, un nav nekādu apvainošanos.
Harijs: – Mēs varam viens otru arī mazliet palamāt, tas arī noder procesam.
Un tad mums ir 3D lietas. Pieņemsim, baznīcai, krogum un muižai bija jau gatavs 3D modelis, un skatu no kaut kāda rakursa es apzīmēju tā, kā tam jāizskatās filmā.
Raitis: – 3D mākslinieks Arturs Gore.
Harijs: – Jā, viņš uztaisīja tā, ka varēja kā ar kameru izbraukāt pa telpām.
Raitis: – Paņēmām no Zilbaloža to principu, ka mēs jau ar kameru atrodam, kuru rakursu telpā izmantosim.
Harijs: – Citādi, ja man būtu pilnīgi no nulles jādara, tad šī filmā taptu varbūt desmit gadus.
Raitis: – Tad vēl Inga Tabaka zīmēja visas 2D animācijas.
Harijs: – Kaķis ir viņas.
Raitis: – Un papagailis ir viņas.
Harijs: – Un stirniņas.
Raitis: – Komanda nebija liela, kopumā varbūt padsmit cilvēku, kas strādāja pie animācijas. Tā tiešām nav liela komanda, un visu Harijs laida caur savu vīziju.
Harijs: – To vajadzīgo noskaņu, krāsu toņus – kādā krāsā, piemēram, vajadzīgas debesis, zilas vai sarkanas, tumšas vai gaišas, – bija jākontrolē. Ko darīt bija, bet mēs diezgan ātri, laikam pa gadu lielāko daļu uztaisījām.
Raitis: – Mēs uzbūvējām efektīvu sistēmu un daudz ko darījām, radoši šmaucoties, – lai izdarītu laikā un neiztērētu par daudz līdzekļu. Un tas, ka šī filma ir novērtēta, nominēta turpat kopā ar Arko un citām filmām, kur ir pilnīgi cita mēroga animatoru komandas iesaistītas, – tas arī ir tāds Latvijas pienesums, ka mēs varam drusku citādāk, radošāk.
Ivo: – Straume jau bija fenomens ar savu salīdzinoši mazo budžetu, bet šeit jau tas mērogs ir vēl trakāks?!
Raitis: – Mēs nevienam budžetu nesakām. Mums teica – nereklamējiet to.
Ivo: – Dempingotāji.
Raitis: – Jā. Pāris miljoni, mēs sakām.
Harijs: – Mazāk par desmit.
Ivo: – Labi, lai tad ambīcijas aug. Paldies.
