Nacionālā kino balva „Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā šogad dod iespēju runāt par unikālu profesiju, kāda ir tikai kinematogrāfijā, – kaskadieris jau pēc definīcijas ir „bīstamu kritienu, lēcienu un triku izpildītājs kinofilmu uzņemšanā; aktiera dublieris šādās epizodēs”. Tātad – reta iespēja ieraudzīt priekšplānā tādu cilvēku, kura galvenais uzdevums vienmēr bijis izlikties par kādu citu, bet izdarīt to, ko cits neviens nevar.
Mana vispārīgā sajūta par kaskadieriem ir tāda, ka, pirmkārt, viņi vienmēr filmā parādās vissvarīgākajā brīdī, kad ir vislielākā spriedze, konflikta samilzums – tad iet vaļā šaudīšanās vai pakaļdzīšanās ar mašīnām… Un, otrkārt, man liekas, kaskadieri vairumā gadījumu vienmēr tēlo sliktos – bandītus un noziedzniekus.
Jā, parasti tā ir.
Neviena labā tēla nav bijis?
Droši nevaru apgalvot, gan jau kāds ir, bet mums tas arī ir diezgan vienalga, jo kaskadieris vienkārši dara savu darbu. Pirms un pēc kaskadiera kadrā strādā aktieris, tā ir viņa loma un tēls.
Lasīju kāda kinovēsturnieka pārskatu, kur viņš pārmet, ka 70. gadu padomju kino pārmērīgi pakļāvies ārzemju tendencēm – „kapitālistiskajā pasaulē” esot ideju krīze, filmās nav pozitīvu tēlu un labu ideju, spoži protot filmēt tikai noziedzību – kautiņus, pakaļdzīšanās, vardarbību un tamlīdzīgi; Holivudā uz to veseli „konstruktoru biroji” strādājot… Tagad gan jau gandrīz jāatzīst par slavējamu tas, ja filmā nav ideju un tēlu, ko par labiem atzīst padomju ideoloģija, un skaidrs, ka Rīgas kinostudijā nekāda „konstruktoru biroja” nebija, tomēr pašiem sava kaskadieru grupa jau tāds solis uz to pusi ir…
Nu, pirmkārt, ir jāskaidro jēdzieni. Mēs domājam – kaskadieris ir tāda kinoprofesija, bet patiesībā tā nekur oficiāli nav atzīta, mēs neesam nekādos reģistros un nekādā profesiju klasifikatorā. Bet pēc klasifikatora tiek veidota, teiksim, sociālā nodrošināšana, tātad mums tādas nemaz nav.
Lai gan nesen izskanējušo izdienas pensiju kontekstā varbūt kaskadieriem pirmajiem tādas pienāktos…
Jā, bet mums nav. Un otrkārt, es gribu iebilst pret to, ka visi, runājot par kaskadieru darbu, lieto vārdu „triks”. Tos taisa citi – kāršu trikus un tamlīdzīgi. Es arī filmēšanās nekad nestrādāju „uz skatītāju”, esmu pat pieprasījis, lai filmēšanas laukumā ir klusums un aizdzen prom visu lieko publiku, kas sanākuši paskatīties, kā te tās mašīnas kūleņos.
Tieši gribēju jautāt – kāds ir jūsu pašu profesionālais žargons, kā jūs to saucat?
Mēs nesaucam par trikiem, jo tā jau nav nekāda krāpšanās, mēs vienkārši braucam strādāt un darām tādas lietas, kas dzīvē patiešām notiek. Visas tās pakaļdzīšanās, spridzināšanas, dedzināšanas, tas jau dzīvē viss ir. Mēs vienkārši protam droši realizēt tādas situācijas, kuras tad var nofilmēt un parādīt uz ekrāna.
Reāli izdarīt bīstamu lietu.
Jā, un cik tad ilgi tas uz ekrāna notiek, varbūt desmit sekundes.
Bet gatavošanās tām sekundēm droši vien var būt arī dienas garumā, nemaz nerunājot par visiem sportiskajiem treniņiem pirms tam…
Jā, tas var būt ne tikai dienas garumā, tas var prasīt arī nedēļas – lai normāli sagatavotu filmēšanu, kas saistīta ar tehniskām problēmām. Kaskadierim ir arī jāiemāca aktierim daļa no trika tādās vietās, kur aktieri nevar dublēt; abiem ir jāsadarbojas, lai filmā inscenējums būtu pēc iespējas reālistisks.
Vai ir kaut kas tāds, ko vissarežģītāk sagatavot?
Viss atkarīgs no darbības sarežģītības – vienalga, vai tas jādara ar auto vai motociklu, vai ar zirgiem, lēkšana no augstuma vai spridzināšana un dedzināšana… Ja ir jāfilmē degšana, tad sagatavošana atšķiras atkarībā no tā, vai degs tikai mazs pleķītis uz ķermeņa, vai deg cilvēks visā augumā. Vai tu lec no 10 metru augstuma, vai no 40 metriem, no tā ir atkarīga sagatavošanās. Un, ja vajag sprādzienu, tad vai tu spridzini pats un lido pa gaisu, vai tev pirotehniķis uztaisa efektu, sagatavošana būs pavisam citādāka.
Varbūt ir kāda savstarpēja gradācija – piemēram, ātri braukt ar mašīnu šķiet salīdzinoši vieglāk, bet krist no zirga – pavisam kas cits… Vecos laikos jau diezgan smalki rēķināja visādas tarifikācijas un apmaksas kategorijas…
Nu, par kādu naudu mēs te varam runāt! Par sarežģītākajiem trikiem kaskadierim maksāja aktiera augstāko likmi, pēdējos gados tie bija 56 rubļi plus viens mēģinājums, un mēģinājuma apmaksa ir puse no likmes.
Bet svarīgi, ka visā sagatavošanā piedalās ļoti daudz cilvēku, mēs visi esam saistīti savā starpā. Nekad nav tā, ka aiziet viens un izpilda triku, – kaskadieris nekad nestrādā bez drošinātāja, kas palīdz sagatavoties un izdarīt visu. Piemēram, sagatavot mašīnu kritienam vai ripošanai – tur jāliek iekšā rāmis, lai saglabātu dzīvības telpu, ir jādomā par to, lai tā mašīna neaizdegtos, un ko darīs, ja aizdegsies. Un jāsagatavo ne tikai tehniskais izpildījums, bet arī filmēšanas laukums – kur būs kamera, kur varēs stāvēt grupa, kur atradīsies drošinātāji, kur būs ātrās palīdzības mašīna vai ugunsdzēsēji, kas dos komandas. Tā ir milzīga organizēšana, un to visu dara kolektīvs, tas nebalstās tikai uz vienu cilvēku. Tāpēc jau es visu laiku saku – tā balva jau nepienākas man vienam. Man vispār, godīgi sakot, šis viss nemaz diez ko nepatīk.
Jā, bet nav slikts iemesls pievērst uzmanību kaskadiera profesijai, ļoti interesantai kinodzīves teritorijai. Man liekas, tas ir tāds darbs, kas nevar aiziet rutīnā – tā, ka sāk domāt – ai, šito es jau labi zinu, sešdesmit piekto reizi jau metīšu kūleņus ar mašīnu!
Reizēm var aiziet rutīnā, bet tas ir pats bīstamākais, jo tad zaudē koncentrēšanās spējas. Nu, es šodien apgāzu mašīnu, rīt arī gāzīšu kaut ko; šodien nokritu no zirga, rīt arī kritīšu… Nē, nē, nē, rutīna ir ļoti slikta lieta. Arī tāpēc, ka visbiežāk tāda kaskadieru inscenēta darbība var notikt tikai vienu reizi; ja vajag, tad filmē kaut ar piecām kamerām, bet atkārtot to nevarēs. Tāpēc vecajos laikos bija uzreiz liela atšķirība, kad no Konvas kamerām pārgāja uz Ariflex – jo vecajos konvasos filmas lente bieži sametās, un tas tad bija brāķis.
Es gribētu sākumā vēl patīt filmu atpakaļ – līdz modernajai pieccīņai, kas man liekas ārkārtīgi piemērots sporta veids, no kura nākt kaskadieriem; īpaši vēl ar to romantisko viduslaiku bruņinieka komplektu – jāšana, šaušana, paukošana…
Nē, kaskadieri nāk no dažādiem sporta veidiem – no vieglatlētikas, no sporta spēlēm. Svarīgi, kāda ir fiziskā sagatavotība, tā ir viena lieta. Bet otra – vai cilvēks ir spējīgs normāli visu to aprēķināt un izplānot, ko viņš dara, nevis vienkārši darīt. Dabiski, sākumā jaunam sportistam fiziskā sagatavotība ir krietni augstāka, tad, izpildot trikus, tikai kādus 25% strādā ar prātu, bet 75% strādā ar fizisko sagatavotību. Un tad, pēc desmit gadiem, kas nostrādāti kino, viss ir otrādi – 75% strādā ar prātu un pieredzi, visu aprēķina, un tikai 25% strādā ar fizisko. Un tas, es domāju, ir desmitreiz labāk.
Portālā filmas.lv var noskatīties Jura Podnieka dokumentālo īsfilmu Puikas, zirgos! (1979), ko viņš uzņēma, pats arī nākdams no pieccīņas, – par treneri Aināru Leju un mazajiem puikām, kas vēl tikai sāk trenēties kādu desmit gadu vecumā. Jūs arī esat filmā aicināts izteikties, tātad tā ir arī jūsu pieredze un jūsu treneris?
Jā, treneris Leja man bija tikpat kā otrs tēvs. Juris Podnieks ir par mani dažus gadus jaunāks, viņš trenējās kopā ar manu brāli. Vēlāk es brāli arī dažās filmās iesaistīju, bet viņam bija ģimene un tas kaskadieru darbs vairs tik ļoti neinteresēja.
Jūs arī sākāt trenēties kā tāds ceturtās klases puika?
Jā, man bija 11 gadi. No skolas mums bija jāiet uz VEF peldbaseinu mācīties peldēt, bet es jau to pratu, jo visas bērnības vasaras pavadīju laukos. Mammas puses vectēvam bija liela saimniecība Zeltiņos, starp Gulbeni un Alūksni, un otrs vecaistēvs dzīvoja aiz Vecpiebalgas Liezērē.
Tātad peldēt es mācēju un domāju, ka VEF peldbaseinā varētu kārtīgi trenēties, bet mēs gribējām uz treniņiem iet kopā ar draugu un klasesbiedru Ģirtu Ludeku, vēlāk arī kaskadieri. Trenere saka – mums te ir tikai viena vieta, bet ja jūs gribat abi divi, tad ejiet pie trenera Aināra Lejas. Es domāju – nu labi, iesim pie trenera Lejas uz peldēšanu. Pēc kāda laika treneris mums liek skriet pa mežu. Es domāju – nu labi, tas laikam peldēšanai vajadzīgs – cik tad es tur, mazs puika, sapratu. Bet tad pēkšņi mums liek arī šaut, un tam nu gan vairs nav ar peldēšanu nekāda sakara! Tā es sapratu, ka esmu nokļuvis pieccīņā. Sākumā tādiem maziem bija tikai trīscīņas mači – peldēšana, skriešana, šaušana; kad paaugāmies un varējām jau sēdēt zirga mugurā, tad mācīja arī jāt un paukot.
Jauniešu vecumā biju Latvijas izlasē, startējām PSRS junioru čempionātos un esam arī bronzas medaļu ieguvuši. Latvijas pieccīņnieki vispār Savienības mērogā ļoti labi kotējās, daudzas sacensības arī notika tieši Rīgā. Visa tā Kleistu bāze, kur tagad ir tikai zirgi, patiesībā tika būvēta pieccīņai, tur bija iecerēts peldbaseins un viss vajadzīgais, bet kaut kā netika līdz galam novests.
Un kā tad tas gadījās, ka jūs kā sportists nenospraudāt sev par mērķi olimpiskās spēles, bet nogriezāties pa kreisi, uz kinostudiju?
Nē, aktīvo pieccīņu es biju beidzis līdz ar Fizkultūras institūtu, tagad Sporta akadēmiju, – pēc tam mani iesauca armijā, un tur nekādas īpašas iespējas trenēties netika dotas. Es vienmēr smejos, ka mana augstākā izglītība iegūta „skriešanas un prieka institūtā” – visu lieko politiku, ko visiem tolaik mācīja, mēs varējām izvēdināt, skrienot pa mežu.
Pēc armijas bija jāsāk mājās pašam kaut ko ēst, un es sāku strādāt universitātes sporta katedrā par paukošanas treneri.
Tagad izklausās ārkārtīgi eksotiski – studenti universitātē apgūst paukošanu…
Agrāk sporta katedra jebkurā augstskolā bija dabiska lieta – cilvēki, kas atnāca studēt, varēja izvēlēties, kādu sporta veidu grib, spēlēt basketbolu vai galda tenisu, nodarboties ar vieglatlētiku vai peldēšanu. Un visām augstskolām bija ar savām komandām jāpiedalās spartakiādēs, tas bija zināms vērtējums arī pašai augstskolai. Es esmu 40 gadus nostrādājis Mūzikas akadēmijā, jo patiesībā paukošana ir gadsimtiem mācīta tieši aktieriem, konservatorijā vienmēr bijis tāds priekšmets – skatuves paukošana –, un tas nav nekāds sports.
Paukošana iemāca visu to, kas aktierim vajadzīgs uz skatuves – stāju, reakciju, kustību koordināciju, perifēro redzi.
Diemžēl ar laiku mazinājās izpratne par sportiskas darbošanās nozīmi, mācoties radošās profesijās. Agrāk Mūzikas akadēmijā strādāja septiņi sporta pedagogi, tagad palicis viens, visu sporta infrastruktūru likvidēja. Mākslas akadēmijā, piemēram, sporta zāli pārtaisīja par izstāžu zāli. Šobrīd saka, sportošanai vairs naudas neesot – bet, starp mums runājot, paskatieties, kāda nauda aiziet administrācijai, gandrīz līdz 20% no augstskolas budžeta! Es vēlāk esmu ilgus gadus strādājis normālā biznesā un labi zinu – ja kādā uzņēmumā administrācijas izmaksas pārsniedz 5%, tad to kantori var taisīt ciet!
Tā mēs veidojam nākamās paaudzes, pilnīgi nerūpējoties par fizisko sagatavotību, un tas vairs nav normāli. Es jau ne pirmo reizi skaitu pantiņu, ko uzrakstījis mans vecaistēvs, kādreizējais skolotājs, Cimzes semināra absolvents. Atradu papīros, ka viņš 19. gadsimta beigās bija uzrakstījis tādas rindiņas: „Tizli, kropli, sērdzīgi / vairojas nežēlīgi.” Jāsaka, drīz būs 200 gadi pagājuši, bet pantiņš joprojām aktuāls. Būtu taču jāsaprot, ka viens no sporta mērķiem ir attīstīt cilvēka spējas, sabalansēt fizisko un mentālo sagatavotību, un tādam cilvēkam taču ir daudz labākas iespējas realizēt sevi jebkurā profesijā, arī mākslā un mūzikā.
Nu jā, bet toreiz universitātē sāku arī zinātnisku darbu strādāt, eksperimentus taisījām, es pētīju redzi, kapilāru plīstamību un tamlīdzīgas lietas, kamēr man piedāvāja iet uz aspirantūru Maskavā. Bet es sapratu, ka tur nebūs nekādu iespēju izdzīvot ar to algu vai stipendiju, ko aspirantiem maksā, un sāku domāt, vai nevaru kaut kur izmantot savas zināšanas un iemaņas, ko esmu ieguvis pieccīņā un sportā vispār.
Un tad tā vienkārši ienāca prātā, ka varētu iet filmās kaut ko darīt?
Man kaut kā pilnīgi netīšām sanāca iepazīties ar dažiem kinostudijas cilvēkiem, kas bija saistīti ar Robina Huda bultu (1975) filmēšanu, un man teica – tu vari nākt patrenēt aktierus jāšanā un paukošanā!
Filmēšanai bija piesaistīta kaskadieru grupa no toreizējās Ļeņingradas, pamatā „zirdzinieki”, kā mēs viņus saucam, un daži cīkstoņi. Bet vienā brīdī viņi saplēsās ar filmas direkciju, un režisors Sergejs Tarasovs zvana man un saka – tev ir tā filma jāpabeidz! Savācu savus bijušos kolēģus pieccīņniekus un citus sportistus, kas bija gatavi piedalīties, un tā mēs tajā filmā visu izdarījām, ar visiem zirgiem un visu, ko vajadzēja. Es pats visu filmu dublēju galveno aktieri Hmeļņicki – visur, kur Robins Huds divatā jāj ar Regīnu Razumu, tas esmu es. Katru dienu man līmēja bārdu, tā līme jau bija galīgi apnikusi.
Vai vajag arī kādu aktiermeistarību, lai Robina Huda vietā sēdētu seglos? Atceros, jūs nesen Ievai Ozoliņai raidījumā Disociatīvā fūga teicāt – lai dublētu aktieri, ir jāiemācās viņa plastika. Piemēram, ja jūs filmā Ilgais ceļš kāpās ejat degošā mājā kā Eduarda Pāvula tēlotais Ozols, tad jums arī ir jāklibo kā viņam…
Tā saprašana jau nāk tikai ar gadiem, to nevienam nekur nemāca. Es esmu dublējis arī lietuviešu aktieri Jozu Budraiti, un tad man viņa dēls pienāca klāt un nosauca par tēti… Jo ar tā saukto portreta grimu cilvēku uztaisa, par ko vien vajag, – galvenais, lai mazliet augums sakrīt. Un, kad es vēlāk zviedru filmā dublēju Kristoferu Lī, tad mani grimēja apmēram divas stundas, un pēc tam vēl tikpat daudz, kamēr visu to dabū nost. Nekāda lielā prieka tur nav.
Nu lūk, un tad pēc Robina Huda bultām mani izsauca kinostudijas direktors Lepeško un prasīja, vai es esmu gatavs dibināt Rīgas kinostudijā kaskadieru grupu. Es teicu – jā, es dibināšu, tikai man vajag nodrošināt gan treniņu bāzi, gan zirgus, gan baseinu, gan akrobātikas zāli un cīņas zāli… Lepeško teica – nav problēmu, mēs visu apmaksāsim!
Tomēr kaskadiera un triku inscenētāja pieredze veidojas tikai no darba, tāpēc jau arī mums bija jāiet ārpus Rīgas kinostudijas, jo tā nevarēja nodrošināt kaskadieru grupai regulāru darbu. Ko tad tas nozīmē, ja ir viena tāda filma gadā? Tas nav nopietni. Man pa šiem gadiem filmas ir sakrājušās simtos, tikai es neko neesmu arhivējis. Ja man prasa nosaukt pirmās desmit vai piecdesmit filmas, es nevaru atcerēties, jo vienkārši izdarīju darbu un gāju tālāk.
Kā notika tā iziešana plašākos ūdeņos? Vissavienības mērogā ievēroja, ka Rīgā ir tāda varena kaskadieru grupa?
Vēsture ir mazliet citādāka, faktiski iznāk, ka es aizgāju projām no Rīgas kinostudijas grupas, jo kinostudija gribēja mainīt pārvaldības principu. Sākumā es trenēju un vadīju grupu, kārtoju visas lietas, sākot no lidmašīnu biļetēm un beidzot ar filmām, uz kurām mēs braucām strādāt. Bet kinostudija izdomāja, ka vajag izveidot māksliniecisko padomi, kas turpmāk visu darbu koordinēs. Tad es skaidri un gaiši pateicu – tā tas nedarbojas, filmās aicina strādāt konkrētus profesionāļus, kas ir sevi pierādījuši, nevis kaut kādu abstraktu māksliniecisko padomi vai kinostudijas grupu.
Jau tajā laikā biju sapratis, ka vajag tomēr iet uz āru, dibināt kontaktus ar citiem kaskadieriem, kas strādā pārējās kinostudijās pa visu Padomju Savienību. Un tā mēs izveidojām grupu, kur bija kaskadieri no Odesas kinostudijas, no Kijivas Dovženko studijas, no Ļeņingradas (tagadējās Sanktpēterburgas) un no Tallinas, es no Rīgas…
Viens pats?
Nē, ne jau viens pats – ar savējiem, kas bija gatavi ar mani kopā arī turpmāk strādāt. Mēs izveidojām tādu, kā mūs tajā laikā sauca, kaskadieru PSRS izlasi, un faktiski, kā tagad varētu teikt, mēs turējām triku kino kontrolpaketi visā Savienībā. Jo mums taču katram no tiem 5–6 cilvēkiem, kas bijām pamatkodolā, bija kontakts ar saviem režisoriem, saviem filmu direktoriem, ar kuriem bijām strādājuši savās kinostudijās, un tāpēc arī to filmu galu galā ir tik daudz, jo mēs braucām visur, kur tikai vajadzēja kādus kaskadieru darbus filmēt. Uz nopietnām filmām brauca paši labākie, uz mazāk nopietniem darbiem brauca kāds no kodola un jaunie, kurus mēs gatavojām.
Pamatīga sistēma!
Jā, un darba princips arī vienmēr bija viens. Teiksim, izsauc mūs režisors ar filmas direktoru un dod lasīt scenāriju. Es izlasu un redzu, kurā vietā kādi triki vajadzīgi, piedāvāju, kā to var izdarīt, izstāstu, kas jāsagatavo, un aprēķinu, cik dienās tas viss ir uzfilmējams un izdarāms. Prasu – tātad kad jūs plānojat sākt filmēt? Nu, teiksim, plānojam otrajā datumā. Es saku – labi, tad otrais, trešais un ceturtais; otrajā desmitos no rīta mēs sākam, un ceturtajā vakarā esam brīvi un braucam projām. Un viņi ir spiesti strādāt pēc mūsu plāna, jo mēs nevaram gaidīt, mums jābrauc jau uz citu filmu.
Es vispār domāju, ka viena no kaskadiera spilgtākajām īpašībām ir pašapziņa – jūs varat diktēt noteikumus, jo skaidri zināt, ko var izdarīt un ko nevar, neviens režisors vai direktors to neizmainīs ar žēlīgu lūgšanos vai pierunāšanu…
Jā, man pašam ir nācies teikt režisoram, ka tas, ko viņš grib, draud ar letālu iznākumu, es tādos trikos nepiedalos. Ir bijis, ka mēs atsakāmies, un tad grupa iesūta aktierus tik bīstamās situācijās, kur pēc tam viņi ir kontuzēti un traumētām mugurām. Un ir gadījies aktierim teikt – ko tu dari, muļķi, vai tev to traumu vajag? Tu domā, pēc šitās vienas filmas kļūsi slavens uz visu mūžu? Citu variantu nav, jo nākamajā filmā tu vispār nebūsi spējīgs filmēties!
Piemēram, vienā filmā vajadzēja taisīt šāvienu sprādzienus ierakumos, saraktas bedres gar ierakumu malu, kur liks tos spridzekļus iekšā. Es saku – tur ir jāliek zemē speciāls metāla cilindrs, lai novirzītu sprādzienu prom no cilvēkiem, tā ir tīri tehniska lieta. Bet šie neko nesaprot – štrunts, liks tāpat zemē iekšā un spridzinās! Es saku – nē, kaskadieri tur iekšā neies, mēs zinām, ko tas nozīmē. Un tā arī bija – kā uzspridzināja, tā visa ierakuma mala, tā sasalusī zeme, nogāzās virsū aktieriem, labi, ka neviens nebija beigts.
Par tādiem režisoriem un direktoriem, kas to pieļauj, mums bija savs melnais humors – nu, nav problēmu, visā PSRS ir kādi 70 tūkstoši aktieru, tos var tērēt; mēs, kaskadieri, esam tikai kādi 20 profesionāļi, mēs savējos saudzējam… Un pašiem savstarpējais melnais joks bija tāds – ja es redzu, ka no jaunajiem kāds taisās kaut ko pārāk riskantu darīt, tad es saku – nu, vecīt, šodien tev ir iespēja nenodzīvot līdz maniem gadiem…
Jā, man pašam tā arī vienreiz ir bijis, ka gandrīz otru dzimšanas dienu nosvinēju, un Maskavā jau bija palaistas baumas, ka Veispals ir pagalam.
Filmējām Azerbaidžānā pie Baku, 40 kilometrus iekšā Kaspijas jūrā, man ar kolēģi bija zem helikoptera jākarājas – it kā es viņu izglābju, un helikopters mūs izceļ no ūdens ārā. Bija paredzēts, ka to izcelšanu divreiz nofilmē, tad mani atstāj uz ūdens, piebrauc ar laivu un savāc. Es saku, ka vajag, lai augšā helikopterā būtu kāds mūsu cilvēks, kurš saprot, kad un kā vajag mani atāķēt no saitēm, bet administrācija izdomāja – nekas, otrais pilots atsprādzēs! Dabiski, otrais pilots nenoreaģēja un visu aizmirsa, operators ir visu nofilmējis un komandē lidot prom, un neviens sākumā pat nesaprata, ka mēs abi tur vēl apakšā karājamies, turklāt abi cieši sasprādzēti kopā. Pacēla augstu gaisā, ievilka gandrīz augstsprieguma vados pie naftas torņiem, tad atjēdzās un sāka domāt, kā nolaist, kamēr mēs no tām pārslodzēm vēl neesam samaņu zaudējuši. Jau tā bija diezgan nepatīkama sajūta, bet pēc tam mūs vēl divreiz nometa uz ūdens un vilka kādu gabalu – kamēr velk normālā ātrumā, tikmēr vēl nekas, bet kad ātrums samazinās, tad es paeju zem ūdens un palieku bez gaisa…
Beidzās jau viss labi, visi dzīvi, tikai triks bija jāpārfilmē otrreiz, ar citu drošinātāju, bet filmas direktors jau par to vien laimīgs, ka viņam nekādu nepatikšanu nav…
Vispār, man jāsaka, mūsu darbs ir ļoti atkarīgs no filmas operatora, ne tikai no režisora, – jo ir ļoti svarīgi, kā nofilmē to, ko mēs izdarām, lai no tā vispār būtu kāds efekts. Man reiz bija darīšana Maskavā ar vienu itāļu režisoru, kurš bija ataicināts strādāt pie milzīga projekta, tam filmēšana bija paredzēta Āfrikā, daudz sarežģītu triku un specefektu, bet viņš neko nezināja par to, kā te kaskadieri prot strādāt. Patiesībā, lai pirmā saruna starp režisoru un kaskadieri būtu profesionāla, mums ir jāpazīst vienam otra darbi – man jāzina, kāds ir tā režisora priekšstats par kaskadieru darbu, ko viņš parasti prasa un kā grib inscenēt, un viņam ir jāzina, ko mēs vispār varam izdarīt. Tāpēc es prasīju studijā, lai man iedod vienu montāžisti, kas var no dažādām filmām samontēt tādu kā rullīti ar visādiem fragmentiem, kur var mūsu darbus redzēt, dažādus – ar zirgiem, ar mašīnām, ar zobenu cīņām, un tamlīdzīgi. Samontējām gandrīz stundas garumā, kinostudijas zālē skatāmies kopā ar to itāli, visa Mosfiļm priekšniecība klāt… Beigās itālis pagriežas pret visiem, kas tur sēž, un saka – jums nav nekādu problēmu ar kaskadieriem, bet jums ir problēmas ar operatoriem!
Tāpēc es saku, ka mēs esam ļoti atkarīgi no operatora. Man pašam ir bijis tā, ka slikts operators vienkārši traucē strādāt. Piemēram, bija tāda Gorkija studijas filma par autoinspektoru, ko filmēja tepat Latvijā, Liepājas pusē; man kadrā jāapgāž milzīga smagā mašīna, kas pat tukša sver kādas 11 tonnas, – godīgi sakot, man ar tādu milzeni pirmoreiz bija darīšana. Un operators galīgi neprofesionāls, jauns puika, par blatu ticis pie filmas, kaut kāda slavena režisora dēls laikam, – viņš izdomā, ka ieraksies zemē un filmēs to kritienu no apakšas! Es saku – kad ir kopplānā jārāda, kā visa tā lielā fūre gāžas apkārt, tad ko tu tur no zemes redzēsi no visa tā skata, divus riteņus?! Un otrkārt, es taču esmu atbildīgs arī par operatoru, bet nav iespējams paredzēt, vai tā mašīna kritīs tieši šeit vai piecus metrus uz priekšu, tāpēc es nevaru garantēt, vai neuzripošu viņam virsū un vai viņš dzīvs paliks!
Un pirmajā dublī tieši tā arī bija – viņš ar savu ierakšanos man tā traucēja, ka biju spiests griezt no viņa projām un vēl censties grupas cilvēkus nesabraukt, tāpēc pirmajā reizē to mašīnu neapgāzu… Režisors saka – nu nekas, tāpat jau bija ģeniāls kadrs, kā tā mašīna cēlās uz diviem riteņiem, man vairāk neko nevajag! Bet es saku – nē, pagaidi, runāts bija, ka mašīna jāapgāž, un es viņu apgāzīšu, tikai jūs novāciet to operatoru!
Man liekas, krāšņākais smagās mašīnas kūlenis ir filmā Dāvanas pa telefonu (1977), kur no kraujas ripo mašīna, kam pilna kravas kaste ar stikla pudelēm, – un tās visas šķīst, saulē mirdzot, nu pilnīgi salūts un uguņošana!
Jā, nu tas ir vairāk tāds vizuāls efekts, tur cilvēks nemaz nav iekšā. Vienkārši nolaidām no kraujas mašīnu ar šņabja kastēm, un pēc tam režisors Brenčs visiem teica, ka tajā stiklu jūrā viens polšs esot palicis vesels, to vajagot atrast!
Patiesībā tieši tajā pašā epizodē man ir daudz bīstamāks triks – es tai kravas mašīnai vēl pa ceļam pirms kraujas braucu pretī ar motociklu, mēs saskrienamies purns purnā, un es aizlidoju pa gaisu, ārā no motocikla. Bet vai to jūs vispār filmā pamanījāt?
Jo parastā problēma ir, ka visi tie kaskadieru darbi aizņem ļoti īsu ekrāna laiku – cik tad ilgi var krist, tās ir sekundes! Un cilvēka acij ir savas konkrētas robežas, cik īsu kadru viņš vispār spēj pamanīt, – tāpēc, ja skatītājs iepriekš netiek ar filmas darbību sagatavots, tad viņš nemaz nepamanīs tās divas trīs sekundes, kad es to mašīnu gāžu, un pēc tam neko neatcerēsies, ka filmā kaut kas tāds ir bijis. Tāpēc ir izdomātas dažādas viltības – var filmēt rapidā un palēnināt kustību, bet tajā autoinspektoru filmā iekopēja katru kadru blakus trīs reizes vienādu, tādā veidā epizode kļuva trīs reizes garāka. Tad gan attēls mazliet raustās, neplūst tik gludi kā rapidā.
Acīmredzot kaskadierim vajag tikpat precīzu laika izjūtu, kā televīzijas tiešā ētera cilvēkiem, viņam arī viss jāizrēķina sekundēs…
Jā, turklāt ir nemitīgi jāsadala uzmanība, jāredz un jāparedz, kas notiek apkārt un kas tūlīt vēl notiks, visas papilddarbības, ko dara kolēģi apkārt. Gatavojoties viss ir jāizplāno un jāsaliek galvas kompjūterā – var notikt tas un var notikt pavisam kas cits, katrā atšķirīgā situācijā tev jāzina, ko tagad darīt, – un tad ekstremālos apstākļos tavs kompjūters sāk darboties un izdod ārā pareizo informāciju, kas jādara. Tas, protams, nāk ar gadiem, un situācijas mēdz būt vissarežģītākās. Piemēram, ar zirgu straujā skrējienā jāuzmet kūlenis, bet apkārt ir partneri, kas nekritīs, tikai ātri jās, apkārt viss ir kustībā un jāzina, kur viņi visi būs pēc brīža, tad vēl jārēķina, ka te konkrētā vietā būs sprādziens, ir jāvada zirgs tā, lai būtu drošā attālumā no sprādziena un netraumētu ne zirgu, ne sevi. Prasme sadalīt uzmanību ir ļoti svarīga.
Un zirgs jau arī nav nekāda mašīna, kas darbojas tikai pēc fizikas likumiem, viņam arī pašam sava galva ir…
Jā, ar zirgiem ir sarežģīta lieta. Nav jau tā, ka es atnāku, uzsēžos zirgam mugurā, uzmetu kūleni ar viņu un aizbraucu uz nākamo filmu. Tas ir dzīvnieks, viņš jādresē, ir jāiemāca viņam darīt to, ko tu gribi, lai viņš dara. Jāpieradina pie stresa situācijām, pie spridzekļiem un automašīnām, pie vēsturisko filmu cīņām ar zobeniem, kur viņam mugurā sēž cilvēks bruņās vai ar kaut kādu šķēpu… To jau visu zirgs jūt un redz, un lai ar viņu varētu normāli strādāt, zirgs ir jāgatavo šādam darbam.
Būtu loģiski braukt uz filmēšanām ar savu pastāvīgo ekrāna partneri, kurš visu pamazām iemācās vēl klāt…
Es domāju, to neviens nevarētu apmaksāt. Lai gan bija tādas grupas, kas speciāli gatavo zirgus filmēšanām, un kad Sergejs Bondarčuks filmēja Karu un mieru, tad tur bija vesels jātnieku bataljons savākts no visas Savienības, kādi 400 zirgi. Es jau arī pirms filmēšanas savus zirgus dresēju un gatavoju, lai nebūtu traumu, jo tāds filmas kūlenis ir diezgan liels risks traumēt arī zirgu. Es gan neesmu savā praksē nevienu zirdziņu traumējis, esmu tikai redzējis, kā tas gadās. Sāpīgi skatīties, ja ar zirgu kaut kas notiek, tā ir psiholoģiskā trauma arī jātniekam, ja viņš to lopiņu mīl. Bet var mēģināt tos kūleņus mest ne tik bīstamā veidā – zirgu dresē tā, ka viņu skrējienā gāž uz sāna, tas zirgam nav sāpīgi. Ja viņu pareizi vada, viņš nogāžas uz sāniem un dabū gardumu, tad zirdziņš labprāt krīt. Jā, nu ne jau kurš katrs zirgs, ir jāatrod tāds, ar kuru var sastrādāties. Es te Lielajam Kristapam iedevu visādas fotogrāfijas, tur ir tāda, kur es guļu zemē, – tas tieši ir tāds zirdziņš, ko es dresēju filmēšanām.
Kino, protams, dod iespēju iemācīties visādas lietas, ko dzīvē nekad nedarīsi, – piemēram, es kopš bērnības saprotu, kā iejūgt zirgu, bet iejūgt karietē sešus zirgus, tā ir pavisam cita lieta, tur ir visādas uzkabes un pariktes, ir jāzina, cik zirgus kontrolē kučieris un cik foreiters, kas sēž priekšā, arī zirgi tam ir speciāli jāmāca.
Tāpat interesanti, ka profesionāliem autobraucējiem patiesībā ir ļoti grūti pacelt mašīnu uz sāna, uz diviem riteņiem, jo viņš psiholoģiski gadiem ir mācījies, ka mašīna jānotur uz visiem četriem jebkurā situācijā. Viņam tīri instinktīvi ir tāds dinamiskais stereotips, ka mašīna nedrīkst gāzties, tāpēc darīt kaut ko pilnīgi pretēju viņam ir ļoti grūti.
Tāpēc es saku, ka mums, kaskadieriem, pats svarīgākais darbs notiek galvā, un tā ir milzīga koncentrēšanās uz konkrētu brīdi un to, kas jāizdara. Man pat ir bijuši konflikti filmēšanas laukumā, ja kaskadierus pasūta jau no paša rīta, bet visu dienu filmē aktierus, jo vienam tur jāskrien uz teātra mēģinājumu, citam vēl kas… un tad vakarā – nu, tad beidzot ņemsim kaskadierus. Tā to nedara! Paskatieties, kas notiek sporta mačos, –desmitos no rīta sportists iesildās, un desmitos desmit viņš lec vai skrien, nevis desmitos iesildās un gaida, kad pienāks viņa kārta piecos vakarā. Tad jau vairs neko izdarīt nevar, ir zudusi koncentrēšanās spēja, un viss. Tāpēc jau es vienmēr teicu – ja mēs filmējam pirmajā datumā desmitos, tad jums ir noliktas kameras un mēs esam gatavi, iesildījušies un psiholoģiski sagatavojušies. Citādāk nemaz nevar būt.
Bet pēc tam nāk viena diezgan bīstama lieta, ko esmu arī uz sevi pārbaudījis un sākumā nemaz nezināju. No šī psiholoģiskā stāvokļa ir jāiziet ļoti pakāpeniski, jo tas ir milzīgs kontrasts – starp to maksimālo koncentrēšanos darbam un to maksimālo atbrīvošanos, kas nāk, kad darbs ir izdarīts un viss veiksmīgi beidzies. Tas ir visbīstamākais brīdis, pilnīgi fizioloģiski – man ir bijis tā, ka gandrīz zaudēju samaņu un jālūdz ārstam, lai iešpricē kaut ko.
Aktieri senāk to nosauca par nespēju "iziet no lomas" un sāka dzert…
Nu, varbūt aktieriem tas ir citādāk, bet mums galvenais ir tā maksimālā uzmanības koncentrēšana uz dažām sekundēm, un to neviens nevar ilgstoši noturēt tādā līmenī, tikai ar milzīgu trenētību, kas nāk ar gadiem. Kā es saku – pirmie desmit gadi ir grūtāki, pēc tam jau iemācās.
Diemžēl kaskadieris ir tāda profesija, kur diezgan drīz pienāk vajadzība iet izdienas pensijā, vai ne?
Nu dabiski, un ja vēl dabū traumu, tad tas darbs var beigties vienā dienā. Bet viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks ir sevi saglabājis un uzturējis, kāda ir fiziskā sagatavotība un uz kādiem trikiem vēl pretendē. Piemēram, kaut kādus auto trikus var vēl arī piecdesmit gadu vecumā taisīt un vēl piecdesmit piecos varbūt, bet gāzties no zirga lielos ātrumos un mest kūleņus, to vairs nevar – tomēr rumpim jābūt jaunākam. Es gan arī tagad nesēžu dīvānā, trīsreiz nedēļā peldu baseinā, visu laiku trenējos un kustos. Bet vēl ir svarīga lieta, kas notiek galvā, tīri psiholoģiski – cilvēkam pašsaglabāšanās instinkts ir augsts un, jo vecāks kļūsti, jo augstāks. Tā ka ar gadiem ne tikai ķermenis zaudē lokanību, bet arī galvā daudz kas izmainās. Toties tad sakrājas pieredze, ko var nodot jaunajiem, mēs jau vienmēr audzinājām un trenējām arī jaunus cilvēkus, kas var to lietu turpināt.
Un nekad nav bijis žēl, ka jūsu vārds labākajā gadījumā paliek tikai titros, bet filmas kadrā uz ekrāna neviens nezina, ka tieši jūs tur skrienat, lecat vai gāžaties?
Nē, kāpēc lai būtu! Es taču zinu, uz ko esmu parakstījies, – mans darbs ir izdarīt tās lietas, vai tur zirgi vai augstuma lēcieni, vai autotriki, vai spridzināšanas, un es pats vērtēju, kā tas ir izdevies.
Tātad motivācija ir tas paša gandarījums, ka „es varu to izdarīt”?
Jā, jā. Tas ir līdzīgi kā sportā, kur visu laiku adrenalīna līmenis ir ļoti augsts, un es kaskadiera darbā varēju dabūt visas tās sajūtas, kas nāk caur sportu. Tā ka es savu sporta specializāciju esmu pagarinājis vēl par kādiem 30 gadiem – kurš vēl to var izdarīt?
