Režisore Kristīne Briede turpina rubriku “Kolēģa blogs”, šoreiz veltījums arī tiem, kas piedalījās 4. maija Latvijas filmu maratonā – kaut vai ar “Facebook” ierakstu par to, ka sēž Jāņa Putniņa jaunās filmas “Degošais” pirmizrādē.
Nīderlandiešu daudzmediju mākslinieks (lasi - rakstnieks, žurnālists, dokumentālists, producents) Arnolds van Brūgens, kurš nupat uzstājās ar prezentāciju Rīgas fotomēneša ietvaros rīkotā lieliskā pasākumā Rīgas Ekonomikas augstskolā (ISSP un Rīgas Ekonomikas augstskolas Mediju studiju centrs, sadarbībā ar Nīderlandes vēstniecību), stādīja priekšā savus radošos daudzgadu un daudzslāņu projektus kā „jauno dokumentālismu“ un „lēno žurnālistiku“.
Jaunais, kā jau zināms, visbiežāk izrādās labi aizmirsts vecais, jo piegājiens, ar kādu van Brūgens kopā ar kolēģiem-cīņubiedriem strādā - proti, palikdams viņu interesējošā vidē nedēļām, mēnešiem ilgi un braukdams turp daudzas reizes, tādējādi līdz kaulam iepazīstot objektus, kontekstus, varoņus un atmosfēru, - izklausās jauns tikai dokumentālistam bez padomju laiku pieredzes. Tolaik, ja vien filma tika apstiprināta un palaista ražošanā, tās pieteikumā integrējot maģisko frāzi „метод длительного наблюдения“ [[1]], tad filmlentas limits un laiks bija ne nu gluži neierobežots, bet stipri stiepjams jēdziens gan.
Tomēr jauns (vismaz man) un tik tiešām radošs izrādījās producēšanas un mārketinga veids, kādā jaunieši to dabū gatavu kapitālisma apstākļos. Proti, tā tiešām ir globāla daudzslāņu struktūra ar pūļa finansēšanas elementiem, kurā līdzās cilvēkam parastajam, kurš ziedojis nelielu summiņu un par to var filmas autoru piedzīvojumiem sekot līdzi izstādēs un internetā (tas gan vēlāk mainīts - demokratizēts),
tiek iesaistīti bronzas, sudraba un zelta donori, kuriem sākumā tiek piedāvāta izcili dizainēta tukša kaste,
ko novietot grāmatplauktā un kas pamazām gadu gaitā tiek piepildīta ar radošu multimediju saturu – grāmatām, kartēm, kartiņu komplektiem, albumiem un citiem augstas kvalitātes produktiem par attiecīgo tēmu. Lieki piebilst, ka to visu var iegādāties arī atsevišķi, bet internetā kā ēsma tiek piedāvāti intriģējoši fragmenti, pus-teikumi, jo „cilvēkiem jāsaprot, ka laba žurnālistika un labs attēls maksā naudu.“
Tas gan arī nav nekas jauns, tomēr pēdējos gados reti dzirdēts un pat nekaunīgs apgalvojums valdošajā post-informācijas laikmetā, par kādu daudzi mediju teorētiķi uzskata šodienu. Proti, šis ir laiks, kad tevi ar informāciju un attēliem burtiski apber un tu vairs nevari tos ne adekvāti atšķirt, ne uztvert, kur nu vēl pirkt.
Jāveic nežēlīga atlase, izvēloties vismaz tik daudz kontroles pār savu dzīvi – būt vai nebūt feisbukā. Ja neesi, tad tu jau esi radikāls,
bet ja esi, tad visādā ziņā noteikti ziedojis veco instagrama kontu, nemaz nerunājot par tvītošanu un atinstalēšanos no visiem interneta tirdzniecības saitiem, kuri atklāti paziņo, ka lieto algoritmus, kas dod tiem iespēju tevi ne tikai „atcerēties“, bet turpmāk monitorēt visas tavas tīklā veiktās darbības un nekavēties izmantot tās tevis turpmākai vilināšanai uz savu pusi.
Vēl pie „ne vairs gluži jaunā” gribētos pieskaitīt atziņu, ka mūsdienu cilvēks radošu produktu vai būtībā vienalga ko vislabāk ir spējīgs uztvert nelielās devās – tādos kā īsos vai drusku garākos gabaliņos, bet, vēlams, ar pārtraukumiem. Tāpēc tik labi ir tādi no vairākiem dažāda apjoma produktiem sastāvoši transmediāli komplekti, kurus var lietot pa daļām un nesteidzoties - kā augstākminētais nīderlandiešu Soču projekts.
Jo, piemēram, pilnmetrāžas dokumentāla filma vienā garā gabalā kinoteātrī, bez pauzes pogas pa rokai, ir pavisam cita lieta. Tādu izsēdēt var tikai skatītājs ar rūdījumu, īpašu interesi un vairākumā gadījumu – vecumā pāri 30.
Citādi, tiklīdz nedaudz mazinās temps un atslābst uzmanība, kas jāpievērš ekrānam, daļa publikas īpaši nekautrējoties izslīd no zāles, lai starplaikā veiktu dažas neatliekamas darbības. Vai arī izvēlas zāli tomēr neatstāt, lai bez skaņas, bet gaišajam personīgā ekrāna laukumam izgaismojot seju zilu, paspētu nosūtīt pāris svarīgu ziņu. Piemēram, „Jūtos aplaimots with Jānis, Pēteris un Hugo at kino Splendid Palace Putniņa jaunās filmas Degošais pirmizrādē“.
Pirmizrādēs situācija ir īpaša, jo pārsvarā tās domātas lūgtiem viesiem un tiem jau kaunu vajadzētu prasties, taču, tā kā dažas pirmizrādes ir publiskas (kā, piemēram, šajos tradicionālajos 4. maija Nacionālā Kino centra rīkotajos kino svētkos visas dienas garumā), tad gadās tur (par brīvu!) ieklīst arī visai nesagatavotiem tipiem.
Runā, ka Jonas Mekas, savulaik, kad Ņujorkā rādījis savus eksperimentālos 7 stundu garos kinematogrāfiskos opusus ar melnbaltu kvadrātu miju, strīpām un tamlīdzīgiem optiskiem efektiem, esot aizslēdzis kinozāles durvis, lai šādas nemierīgi trauksmainas dvēseles tās nevirinātu un mācītos mīlēt to, ko sauc par kino.
Kā saka Putniņa varonis augstākminētajā filmā, zinātnei vēl atlicis tāds milzīgs darbs kā pierādīt, ka mēs katrs dzīvojam savā realitātē, jo katrs to redzam citādu un tā ir ilūzija, ka realitāte ir viena (atvainojiet, ja neatceros precīzi šī domu grauda formulējumu filmā).
Prātā ienāca arī amizantais stāsts, ko vecmeistars Hercs Franks kādā gluži ekspromtā saulainā 2005. gada pēcpusdienas intervijā dāvājis Maskavas festivālā nejauši satiktajam Uldim Cekulim. Runa ir par Franka režisēto un Jura Podnieka uzņemto, nu sen jau leģendāro filmu Vecāks par desmit minūtēm (1978), kas sākumā nevienam neesot likusies nekas ievērojams. Tāds kā joks kaut kāds. Pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, Franks to pa retam nodemonstrējis kādos semināros studentiem. Un tad, kā prelūdija sekojošajam uzvaras gājienam pa kinovēstures lappusēm, filma parādīta Leipcigas festivālā, kādā īpašā izrakteņu programmā, kur pieteikta kā... „jaunās tendences“.
Tas nu tā, par jaunā un vecā kopsakarībām domājot.
