Duelis starp diviem kino ģēnijiem un simboliska sadursme starp diviem pasaules skatījumiem, turklāt notikumus apraksta šķietams aculiecinieks, kurš tomēr tad vēl nemaz nebija dzimis…. Tā ir itāļu rakstnieka un kinoscenārista Frančesko Pikolo grāmata „Skaistais apjukums. Fellīni un Viskonti gads”.
Ikviena laba grāmata par kino, kas izdota latviešu valodā, pietuvina vietējo lasītāju filmām. Ar Frančesko Pikolo grāmatu Skaistais apjukums. Fellīni un Viskonti gads notiek kas vairāk. Tā ne tikai ieved 20. gadsimta 50. –60. gadu itāļu filmu pasaulē, bet atsedz tā laika ideoloģiski pielādēto politisko kontekstu un vienlaikus ir intīms literārs darbs par ļoti personīgu filmu skatīšanās pieredzi un tās ietekmi uz visu pārējo – sapņiem, izvēlēm, bet visvairāk – uz dzīves sajūtu.
Izdevniecība Aminori, tā vien šķiet, jau pati sagatavojusi lasītājus šādas kinogrāmatas atnākšanai un tās uztverei. Pirms dažiem gadiem Aminori izdeva kinozinātnieka Viktora Freiberga Kinomāna slimības vēsturi (2019), vēlāk, starp vairākām citām kinomākslai veltītām grāmatām, – Federiko Fellīni Veidot filmu, bet pavisam nesen – Nikolā Ozano Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums. Šos izdevumus vieno izteikts autora rokraksts, tāda kā pētnieciska, vairāk “uz iekšpusi” vērsta izmeklēšana un arī refleksija – modernismam, īpaši esejas žanram raksturīgas iezīmes. Šāda pieeja pat šķietami zināmai tēmai (kā klasiķi Fellīni un Viskonti) paver jaunu apvārsni, jo jaunu apvāršņa līniju mūsu priekšstatu un zināšanu jūrā velk pats rakstnieks, viņa pieredze un subjektīvais skatījums. Iespējams un ļoti ticams, ka mākslīgā intelekta laikmetā dzīvotspējīgākā izrādīsies tieši šāda pieeja. Laikā, kad faktus, biogrāfiju apkopojumus, filmogrāfijas, ziņas par sievām, vīriem, mīļākajiem, utt., var iegūt zibenīgi, jebkādas nobīdes (un fenomenoloģiskā pieeja tāda ir) kļūst par īpašu vērtību. Aiz teksta ir jūtams dzīvs autors, un tas vairs nav pašsaprotami.
Frančesko Pikolo grāmata La bella confusione. L’anno di Fellini e Visconti itāļu valodā izdota pavisam nesen, 2023. gadā. Pikolo dzimis 1964. gadā (tātad laikā, kas plus mīnus ir pamatā Skaistajam apjukumam), viņš ir rakstnieks un scenārists – raksta romānus, esejas un arī filmu scenārijus, sadarbojoties ar mūsdienu režisoriem Nanni Moretti (piemēram, veidojot filmu Habemus Papam, 2011) , Paolo Virzi (filma Maģiskās naktis / Notte magiche, 2018) un citiem.
“Šajā grāmatā es cenšos izklāstīt patiesus faktus,” atzīstas Pikolo. Viņam ir savas pētnieciskās metodes un nostāja, piemēram, “ja motīvs ir vienkāršs un viegli pārbaudāms, nav nekādas nepieciešamības atgriezties pie sarežģītākajiem”. Skaistais apjukums ir blīvs ne vien ar interesantiem faktiem, bet arī aizraujošiem stāstiem, piedzīvojumiem, pieņēmumiem un nesaudzīgu introspekciju.
Notikumi aprakstīti tā, ka brīžiem piemirstas – pag, Pikolo taču tur nevarēja būt klāt!
Bet liekas, ka viņš tur ir bijis. Tur ir metodes, un pats galvenais – tur ir stils.
Pazīstu kādu studentu, kurš savas kinovēstures zināšanas ir strukturējis šādi – viņš konsekventi un pamatīgi pēta režisoru Billiju Vailderu un viņa filmas, un viss pārējais informācijas tīklojums stiepjas kā zari tālāk no šī koka, tātad no Billija Vaildera. Teiksim, Grētu Garbo viņš uzreiz saslēdz ar filmu Ņinočka / Ninotchka (1939), kuras režisors gan ir Ernsts Lubičs, toties scenārija autors – Billijs Vailders… un tā tālāk. Grāmata Skaistais apjukums piedāvā savā ziņā līdzīgu modeli, tā ir veidota uz diviem itāļu kinovēstures stumbriem – filmām Gepards / Il gattopardo (1963) un 8½ (1963). Viss pārējais ir kaut kas tāds, kas notiek pirms, tieši vidū (filmu uzņemšanā), aiz un pēc tam.
Nekad neesmu pretstatījusi Federiko Fellīni un Lukīno Viskonti. Neskatoties uz to, ka šo abu režisoru rokraksti ir atšķirīgi, man viņi vienmēr bijuši vienā – režisoru ģēniju, itāļu kino zelta laikmeta meistaru, aizgājušā laika pusē. Frančesko Pikolo grāmatas Skaistais apjukums centrālo asi būvē, konfrontējot viņus abus – Fellīni un Viskonti. Šī konfrontācija nav vienkārši duelis starp diviem kino titāniem, tā ir simboliska sadursme starp diviem pasaules skatījumiem. Viņi Pikolo skatījumā un grāmatas dramaturģijas vai vismaz galvenās premisas pamatā ir pretmets it visā – politiskajos uzskatos, dzīvesveidā, režijas stilā, filmu tēmu izvēlē, darba organizēšanā, uzvedībā uz laukuma, filmu estētikā. Vienīgais, kas abus režisorus vieno 60. gadu sākumā, – viņi abi vēlas filmēt Klaudiju Kardināli. Fellīni viņu grib nelielā lomā (filmas 8 ½ scenārijā viņa parādās kā Klaudija, meitene mūza no termālajiem avotiem, pat vēl pirms radās cerības, ka viņa tiks uz filmēšanos), savukārt Viskonti KK nolūko centrālajam sieviešu tēlam – Andželikas lomai filmā Gepards. Abas kinovēsturē nozīmīgās filmas iznāk uz ekrāniem 1963. gadā, un abās tātad spēlē Klaudija Kardināle.
Skaistais apjukums var patiešām novest nelielā apjukumā lasītāju, kuram, līdzīgi kā man, jāpieķer sevi zināmu kino tapšanas posmu romantizēšanā. Frančesko Pikolo atklāj neglaimojošas pagājušā gadsimta vidus festivālu aizkulises, žūrijas locekļu uzpirkšanu, baznīcas un partijas darbinieku iejaukšanos, konformismu, naidu, aprunāšanu, draudus, pielīšanu, – vārdu sakot, viņš norauj zeltaini dūmakaino patinu, kas gadu gaitā aizsegusi tālaika aizkulišu notikumus.
Fellīni un Viskonti konflikts grāmatā aizsākas, kad Venēcijas festivālā 1954. gadā kreisie atbalsta Viskonti filmu Jūtas / Senso, bet Fellīni Ceļu / La strada savukārt atbalsta labējie (filma saņem arī baznīcas labvēlību). Politiskā konfrontācija starp aristokrātisko kreisuma atbalstītāju Viskonti un humānistu Fellīni (tiesa, abiem pārmet Itālijā pēckara laikā uzplaukušā neoreālisma nodevību) grāmatas sākumā uztur spriedzi, taču pamazām izplēn. Pikolo šķietami atrisina šo problēmu, ļaujot lielajiem ģēnijiem virzīt uzmanību no ārējās, publiskās pasaules vairāk uz iekšējo, individuālo; tas lielā mērā saistīts ar abu režisoru un – jā, arī grāmatas autora novecošanu.
Laika upei kļūstot šaurākai, labais un kreisais krasts satuvinās, notiek izlīgums.
Un tomēr. Ideoloģiskās krustugunis tālaika kinopasaulē neizbēgami liek domāt un jautāt arī par mūsdienu norisēm. Dalījums labējos un kreisajos pēdējā laikā atkal kļuvis aktuāls pasaules politiskajā retorikā. Arī kino, skaidrs, nav atrauts no pieskaitīšanas vienā vai otrā pusē. Pamatstraumes filmu ražošanas atbalsta sistēmas, tēmu aktualitātes, dažādu identitāšu nereti mākslīgā daudzveidība, festivālu saukļi, programmas, autoru runas, saņemot balvas, utt. uzrāda kino abas puses – tā spēku ietekmēt un atspoguļot procesus un arī tā vājumu iepretim konjunktūrai.
Laikmeta kontekstam jāmin, ka 1963. gadā uz ekrāniem iznāk daudzas ievērojamas, stilistiski un tematiskā ziņā atšķirīgas filmas. Pie skatītājiem nonāk Alfrēda Hičkoka Putni / The Birds, Bleika Edvardsa Rozā pantera / The Pink Panther (starp citu, arī te spēlē Klaudija Kardināle!), vēsturiskā mega-budžeta kostīmdrāma Kleopatra / Cleopatra, Žana Lika Godāra Nicinājums / Le mépris, Alēna Roba-Grijē Nemirstīgā / L’immortelle, Akira Kurosavas Debesis un elle / High and Low. Par 1963. gada labāko filmu Oskaros tiek atzīta britu režisora Tonija Ričardsona vēsturiskā komēdija Toms Džonss / Tom Jones, sašūpojot priekštatu par to, kādam jābūt klasiskai vēsturiskam kino, – filma ir dinamiska, erotiski pielādēta, tajā ir dauzonīgi montāžas paņēmieni, tiek arī lauzta ceturtā siena.
Atgriežoties pie Fellīni un Viskonti – 8½ iegūst Oskaru kā labākā ārzemju filma un pie statuetes tiek arī filmas kostīmu mākslinieks Pjēro Gerardi (melnbalto filmu kategorijā), savukārt Geparda neaizmirstamo tērpu autoram (kurš gan var aizmirst Andželikas kleitu, “kas darināta no gaiši zila auduma, nevis sārta, kā minēts romānā,” atgādina Pikolo), kostīmu māksliniekam Pjēro Tozi krāsu filmu kategorijā nācās piekāpties Kleopatrai.
Toties Kannās Gepards tiek pie Zelta palmas zara, bet 8 ½ dabū Grand Prix. Lai nu kā, ir skaidrs, ka tobrīd kinopasaulē viss mainās un sevi spēcīgi piesaka modernisms.
Filma 8 ½ ir īpaša, un sevišķi jau laikā, kad Fellīni to uzņēma. Man gan šķiet, ka filmas novatorismam un enerģijai nav noilguma; ir lieki piebilst “novatoriska tam laikam” vai ko tamlīdzīgu. Filma, kas sapludina realitāti ar sapņiem, apziņu ar zemapziņu, pagātni ar tagadni un nākotni, būtībā pati sevi noliek kādā ārpuslaika teritorijā. A. B. Kovāčs savā pētījumā par modernismu raksta: “Fellīni filma 8 ½ bija pirmā, kas pilnībā koncentrējās uz mūsdienu autorības koncepciju kino”[1] un „8 ½ iezīmē pāreju no astrukāniskās autora koncepcijas (filmas veidošana kā filozofiskas esejas rakstīšana) uz Cahiers-stila autora jēdzienu (filmas veidošana no tīras personīgās pieredzes un iekšējām sajūtām).”[2] Frančesko Pikolo nav kinoteorētiķis, viņš ir rakstnieks, scenārists, sinefils, un viņš formulē 8 ½ esenci šādi: “…iekšējo dzīvi. Tā man to parādīja. Es par to biju lasījis literatūrā, taču nekad nebiju to redzējis kino.”[3]
Filma Gepards šķietami ir cits stāsts. Tā veidota, balstoties Džuzepes Tomazi de Lampedūzas romānā, tai ir pamatā lineārs naratīvs, tēli ir psiholoģiski saprotami, filmā ir krāšņas dekorācijas, vēsturiska vide utt. Un tomēr. Filma par 19. gadsimta notikumiem Sicīlijā neslavina pagātni, tā skatās uz to ar melanholiju, atsvešinātību. Princis Salīna (lomā amerikāņu “kovbojs” Bērts Lankasters) vairāk vēro notikumus, nekā tos veido, tā reprezentējot modernismam raksturīgo. Gepards ir aiz skaistiem kostīmiem nomaskējusies modernisma filma, tā ar savu neviennozīmību mulsināja arī Itālijas komunistus un kreisos intelektuāļus. Režisoram Viskonti tiek pārmesta nepietiekama šķiru kritika, pagātnes slavināšana un tādā garā, bet rakstnieks Pikolo (un tas ir vēl viens viņa rakstīšanas paņēmiens) iedomājas, ko domā Viskonti, uzņemot šo filmu, – pietuvināšu šo stāstu sev, ļaujot Gepardā iznirt tam, kas visvairāk līdzinās man – apjukušam aristokrātiskam dekadentam.[4]
Grāmata Skaistais apjukums neskrien cauri notikumiem lieliem soļiem. Pikolo iet lēnām, viņš met riņķu riņķus – ap aktieriem, sarakstēm, festivāliem, ap scenārijiem, filmu uzņemšanu, atsauksmēm presē; apcer filmu ietekmi uz nākotni, kad savā ziņā, vismaz Itālijas zelta laikmets, pat ar šo 1963. gada brīnumaino uzrāvienu piedzīvo norietu. Autors, kas grāmatas sākumā konfrontē gan režisorus, gan viņu filmas, beigās nonāk pie skumja secinājuma – tas viss ir par vienu un to pašu. “Abiem darbiem izdodas likt mums sajust rāmu dzīves apliecinājumu. Samierināšanos ar ārpasauli vairāk vai mazāk izprotamā veidā – pēc tam, kad ciestas mokas. Patiešām skaists apjukums.”[5]
Skaista ir arī pati grāmata. Grāmatas vāka autors ir Dato Mgeladze, uz tā redzami filmlentes kadri ar abu režisoru iekārotās Klaudijas Kardināles seju. Grāmatu no itāļu valodas tulkojusi Līva Trektere, redaktore Jana Bērziņa. Blakus tam, ka grāmata tik labi lasāma, liels ieguvums ir, ka ar katru izdevumu tiek paplašināta tik noderīgā latviskoto filmu nosaukumu un personvārdu atveides datu bāze.
Viens no spilgtākajiem rakstniecības paņēmieniem, ko izmanto Frančesko Pikolo grāmatā “Skaistais apjukums”, ir tas, ko varētu nosaukt par metodi “viss saslēdzas” – proti, kopsakarību radīšana starp šķietami nesavienojamiem faktiem, personībām, epizodēm vai simboliem. Pikolo ievēro paralēles, kuras citi, iespējams, uzskata par nejaušām, viņš savieno laika posmus, cilvēkus un idejas, viņš noauž tīklojumu un pastiepj savu (un mūsu) pieredzes horizontu, un tad noslēdz to visu ar vienu no skaistākajiem jebkad lasītajiem grāmatas pēdējiem teikumiem: “Dabūt gatavu pabālu rītausmu. Tas ir kino.”
