Irāņu režisora Mohamada Rasulofa filma "Svētās vīģes sēkla / The Seed of a Sacred Fig" (2024) ir uzņemta pilnīgi neiedomājamos apstākļos – slepus un „attālināti”, bez režisora klātbūtnes –, jo Irāna ir valsts, kas brutāli izturas pret visiem civiliedzīvotājiem, bet īpaši vajā neatkarīgus māksliniekus un brīvdomātājus, tostarp kinorežisorus.
Pēc divdesmit gadus ilgas, godīgas un uzcītīgas kalpošanas juridiskajā dienestā Imānam beidzot tiek dota iespēja pavirzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm. Viņš kļūst ne nu vēl gluži par tiesnesi, bet par izmeklētāju Revolucionārajā tiesā. Šādas tiesas Irānā tika nodibinātas pēc 1979. gada revolūcijas, kad valstī notika apvērsums, kura rezultātā tika gāzts šeihs un varu pārņēma islāmistu fundamentālisti. Viņu ieviestais teokrātiskais režīms turpina darboties arī šodien, un tā aizsardzībā, stingro likumu ievērošanā un noturēšanā nav pieļaujamas ne mazākās atkāpes. Tāpēc pašā filmas sākumā – pašaizsardzībai, kā tas tiek formulēts, – jaunā amata ietvaros Imānam tiek izsniegta pistole. Vēlāk tā kļūs par “Čehova bisi”. Atceraties? “Ja pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad piektajā cēlienā tā noteikti izšauj…” Bet pirms tam – vismaz šajā filmā – ierocis pazūd…
Tā sākas irāņu režisora Mohamada Rasulofa filma Svētās vīģes sēkla / The Seed of a Sacred Fig (2024), kas uzņemta slepus, attālinātā režīmā, proti, bez fiziskas režisora klātbūtnes. Kā tas vispār iespējams!?
Lai gan šajā gadījumā tas, manuprāt, nav būtiski, tomēr – mazliet iezīmējot filmas statusu aizvadītā gada kino pasaules hierarhijā, jāpiemin, ka Svētā vīģes koka sēkla sacēla vai veselu vētru Kannu festivālā, kurā Rasulofs to pirmizrādīja burtiski dažas dienas pēc tam, kad 28 dienas bija kājām gājis pāri kalniem, lai izbēgtu no astoņu gadu cietumsoda, ko viņam par filmas neatsaukšanu no Kannām jau atkal bija piespriedusi pret neatkarīgiem māksliniekiem un visādiem brīvdomātājiem spīvi neiecietīgā valsts. “Es jau varētu būt upuris,” viņš saka sarunā ar Ņujorkas filmu festivāla programmas kuratori, “bet labāk tomēr gribu būt režisors.” Kannās filma saņēma veselu virkni balvu un kopš tā laika bijusi pastāvīga līdzgaitniece mūsu Straumei visos galvenajos festivālos, daudzos no tiem uzvarējusi, un šobrīd abas konkurē par vienu no Oskariem – labākās ārzemju filmas kategorijā.
Paaudžu attiecības uz brīvības cīņu fona
Režisors Rasulofs mums piedāvā savu versiju par 2022. gada notikumiem Irānā, kad irāņu meitenes un sievietes, sekojot vairāk nekā 40 gadus krāta izmisuma un dusmu vulkāna izvirdumam, izgāja ielās, lai protestētu pret islāmistu galvassegas hidžāba nēsāšanu, ko valdošā vara sievietēm uzspiež kā obligātu. Daudzos gadījumos samaksājot par šo soli ar savām dzīvībām un sakropļotiem locekļiem, viņas signalizēja, ka valdībai pagalam neaktuālie sieviešu (lasi – cilvēktiesību) jautājumi ļaužu prātos tomēr gruzd. Sevišķi jauniešu prātos. Sevišķi tādu jaunu meiteņu prātos, kuras zina, kas ir VPN un prot ar to rīkoties, lai apietu internetu bloķējošos filtrus un sekotu līdzi aculiecinieku nofilmētajiem brutālās protestu apspiešanas kadriem. Protestu vilnis aizsākās ar sešpadsmit gadus vecās Mahsas Amini iziešanu uz ielas bez hidžāba (viņa par to tika arestēta un faktiski tā sauktās tikumības policijas nosista), bet beidzās ar vardarbību un n-tajiem nāvessodiem, kas tika piespriesti protestētājiem; šos spriedumus blāķiem vien parakstīja tādi tiesu izmeklētāji kā Imāns.
Filmas centrā ir vienas Teherānas ģimenes drāma. Ģimenes galva ir jau minētais izmeklētājs, bet kakls – viņa burvīgā un sirdsgudrā sieva Nešme, kura ar mīlestību nolasa sīkāko pūciņu no vīra krekla un nenogurstoši rūpējas par ģimenes labo slavu. Šī ģimene dzīvo ticīgu, musulmaņu kultūras tradīcijās balstītu dzīvi, kur hierarhijas augšgalā ir Dievs, pēc viņa nāk tēvs, kuram savukārt pakārtotas ģimenes sievietes – māte un divas teju jau pieaugušās meitas, vecāko klašu skolniece Sana un studente Rezvana.
Nu, jā, „here comes the trouble”, kā varat iedomāties, taču pirms vēl jebkas sākas, ārkārtīgi fascinē klusinātā un rimtā miera, harmonijas un savstarpējās cieņas atmosfēra, kas valda šajā patriarhālajā ģimenē. Atmosfēra un spēles laukums ir uzbūvēti perfekti (visu cieņu filmas komandai, kas šo paveikuši, tai skaitā montāžas režisoram) – katrs zina savu vietu, un neticami maigs ir tonis, kādā sarunājas vīrs un sieva. Viņas rokas ierasti gatavo ēst, savāc vīra vannasistabā pašsaprotami atstātās drēbes, un, ja vajag, tad apslauka arī pistoli, ko viņš vieglprātīgi atstāj mazgājamo bikšu kabatā.
Šī uz stabiliem pamatiem būvētā piramīda, šķiet, varētu pastāvēt mūžīgi, ja vien no ārpuses aizvien skaļāk un uzbāzīgāk nebūtu dzirdami ielas trokšņi,
kas ienāk līdz ar atraisītās Rezvanas kursa biedrenes Sadafas ciemošanos mājā. Tikmēr Imāns uzsāk cīņu ar sirdsapziņu, jo darbā viņam drīz vien visai nepārprotami tiek paskaidrots, kāda tad īsti ir viņa loma augstākminēto protestu kontekstā. Šī atklāsme nekavējoties sāk atstāt iespaidu uz viņa personību un psihisko stāvokli. Turklāt mīļā sieva, kas tā lepojas ar vīra panākumiem, ir sacerējusies par jaunu dzīvokli un veļasmašīnu, un viņš taču negribētu redzēt vilšanos viņas acīs… Šis viss Imānu spiež stūrī, kura pustumsā pamazām no cilvēka viņš pārvēršas zvērā.
Lai izveidotu šādu tēlu / raksturu, kurā savijušās divas pretējas dabas – varas kalps, kas profesionālajā dzīvē dara tā, kā viņam pavēl, un mīlošs ģimenes tēvs, kam privātajā dzīvē zeme grūst zem kājām, – režisoram lieti noderējusi 15 gadu pieredze, pašam tiekot regulāri dažādu izmeklētāju pratinātam. Iedomājos, kā viņš, sēžot policijā, kur viņa brīvība un dzīvība karājas mata galā, vēro izmeklētāju un piefiksē viņa personības iezīmes. Lai arī viss aktieru ansamblis un tēlu galerija ir fantastiski labi uzbūvēti, Imāna tēls kaut kā palicis prātā visilgāk. Un visticamāk – uz palikšanu.
Paralēlie kanāli
Filmā atainotās norises sabiedrībā, kuru no mūsu pasaules daļas šķir vismaz kultūra, valsts iekārta un izpratne par demokrātiju, rezonē globāli.
– Klusu, – saka māte, pārtraucot nelielo diskusiju ar meitām pie vakariņu galda. – Es klausos ziņas, – viņa saka, uzgriežot televizorā skaļāk sižetu, kas vēsta par Mahsas Amini nāvi.
– Vai viņu tiešām nogalināja hidžāba dēļ? – jautā Sana.
– Protams, ne. Viņai bija veselības problēmas.
– Kā tu zini?
– Televīzijā teica.
Kā zināms, ja gribat saglabāt mieru un kārtību, kurā vecākajai paaudzei un televīzijai ir taisnība, tad nedodiet, kā saka, jaunatnei viedtālruņus. Meitenes savos telefonos paralēli televīzijas ziņām ar ietrenēti vienaldzīgām izteiksmēm sejā vēro, kā policija ar stekiem sit viņu draudzenes – skolās, internātos un ielās.
Viedtālruņu kā medija ietveršana filmā dod režisoram iemeslu un iespēju kā ar bezšuvju vīlēm montēt kadrus no vietām un notikumiem, ko safilmējuši aculiecinieki – tauta. Tas citādi šaurajam kamerstilam – dzīvoklī, automašīnā un nomaļa ciema vidē filmētajām faktūrām – piešķir nepieciešamo plašumu, notiekošā mērogu un gaisu. Līdzīgi, ja atceraties, pašā Ukrainas kara sākumā visus oficiālos ziņu sižetus asprātībā, ātrumā un izplatībā pārspēja jestro ukraiņu zemnieku YouTube videosižeti, kuros viņi ar traktoriem vilka dubļos pamestos krievu tankus uz saviem pagalmiem, stādīja tanku lūkās kartupeļus un tamlīdzīgi.
Tā arī šeit – simtiem redzīgu telefonu pilsoņu rokās ir bijuši neaizstājami, un dokumentalitāte ieņem pienācīgu vietu uz spēlfilmas skatuves. Tikmēr televizorā “valsts imāms” iemidzinoši turpina analizēt aizvien aktuālos hadīsus – nostāstus par pravieša izteikumiem. Sasienam lakatus ciešāk, meitenes, lai ne matiņš neizslīd un neapgrēcina!
Ierobežojumi, kas dzen uz priekšu mākslu
Patiesībā tikai, iepazīstoties ar gluži fantastisko Svētās vīģes sēklas tapšanas stāstu, ienāk prātā pievērst uzmanību tam, cik ļoti ierobežotos apstākļos (izmantoto filmēšanas vietu un personāžu ziņā) filma ir uzņemta, tomēr ne brīdi nerodas iespiestības vai budžeta trūkuma iespaids. Kā zināms, austrumu un it īpaši musulmaņu sieviešu dzīve lielākoties tāpat paiet telpās – mājās, dzīvokļos, aiz slēgtiem vārtiem –, tāpēc nerodas jautājumi, kāpēc tik maz filmēts ielās.
Savukārt kā nofilmēt, kad tev ir aizliegts filmēt, kā neiespējamo misiju padarīt par iespējamu – šo problemātiku no padomju laikiem labi pazīst arī mūsu vecākās paaudzes kinoļaudis. Lielākā daļa no viņiem atzīst, ka visi atjautīgākie risinājumi izdomāti aizlieguma apstākļos. Tiesa, nenākas bieži dzirdēt par tik skarbu ierobežojumu, ka filma jārežisē, pašam klāt neesot, ar divu asistentu palīdzību, no kuriem viens atbildīgs par tehnisko pusi, bet otrs – par darbu ar aktieriem. Procesā lieti esot noderējuši arī aktrišu valkātie hidžābi – ielas epizodes filmējot, garāmgājēji un iespējamie ziņotāji domājuši, ka top kāds oficiāls televīzijas projekts. Šī iemesla dēļ grupai regulāri nācies uzklausīt nievājošas piezīmes un komentārus par “valsts pasūtījuma” filmēšanu. Tas tā – par cilvēku noskaņojumu Irānā.
Interesanti, ka tieši tāpat – slepeni – filmē arī Džafars Panahi, otrs Irānas režīma pastāvīgi aizliegtais režisors, kuru ar Rasulofu vieno ne tikai tautība, pavalstniecība un draudzība, bet arī morāles kodekss. Izcilajā filmā Lāču nav / No Bears (2022), kurā viena no sižeta līnijām ir autobiogrāfiska – par režisoru, kuram aizliegts izbraukt no valsts un filmēt –, viņš (pats Panahi) apmetas nomaļā pierobežas ciematā un iedod kaimiņam fotoaparātu, lai tas nofilmē ciema kāzas. Kaimiņa pārnestais trīceklīgais un fragmentārais video, kas tiek iemontēts filmā, ir brīnišķīgs – krāšņs, dabisks un informatīvi bagāts. Un nav svarīgi, vai Panahi ir inscenējis tādu video tapšanu, vai tas tiešām tā arī dokumentāli noticis. Svarīgi ir tas, ka šie lieliskie mākslinieki filmē tā, kā var – atbilstoši apstākļiem –, un viņi filmē tik labi.
Cerība radīt kā eksistences jēga
Režisors Mohamads Rasulofs ir arī Berlīnes Zelta lāča laureāts par filmu Ļaunuma nav / There is no Evil (2020), kas arī, tāpat kā Svētās vīģes sēkla, tika uzņemta paslepus. 2022. gadā Rasulofs kopā ar kolēģi dokumentālistu Mustafu Al Ahmadu tika apcietināti, jo sociālajos tīklos iebilda pret kārtējo policijas vardarbību. Viņu draugs Džafars Panahi aizgāja noskaidrot, kas ar viņiem noticis, un… arī tika apcietināts. Toreiz ar Venēcijas kinofestivāla starpniecību Rasulofs un Panahi izplatīja paziņojumu, ka “cerība atkal reiz radīt” ir kļuvusi par viņu eksistences jēgu –
turpināt mākslas valodā vēstīt par Irānā notiekošo. Signalizēt pasaulei ar SOS.
Tiesa, signāli jau gadiem pienāk skaidri un nepārprotami. Un neko tā pasaule nevar padarīt.
Tāpēc detalizētu informāciju par to kā, kur un kādā veidā filma tika radīta, nedrīkst izpaust, jo daļai no grupas neizdevās izbēgt no valsts, tostarp abi galvenie aktieri, Imāna un viņa sievas Nešmē tēlotāji, palika Irānā. Pret visiem palikušajiem ir ierosinātas lietas. Tāds tas kino.
Filma Svētās vīģes sēkla sākas ar titru, kas izstāsta par svētās vīģes koku. Šī koka sēklas ar putnu palīdzību aizceļo uz citiem kokiem, tur izaudzē saknes, bet pēc tam, ar zariem apvijot saimniekkoku, vīģe to nožņaudz. Un pati paliek tā vietā. Pirmais kadrs, kas seko titram, rāda smagas sēklas – lodes, kas birst un atsitas pret galdu, lai tiktu ielādētas Imāna revolverī. Darbu caurvij metaforas, eksistenciālais slānis ir spēcīgs, un poētiskā valoda, kurā runā Rasulofs, liek pamatīgi aizdomāties par Irānas – vecās, slavenās Persijas vēsturi un likteni. Vistiešāk tas atklājas mežonīgi garajā un spriedzes piesātinātajā noslēguma epizodē, kur sena persiešu tempļa drupās, tumšās labirintu ejās tiek izcīnīta kauja, kas jau 150 gadus ilgst šajā daudz pieredzējušajā zemē, – starp moderno un tradicionālo, veco un jauno; vīru, sievu, tēvu, meitām; dzīvību un nāvi. Izgaistot dūmiem pēc kaujas beigām, roka paliek pacelta pret debesīm. No pasaran.
Bet Rasoulofs filmu nebeidz ar to! Viņš noslēdz ar tautas kadriem, kuros kūsā jauneklīga enerģija, drosme un prieks. No galvām tiek rauti lakati, vicināti, dedzināti. Un roka, kas paliek pēdējā, ir ar gaisā paceltu uzvaras zīmi. Tā pieder uz skūtera aizbraucošai meitenei ar plīvojošu zirgasti, protams.
