Varoņteika vai brīnumpasaka – sauciet, kā gribat, bet tādas pelnītu pārsteigumu virtenes latvju kinovēsturē līdz šim nav bijis. Ir apritējis gads, kopš Ginta Zilbaloža „Straume” ienākusi Latvijas kinoteātru repertuārā un ne uz brīdi nav no tā pazudusi, – arī tas nav izdevies vēl nevienai citai Latvijas filmai. Kino Raksti mēģina atsaukt atmiņā un iemūžināt galvenos pieturas punktus šī varenā piedzīvojuma hronoloģijā, un pat ja jums liekas, ka tas viss jau zināms, – atcerieties, cik daudz reižu mēs skatījāmies katru no internetā ceļojošajiem „Straumes” lielo balvu pasniegšanas momentiem, vienmēr tik sirsnīgi uztraucoties pirms liktenīgā „F… Flow!”…
Iespējams, šis stāsts sākās vēl pagājušajā tūkstošgadē, kad Zilbaložu mājās parādījās pirmais dators un mazais Gints sāka spēlēt spēlītes, līdz desmit gadu vecumam jau nonākot pie nopietnas intereses par animāciju. Vai varbūt tas sākās jaunā gadsimta pirmajā desmitgadē, kad pasaules krīzes juku laikos metālmākslinieks Gints Zilbalodis seniors sāka strādāt par kinomehāniķi kinoteātrī Forum Cinemas un varēja saņemt brīvbiļetes uz visiem seansiem – tā Gints juniors kopā ar jaunāko māsu Dārtu ieguva un arī aizrautīgi izmantoja iespēju redzēt jebkuru repertuāra filmu uz lielā ekrāna. Katrā ziņā jau 2010. gadā, kad Gintam bija sešpadsmit, tapa viņa pirmā animācijas īsfilma – pusotru minūti garā Rush; to viņš, tikko iestājies Jaņa Rozentāla mākslas skolā, rādīja animācijas pasniedzējam Dzintaram Krūmiņam.
Starp citu, Ginta Zilbaloža Vimeo kontā joprojām var noskatīties viņa agrīnās īsfilmas (2010–2017), kas savulaik diezgan strauji iekaroja popularitāti interneta vidē un lika pamatus Zilbaloža fanu kopienai, bet šodien skaidri rāda, ka daudzas kvalitātes, kas apbur Straumes skatītājus, – piemēram, animācijai neparastais kameras lidojums – nāk jau no pirmajām autorfilmām, tātad režisora radošais ceļš pašam bijis skaidrs no pirmajiem soļiem.
Ginta Zilbaloža otrā īsfilma Aqua (2010–2012) ir Straumes idejas koncentrāts septiņarpus minūšu garumā – tur arī ir plūdi, kas pārņēmuši pasauli, laiva bezgalīgā ūdens klajumā un Kaķis, kurš iemācās lēkt ūdenī pēc zivīm, tikai daudz vienkāršākā vizuālajā risinājumā, gandrīz kā skice vēlāk tik slavenajai lielfilmai.
Šajā filmā ir arī Putns, bet Suns kā filmas varonis pirmoreiz piedalās Ginta Zilbaloža rozentālskolas diplomdarbā Prioritātes (2014). Vēlāk Zilbaložu ģimenes draugi – labradoru meitene Taira un zelta retrīveru šķirnes Odrija – Straumes beigu titros ar pateicību minētas kā Dream Well Studio „studijas suņi”, bet pirmoreiz „paldies Tairai” parādās īsfilmas Nedzirdams (2017) titros.
Viena skaista paralēle, ko Gints Zilbalodis arī pats priecīgi izcēlis savos soctīklu ierakstos, ir – filma Prioritātes pēc diplomdarba aizstāvēšanas tika aizsūtīta uz Otavas animācijas filmu festivālu (OIAF) Kanādā un saņēma galveno balvu studentu filmu konkursā, bet desmit gadus vēlāk, 2024. gada septembrī, Straume saņēma galveno balvu Otavas festivāla pilnmetrāžas filmu konkursā.
Jau ar diplomdarba filmu sākās Ginta Zilbaloža starptautiskā atpazīstamība ne tikai interneta vidē, bet arī klasiskajā kinoindustrijas apritē – Prioritātes apceļoja gandrīz 40 festivālus. Ar nākamo īsfilmu Nedzirdams režisors un pats savu filmu producents Gints Zilbalodis pirmoreiz piedalījās konkursā par valsts atbalstu filmas ražošanai, bet savai pirmajai pilnmetrāžas filmai gatavojās ļoti nopietni, vispirms vienu stāsta daļu izveidojot kā īsfilmu Oāze (2017).
Interesanti, ka šobrīd Gints pats šo īsfilmu vairs neuzskata par pieminēšanas vērtu, tomēr 2017. gadā tā pirmoreiz un ļoti strauji viņu iecēla Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps uzmanības lokā – Oāze saņēma visas trīs animācijas kategorijā iespējamās nominācijas (labākā animācijas filma, labākais animācijas režisora un mākslinieka darbs), turklāt arī žūrijas speciālbalvu ar formulējumu „par pārliecinošu varoņa iekšējās un ārējās pasaules atainojumu atturīgā un stilistiski izturētā vēstījumā”.
Filmā Oāze 17 minūšu garumā risinājās sižets, kuru Gints Zilbalodis sāka attīstīt jau filmā Prioritātes, bet līdz pilnībai izvērsa savā pirmajā pilnmetrāžas filmā Projām (2019) – pēc kādas katastrofas galvenais varonis nonācis absolūtā vientulībā varenās dabas ainavās un spiests izvairīties no apdraudējuma, meklējot glābiņu kopā ar kādu ceļabiedru (Prioritātēs tas bija suns, Oāzē un Projām – mazs putniņš).
Pilnmetrāžas filmu Projām (2019) Gints Zilbalodis veidoja trīs gadus neatkarīgā radošā vienatnē; tas arī bija viens no elementiem, kas vairoja filmas slavu un publicitāti pasaulē, – visus nepieciešamos darbus viņš darīja pilnīgi viens pats, būdams gan idejas autors un režisors, gan mākslinieks, komponists un producents. Tomēr ne jau tikai ar šādu formālu atšķirību ir iespējams iekarot pasaulē slavenākā un nozīmīgākā animācijas festivāla uzmanību – Ansī atlases komisija filmu Projām izvēlējās jaundibinātajam konkursam Contrechamp, ko var tulkot kā Pretstraume; šī konkursa mērķis bija formulēts kā vēlēšanās izcelt un novērtēt filmas, kas atšķiras no pilnmetrāžas animācijā dominējošā lielo studiju darba un paredz estētisku izaicinājumu skatītājam.
Ginta Zilbaloža filma Projām saņēma šī konkursa pirmo galveno balvu un strauji kļuva populāra, 2019. gada vasarā tā tika izvēlēta par atklāšanas filmu uzreiz četros starptautiskos festivālos.
Beidzot par Straumi
Tātad Straumes varoņstāsts nesākās tukšā vietā, Gints Zilbalodis jau bija starptautiski ievērots un atzīts režisors, par kura nākamo filmu bija paredzama kinoindustrijas un publikas interese; arī viņš pats gribēja pārkāpt robežas, kurās autoru iesprosto darbs vienatnē, tāpēc meklēja atbalsta grupu. Viņa otrās pilnmetrāžas filmas Straume iecere, kas 2020. gadā tika iesniegta Nacionālā Kino centra konkursā projektu attīstīšanai, bija daudz vērienīgāka un jau sākotnēji iecerēta kā starptautisks projekts; filmas komandā šajā brīdī jau bija animācijas mākslinieks Mārtiņš Upītis un scenārija līdzautors Matīss Kaža, kurš pamazām pārņēma arī producenta funkcijas un jau šajā stadijā bija saplānojis iespējas piesaistīt filmai starptautisku finansējumu. Matīsa Kažas ieguldījumu Straumes neticamajā triumfa gājienā nedrīkst novērtēt par zemu – lai gan viņš intervijās vairākkārt uzsvēris, ka šī ir pirmā animācijas filma viņa producenta pieredzē, tomēr intuīcija, starptautiskās kinovides pārzināšana un jaunatklājēja azarts ļāva viņam prasmīgi uzbūvēt Latvijas mērogiem ļoti dārgās filmas budžetu, nepazaudējot vadošo lomu projektā un iespēju kontrolēt visus radošos risinājumus.
Amizanti, ka starptautisko partneru meklējumi ne uzreiz izdevās veiksmīgi –
piemēram, daži Vācijas fondi Straumes pieteikumā nesaskatīja neko īpašu un to noraidīja (tagad droši vien kož pirkstos…).
Tomēr līdz 2023. gadam, kad Straume / Flow saņēma 400 000 EUR atbalstu Eiropas kopražojumu fonda Eurimages konkursā (vienu no lielākajiem piešķīrumiem tāgada pavasara sesijā), kopproducentu struktūra bija jau gatava – Dream Well Studio no Latvijas, Sacrebleu Production no Francijas un Take Five no Beļģijas.
Iespējams, tieši franču kopproducents Rons Diānss ir nospēlējis izšķirošu lomu Straumes likteņa turpmākajās virpuļvētrās, un zīmīgi, ka viņš šim piedzīvojumam pieteicās pats – esot noskatījies filmu Projām, kas viņu burtiski hipnotizējusi, un uzreiz nolēmis, ka viņam jāstrādā ar šo režisoru, tāpēc sameklējis Ginta kontaktus soctīklos un apjautājies, vai viņam nav vajadzīgs partneris nākamajā projektā…
Rona Diānsa ieguldījums filmā ir ne tikai Francijas fondu finansējuma, Beļģijas partneru un Eiropas izplatītāju, lielo TV kanālu un platformu piesaistīšana. Nav šaubu, ka viņa kompānijas vārds un paša pieredze, reputācija un sakari palīdzēja Straumei nogludināt ceļu uz pasaules pirmizrādi stratēģiski ļoti izdevīgā vietā un laikā – Kannu kinofestivāla konkursā Un certain regard 2024. gada 22. maijā. Tiesa, Kanādas režisora Ksavjē Dolana vadītā žūrija Straumi neprata novērtēt un „apbalvoja suni, nevis kaķi”, kā jokoja Matīss Kaža, – Un certain regard galveno balvu saņēma Ķīnas filma Black Dog. Tomēr Straume / Flow jau savā pirmajā festivālā saņēma arī pirmo starptautisko godalgu – vienu no Kannu alternatīvajām balvām, īpašo atzinību par labāko skaņas izveidi (Prix De La Meilleure Création Sonore 2024) no Francijas organizācijas La Semaine du Son.
Kā mēs tagad zinām, ar to pašu maisam gals bija vaļā visās nozīmēs – Straumes cunami pamazām uzņēma ātrumu, un drīz jau vairs nebija iespējams saskaitīt slavējošas recenzijas un plaši pazīstamu režisoru sajūsminātās atsauksmes, konstatējot jaunu pavērsienu pasaules animācijā; atkal jaunus nomināciju un balvu paziņojumus, interviju sesijas daudzu stundu garumā (un jautājumus visbiežāk par vienu un to pašu), pārlidojumus starp valstīm un kontinentiem, satikšanās ar skatītājiem un kinopasaules smalkajām aprindām… Jau dažas stundas pēc Kannu pirmizrādes filmas komanda bija tikusi pie līguma par Straumes izplatīšanu ASV, un respektablā apvienība Sideshow un Janus Films vēlāk bija ļoti nozīmīgs spēks Oskaru kampaņā un neskaitāmo ASV kinokritiķu balvu virpulī. Kannu festivāls kļuva arī par iemeslu pašiem pirmajiem Straumes seansiem kinoteātros – no 29. maija līdz 4. jūnijam Parīzē tika demonstrētas konkursa Un certain regard filmas.
Tūlīt pēc Kannām, jau jūnija sākumā, Straume vienlaikus bija iekļauta vēl trīs starptautisku festivālu programmās, un divi no tiem atnesa pirmās ļoti svarīgās balvas – Gvadalaharas festivālā Meksikā (7.–15.06.) Straume pirmoreiz tika nosaukta par labāko pilnmetrāžas animācijas filmu, bet Ansī noslēguma ceremonijā Francijā (9.–15.06.) ieguva uzreiz četras balvas – vairāk nekā jebkura cita filma šajā festivālā. Producents Matīss Kaža īpaši lepojās ar Ansī festivāla Skatītāju balvu, kuras likteni nosaka aptuveni 15 000 festivāla apmeklētāju balsojums, – tas bija pirmais signāls, ka filma var iekarot arī skatītāju skaita rekordus visā pasaulē, un skaļākais no tiem nāca ap gadumiju, kad noskaidrojās, ka Meksikas kinoteātros nieka divu nedēļu laikā Straumi noskatījies vesels miljons interesentu.
Drīz pēc Ansī un īsi pirms 2024. gada Jāņiem Matīss Kaža viesojās Latvijas Radio raidījumā Kultūras Rondo, un viņam jau bija skaidrs, ko darīs visu rudeni, –
spožais Straumes starts bija devis pārliecību, ka filma jāpiesaka visām nozīmīgākajām pasaules kinoindustrijas balvām.
Ceļš uz Zelta Globusu un Oskaru, Eiropas Kinoakadēmijas balvu, Francijas Cēzaru un citām virsotnēm jau bija sācies, un enerģiskais Kaža priecīgi stāstīja, kā viņš gaida šo balvu mārketinga kampaņu laiku, jo tas viņam būs atkal jauns un aizraujoši satraucošs izaicinājums.
Režisora Ginta Zilbaloža dzīvē savukārt svārsts likās sasniedzis otru galējību – no filmas, kurā cilvēku nav vispār, viņš pamazām nonāca ārkārtīgā burzmā, kur cilvēku ir daudz par daudz. Tāpēc viņš, introverts būdams, glābās darbā – jau nākamajā pēcpusdienā pēc atgriešanās no Kannām Gints esot Matīsam atsūtījis saiti uz diviem jauniem mūzikas gabaliem un paziņojis, ka līdz ar to darbs pie nākamās filmas ir oficiāli sācies. Šobrīd Ginta Zilbaloža trešās pilnmetrāžas filmas Limbo projekta attīstīšana jau atbalstīta ar valsts finansējumu, un producents Matīss Kaža sola pirmizrādi 2028. gadā.
Nacionālais lepnums
Vasaras ziņas par Straumes panākumiem pasaulē pamatīgi uzkarsēja arī Latvijas skatītāju gaidas, un līdz ar filmas nacionālo pirmizrādi, kas notika 2024. gada 28. augustā, ievērojama turbulence sākās arī Latvijas kinoteātros. Jau pirmajā nedēļas nogalē Straume kļuva par apmeklētāko filmu Latvijas kinoteātros – ar vairāk nekā 15 000 kinoskatītājiem tikai dažu dienu laikā tai izdevās viens no visu laiku veiksmīgākajiem Latvijas filmu startiem. Astoņu nedēļu laikā līdz oktobra beigām Straume sasniedza 100 000 skatītāju Latvijas kinoteātros, tobrīd filma bija jau nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kategorijā Labākā animācijas filma, kas automātiski nozīmēja arī nomināciju kategorijā Labākā Eiropas filma; tāpat bija jau izsludinātas nominācijas Eiropas parlamenta LUX skatītāju balvai, kuru pēc visas Eiropas skatītāju balsojuma Straume saņēma 2025. gada aprīlī.
Un 7. decembrī Straume saņēma Eiropas Oskaru – tika atzīta par gada labāko animācijas filmu Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā.
Nākamais skatītāju skaita ceļa stabiņš pienāca 2025. gada sākumā līdz ar Zelta Globusa balvu, ko Straume saņēma 5. janvārī; nākamās nedēļas laikā Latvijas kinoskatītāju interese par filmu atkal strauji pieauga un apmeklējumu skaits dubultojās, rezultātā 16. janvārī filmas skatītāju skaits Latvijas kinoteātros sasniedza 219 682, bet tikmēr arī, piemēram, Francijā filmas skatītāju skaits jau bija pārsniedzis pusmiljonu.
300 000 skatītāju slieksni Latvijā Straume sasniedza februāra sākumā, kad tās balvu plauktiņu bija papildinājuši pieci Lielie Kristapi un arī divas nominācijas ASV Kinoakadēmijas Oskaram jau pasludinātas. Līdz ar to bez lielas piepūles nepilna pusgada laikā Straume bija apsteigusi gan līdzšinējo nacionālās kinomīlestības līderi Dvēseļu puteni (2019, vairāk nekā 250 000 skatītāju kinoteātros), gan jebkuru citu Latvijas filmu, kas izrādīta atjaunotās neatkarības 35 gados, un šobrīd, pēc 53 nedēļām Latvijas kinoteātros, Straumes lokālo skatītāju skaits jau sasniedzis gandrīz 370 000, bet visā pasaulē – aptuveni 10 miljonus.
Līdz ar Zelta Globusa balvu, kuru uz Latviju 7. janvārī atveda producents Matīss Kaža, sākās priecīgi regulāra laureātu sagaidīšana lidostā, kulmināciju piedzīvojot 5. marta vēlā vakarā, kad Straumes komanda atgriezās Rīgā no Losandželosas ar Oskaru bagāžā. Speciāli norīkotas lidmašīnas Latvijas karoga krāsās, autobuss ar uzrakstu „Vienā laivā”, milzu ekrāni, koris ar himnu un simtiem fanu pie Brīvības pieminekļa pusnaktī – nu, ne sliktāk kā hokejistiem!
Tajā brīdī Latvijā bija ieradušās trīs no pasaules kinoindustrijā svarīgākajām balvām, un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM) tās iedvesmoja uz īpašu akciju – „Nacionālā lepnuma apliecinājums Nacionālajā mākslas muzejā,” ideju formulēja LNMM direktore Māra Lāce. Jau janvāra pēdējā nedēļā muzejs savās telpās speciālā vitrīnā izstādīja vienu pašu Zelta Globusu, novietojot to blakus latvju tēlniecības klasiķa Teodora Zaļkalna veidotiem kaķiem, un nedēļas laikā paskatīties uz svarīgo balvu atnāca vairāk nekā 15 600 interesentu. No 7. marta akcija paplašinājās, Globusam blakus noliekot Oskaru un Eiropas Kinoakadēmijas balvu, turklāt izziņojot arī grafiku, pēc kāda triju balvu ekspozīcija viesosies Latvijas lielākajās pilsētās – Valmierā, Ventspilī, Rēzeknē, Jelgavā un citur; šobrīd Straumes trofejas jau apceļojušas gandrīz visu Latviju un tikšot izstādītas arī Igaunijā.
Protams, arī paši animācijas filmas tēli ir ārkārtīgi pateicīgs materiāls gan legālai suvenīru, kancelejas preču un apģērba apdruku līnijai, gan pirātiski anekdotiskiem izstrādājumiem, kas uzjautrina publiku internetā; filmai Straume veltīta galda spēle iznāca jau uz dāvanu laiku decembrī, bet februārī Latvijas Pasts izlaida Straumei veltītu pastmarku un aploksni. Jāpiebilst, ka
Straumes pastmarka kļuva par vienu no visātrāk izpārdotajiem filatēlijas izdevumiem Latvijas vēsturē –
10 000 eksemplāru tirāža aizplūdusi nepilnas nedēļas laikā, un arī papildinājumam izdotie 15 000 eksemplāru vasarā jau bijuši gandrīz izpirkti.
Tāpat gluži loģiski attīstījās ideja par Straumes tēlu eksponēšanu trīsdimensiju formātā – februāra sākumā uz burtiem RĪGA pie Brīvības pieminekļa notupās Kaķis (par kuru jau tobrīd bija zināms, ka viņš nav vis melns, bet tumši pelēks), maijā Rīgas pilsētvidē dažādos tūristu maršrutu krustpunktos parādījās arī Lemurs, Suns un Kapibara („Kas tas ir, bebrs kaut kāds?!” – gandrīz neticami, ka tādu jautājumu gadījās dzirdēt pie Uzvaras parka).
Nē, tomēr nebūs iespējams vienā rakstā aptvert visu, kas šajā salīdzinoši īsajā laikā noticis ar Straumi un tās komandu, un arī ar mums, Straumes skatītājiem un līdzjutējiem, – galu galā kaut vai tikai sabiedriskā medija LSM.lv ziņu sadaļā Animācijas filma „Straume” var atrast gandrīz 200 ierakstu. Tie var noderēt iedvesmai, ja kādreiz uzmācas nogurums no tā, ka dzīvojam „vietā, kur nav lielas kinoindustrijas”, kā Gints Zilbalodis mēdza teikt savās pateicības runās. Bet ievērosim – viņš to teica, piemēram, no Golden Globe skatuves Losandželosā, pašā milzīgas kinoindustrijas epicentrā, kam tobrīd bija pievērsti visas pasaules skatieni, – un tas ir lieliski cerīgs vēstījums visai neatkarīgajai animācijai, kas savas filmas veido nevis ar lielu naudu, bet ar lielu talantu un no visas sirds.
Tikai no tā nevajadzētu secināt, ka naudu nemaz nevajag, ja ir talants un sirds, – vajag, un turklāt vēl vajag arī uzturēt sabiedrībā un varas gaiteņos vispārīgu saprašanu, ka gan animācija, gan vispār filmu nozare prasa ilgtermiņa ieguldījumus un pamatīgu binokli, lai redzētu tālu uz priekšu. Tad varēs arī pamanīt un noturēt, lai neviens talantīgais neaizbrauc pāri okeānam taisīt Šreku 10, bet paliek tepat un mēģina pats savu varoņstāstu.
FOTOGALERIJA: "STRAUMES" PIEDZĪVOJUMI 2024-2025
