„Pierodi nejusties slikti un neatvainoties par to, ka tev nepieciešama psiholoģiskā palīdzība, – tu tāpēc neesi vārgulis vai neprofesionālis! Kinoindustrijā var strādāt arī tā, lai pēc vienas filmas uzņemšanas negribētos bēgt prom uz visiem laikiem…” – pie šādiem un citiem pieredzē balstītiem secinājumiem nonākusi Rebeka Deja, kura pati sev izstrādājusi unikālu profesiju – psihoterapeite kinoindustrijā.
Pirms trim gadiem, kad karš mūs vēl nebija tik ļoti notrulinājis un mēs par to vēl bieži runājām, Baltijas jūras dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs) bija noorganizējis paneļdiskusiju par to, ko karš nodara dokumentālā kino veidotāju psihei. Šo diskusiju attālināti vadīja britu kino psihoterapeite Rebeka Deja (Rebecca Day), un Kino Raksti man lūdza nointervēt pašu Rebeku, lai parunātu plašāk par mentālās veselības stāvokli filmu nozarē un to ļoti interesanto darbu, ko viņa dara.
Saruna ar Rebeku atstāja manī lielu nospiedumu un ļoti paplašināja apvārsni, palīdzot saprast un kontekstualizēt trajektoriju, kādu tobrīd bija ieņēmusi manis pašas dzīve, – es biju smagi izdegusi un sabrukusi zem visām tām brūcēm, ko man bija cirtis darbs kino. Vai tas nozīmē, ka šī saruna pārvērta manu dzīvi un viss pēc tās kļuva citāds un veselīgāks? Diemžēl nē. Tāpēc tagad, trīs gadus vēlāk, šī saruna ir jau mazliet meta-saruna – mēs tajā daudz runājam par izdegšanu, un tas, ka man bija nepieciešama nevis viena nedēļa, bet gan trīs gadi, lai tiktu galā ar sarunas atšifrēšanu un pārtulkošanu, ir laba ilustrācija tam, ko īsti “izdegšana” nozīmē. Mēs runājām arī par to, ka mentālās veselības jautājums nav atraujams no kinomākslas – autora psihes pārdzīvojumi un nervu sistēmas stāvoklis vistiešākajā mērā ietekmē viņa veidoto mākslu, savukārt māksla, ko viņš veido, un dzīvesveids, ko tās dēļ dzīvo, tikpat tieši ietekmē autora psihi un nervu sistēmu.
Ja teksts šķiet par garu, patiniet uz leju – sarunas otrajā pusē mēs mēģinām formulēt konkrētus soļus, ko varam spert, lai arī Latvijas filmu nozare zaudētu pēc iespējas mazāk talantīgu cilvēku depresijas, izdegšanas vai atkarību dēļ.
Liene: – Ja pareizi saprotu, tu arī esi ļoti aizņemts cilvēks.
Rebeka: – Jā, tā ir. Būt aizņemtam ir labi, vai ne? Taču vienlaikus tas liecina, ka daudziem cilvēkiem ir nepieciešama mana palīdzība. Tāpēc tas ir tā… neviennozīmīgi.
Liene: – Vai tu arī esi no tiem cilvēkiem, kam ir grūti pateikt „nē” dažādiem lūgumiem un piedāvājumiem?
Rebeka: – Esmu gan! Taču man ir arī divi mazi bērni, tāpēc vienkārši nākas daudz kam atteikt. Ir nemitīgi jāžonglē un jāskatās plānotājā, ko vēl varētu kaut kur iespiest. Un kā ir ar tevi?
Liene: – Pēc profesijas es esmu kinorežisore, turklāt es vēl arī rakstu par kino un pasniedzu. Tā nu šobrīd es eju cauri sava mūža lielākajai izdegšanai. Ir tādas dienas, kurās es vispār fiziski nespēju pakustēties. Savā ziņā es tāpēc priecājos par šo sarunu – ne tāpēc, ka sagaidu no tevis kādu maģisku atbildi, bet tāpēc, ka ir labi parunāties ar cilvēku, kas ir spējīgs tevi saprast, un tu noteikti saproti, par ko es runāju.
Rebeka: – Ar izdegšanu ir tā – cilvēks to pamana, kad jau ir izdedzis, bet ļoti grūti pamanīt, kad tā vēl tikai tuvojas. Tāpēc ir grūti apstāties un sev pateikt: “Es šobrīd eju tajā virzienā.” Tā nu daudzi sagaida, kad jau ir izdeguši, sabrūk un, kā tu teici, knapi spēj pakustēties. Tu šobrīd jau esi tajā neatgriezeniskajā punktā.
Liene: – Nu, es gan teiktu, ka labi jutu to tuvojamies, bet mana pieeja bija – "ha-ha, paskatīsimies, cik ilgi vēl spēšu izvilkt!" Es īsti nezinu, kāpēc izturos pret sevi tik nežēlīgi.
Bet pāriesim pie intervijas oficiālās daļas. Tev tātad ir unikāla profesija – filmu nozares darbinieka un psihoterapeita apvienojums. Kā tu pie kaut kā tāda nonāci? Vai vispirms bija kino vai psihoterapija?
Rebeka: – Vispirms bija kino. Es biju producente, veidoju dokumentālās filmas, nu, tu jau saproti, ko tas nozīmē. Divpadsmit gadu garumā pildīju visus iespējamos ar producēšanu saistītos pienākumus, līdz 2018. gadā beidzot iznāca pirmā pilnmetrāžas filma, kurai es biju galvenā producente, un tieši tad arī nolēmu apstāties un pārkvalificēties par psihoterapeiti. Savdabīgi, ka vispirms bija jāsasniedz punkts, kurā es beidzot varēju sevi pilntiesīgi saukt par “kinoproducenti”, lai aptvertu, ka šis darbs… līdz galam nespēj dot to, kas man cilvēciski ir vajadzīgs. Darbs kino mani ir bagātinājis daudzos brīnišķīgos veidos, un šo gudrību es vēlējos ņemt līdzi un integrēt savā nākamajā profesijā. Tomēr es domāju, ka visvairāk mani iespaidoja un pievilka satikšanās ar cilvēkiem, būšana kopā ar citiem cilvēkiem īpašā, neatkārtojamā veidā. Es palīdzēju Skotijas Dokumentālā kino institūtam veidot vairākas filmas par paliatīvo aprūpi, un divas no tām – Es elpoju / I am Breathing (2013) un Septiņas dziesmas garam mūžam / Seven songs for a long life (2016) atstāja uz mani dziļu iespaidu. Kad darbs pie tām beidzās, izjutu zaudējuma sāpes, un sāku interesēties par psihoterapiju principā tāpēc, lai izprastu, ko nozīmē šī sajūta un kas tieši mani tā pievelk šajā procesā.
Kad uzsāku psihoterapijas studijas, pats pirmais, ko man sāka mācīt, bija – kā sevi pasargāt, kā veidot līgumattiecības, kā nospraust robežas; man uzreiz arī tika piešķirts klīniskais supervizors, lai mani praktiski atbalstītu, tas viss šķita neticami. Es acumirklī nodomāju – šī pieeja kaut kā jādabū iekšā kino pasaulē! Jo tur nav nekā tamlīdzīga, netiek runāts par ētiku, netiek runāts par saudzīgu attieksmi pašam pret sevi. Netiek runāts par to, ka šo ļoti grūto un prasīgo darbu iespējams darīt arī citādi, lai pēc tam no tā nevajadzētu bēgt prom. Ir iespējams to darīt veselīgāk, ar daudz lielāku iejūtību un redzīgumu.
Psihoterapijas studijās apgūtais mani ļoti iedvesmoja, un es nolēmu, ka mans darbs ne vien sniegs atbalstu filmu nozarē strādājošajiem, bet arī palīdzēs sākt raudzīties uz šo darbu ar citām acīm. Attiecībā uz dokumentālā kino veidotājiem tas nozīmētu kļūt daudz redzīgākam par sava darba stilu un paņēmieniem un izprast, kā tu un tavs darbs iespaido citus cilvēkus.
Liene: – Vai sanāk, ka tu esi šīs “kino psihoterapeita” profesijas pioniere, vai arī kaut kas tamlīdzīgs kaut kur jau pastāvēja, piemēram, citās valstīs?
Rebeka: – Zini, nepastāvēja vis! Studiju laikā nevienam neko neteicu, turēju savus plānus noslēpumā, jo pirms kvalifikācijas iegūšanas nejutos tiesīga izteikt spriedumus par nozares mentālo veselību, turklāt es arī nezināju, kā mani uztvers. Cilvēki mēdz reaģēt jūtīgi, pirms pieciem gadiem tas bija vēl izteiktāk. Man liekas, šodien cilvēki tiek daudz vairāk iedrošināti būt atklāti un ievainojami, bet pirms pieciem gadiem tā pavisam noteikti nebija. Tāpēc studiju gados nevienam neko neteicu, taču arī nespēju atrast nekādu līdzīgu iniciatīvu.
Par savu jauno profesiju publiski paziņoju Starptautiskās dokumentālā kino asociācijas rīkotajā konferencē Getting Real Amerikā 2018. gadā, un cilvēku reakcija mani ļoti iedrošināja. Mēs konferencē rīkojām paneļdiskusiju ar vienkāršo nosaukumu Mentālā veselība kinoindustrijā, un es pēc tam saņēmu daudz pateicību par “sarunas sākšanu”. Zinu, ka citi cilvēki arī bija sākuši domāt par šo tēmu, bet es biju pirmā, kas sāka piedāvāt tādu pakalpojumu – psihoterapiju tieši filmu nozarē strādājošajiem.
Pa šiem gadiem daudz kas ir gājis uz priekšu. Sākumā tā bija vienkārši individuālā terapija, bet ar laiku izaugusi par platformu, kas rosina kinoveidotāju domāt par savu darbu, iedziļināties tajā, izprast dzinuli uzņemt konkrēto filmu, risināt ar ētiku saistītus jautājumus, apspriest atbildības sajūtu, pienākumus pret filmas dalībniekiem… Piemēram, saprast, kādu traumu bagāžu tu ienesīsi šajā projektā. Būs daudz labāk, ja tu tās apzināsies, nevis neapzināsies. Ļoti bieži mēs izvēlamies sarakstīt vai režisēt tādu scenāriju, kurā notiekošais ir mūsu pašu pieredzēts, un tieši tāpēc gribam pie tā strādāt, pavadīt daudzus jo daudzus gadus pie viena stāsta, jo cenšamies saprast, kas tieši ar mums notika. Man liekas, visai bieži tas notiek neapzināti, un tas var novest pie lielām ciešanām. Jo neizreaģētas emocijas var izlauzties pa ļoti dažādiem ceļiem.
Liene: – Negribētos aizpeldēt pārāk filozofiskā virzienā, bet man tomēr neliek mieru viens jautājums. Ja mēs radām mākslas darbu, kura pamatā ir kaut kas traumatisks, bet mēs to neapzināmies, mūs vada, piemēram, vienkārši kaut kāds tēls vai kaut kas tamlīdzīgs… tad mēs atrodamies intuīcijas teritorijā, un varbūt tas dažkārt palīdz radīt pat labāku, mazāk didaktisku mākslas darbu.
Vai filmai tiešām nāk par labu tas, ka autors superlabi apzinās savas traumas?
Rebeka: – Šis, manuprāt, ir vērtīgs jautājums! Tā varētu būt, ka tieši mākslinieki izjūt vislielākās bailes sevi “salabot” (es to saku pēdiņās, jo neuzskatu, ka cilvēki var “saplīst” un tad tie “jāsalabo”; es uzskatu, ka mēs visi esam nepārtraukts process, mēs nemitīgi maināmies un augam). Man nācies ne reizi vien piedzīvot nozares kolēģu bailes risināt savas problēmas, jo viņus uztrauc, vai viņi tādējādi nepazaudēs to sev piemītošo… sauksim to par antagonismu, kas stimulē taisīt kino. “Antagonisms” ir labs apzīmējums, bet noteikti iespējami arī citi.
Šīs bailes ir saprotamas, bet man ir dziļa pārliecība, ka tu būsi ieguvējs, ja pazīsi sevi labāk un arī apzināsies, kā tevi ietekmē pagātnē piedzīvotais. Nav tā, ka cilvēki baidītos no paša psihoterapeitiskā procesa; cilvēki mēdz izmantot filmas uzņemšanu kā psihoterapeitisku procesu. Un jā, filma noteikti var būt šāds instruments. Taču tad, ja tas notiek, pašam to neapzinoties, sekas ir tādas, ka… mēs redzam daudz lielu ego, mēs redzam daudz dusmu, mēs redzam kolēģus, kas sevi nodzen līdz pilnīgai izdegšanai, mēs redzam daudz cilvēku ar noslieci uz atkarībām. Un daudz ko no minētā izraisa neizreaģētu emociju apspiešana vai pagātnes traumas, vai kas tamlīdzīgs. Ja ar šīm emocijām strādā, lai uzlabotu savu profesionālo sniegumu (ar kādu nastu es ienāku šajā projektā? kā tā mani ietekmē? kā tā ietekmē manus projekta kolēģus?), tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc pazemināsies darba un tā vēstījuma kvalitāte. Manā ieskatā parasti notiek pretējais – kvalitāte padziļinās, jo tu nonāc daudz ciešākā kontaktā ar saviem pārdzīvojumiem, un tas notiek filmas tapšanas gaitā.
Tāpēc, ja tu esi no tiem, kas uztraucas, ka terapija varētu samazināt to urdošo degsmi, kas nepieciešama filmas veidošanai, es ieteiktu pie šī psihoterapeitiskā procesa ķerties nevis pirms filmas veidošanas, bet gan paralēli tai. Tādējādi pieaugs izredzes, ka procesa beigās mēs jutīsimies mazāk apjukuši, ne tik noguruši, ne tik… lielā nesaprašanā, kas īsti tikko ar mums notika.
Cilvēki bieži nonāk punktā, kur saka sev: “Ak dievs, kāpēc es piecus gadus veidoju to ārprātīgi sāpīgo filmu?! Kāpēc man to vajadzēja?”
Liene: – Vai vari īsi izskaidrot, kā tieši norit sadarbība ar tevi? Tavā mājaslapā es lasīju, ka, strādājot pie filmas projekta, klients jebkurā filmas tapšanas fāzē var vērsties pie tevis un lūgt palīdzību. Pieņemsim, ka man ir filmas ideja, bet es vēl tikai rakstu scenāriju vai nodarbojos ar tēmas izpēti. Es vēršos pie tevis, mēs sākam regulāri tikties, un es stāstu par problēmām, ar ko saduros sava procesa ietvaros… Kaut kā tamlīdzīgi?
Rebeka: – Jā, tas var būt arī tā. Redzi, formāti var būt ļoti dažādi. Daži klienti vēlas tikties katru nedēļu – viņi tad būtībā vēlas individuālo terapiju, un mēs strādājam ar plašu jautājumu spektru, ieskaitot kinoveidotāja identitātes jautājumus. Citi izvēlas nākt pie manis reizi divās nedēļās vai mēnesī, viņu darbs terapijā ir daudz mērķtiecīgāks, ar konkrētiem uzdevumiem, kas jāizpilda. Formātu var mainīt vai pielāgot, nekas nav akmenī cirsts, esmu ļoti elastīga un pielāgojos klienta vajadzībām. Pie manis, piemēram, var vērsties situācijā, kad radies saspīlējums attiecībās ar kādu komandas biedru, varbūt producentam radušās domstarpības ar režisoru, vai varbūt kāds filmēšanas komandas dalībnieks pēkšņi nolēmis aiziet no projekta un komandai nepieciešama palīdzība, lai saprastu, kāpēc tāda situācija radusies un kā rīkoties tālāk.
Īsāk sakot, pie manis vēršas ar visdažādākajām vajadzībām. Dažreiz pietiek ar vienu tikšanās reizi, un mūsu sarunas laikā klients atrod vajadzīgo risinājumu, piemēram, atskārst – ahā, tad tāpēc es gribēju veidot šo filmu! Un viņam kļūst skaidrs, kādi ir tālākie soļi, lai, piemēram, atgūtu zudušo iedvesmu. Citiem savukārt noder regulāras tikšanās reizes – tad viņiem rodas drošības sajūta, ka ir tāda vieta, kur nest risināt jautājumus, kas uzkrājušies konkrētā darba mēneša laikā. Tāpēc brīdī, kad sākas krīze, viņi var nekrist panikā un nemesties to akūti risināt, bet “nolikt plauktiņā” un nolemt – okei, pēc divām nedēļām es to izrunāšu ar Rebeku, un tad arī atrisināsim. Tas ir drošības spilvens. Man pašai ir ļoti līdzīgi, strādājot par psihoterapeiti, – man ir veseli divi supervizori. Viens palīdz darbā ar klientiem, sniedzot atbalsta telpu, kur es (protams, konfidenciāli) varu reflektēt par procesiem, kas risinās starp mani un klientiem, un visus jautājumus nest tur. Otrs mani atbalsta visos ar uzņēmējdarbību un profesionālo attīstību saistītajos jautājumos. Viņu atbalsts ir nenovērtējams. Es bez tā nespētu funkcionēt.
Liene: – Tevī klausoties, sāk likties pašsaprotami, ka ikvienam filmu veidotājam vajadzētu tādu profesionālo atbalstu, kādu tu apraksti. Mana psihoterapeite mēdza teikt, ka neviens par psihoterapeitu nekļūst aiz vieglas dzīves, un man šķiet, ka vismaz ar režisoriem ir tāpat.
Rebeka: – O jā, tev pilnīga taisnība. Manuprāt, aicinājums, kura dēļ cilvēki kļūst par režisoriem, ir ļoti līdzīgs aicinājumam, kura dēļ cilvēki kļūst par psihoterapeitiem. Tā ir dziļa, izmisīga vajadzība labāk saprast pasauli un labāk saprast paša piedzīvoto. Tas ir veids, kā meklēt kopsakarības. Un, protams, abos gadījumos pastāv arī radošais elements. Bet mēs ieguldām tik daudz laika un naudas savas radošās daļas attīstīšanā, taču neveltām vispār necik laika domām par attiecību aspektu filmu veidošanā. Man šis jautājums liekas īpaši interesants. Es tev piekrītu un domāju, ka filmu nozares cilvēkiem būtu nepieciešams šāda veida atbalsts, un ne tikai no manis, bet no dažādiem cilvēkiem, lai ir iespēja izvēlēties. Tāds ir manas organizācijas Film in Mind virsmērķis – izveidot veselu psihoterapeitu komandu, lai kinoveidotājiem būtu izvēle, pie kā vērsties.
Un kas vēl ir būtiski – par šo pakalpojumu būtu jāmaksā producentam. Tam nevajadzētu būt papildu finanšu slogam uz frīlanseru pleciem. Šobrīd ar prieku varu teikt, ka aptuveni pusei manu klientu terapijas izmaksas tiek segtas no filmas ražošanas budžeta, un tas ir stipri labāk, nekā bija pirms pieciem gadiem.
Liene: – Baltijas jūras Dokumentālo filmu forumā tu vadīji diskusiju, kas bija veltīta filmu veidošanai šodienas kara apstākļos. Es aizdomājos par to, kas vēl bez patlaban notiekošā kara būtu uzskatāms par jauna tipa grūtībām, ar ko saskaras mūsdienu kinoveidotāji. Kādas tavā ieskatā ir 21. gadsimta kinoveidotāju problēmas, tai skaitā tās, kas saistītas ar mentālo veselību?
Rebeka: – Interesanti, ka tu man tieši tagad uzdod šādu jautājumu, – mēs nupat pabeidzām vienu pētījumu. Es piedalos pētniecības iniciatīvā, kas saucas DocuMentality, un tās ietvaros vairāku mēnešu garumā intervējām kinodarbinieku fokusgrupas Lielbritānijā un Savienotajās Valstīs. Protams, cilvēki kā milzīgu problēmu minēja finansējuma trūkumu, tāpat arī sajūtu, ka kinoindustrijai trūkst ilgtspējas stratēģijas, arī neizpratni, kas tā vispār ir par industriju. Mēs esam daļa no tādas industrijas, kas īsti nefunkcionē kā industrija, jo tai nav infrastruktūras ar skaidrām norādēm, kā tieši kāpt pa karjeras kāpnēm, un tajā cilvēki par savu darbu nesaņem pienācīgu atlīdzību un novērtējumu.
Nozares cilvēkus ļoti bieži nomāc zema pašapziņa un viltvārža sindroms, bet visvairāk aptaujātie sūdzējās par vientulību un izolētības sajūtu –
par spīti tam, ka filmu nozare it kā ir ļoti saistīta ar cilvēkiem un kolektīvu darbu.
Otra liela problēma ir izdegšana un tā sauktais compassion fatigue jeb „nogurums no līdzjūtības” – notrulināšanās pret notiekošo filmas tapšanas laikā. Tai seko izdegšana, jo tu esi spiests apspiest emocijas, lai notiekošais neietekmētu darbaspējas. Taču tas, ka tu vairs neapzinies, ka uz tevi kaut kas atstāj iespaidu, nenozīmē, ka tas pārtrauc atstāt uz tevi iespaidu. Piemēram, netiešā trauma. Tiešā trauma ir tad, ja tu filmas veidošanas laikā pats pieredzi traumatiskus notikumus, savukārt netiešā trauma ir iespaids, ko atstāj ilgstoša būšana blakus traumētam cilvēkam. Tas ir reāls fenomens, un tas var būt ļoti mokošs; citu cilvēku traumas var sākt iespaidot arī tevi.
Tās ir dažas no lietām, ko noskaidrojām intervijās. Protams, marginalizēto grupu pārstāvjiem (kinoveidotājiem, kas neizskatās eiropeīdi, kam ir invaliditāte, kas pieder LGBTQ+ kopienai, arī sievietēm) jāsaskaras arī ar dziļām sistēmas un kultūras problēmām gan attiecībā uz reprezentāciju, gan privilēģiju trūkumu. Viņiem iegūt finansējumu ir vēl grūtāk, un tas ir tikai aisberga pats galiņš.
Liene: – “Nogurums no līdzjūtības” ir lielisks jēdziens. Es aizdomājos par apburto loku – radošs cilvēks visu savu iejūtību iztērē projektā un pašam sev nekas vairs nepaliek, tāpēc viņš pret sevi kļūst ļoti nežēlīgs un nodzen sevi līdz izdegšanai.
Rebeka: – Jā, te ir vieta klasiskajai lidmašīnas analoģijai – vispirms pašam jāuzvelk skābekļa maska vai glābšanas veste un tikai tad jādod tā citam cilvēkam, jo kā gan tu vari pasargāt citus, ja pats esi lemts bojāejai. Tas pats ir arī šajā gadījumā – ir ārkārtīgi svarīgi būt saudzīgam pret sevi. Jo tad, ja tu esi uzņēmies atbildību par cita cilvēka stāstu un par visu komandu, kas kopā ar tevi strādā, – ja tu neizturēsi, ja pametīsi sevi novārtā, viss var ar lielu blīkšķi sabrukt. Bet, kas vēl svarīgāk, – tu pats vari ar lielu blīkšķi sabrukt. Un tā diezgan bieži arī notiek, mēs to savā darbā redzam visu laiku. Teiksim, autors uzņem vienu filmu un tad pamet kino. Vai ir spiests ņemt ļoti ilgus pārtraukumus. Vai iemanto hroniskas veselības problēmas.
Ķermenis kļūst nevesels no stresa, ko izraisījusi filmu veidošana, un bieži vien mēs pat atsakāmies to atzīt.
Liene: – Vai tu man piekristu, ka viena no šīm jaunā tipa mūsdienu problēmām ir arī informatīvais pārsātinājums, kura dēļ var apjukt un vairs nesaprast, kas tieši no visa ir svarīgs? Diskusijā, ko tu vadīji Rīgā, piedalījās ukraiņu režisors Ivans Sautkins, kas darbojas kolektīvā Babylon 13, viņš stāstīja par kolektīva rašanos, un es domāju – ukraiņu kinoveidotājiem, protams, ir nesalīdzināmi lielākas problēmas nekā mums, toties viņu darbam šobrīd ir skaidra jēga: veidot filmas, lai vēstītu par karu. Jo karš šobrīd stāv pāri visam citam. Bet man, kas nedzīvo kara plosītā valstī, savukārt ir tūkstošiem tēmu, kam pievērst uzmanību. Vai man būtu jāuzņem filma par bēgļiem? Par depresiju? Par cilvēkiem, kurus ved postā ātrie kredīti? Vai varbūt būtu jāveido kaut kas izklaidējošs, kas cilvēkiem palīdzētu aizmirsties? Šobrīd pilnīgi viss tiek pasniegts kā svarīgs, un tā var viegli pazaudēt saikni ar to, kas ir svarīgs tieši man.
Rebeka: – Jā, tas ir tik būtisks jautājums – atrast pareizo stāstu. Tādu, kas būtu jāstāsta tieši tev. Es domāju, ka pirms iesaistīšanās projektā ir ļoti svarīgi sev uzdot šādus jautājumus – kādas filmas uzņemšanai man patiesībā pietiek spēka? Ko tieši ietvers šīs filmas veidošana, un vai tas tiešām ir tas, ko es vēlos? Katru no mums pievelk noteikti stāsti. Kurš ir piemērotākais autors šim konkrētajam stāstam? Kāpēc es vēlos stāstīt tieši šo?
Liene: – Vai, piemēram, kā izvēlēties konkrētu stāstu pasaulē, kurā viss ir svarīgs, un tev pagadījies būt tādam, kurš ir ļoti jūtīgs pret visu notiekošo.
Rebeka: – Te es redzu līdzību ar psihoterapeita darbu. Jā, kāda tevis daļa gribētu palīdzēt pilnīgi visiem. Bet visreālāk palīdzēt būs tad, ja tu izvēlēsies virzienu, kurā specializēties. Es tā darīju, sēdēju un domāju, kādas ir manas stiprās puses un ko es vislabāk varētu dot citiem. Ja tu vēlies mainīt pasauli, padomā, kādā tieši ampluā tu visefektīvāk varēsi palīdzēt tai mainīties. Un vai šie konkrētie uzdevumi tiešām jādara tev vai varbūt patiesībā kāds cits tos paveiktu labāk. Ir ļoti būtiski piekopt šādu domāšanu, īpaši, lai palīdzētu risināt ar reprezentāciju saistītos jautājumus. Teiksim, kāpēc baltādainam cilvēkam būtu jāstāsta krāsaino kopienu stāsti? Kāpēc tas būtu nepieciešams? Es, protams, nesaku, ka nevajag realizēt savu ieceri, bet tas neizdzēš jautājumu par to, kura balss ir īstā balss. Jo projekts, ko tu uzņemsies, atstās iespaidu uz tavu personību; ir jārēķinās, ka visas ar filmu saistītās problēmas tu pats būsi izvēlējies.
Liene: – Vēlme strādāt pie filmas tad savā ziņā ir līdzīga vēlmei kļūt par ārstu – ir jākonkretizē, vai tu vēlies sev ķirurga, neirologa, zobārsta vai citu specializāciju. Un, kā tu teici, ir svarīgi izvēlēties to virzienu, kurā esi vistalantīgākais.
Rebeka: – Un ko vislabāk pārzini.
Liene: – Pieņemu arī, ka to, uz ko ir vislielākā kaislība.
Rebeka: – Ar “kaislību” jābūt uzmanīgam. Mēģinājums radīt filmu savā būtībā ir mēģinājums nodot noteiktu pasaules redzējumu. Un tādā gadījumā tev pasaule tomēr ir arī jāsaprot. Mūs visus var aizraut kāda ideja – superīgs stāsts, viss izdosies! Bet varbūt labāk lai izdodas kādam citam, ja tas vairāk ir viņa, nevis tavs stāsts.
Liene: – Tu saki, ka vienmēr domā par to, kā kinoindustriju padarīt par veselīgāku darba vidi. Esmu kinoveidotāja mazā valstī ar mazu kinokopienu, un man šajos apstākļos patiesībā ir pat grūti iztēloties cita veida darba vidi. Vai tev šķiet, ka tas vispār ir iespējams – padarīt kinoindustrijas darba apstākļus veselīgākus? Jo mūsu radošajā kopienā, toskait kinokopienā, viss strukturālais pamats ir izdegšana – no tās atkarīgi gandrīz visi radošie procesi. Ja visi kultūras darbinieki vienlaikus ņemtu un atteiktos pārstrādāties un izdegt, teju visi mākslas un kultūras procesi apstātos. Pieņemu, ka citās valstīs varbūt ir mazliet labāk…
Rebeka: – Nav gan…
Liene: – Īsāk sakot, vai tev šis skaistais un cildenais mērķis vispār pašai šķiet praksē iespējams?
Rebeka: – Zini, es patiesībā par to visai daudz esmu domājusi. Esmu mēģinājusi iztēloties, kāda izskatītos kinoindustrija, ja visiem tajā strādājošajiem ļoti labi maksātu, ja darbs kino ļautu dzīvot finansiālā drošībā, ja mēs saņemtu pašapziņu paaugstinošu novērtējumu caur adekvātu atlīdzību. Un tev ir taisnība – visticamāk, daudzas no šābrīža nozares problēmām nekur neizgaistu. Mums tāpat pastāvētu risks izdegt, risks sev nodarīt pāri, risks nogurt no līdzjūtības, risks sabojāt attiecības ar tuviniekiem, jo projekta dēļ veltām mazāk laika attiecību kopšanai… Šis apstāklis nemainītos. Par industrijas ilgtspēju tāpēc būtu jādomā gan no finansiālās, gan psiholoģiskās drošības aspekta.
Liene: – Bet šīs abas puses, protams, ir cieši saistītas.
Rebeka: – Jā. Ja tev nav finansiālās drošības, tu nevari arī atļauties psiholoģisko palīdzību, un sanāk, ka tikai privileģētiem filmu nozares darbiniekiem ir pieejams psiholoģiskais atbalsts. Manuprāt, sarunai par to, ko nozīmē veselīgs un ētisks darbs kino, būtu jāsākas jau studiju laikā. Ja cilvēks būs izglītots par šiem jautājumiem, viņš nesīs šo izpratni tālāk industrijā caur saviem projektiem, un ar laiku tā pamazām sāktu strādāt visi. Ar izpratni, ka kino veidošanā par psiholoģisko aspektu jārūpējas tieši tikpat daudz kā par radošo aspektu.
Liene: – Bet ko mēs varam darīt jau tagad un uzreiz, lai cīnītos pret nelaimīguma un izdegšanas kultūru nozarē? Kinoveidotāju rokās jau nav nemaz tik daudz instrumentu. Medicīnas darbinieki var iet streikot, bet, ja streikot sāktu kinoveidotāji, sabiedrība uz to reaģētu ar – nu un?
Rebeka: – Jā. Tā ir lielas bezpalīdzības sajūta, vai ne? Visai filmu nozarei būtu jāsaliedējas un jāuzņemas atbildība par to, kas tajā ir aplams. Tas ir viens no projekta DocuMentality mērķiem. Jā, mēs iegūstam pētnieciskus datus par to, kādas mentālās veselības problēmas raksturīgas nozarei, bet ne tikai, šis ir arī nozares informēšanas projekts. Mēs mēģinām panākt pārmaiņas kinoindustrijā, mēs aicinām tos, kam piemīt teikšana un kuru rokās ir lēmumu pieņemšana, kā arī tos, kam ir nauda un vara, iesaistīties šajā sarunā. Šim darbam nevajadzētu gulties tikai uz kinoveidotāju pleciem.
Liene: – Tu jau faktiski sāki atbildēt uz manu nākamo jautājumu. Vai tev ir kādi konkrēti soļi, ko ieteikt mazajai Latvijas kinoindustrijai, lai tās darba apstākļi uzlabotos un neizraisītu tik daudz mentālās veselības problēmu? Pie mums šad tad kādā festivālā notiek paneļdiskusija par šo tēmu, bet parasti tur arī viss apstājas un dzīvē nekas nemainās, pie jaunas rīcībpolitikas nenonākam. Vai tev ir kāds padoms, ko mēs varētu praktiski darīt?
Rebeka: – Sāciet iekļaut mentālās veselības pakalpojumu izmaksas filmu tāmēs. Tas ir pirmais solis, ko iespējams īstenot uzreiz. Lai producenti var pamatot finansējuma avotiem, ka tas ir kaut kas būtisks un nepieciešams. Un sāciet atklāti runāt par darbu nozarē, vispirms savā starpā. Organizējiet regulāras tikšanās ar nozares kolēģiem, lai apspriestu, to, cik lielu spriedzi izraisa darbs pie filmu veidošanas. Sāciet teikt gan viens otram, gan arī finansējuma piešķīrējiem – kino veidošana man liek saskarties ar, lūk, šādām grūtībām, un man nepieciešams, lūk, šāds atbalsts. Un pierodiet tāpēc nejusties slikti, neatvainoties par to, ka nepieciešama palīdzība. Tu tāpēc neesi vārgulis vai neprofesionālis.
Patiesībā tieši tad, ja tu lūgsi palīdzību, pieaugs iespēja, ka filmas uzņemšana neizgāzīsies un filma tiks pabeigta.
Tas ir drošības spilvens pašiem filmas finansētājiem, psiholoģiskais atbalsts ir apdrošināšana visam filmēšanas procesam.
Tātad, viens – pārstāt baidīties lūgt atbalstu. Pēc tam, kad šīs bailes pārvarētas, es apsolu, viss pārējais jau kļūs daudz vieglāks. Un otrs, mēģiniet saliedēties nozares iekšienē. Kā jau stāstīju, daudzi kinoveidotāji ir vientuļi un ilgojas pēc jēgpilna kontakta ar kolēģiem. Esmu izstrādājusi nodarbību ciklu, kurā apmācu kino veidotājus organizēt un vadīt savstarpējā atbalsta grupas. Tā ir kā grupu terapija, taču to vada nevis psihoterapeits, bet paši grupas biedri. Man daudzi kinocilvēki ir stāstījuši, ka mēģinājuši organizēt savstarpējā atbalsta grupas, bet tās parasti ātri izčākst, jo tām pietrūkst struktūras. Tāpēc es mēģināju izstrādāt ieteikumus, kā šādas pašatbalsta grupas var strukturēt, lai tās turētos kopā ilgāku laiku. Šis ir ļoti nozīmīgs instruments, kā varam sev palīdzēt, proaktīvi meklēt saikni ar nozares kolēģiem. Un vēl palīdz sev atgādināt, ka mēs visi cenšamies. Saruna par šiem jautājumiem ir sākusies, un to vairs nevar apturēt.
Liene: – Paldies, tās man šķiet ļoti labas un konkrētas idejas. Bet, manuprāt, lai varētu ķerties pie viena vai otra risinājuma, vispirms ir jāizdara priekšdarbs – jāatzīst, ka šīs problēmas vispār pastāv un ir gana nopietnas. Ja tu dzīvo sabiedrībā, kurā skaitās pilnīgi normāli ar kolēģi apspriest, kā jūs abi jau pāris gadus neesat gulējuši vairāk par dažām stundām dienā un nezināt, kā nākammēnes samaksāsiet īri, tad ar laiku cilvēkiem sāk likties, ka tā dzīvot ir pilnīgi normāli, jo, redzi, visi taču tā dzīvo. Bet šī sacenšanās pašaizliedzībā taču būtībā ir vienkārši sacenšanās nežēlībā pašam pret sevi. Tu minēji, ka izpratnes veidošanai būtu jāsākas jau studiju laikā. Kad es studēju, man stāstīja, kā radīt mākslu, bet ne to, kādu cenu šī radīšana maksās.
Rebeka: – Piekrītu, es domāju, ka kinoskolās būtu jāievieš mācību moduļi, kuros mācītu par ētiku, par varu, par atbildību citu priekšā. Un individuālā līmenī – sākt mācīties sev uzdot jautājumus, kāpēc tu veido šādu mākslu, kas tevi motivē, kāds ir tavs neapzinātais nolūks. Vajadzētu mācību procesā iesaistīt profesionāļus, kas izglītotu, kas ir trauma un kā ar to strādāt. Jo īpaši dokumentālo filmu veidotājus, kuriem darbā bieži ar to jāsaskaras, – un, ja viņi nav izglītoti, kā strādāt ar traumu, tad, paši to neapzinoties, viņi var lietot neētiskus filmēšanas paņēmienus un traumēt jau tā cietušos vēlreiz. Kaut vai ar to, kā varonis tiek intervēts.
Šo izpratni vajadzētu iegūt jau studiju laikā. Iemācot par šiem jautājumiem domāt jau pašā karjeras sākumā, izaugs jauna kinoveidotāju paaudze, kas pratīs strādāt ar iejūtību un izpratni, un arī pratīs sev pajautāt – kas man vēl būtu jāiemācās, lai es būtu pats labākais, pats uzmanīgākais kinoveidotājs, kāds vien varu būt?
Liene: – Šī ir laba nots, ar kuru pabeigt sarunu, – domājot par to, kādu iespaidu mēs atstājam uz jaunāko paaudzi un kādu piemēru viņiem rādām ar savu prasmi vai neprasmi dzīvot un veidot mākslu.
Rebeka: – Jā, vai ne? Dzīve un māksla. Mēs šo darbu tiešām nevis darām, bet dzīvojam. Tā nav vienkārši profesionāla nodarbošanās, kino tik ļoti savijas ar pilnīgi visu pārējo mūsu dzīvē. Bet jāapzinās, ka tas nozīmē lielu atbildību – gan pret sevi, gan pret visiem pārējiem, kuri ar tevi saistīti.
Un visiem filmu nozarē strādājošajiem es varu dot vēl šādu praktisku padomu – ieplānojiet brīvas dienas! Nenovērtējiet par zemu to, cik svarīgas ir no darba brīvas dienas.
