Sešdesmit devītajā dzīves gadā mūžībā aizgājis kultūras sociologs, žurnāla “Искусство кино” galvenais redaktors Daniils Dondurejs, kurš bieži apmeklēja Rīgu un pēdējā laikā cieši sadarbojās ar Rīgas Starptautisko kinofestivālu (Riga IFF). Kino Raksti piedāvā Igora Vatoļina pēdējo interviju ar Daniilu Dondureju un vairākus rakstus, kuros pieredzējušais kultūrzinātnieks, filmu un TV nozares speciālists ar kritisku prātu analizē procesus un problēmas.
Daniila Dondureja spriedumiem par kultūru un sabiedrību vienmēr piemita dziļums un emocionalitāte. Šī saruna ar Daniilu Borisoviču norisinājās pagājušā gada oktobrī uzreiz pēc „ArtDocFest” apaļā galda diskusijas par attiecībām starp propagandu un dokumentālo kino. Un izrādījās pēdējā. Krievu valodā intervija publicēta portālā Rus.TVnet.lv.
Igors Vatoļins: - Kā jūs raksturotu situāciju mūsdienu dokumentālajā kino?
Daniils Dondurejs: - Es varu runāt tikai par Krieviju. Tur milzīga uzmanība un pūles tiek veltītas, lai nodrošinātu valsts kontroli pār kultūru, un šī kontrole tiek veikta diezgan prasmīgi – nevis pilnīgi aizliedzot visu, kas tai nepatīk, bet, līdzīgi kā TV ekrānos, uzaicinot šādus tādus liberāļus, kā Nadeždins [1] vai Gozmans [2], un pat dažus amerikāņus, lai viņi nelielā skaitā paustu alternatīvu viedokli.
Šodien, lai iestrādātu apziņā oficiālo pasaules ainu, nevar iztikt bez piecpadsmit procentiem alternatīvas, lai skatītājs zinātu un ticētu, ka viņa iegūtā saprašana ir visasākās publicistiskās cīņas rezultāts. Un īpaši neaizdomātos par to, ka tur bija vēl desmit citu dalībnieku, kā uzvedās programmas vadītājs un ka tas viss ticis samontēts no vairāku stundu gara uzņemtā materiāla.
Mūsu sistēma ir gudra, diezgan moderna, un tā lieliski paskaidro cilvēkiem, ka viņi to visu paši ir gribējuši.
Dokumentālajam kino ir vairāk brīvības nekā televīzijai un spēlfilmām.
Un tas ir daudz aktuālāks par vizuālo mākslu, literatūru vai nopietnu mūsdienu mūziku. Pirmkārt, tāpēc, ka tam ir pietiekami plaša auditorija. Pavļenska [3] auditorija ir ap tūkstoti cilvēku, apmēram tikpat daudz apmeklē koncertus Maskavas konservatorijas zālē... Punkts.
Maskava ir “mazītiņa” pilsēta, tikai kādi piecpadsmit miljoni. Un valstij nospļauties par minēto cilvēku tūkstoti – lai taču viņi dara, ko grib! Varat izlikties, ka esat tikpat brīvi kā Rīgā, rīkojot visāda veida akcijas un izstādes...
Tajā pašā laikā neprātīgu krīzi piedzīvo Krievijas aktierkino, kas nepārprotami zaudē neskaitāmajiem televīzijas seriāliem. Par spīti visām kultūras ministra Medinska pūlēm, ienākumi no Krievijas filmu demonstrēšanas nevar pacelties virs 16-17 procentiem. Toties dokumentālais kino iemācījās piesaistīt nopietnus reklāmas resursus un lieliski darīt to, ko agrāk ne īpaši prata, proti – rīkot festivālus, kurus apmeklē desmitiem tūkstoši cilvēku.
- Kā jūs redzat ArtDocFest programmas vietu un aicinājumu Rīgā?
- Kā nozīmīgu diskusiju telpu, ja vēlaties, tribīni. Savā laikā karstas debates norisinājās Kinematogrāfistu savienībā, un vēl apmēram divdesmit citās radošajās savienībās, kas tagad visas ir mirušas. Bet Rīgā pie Vitālija Manska katru dienu ir diskusijas – es piedalījos šodienas diskusijā, bet būs vēl četras.
Šī programma ir arī filmu atlase, pirms tās tiks izrādītas visā tīklā. Jo ArtDocFest šodien - tā ir Rīga, Maskava, Sanktpēterburga un Jekaterinburga, milzīgas pilsētas ar zinošu auditoriju. ArtDocFest programmā parādīto filmu autori saņem ceļazīmes uz citiem festivāliem, tos pamana kritika, paveras iespēja piedalīties pasaules pičingos, kur var iegūt naudu turpmākajam darbam. Festivālam ir daudz funkciju gan Latvijā, gan Krievijā. Un ne tikai tāpēc, ka Rīgā ir liela krievvalodīgo auditorija, bet gan tāpēc, ka te nav nekādas formatēšanas. Krievijā šodien viss tiek formatēts – ziņas, sarunu šovi, tēmas, nauda, autoru izvēle, festivālu atlase... Bet Rīga ir brīvības vieta, kur var parādīt savu filmu un izteikties ārpus formāta. Tikai uzņem kaut ko vērtīgu, Manskis noteikti palīdzēs izplatīt! Viņš ir ne tikai lielisks režisors, bet šobrīd arī dokumentālo filmu galvenais producents Krievijā. Tā ir viena no svarīgākajām Rīgas festivāla funkcijām – reāli strādājoša institūcija, kas veicina humanitāro sadarbību starp mūsu valstīm. Praktisku, pētniecisku un savstarpēji bagātinošu sadarbību.
ATSAUCES:
Boriss Nadeždins (1963) - Krievijas politiķis, liberālis, Borisa Ņemcova sabiedrotais, Valsts Domes deputāts 1999-2003 no "Labējo spēku savienības". Regulāri piedalās dažādos TV projektos, tai skaitā sarunu šovos. Neskatoties uz Krievijas televīzijas diskusiju kultūras zemo līmeni, Nadeždins uzskata, ka ar to ir jāsamierinās – ja persona vēlas palikt politiskajā sfērā, vienkārši nepieciešams bieži parādīties televīzijā vai internetā. Pēc paša Nadeždina teiktā, viņš spēj no televizora ekrāna uzrunāt savu auditoriju, par ko liecinot skatītāju reakcija, kas pateicas viņam par „pareizajām idejām” vispārējā ārprāta atmosfērā.
Leonīds Gozmans (1950) - Krievijas politiķis, liberālis, Viskrievijas sabiedriskās kustības "Labējo spēku savienība" prezidents. Aktīvs dalībnieks TV programmās par aktuālām politikas tēmām, tai skaitā "televīzijas dueļu" formātā. Uzstājas kā Vladimira Žirinovska, Aleksandra Prohanova, Ņikitas Mihalkova, Vladimira Medinska, Genādija Zjuganova un citu "patriotu" oponents. Debašu laikā Gozmans saņēmis daudz draudu un apvainojumu.
Pjotrs Pavļenskis (1984) – Krievijas akciju mākslinieks, žurnāla “Politiskā propaganda" izdevējs, pazīstams ar politiskas ievirzes akcijām, kas izraisa pretrunīgu sabiedrības reakciju. Viņa pirmā akcija „Šuve / Шов” pankgrupas “Pussy Riot” atbalstam notika 2012. gada jūlijā - aizšuvis sev muti ar rupju diegu, viņš pusotru stundu nostāvēja piketā Sanktpēterburgā pie Kazaņas katedrāles ar plakātu, kurā “Pussy Riot” akcija tika pielīdzināta Jēzus Kristus rīcībai, padzenot tirgotājus no tempļa. 2013. gada novembrī Maskavā akcijas “Fiksācija / Фиксация” laikā kailais mākslinieks pienagloja savus sēkliniekus pie Sarkanā laukuma bruģa. Pēdējās un visslavenākās akcijas "Draudi / Угроза” ietvaros (2015. gada naktī uz 9. novembri Maskavā) Pavļenskis aizdedzināja Lubjankas Valsts drošības dienesta ēkas durvis un pēc tam ar benzīnkannu rokās stāvēja pie degošajām durvīm un gaidīja aizturēšanu. Akciju mākslinieks vairākkārt ieņēmis pirmo vietu Krievijas visietekmīgāko mākslinieku reitingā, pret viņu ierosinātas vairākas lietas par administratīviem pārkāpumiem. 2017. gada janvārī Pavļenskis pārcēlās uz Franciju, kur maijā viņam tika piešķirts politiskais patvērums.
* * *
Daniils Dondurejs ilgus gadus domājis un rakstījis par kino, būdams īpašs speciālists TV filmu un televīzijas procesos un jautājumos. Kino Raksti piedāvā vairākus plašus Dondureja rakstus un lekcijas oriģinālvalodā – krieviski.
Stāsti un analītiskā pētniecība, protams, pamatā par Krievijas filmu nozari, taču ļoti daudzas problēmas pazīstamas vai pamācošas arī Latvijas kinoveidotājiem.
Karš par jēgu
Publiska lekcija 2004. gada oktobrī, īsu brīdi pēc ķīlnieku krīzes Beslanas skolā (Krievijas un Čečenijas konflikts). Galvenā tēze – terorisma ziedu laikos televīzija ir viens no spēcīgākajiem elementiem šajā sistēmā; terora akti zaudētu lielāko daļu savas iedarbības, ja tos detalizēti neatspoguļotu televīzija, reizēm pat amorāli un neētiski pedalizējot detaļas. Tomēr arī pārmest televīzijas reportieriem neko īpašu nevar – viņi vienkārši dara savu darbu... Lasiet ŠEIT.
Valstij ir pienākumi pret kultūru!
Daniila Dondureja saruna ar Kirilu Serebreņņikovu žurnālā Iskusstvo kino 2009. gada septembrī – par valsts un kultūras dialoga nepieciešamību Krievijā un jebkurā valstī vispār; par to, ka postpadomju kultūra ir sabrukusi, bet jauna vēl nav dzimusi; par to, ka valstij jāatbalsta autora personība ikvienā kultūras jomā un cilvēki, kas gatavi domāt par sarežģītiem jautājumiem, jo tad būs mazāk naudas jātērē atkritumu savākšanai tiešā un pārnestā nozīmē. Lasiet ŠEIT.
Padomjlaika stereotipi nokaus krievu kino
Plašs analītisks raksts par Krievijas kinoindustrijas problēmām, diskutētām un noklusētām, - mērogs cits, bet problēmas līdzīgas. Uz sarežģītām daudzlīmeņu sistēmām, kāda ir kino industrija, jāskatās kompleksi, nevis tikai “ar vienu domu prātā” – kā nemitīgi palielināt neatdodamo valsts subsīdiju apjomu. Lasiet ŠEIT.
Sistēmas krīze kinoindustrijā
Ja netiek sakārtota filmu nozares sistēma kopumā, tad krīze ir neizbēgama, pat ja valsts būtu gatava maksāt visiem un par visu – gan par filmu ražošanu, gan demonstrēšanu un pat skatīšanos. Lasiet ŠEIT.
Kulturoloģija. Spēka struktūru varenība
2016. gada jūnijā publicēts pētījums – Krievijā jau kopš 2012. gada sākusies nemanāma, bet pamatīga iedzīvotāju uztveres koordinātu maiņa, veidojot viņu priekšstatus par to, kas ir svarīgi un kas nav, par to, ko vajag mīlēt un ko – ienīst, uz ko vajag cerēt un ko vajag darīt.
