Filmu ieteikumi divās daļās – ar pārliecību un ar cerību.
Atzīšos – veidojot Riga IFF festivāla izlasi, tomēr dažas filmas pataupu sev vēlākam laikam, lai tās izbaudītu uz lielā ekrāna. Atzīšos arī, ka reiz sen senos laikos, aprakstot ikmēneša filmu izlasi kādam sieviešu žurnālam, vienmēr nācās paļauties uz intuīciju, jo šie darbi vēl nebija pieejami, tomēr par tiem cītīgi rakstīju tā, it kā jau būtu redzējusi. Šādi neuzdrošināšos censties apmānīt Kino Rakstu erudīto lasītāju, tādēļ šī raksta pēdējā daļa būs filmas, ko neesmu redzējusi, bet esmu diezgan droša, ka mums visiem jāredz. Bet pirmā daļa – tādas, kuras esmu redzējusi un novērtējusi, ka arī citiem tās patiesi būtu vērts redzēt.
Un, kā katru gadu, ir milzu prieks un pateicība, ka varam oktobrī noslēpties kinoteātrī, lai remdētu vasaras abstinenci, un ka Riga IFF šim nolūkam turpina sabalansēti dozēt pašmāju kino, Ziemeļvalstu kino, festivālu pērles, retrospekcijas, turklāt uztur gana nišīgo un tāpēc aizraujošo Baltijas mūzikas video konkursu.
Visi putni skaisti dzied
Šodien, 2025. gadā, nav iespējams aprakstīt filmu kā “meditāciju par tēmu” – jau par to iedomājoties, sajūtos, it kā kariķētu kinokritiku. Jāmeklē labāks un arī latviskāks vārds, lai runātu par Kristas Burānes sociāli sāpīgo Visi putni skaisti dzied. Iespējams, latviskais ekvivalents meditācijai ir vai nu iešana pie dabas, vai arī visa trauksmainā izdziedāšana, bet varbūt – abi kopā. Katrā ziņā šī maigi plūstošā filma, kas meklē mūsu atlikušos saķeres punktus ar Latvijas dabu, ir kaut kas tāda veida meditācijas virzienā.
Diemžēl neesmu pieredzējusi tāda paša nosaukuma Burānes izrādi, līdz ar to grūti abus darbus salīdzināt, jo filma lielā mērā dokumentē izrādi. Taču kino formāts atļauj izvērsties laikā un telpā, un, iespējams,
šī ir viena no retajām filmām, kur dronu kadri nav paštīksmināšanās, bet gan nepieciešamība,
lai ar pirkstu parādītu, kā alkatība izrobojusi mūsu mežus. Centrā – putni un aktieri, kas putnus iemieso, – un dziesmas (Jēkaba Nīmaņa apdarē) kā lūgums, kā palīgā sauciens un kā modinātājs. Vienlaikus turpat blakus skaudrā apziņa, ka nekas jau nemainīsies, pat otrādi – kamēr daži cilvēki cenšas apzināt, kā putniem (un citiem) iet ar izdzīvošanu, tikmēr hārvesteri pļauj mežus, aiz sevis atstājot kailcirtes.
Varbūt filmas salīdzinoši vājais punkts ir informācijas daudzums, ko tā cenšas nodot. Jā, bez faktiem neiztikt šajā Dāvida un Goliāta cīņā, un droši vien tāds ir filmas veidotāju domu gājiens, ka jāpastāsta, kas tad ar to cielavu, cīruli, griezi un pārējiem notiek. Taču tai pašā laikā, skatoties filmu, nepamet sajūta, ka gribētos dzīvot sabiedrībā, kam nebūtu jāpierāda, ka meži ir vērtība ārpus kubikmetriem, ka nebūtu jāveido filma, jau paredzot pretspēku. Jo Visi putni skaisti dzied, protams, var tikt uztverta kā politiski pielādēta filma, bet ne tāpēc, ka tā tāda ir, bet tāpēc, ka mēs dzīvojam valstī, kur latvisku pietāti un saudzīgu attieksmi pret dabu kādam ir izdevīgi nodēvēt par propagandu.
Filmas pasaules pirmizrāde trešdien, 22. oktobrī, 18:30 Splendid Palace Mazajā zālē
Testaments
Skatoties, kā rakstnieks Jānis Joņevs, dzejnieks Semjons Haņins (īstajā vārdā Aleksandrs Zapoļs) un kaut kādā formā arī dzejnieks Anatols Imermanis apcerīgi dzer sarkanvīnu no kakliņa pie kāda no Parīzes lokāliem, kas kļuvis daudz par šiku, lai sarkanvīnu baudītu tur iekšā, līksmoju par šo mazo latviešu kultūras rocības (un it sevišķi jau dokumentālā kino veidošanas) metaforu. Toties tad, kad viņi kopā ar režisoru skumst, ka Parīzē vairs nav ne erotisko teātru, ne prostitūtu, ne seksa, es gribu viņus paņemt aiz rokas un aizvest turpat aiz stūra uz lesbiešu bāru, kur nesen skatījos, kā spāņu māksliniece kaila performēja stipri vien seksuālu dzejas lasījumu (kur mikrofons bija iesaistīts tādos veidos, kā mikrofonu parasti neiesaista); uz seksa darboņu manifestācijām, uz šibari nodarbībām Marē rajonā, uz voguing priekšnesumiem nu jau ģentrificētos imigrantu rajonos, un tā tālāk, un tā vēl joprojām. Bet par to nav viņu stāsts, un viņiem tur nepatiktu;
dažās no šīm vietām, jāatzīst, viņus pat neielaistu, tik heteroseksuālus un tik vīriešus. Imermanim tur noteikti nepatiktu.
Šis stāsts ir par nostalģiju un ilgām pēc seksuālas izlaušanās un atbrīvošanās tajā veidā, kā to iztēlojās PSRS liekulīgās tikumības skavās ieslēgtais Anatols Imermanis, vēloties, lai viņa pelnus izkaisa Parīzes sarkano lukturu rajonā. Tas patiesi ir miris, Pigala laukums atgādina apskretušu seksa Disnejlendu, no kuras palikušas tikai izkārtnes, Mulenrūža vairs ir tikai tūristu fotostūrītis, un šie vīrieši labi zina, ka tas, par ko sapņoja Imermanis (un ne tikai), arī lielā mērā ir miris. Un Ābele ir mūsu nostalģiskākais mūsdienu režisors, – ja vēl var pielikt ko francisku, tad viņš citu atmiņās un it visā nepiepildītajā jūtas kā zivs ūdenī.
Testaments veidots kā detektīvs, kā spēle, kā inscenējums, kura šarms slēpjas tajā, ka īpaši jau tā neko neslēpj – mēs saprotam, ka tas ir teātris, un tajā pašā laikā tieši caur šo rotaļīgumu mēs tiekam ievilkti Imermaņa stāstā, kas citādi jau sen būtu nogarlaikojis ar runājošām galvām, jo nav jau atlicis, ko rādīt, – viss ir beidzies. Ābele meklē un atrod, kā rādīt to, kas vairs nav redzams, un meistarīgi parāda arī. Atmetot kašķīgas feministes iebildumus par pārāk plikām sievietēm un pārāk apģērbtiem vīriešiem, varu uzteikt radošumu, kā mazliet seksualitātes tiek iedabūts it visur, pirmajā plānā vai fonā, šādi atdodot godu cienījamam dzejniekam ar mazāk cienījamām kaislībām. Un kaut kādā ziņā šī filma ir ne tikai necenzēts, asprātīgs un gana godīgs piemineklis Anatolam Imermanim, bet arī šiem trim dzīvajiem māksliniekiem – tādas kā atvadas no jaunības, no bohēmas, kuru vairs neinscenēt. Kādreiz viss bija citādāk. Žēl, ka tā, un labi, ka tā.
Filmas pasaules pirmizrāde otrdien, 21. oktobrī, 18:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Mīlestība, kas paliek / The Love That Remains / Ástin sem eftir er
Filma par ne pārāk veiksmīgas mākslinieces un apzinīga zvejnieka šķiršanos, šķiet, cenšas notvert tieši šķiršanās plūdeno realitāti – nav skaidrs, kas notiek tikai prātos, kas ārpus tiem; kas ir izmisuma fantāziju uzgleznotas ainas, bet kas – realitāte. Un tas arī nav pārāk svarīgi. Hlīnurs Paulmasons (Dievzeme / Godland, 2022; Balta, balta diena / A White, White Day, 2019) līdz šim ir sitis pa jūtām bez liekas koķetērijas ar dzīves komisko pusi, taču filmā Mīlestība, kas paliek viņš pievēršas arī tai. Jo šķiršanās, protams, ir arī smieklīga, galvenokārt tāpēc, ka motīvi ir atpazīstami un līdz riebumam banāli. Pa vidu ir viņu trīs bērni (lomās paša režisora bērni), kas šaudās ar loku, cenšas izglābt pārāk agresīvu gaili no viņa likteņa, kā arī samierinās ar vecāku nesakarīgajiem lēmumiem.
Ziemeļvalstu filmas šajā festivālā mums regulāri atgādina gan to, ka iespējams parādīt, ka “privileģētie arī cieš” gana gaumīgi, gan to, ka ziemeļos pat ne tik ļoti privileģētajiem arī vismaz ir privilēģija ciest skaisti. Un Islandes daba pati ir šīs filmas varone – sākumā kādā trešajā plānā, bet bezgalīgi daiļa, līdz lēni pāraug par īstu antagonistu, kas plosās apziņā un zemapziņā. Filmā gandrīz „nekas nenotiek” tādā tradicionālā izpratnē, un tieši tāpēc tā var atļauties sevī satilpināt plašu sajūtu gammu. Režisors ir arī operators, un kadri jau vizuāli vien ir tik piesātināti, ka bauda skatīties. Kaut kas šajā filmā liek domāt par bērnu vasaras grāmatām, Sālsvārnas vasarniekiem vai tamlīdzīgi – ja viņi būtu pieauguši, pazaudējuši bērnības burtisko burvīgumu, bet kaut kur gaisā vēl vizētu nenotverama atmiņa.
Filmas seansi
piektdien, 17. oktobrī, 18:30 Splendid Palace Lielajā zālē,
sestdien, 18. oktobrī, 18:00 Daugavpilī, Rotko muzejā
otrdien, 21. oktobrī, 19:00 Forum Cinemas 5. zālē
Bezsvars / Vægtløs
Sākšu ar pārmetumu – manas paaudzes sieviešu pieaugšanas stāsti, pat ja ielikti mūsdienās, tomēr aizvien ir manas paaudzes sieviešu stāsti, vienīgi tīņiem telefoni ir modernāki. Tas ir – garantēt nevaru, taču nespēju līdz galam noticēt, ka 2025. gada dāņu jaunieši ir gluži tādi paši, kā divtūkstošo jaunieši savās izpausmēs, ieskaitot seksismu, naivumu un izpratni par citu cilvēku robežām. Trīsdesmit sešus gadus vecajai režisorei Emīlijai Talundai šī ir debijas filma, un tajā noteikti ir daudz viņas pašas vai meitenes, kas viņa ir bijusi. Līdz ar to, iespējams, šī nav filma tik ļoti tīņiem, drīzāk izbijušiem tīņiem.
Filmas piecpadsmit gadus vecā varone Lea nokļūst tievēšanas nometnē un, kā jau mēs visas, apmāti cenšoties zaudēt svaru, pazaudē diezgan daudz sevis. Nākamais pārmetums varētu būt, ka šādas filmas jau ir bijušas, vismaz viena vai divas, bet te atkal gribas padusmoties par to, cik maz telpas mēs esam gatavi dot meiteņu un jaunu sieviešu stāstiem.
Bezsvars ir ārkārtīgi ķermeniska filma, kas izvairās no tiešas seksualitātes, tā vietā caur visu miesisko tuvinot skatītāju empātiskai pieredzei, kas brīžiem teju iet caur kauliem. Te iezīmējas seksuālā izmantošana nosacītā vaniļas formātā, kam cauri iziet teju katra jauna sieviete (vismaz 2000. gados), ar gana lielu maigumu parādot konfliktējošo nepieciešamību starp izpatikšanu un sevis nosargāšanu. To, ko filma neizvērš sižetiski, tā ļauj nolasīt spēcīgās detaļās – piemēram, mirklī, kad šķietamais sapņu vīrietis nevērīgi notīra spermas atliekas no tava T-krekla.
Riga IFF katalogs skatītāju orientēšanai izmanto filmu tematisko iedalījumu, un Bezsvars ticis pie birkas “normāla filma” jeb tāda filma, kuru atrodot programmā, nav pārlieku jābaidās, ka tā būs “liriska meditācija”, “minimālistiska un rāma”, “slow-burn” vai kaut kas no šīs sērijas. Vienkārši – mākslas darbs, kas pārlieku neizmoka smadzenes ar nesaprotamām dramatiskām struktūrām, bet tomēr ir kvalitatīvs un grods.
Filmas seanss piektdien, 24. oktobrī, 17:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Īsfilmu izlase Parīze, kādu to redz… Francijas Sinematēka
Visas šīs īsfilmas var noskatīties internetā, bet – būsim godīgi, diez vai daudzi no mums ir raksturā tik poētiski, ka spētu mēmo kino tvert YouTube platformā, sajūtot pagātnes elpu visās pareizajās vietās. Uzņemtas starp pagājušā gadsimta divdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem, tās katra piedāvā citu lenķi, kā uzlūkot pilsētu, ko uzlūkot neapnīk nekad.
Lisijas Derēnas mēmā un melnbaltā īsfilma Parīzes harmonijas, šķiet, maigi kritizē moderno, kas ielaužas Parīzē kopā ar tūristiem, bet 2025. gadā filma šķiet vienlaikus pravietiska un naiva, pārsteidzot, cik tomēr nemainīga paliek pati pilsēta. Savukārt Manekenu Parīze, restaurēta 2021. gadā un līdz riebumam estētiska, vienlaikus izsmej un izdzīvo Parīzes glamūrīgo pusi. Sievietes šeit, protams, ir tikai objekti, tikai dekorācijas, taču jau 1956. gadā šajā uzstādījumā jaušas kas perverss, un tomēr tik ļoti valdzinošs. Renē Klēra 1928. gada Tornis paredzami dokumentē Eifeļtorni, atgādinot, cik daudz radošuma pastāvēja laikā pirms droniem, filmēšanas ceļamkrāniem un digitāliem efektiem, bet 1931. gada Koku spēles ar vieglu dadaisma pieskaņu pārvērš pilsētas apstādījumus mirguļojošā un apreibinošā ceļojumā. Romēra un Godāra montāžas režisore Sesila Dekižisa ar astoņu milimetru kameru filmā Parīzes ziema (1986–1987) dokumentē sniegu Parīzē astoņdesmitajos, un visbeidzot Šantala Akermane īsfilmā Esmu izsalkusi, man ir auksti piešķir šim visam sociālu dimensiju, rādot divas jaunas sievietes, kas aizbēgušas uz Parīzi bez naudas un bez nojausmas, kā izdzīvot. Kaut kas no čehu Margrietiņām, kaut kas no Vardas Viena dzied, bet otra nē, kaut kas no jaunības, kas neaizķeras pārdzīvojumos, un kurā, pat ja salst un gribas ēst, vienmēr var sasildīties un nosist izsalkumu ar tūkstošo cigareti pēc kārtas.
Ja jūs, tāpat kā es, jau gadiem nespējat saņemties uz trīs stundu un astoņpadsmit minūšu pieredzi, ko sniegtu Akermanes Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, 1080 Brisele (Britu filmu institūts to atzinis par visu laiku labāko filmu), šis noteikti ir labs sākums. Kaut kur kinozālē, iespējams, sēdēs nostalģisks Jānis Ābele, un, ja jums visiem būs ļauts ienest pa sarkanvīna glāzei, tad vispār izcili.
Īsfilmu izlases seanss svētdien, 19. oktobrī, 19:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Un cerības
Visbeidzot – filmas, kuras plānoju skatīties uz lielā ekrāna, jo ar pārliecību minu, ka būs brīnišķīgi.
Sorry, Baby sola kaķēnus, traumas pārvarēšanu, komisko traģiskajā, studijas A24 oriģinalitātes pieskārienu un atbruņojošu godīgumu. Citiem vārdiem – tādu sieviešu kino, kādu mēs sen esam pelnījuši, neatkarīgi no dzimuma.
Ja varētu, es tev spertu savukārt ir filma, kam kritiķi liek visas zvaigznes, piebilstot, ka otrreiz neskatītos gan. Filma par mātišķību un netikšanu galā – bet ar spožu aktierspēli Rozas Bērnas izpildījumā. Citējot Variety – lielākā daļa no mums kino meklē eskeipismu, bet citi iet uz filmām, lai piedzīvotu katarsi, apzinoties, ka kādam citam iet tāpat vai vēl sliktāk. A24 studija ir izveidojusi veselu zīmolu, balstoties uz panikas lēkmju paaudzi, kam gribas zināt, ka neesam tādi vienīgie.
Kellijas Reikhartes Afērists rada priekšstatu, ka tā nebūs tipiska viņas filma, tādēļ arī ziņkāri, taču uz Reikhartes tipisko vai netipisko kino es vēlos iet katrā laikā. Viņas filmas notur uzmanību ar niansētību, nevis spraigu sižetu, tāpēc Afērists, visticamāk, ir abu apvienojums. Filmas centrā laupīšana, bet atsvaidzinoši reālistiska. Pieņemu, tas nozīmē, ka tipiskas “heist” filmas vietā mums tiks piedāvāta lēna, apcerīga un nolemtības apvīta klusa laupīšana, un es patiešām gribu zināt – kā tas ir.
Un noslēdzot – Flaminga noslēpumainais skatiens ir debijas filma no Čīles, Un Certain Regard Kannu balvas laureāte – par AIDS epidēmiju un aizspriedumiem pret kvīriem, transpersonām un seksa darboņiem Dienvidamerikā astoņdesmitajos gados. Citiem vārdiem par kaut ko senu, tālu un tādu, kas uz mums neattiecas. Joks. Skumjš.
