Vai bērnībā esat dejojuši kādā tautas deju kolektīvā? Spēlējuši pūtēju orķestrī? Nu, pag, vismaz dziedājuši savas skolas korī?
Ja kaut viens no variantiem ir jūsējais, tad apsveicu – jūs esat tuvāki skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku (ērtības labad turpmāk – skolēnu Dziesmu svētku) tradīcijai nekā es! Kustību koordināciju apguvu Latīņamerikas un standartdeju nodarbībās; pat kaut vai teorētisku kora dziedāšanas praksi atcēla fakts, ka manu skolas gaitu starta posmā Rīgas Doma kora skola nošķīrās no Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas, savukārt pianista specialitāte, kurā es mācījos, padarīja manu iesaistīšanos jelkādā orķestrī mazticamu, ja ne neiespējamu. Pievienojot šiem faktoriem profesionālās vides snobiski rezervēto attieksmi pret dažādām amatiermākslas izpausmēm, manī visticamāk dominē aizspriedumu ietekmēts viedoklis par kustību, kas apvieno desmitiem tūkstošu jaunākās paaudzes Latvijas pilsoņu. Tādēļ, izaicinot savus stereotipus, noskatījos Fon Films studijā tapušās piecas skolēnu Dziesmu svētkiem veltītās īsfilmas jeb Kolektīva otro sezonu.
Katru no piecām īsfilmām veidojusi cita radošā komanda ar atšķirīgu radošo rokrakstu un pieredzes apjomu, tādēļ atšķirīgas ir arī šo darbu mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes, tomēr ar prieku un ievērojamu atvieglojumu skatīšanās gaitā gandrīz ne mirkli nenovēroju sveškauna jeb cringe piezagšanos. Iespējams, tāpēc, ka scenāristi un režisori izvēlējušies tēmas interpretāciju un radošo metožu kopumu, kuru galvenā tonalitāte ir smalkjūtīgi pētoša un izzinoša (kāpēc šie svētki mums ir svarīgi? kas esam “mēs”?), nevis pompozi dogmatiska (tev nebūs skolēnu Dziesmu svētku nozīmi apstrīdēt!) vai aizbildnieciski didaktiska (mēs jums parādīsim, kā svētkus skaisti un pareizi svinēt!). Viena no galvenajām Kolektīva otrās sezonas veiksmēm ir cieši fokusēts un individualizēts pietuvinājums svētku dalībniekiem visā viņu kaleidoskopiskajā dažādībā, nevis vispārināti nekritiska slavas dziesma skolēnu Dziesmu svētku kustībai kopumā.
Aizkustinoši trausla ir koklētājas Zanes (Madara Viļčuka) un Deiva Grola fana, perkusionista Reiņa (Kurts Kārlis Mitenbergs) niansētā attiecību dinamika Jāņa Ābeles un Lindas Rudenes romantiskajās Stīgās, atainojot divu nejauši satikušos jauniešu spēji uzplaukušas savstarpējās simpātijas. Atbruņojoši cilvēciska ir diriģentes-debitantes Maijas (Ance Muižniece) nepārliecinātība par saviem spēkiem, nonākot aci pret aci ar mežonīgu un šķietami nekontrolējamu stihiju – pūtēju orķestri Jura Kursieša, Martas Elīnas Martinsones un Džinas Kārkliņas filmā Līdz kaunam atlikuši trīs mēģinājumi; šo slieksni varone pārvar, meklējot iedvesmu 20. gadsimta latviešu mūzikas dumpīgākā un nešpetnākā pīlāra Leonīda Vīgnera folklorizētajos izteikumos un pašas iekšējā spēka neapjaustajā potenciālā, gatavojoties neizbēgamajam Dāmokla zobenam – orķestra kvalifikācijas skatei.
Amizanti provokatīva savā pieejā “paskatīsimies uz svētkiem no citas puses” ir kvadrifroniešu Ances Strazdas un Rūdolfa Gediņa veidotā Kultūras pils ar Āra Matesoviča atveidoto režisoru-sensāciju mednieku un mītu atmaskotāju Ingmāru Somi sižeta epicentrā. Ko vērts ir latviešu proletariāta sekssimbola Jāņa Kroņa portretētais ksenofobijas apoloģēts Ģirts, kuru pārlieku karstasinīgas latvju tautiskuma sargāšanas dēļ izsvieduši pat no daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju WhatsApp grupas čata!
Neuzbāzīgu iekļaujošuma un latviskuma dažādo vaibstu parādīšanas šķautne ir vēl viena Kolektīva otrās sezonas izdošanās. Pārstāvu ideju, ka latvieši ir politiska un multietniska nācija, tādēļ man bija patīkami ievērot, kā īsfilmu veidotāji nešūdina skolēnu Dziesmu svētku dalībnieku un pedagogu kompāniju tikai pēc vienas etniskās piegrieztnes. Vai tā būtu ansambļa vadītāja Anna (Jekaterina Frolova), kura Stīgās ar vieglu austrumslāvu akcentu aizgrābti mēģina iedvesmot koklētājas jaunām radošām virsotnēm, vai tie būtu tīri teorētiski piesauktie tautas deju kolektīva dalībnieki Dmitrijs, Boriss, Vladimirs un Maksims, vai Latvijas Universitātes Lielās aulas darbinieka Arnolda (Andris Morkāns) par ārzemju tūristu noturētais tumšādainais jauniešu kora dalībnieks Pēteris (Tobenna Dilans Okorie) Artūra Zepa un Žulijena Nuhuma Kulibali īsfilmā Jauktais – visus skolēnu Dziesmu svētku cikla dalībniekus vieno vēlme kopt mūsu senču aizsāktās un attīstītās tradīcijas. Gatavība piedalīties un vēlme būt pieņemtiem.
Protams, man no sava “profesionālā kretīnisma” neaizbēgt, un dažas seriāla veidotāju izvēles palika miglā tītas – piemēram, kādēļ Edgara Samīša atveidotajam kora vadītājam īsfilmā Dumpinieks (režisors Roberts Kuļenko, scenāriste Džina Kārkliņa) kāds no mūsu daudzajiem kordiriģēšanas speciālistiem nevarēja ierādīt šī aroda žestu un roku stāvokļa pamatprincipus? Drosmīga, bet nesaprotama šķita izvēle šīs īsfilmas mūzikas noformējumā iekļaut Johana Štrausa valša Pie zilās Donavas acumirkli (esi sveicināts, Stenlij Kubrik!). Toties ar sajūsmu ievēroju, ka daži mani skolasbiedri jau teju kanonizēti un, joprojām dzīvi un darbīgi būdami, jau “piekārti pie goda sienas” (cerams, Kaspara Ādamsona portretu pēc negadījuma skolas gaitenī kāds atkal iestikloja!).
Vienīgais Kolektīva aspekts, kas vairākās epizodēs manī izraisīja drūmas pārdomas un radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu, ir pieaugušo pedagogu toksiskais komunikācijas stils darbā ar audzēkņiem. Diriģente Maija filmā Līdz kaunam atlikuši trīs mēģinājumi pēc neveikli robustas, uz bulinga robežas balansējošas saziņas ar pūtēju orķestra bērniem vismaz aizplīvuroti atvainojas par savu netaktiskumu, bet koklētāju ansambļa vadītājai Annai (Stīgas) un Ingas Alsiņas-Lasmanes atveidotajai kora diriģentei Antrai (Jauktais) neuzmanīgi izvēlēti, potenciāli aizskaroši izteicieni un autoritāra, emocionāli vardarbīga izturēšanās pret saviem aizbilstamajiem laikam ir stabila norma. Šīs epizodes nešķita pārliecinoši atrisinātas un atsauca atmiņā nesen lasīto diskusiju par robežām dejas pedagoģijā Vardarbība nav incidents vietnē dance.lv. Jā, protams, entuziastiski un prasīgi pedagogi ir viens no skolēnu Dziesmu svētku virzītājspēkiem, taču kurā brīdī prasīgums transformējas necieņā vai pat emocionālā vardarbībā pret nevienlīdzīgās varas pozīcijās esošu nepilngadīgu personu?
Var jau būt, ka esmu “trausla sniegpārsliņa”,
tomēr aina, kurā Zanes lūpu pāršķeļ spēji pārtrūkusi kokles stīga, bet skolotāja vairāk satraucas par to, lai meitene nenotraipa ar asinīm instrumentu, nevis palīdz viņai apkopt brūci, sāpīgi iedzēla un uzjundīja līdzīgi iekrāsotas bērnības atmiņas.
Vai seriāla Kolektīvs otrā sezona ir izcila kā nevainojami nopulētu dārgakmeņu riekšava? Īsfilmas formāts ir nopietnu scenārija izklāsta, hronometrāžas kontroles un citu elementu līdzsvarošanas meistarstiķis, ar kuru katrs režisors ticis galā atšķirīgā izcilības pakāpē, tādēļ mana atbilde ir daudznozīmīgi izvairīgs “jā un nē”. Seriāla piecas daļas dažādā intensitātes pakāpē mani rosināja sākt veidot cilvēcīgāku un personiskāku attieksmi pret svētkiem, kuros kā dalībnieks nekad nepiedalīšos. Šī ir, manuprāt, Kolektīva lielākā pievienotā vērtība – bez eksaltācijas un neizskaistināti, bet koši, smalkjūtīgi un iedziļināti atainot svētku gatavošanās pieredzi no primārā adresāta – dalībnieku – skatpunkta.
Gan seriāla iniciatīvu, gan skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku tradīciju trāpīgi kopsavelk īsfilmas Jauktais tēla, kora tērpu pārzines Vitas (Larisa Beilo) teiktais: “Nedarīt vienmēr ir vieglāk, tikai tas kļūst par ieradumu…”
