KINO Raksti

Riga IFF / Kids’ Reel. Vienkāršās patiesības starā

08.10.2022
Riga IFF / Kids’ Reel. Vienkāršās patiesības starā
Kadrs no filmas "Sihja - dumpinieku feja". ©Tuffi Films / Vilja Harala

Kopš mani bērni skatās ekrānos (tātad jau daudzus gadus), ar nepacietību gaidām kinofestivāla Riga IFF bērnu vīkendu, esam naski apmeklējuši programmā iekļautās filmas un slavējuši tās ar vārdiem “nepalaidiet garām!”, “zelta vērtas!” un “kopā lieliski pavadīts laiks!” – vienkārši sakot, bijuši „starā”.

Apzinos, ka nevaram ar bērniem dalīties pilnīgi visā, mums ir atšķirīgas pieredzes un gaumes, tomēr mēs ģimenē vienmēr esam centušies vismaz mākslīgi neuzturēt šo barjeru “pieaugušie / bērni” un meklēt kultūras notikumus un produktus, kuri ir lietojami kopā, – nedēļas nogales ir īsas un gribas tās pavadīt vienoti, nevis katram savā ekrānā. Tas gan kļūst arvien sarežģītāk – ne tikai tāpēc, ka bērni aug, bet arī tāpēc, ka YouTube algoritmi ir kļuvuši efektīvāki un bērni mūsdienās patērē tik daudz audiovizuāla un savai gaumei pielāgota satura, ka nevar viņus kā deviņdesmitajos gados nosēdināt uz divām stundām pie jebkuras kustīgas, krāsainas bildītes un sagaidīt, ka viņu izpratnē tas būs “labi pavadīts laiks”.

Iznāk, ka arī uz kinofestivālu gulstas liela atbildība, jo tieši tur daudzi cer atrast jauno un vērtīgo, kas spēs aizraut gan mazu, gan lielu skatītāju. Mēs sagaidām ne tikai laikmetam atbilstošu tehnisko izpildījumu, bet arī izpratni par filmas skatītāju, iejūtību pret bērna uztveri, saķeri ar šo laikmetu un ieskatu jaunajās tendencēs, kas tuvākajā laikā noteiks un mainīs mūsu kino skatīšanās paradumus. Principā tieši to, kas solīts bērnu programmas aprakstā – ka tā “paplašinās redzesloku, iedvesmos uz pārdomām un palīdzēs veidot empātiskāku pasaules redzējumu” –, jo filmas skatīšanās ir dalīšanās, vērtību padošana tālāk, kopīgas pieredzes veidošana, un negodīgām manipulācijām šeit nav vietas.

“Būt starā” par filmu, manuprāt, nav nemaz tik nereāls standarts, pēc kura tiekties.

Arī burtiskā nozīmē – šo stundu vai divas mēs pavadīsim projektora gaismā, ļaujot tai apspīdēt mūsu sejas, prātus un sirdis, un pasaulē, kurā jau tik daudz tiek viltots, melots, manipulēts, mākslas brīdis ir tas, kurā gribas spert soli pretī kādas dziļākas patiesības meklējumam – pat ja zinām, ka iekš kino “we’re all tricksters / mēs visi esam blēži”, kā teica Žans Liks Godārs par savu Mīlestības slavinājumu / Éloge de l'amour (2001).

Šāgada Riga IFF bērnu vīkenda filmu vidū gadījās visādas – gan tādas, kam liktu zvaigznes ar visiem stariem, gan tādas, kuras mūsu ceļu neizgaismos, bet domāju, ka izvēle ir pietiekami daudzveidīga, lai katrs atrastu kaut ko sev.


Tauriņa sirds / Drugelio sirdis (2022)

Režisores Inesas Kurklietītes Tauriņa sirds / Drugelio sirdis (2022) esot viena no Lietuvā skatītākajām pēdējo gadu filmām, anotācijā teikts – “gaišs malks ģimeņu auditorijai”, un tās nudien ir krāšņas, sapņainas estētikas piesātinātas ainas. Šādu priekšstatu gan rada arī pārējo bērnu programmas filmu mārketinga materiāli, tāpēc es ieteiktu neuzķerties tikai uz videorullīša kinomaģiju un pievērst uzmanību filmas žanram, stāstam un arī kritikām, izvēloties, kura filma varētu interesēt tieši jūs un jūsu ģimeni. Mēs ar bērniem noskatījāmies sešas Riga IFF ģimeņu programmā iekļautās spēlfilmas un vienu animācijas filmu, taču ne par visām varu teikt, ka saprotu, kāpēc mūsdienās kas tāds tiek ražots un kāpēc kāds to ir vēlējies iekļaut izlasē. Arī bērnu reakcija pēc pirmā apbrīna reizēm mainījās, interese par filmas sižetu noplaka un par mūsu galveno vērtēšanas kritēriju kļuva dalījums “noticu / neticu”.

Festivāla piedāvājumā šogad ir gan fantāzijas, gan piedzīvojumu filmas, gan sadzīviskas un vēstures drāmas, dažas filmas ietilpst vairākās no šīm kategorijām vai arī filmas gaitā pārslīd no vienas citā. Tauriņa sirdi iesākām skatīties ar lielu pacilātību, tas bija kā ceļojums uz Lietuvas atvasaru un kinematogrāfisko ciemu – mēs ar bērniem izjūtam arī dziļas simpātijas pret kaimiņu zemēm, kurās viss ir līdzīgi, tomēr mazliet citādāk, ļaujot iedomāties, kā mēs paši citiem izskatāmies no malas un kāds būtu stāsts, ja tas būtu par mums.

Ieraudzīt kinopasakā šo to no savas reālās vides – kā viegli eksotisku, bet ne pavisam neaizsniedzamu – ir patiešām brīnumaini.

Gandrīz kā no ārpuses vērot bezgalskaistās, daudzās krāsās mirdzošās kukaiņu dzīvotnes, kuras filmas galvenais varonis Jozaps ierīkojis pamestas, krāšņas muižas saules pielietajās istabās. Bērniem parasti patīk vērot kukaiņus arī tāpat – uz taciņas vai zariņa –, bet Jozapa dzīvotņu projekts, kur kukaiņi ielikti skaistos stikla namiņos, labirintos, miniatūrās viesnīciņās, ir iespaidīgāks par jebkuru citu, kas redzēts Youtubē

Es savukārt aizdomājos par pamestajām, greznajām ēkām gan šajā lietuviešu stāstā, gan igauņu filmā Snaudošais zvērs, un tādu netrūkst arī pie mums. Vai pamestā māja ir tikai vilinoša vieta, uz kuru neattiecas realitātes noteikumi, tāpēc var ļaut vaļu iztēlei? Vai tām tomēr ir arī kāda simboliska nozīme? Vai tās iemieso teiksmām apvīto pirmspadomju pagātni, kurā jaunā paaudze meklē patvērumu un vēlas iedvest jaunu dzīvību? Filmās tiek rādīts ass kontrasts starp bērnu ikdienu šaurajos blokmāju dzīvoklīšos un tādu kā postā aizlaisto paradīzi, bet gandrīz nemaz netiek skarts jautājums “kāda ir šo pagātnes liecību loma šodien” un “kas ar tām notiks rīt”. Tā vienkārši ir dotā pasaule – sašķelta, neatbildama un negodīga –, un Tauriņa sirds gadījumā šajā neizskaidrojami greznajā mājā, kura vienkārši tur stāv, tiek risināts stāsts par izredzēto zēnu, kurš vienkārši tāds ir piedzimis.

Jozapam ir reta slimība, kāda ir tikai vienam no miljona, bet tā kļuvusi par pamatu viņa smalkajai iekšējai pasaulei un labajai gaumei. Filmas sākumā, šķiet, mēģināts paskaidrot likumsakarību, ka vecāki, lai kompensētu dēla slimību, cenšas viņa sapņus pārvērst fantastiskā realitātē, tomēr filmas gaitā šī loģika sāk plēnēt, un pārējo bērnu-vecāku attiecības šo audzināšanā balstīto loģiku sevišķi neapliecina. Šī elementa pietrūkst, jo sevišķi tāpēc, ka filma veltīta apcelšanas problēmai skolās. Jautājums netiek aplūkots visaptveroši, filma tikai turpina uzturēt mītu par izredzētajiem, talantīgajiem bērniem, kam pretstatīti brutālie un netalantīgie, un viņi visi dzīvo pasaulē, kur dvēseles smalkums un ne visiem aizsniedzamā, augstā māksla ir vienīgais cilvēka vērtības kritērijs. Satikšanās uz ļodzīgā tilta, kurš simboliski parādīts pirmajos kadros, filmas gaitā tā arī nenotiek. Talantīgo un parasto bērnu stāsti tiek risināti pat ne paralēli, bet kaut kā perpendikulāri – kamēr talantīgie flīģelī kārto tauriņu kūniņas un dejo pie klasiskās mūzikas, tikmēr parastie – Boss un viņa banda – mauc grāvī ar traktoru. Talantīgajiem vecāki vakaros lasa pasaku, bet netalantīgajiem tētis ir vardarbīgs pret mammu, un šajā dinamikā nekas nemainās. Filma koncentrējas uz indivīda unikalitāti, pilnībā atmetot sabiedrības locekļu savstarpējās atkarības un mijiedarbības aspektu.

Filmas apcerīgais ritējums apraujas visai strauji – brutālais Bosa tēvs traktorists izglābj slīkstošo Jozapu, bet vai tas viņā ko maina, nav īsti skaidrs. Varbūt, ja mēs zinātu grāmatas sižetu, kas ir filmas pamatā, tad saprastu labāk, bet citādi tā ilustrē kaut kādus skatītājam nezināmus notikumus. Vienīgais, kas tiek panākts, par mata tiesu izvairoties no traģēdijas, ir skolotājas secinājums: “Mums vajadzēja par šo parunāt agrāk.” O, jā, vajadzēja gan! Bet viņa neparunā, viss tiek nokārtots formāli – apcēlājs Boss paspiež roku apceltajam Jozapam, balerīna nodejo deju, mēs izlaižam tūkstošiem iesprostotu tauriņu no flīģeļa, un rētas ir atkal skaisti aizlīmētas ar dekoratīviem plāksteriem. Neproporcionāli, nepareizi un neizrietoši.

Dēla komentārs par filmu: “Varēja rādīt tikai pusi no visa, un es tāpat būtu sapratis, droši vien pat labāk, jo nekļūtu garlaicīgi. Bet vispār es vislabāk skatītos tikai to kukaiņu daļu – varēja stundu rādīt to.”

Programma Kids' Reel, seanss 23. oktobrī 13:30 Splendid Palace Mazajā zālē


Snaudošais zvērs / Tagurpidi torn (2022)

Vēl vairāk izturības noskatīties filmu līdz galam prasa igauņu režisora Jāka Kilmi filma Snaudošais zvērs / Tagurpidi torn (2022). Salīdzinot ar Tauriņa sirdi, šajā filmā gan daudz skaidrāk iezīmējas ideja, ka bērnu bandu nežēlība un trulums ir pieaugušo sabiedrības spogulis; pat vēl trakāk – pieaugušie šajā konkrētajā Igaunijas ciemā ir tik bezcerīgi, ka bērniem jāuzņemas pieaugušu cilvēku atbildība gan par jaunāko atvašu pieskatīšanu, gan par savām kļūdām un riskiem.

Starp vīriešiem un sievietēm šajā pasaulē ir aiza – vīri tikai dzer alu un rūcina motorus, kamēr sievietes mizo kartupeļus un krāsojas –,

un neko citu kā dzimšu stereotipus un aizspriedumus pret citādo bērni no vecākiem nav iemācījušies. Galvenā varoņa Kristjana ģimene gan ir mazliet emancipētāka, un viņš arī būs vienīgais bandas varonis, kuram izšķirošos brīžos parādīsies mazliet sirdsapziņas un iekšējas šaubas par savas rīcības ētiskumu.

Filma ir vizuāli patīkama, tajā ir burvīga ziemeļu vasaras gaisma, estētiskas kompozīcijas gan pelēcīgajā ciemā, gan teiksmainajā pasaku namā. Jā, arī šajā filmā ir pamesta, mīklaina māja – veca fabrika, kurā, par spīti bīstamībai un aizliegumam, bērni ložņā kā uzmedoti. Tā ir vieta, kur prom no vecāku acīm viņiem nav jābaidās “būt mīkstajiem” (reāli izskanējis pārmetums vienam no filmas varoņiem) un viņi var izdzīvot savas fantāzijas – tiesa, diezgan klasiskus princešu un bruņinieku stāstus, kurus es kā 21. gadsimta mamma sevišķi nenovēroju savu bērnu rotaļās, tāpat kā zēnu bruņniecisko interesi aizsargāt meitenes vai spēlēt “pārīšos”. Protams, ir visādi gadījumi, bet ideja par desmit gadus vecu bērnu pārīšiem man šķiet mazliet uztiepta no pieaugušo puses, līdzīgi kā balerīnas svārki bosīgākajai bandas meitenei.

Tomēr filmā attēlotais eskeipisms, bērnu vēlme paslēpties pilī / fabrikā un netraucēti dzīvot pasaku un fantāziju pasaulē, gan ir ticama un saprotama. Filmas kadros var nojaust arī Kilmi dokumentālista talantu, dzīvu sekošanu bērnu saspēlei ar telpu un smalku varoņu psiholoģiskā stāvokļa atveidojumu, taču tad notiek “satraucošais notikums”, un filma pamazām zaudē gan smalkumu, gan saķeri ar reālo pasauli. Bērni noķer lamatās veco sargu Elmāru, kurš viņiem traucē ložņāt pa fabriku un pēc nostāstiem esot “perverts”, spīdzina viņu un būtībā netaisās atbrīvot nekad. Kristjans ir vienīgais, kuram ir šaubas šajā jautājumā – vismaz tik daudz, ka vajadzētu pabarot ne tikai večuka suni, bet arī viņu pašu –, taču pārējie bērni ir cietsirdīgi kā mūris. Šādai reakcijai nenoticu ne es, ne mani bērni. Mēs nervozi vērojam nežēlīgās večukiņa spīdzināšanas ainas, kas vienveidīgi velkas lielāko filmas daļu (ar nelieliem Kristjana sirdsapziņas uzplaiksnījumiem), un tā arī nesagaidām ne taisnīgu atmaksu, ne atrisinājumu.

Mēģinu interpretēt, ka tā ir metafora par klasiskajām pasakām, par kurām vairākkārt doti mājieni gan filmas sižetā, gan nosaukumā; iznāk, ka tās likušas pamatus šo bērnu uzvedības modelim vai plašākā mērogā – mūsu kultūrai. Pasakas ir nežēlīgas, ja tās lasa pirmajā interpretācijas līmenī, kur vilks apēd vecmammu un viņam iešuj vēderā akmeņus. Taču ne jau tik ļoti nežēlīgas, lai bērniem, kas tās lasījuši, gribētos piecas dienas spīdzināt bedrē iekritušu sirmgalvi, neņemot vērā citas dzīvas būtnes sāpes un pat neapsverot šī nozieguma sekas. Pieņemsim, te ir runa par izņēmuma gadījumu, taču tas neiet kopā ar filmas panorāmisko ievadu, kurā likās, ka tiek pieteikts vispārīgāks sabiedrības klimata tēlojums.

Labi, mēģinu to skatīt vēl citādāk – kā pārspīlētu metaforu par sabiedrībā stigmatizētiem cilvēkiem. Ja bedrē iekritušais večuks tiešām ir izbijis noziedznieks un “perverts”, tad tā, iespējams, ir filma par to, ka “otrās iespējas” nav. Tomēr filmas gaitā izrādās, ka večukiņš nav parasts izstumtais, bet gan nesaprasts mākslinieks – protams, nevar jau večuks būt parasts dzērājs, lai būtu pelnījis tiesības dzīvot. Es saprotu, bērnu filma, tajā it kā var pārspīlēt…

bet vai ar šādiem pārspīlējumiem mēs neturpinām nodot nākamajām paaudzēm dažus pilnīgi liekus stereotipus?

Filma pieteikta kā “Stīvena Kinga pusaudžu mistērija Baltijā”. Es to drīzāk salīdzinātu ar fon Trīru un divas reizes apdomātos, pirms piedāvātu jaunākajai paaudzei. Pirmkārt, filma būtu kvalificējama kā smaga psiholoģiska drāma, nevis ģimenes un piedzīvojumu filma. Un, ja tā būtu fon Trīra filma, tad jau no sākuma tiktu rādīta no spīdzinātā večukiņa perspektīvas un pieteikta kā tāda, kur nāksies uz savas ādas izjust klaustrofobiskas, eksistenciālas mokas, ar kādām cilvēks saskaras pasaulē, kurā visi ir sadisti. Taču šī filma skatītāju ievilina it kā naivā bērnu piedzīvojumā un pēc tam iegrūž bedrē līdz ar veco Elmāru.

Programma Kids' Reel, seanss 22. oktobrī 16:00 Splendid Palace Mazajā zālē un tiešsaistē


Sihja – dumpinieku feja / Sihja – kapinaa ilmassa (2021)

Tad jau salīdzinājumā Marjas Pīkes režisētā Somijas / Norvēģijas / Nīderlandes kopražojuma filma Sihja – dumpinieku feja / Sihja – kapinaa ilmassa (2021) likās daudz ticamāka, neskatoties uz to, ka tajā darbojas feja. Kā teica dēls, viņu reakcijas un rīcība ir dabiskas – „tā, kā bērni īstenībā darītu”. Tieši mazās fejas Sihjas autentiskais, brīžiem neveiklais un mulsinošais tēlojums ir lielākā bauda šajā filmā. Lieliski ir vērot, kā draudzējas un saprotas dažāda vecuma bērni (11 gadus vecais Alfrēds un daudzus tūkstošus gadus vecā Sihja, kura cilvēku gados izskatās uz četriem vai pieciem) – bez implikācijām, ka starp viņiem ir romantiskas un bruņnieciskas jūtas, bet gan vienkāršā, parastajā pasaulē labi pazīstamā un vajadzīgā draudzība.

Par Sihju nevar arī skaidri saprast, vai šis stilīgais radījums dzeltenajā hūdijā ir puika vai meitene, feja vai cilvēks, – bet tam arī nav lielas nozīmes. Viss, kas skaitās, ir mūsu spēja mīlēt otru, piedot nelielus untumus vai reizēm arī palielas kļūdas.

Sihja ir ļoti netipisks un ne-princesīgs fejas tēls, kas vienlaikus atgādina gan Karlsonu, gan Ronju –

draugu, ar kuru nav viegli, bet pēc kura mēs ilgojamies un kurš kā iedvesma vai ideja atnāk tieši tad, kad esi palicis viens. Tomēr Sihja ir pavisam īsta, nevis tikai iedoma, un filmas gaitā arvien vairāk sāk mijiedarboties ar reālo pasauli.

Filma ir diezgan klasisks un viegli uztverams piedzīvojumu stāsts, kurā būtnes no dažādām pasaulēm vai pat visumiem iemācās pieņemt cita citu un pārvarēt savstarpējās atšķirības tīras vides un labākas pasaules vārdā. Šajā filmā visizteiktāk var just, ka par laikmeta iezīmi ir kļuvis “ekoloģiskums” – cīņa ar klimata krīzes draudiem un zaļš domāšanas veids –, kas mazliet ieskanas arī citās filmās. Pasaules glābšana no katastrofas (apturēt kaitīgo pesticīdu ražotni) tiek risināta mazliet panaivi, tomēr vienmērīgā un bērnu filmām piedodamā līmenī, kas būs uztverams arī visjaunākajiem skatītājiem –  var viegli izsekot varoņu motivācijai, neizkrītot no stāsta, turklāt sadzirdēt arī dažas vērtīgas atziņas (piemēram, ka “mežā nekad nekas nav tik taisnās līnijās”).

Filmā ir daudz suģestējošu detaļu – krāšņi ziedi, no gaisa krītoši putni, krāsainas laboratorijas ar dažādām mēģenītēm un aparātiem, un galu galā – izteiksmīgs sesks svarīgā otrā plāna lomā. Pēc kārtīgas spriedzes ainas pesticīdu rūpnīcā bērniem izdodas tas, ko iepriekšējā paaudze uzskatīja par neiespējamu, – pagriezt laiku atpakaļ un vērst visu par labu. Filmu atzinīgi novērtē gan mūsu mājas vienpadsmitgadnieks, gan sešgadnieks, sakot – “šī laikam bija augstāka budžeta, bet to bija patīkamāk skatīties.”

Programma Kids' Reel, seanss 16. oktobrī 11:00 Splendid Palace Mazajā zālē


Komēdijas karaliene / Comedy Queen (2022)

Daudz, daudz interesantāka – varbūt tāpēc, ka arī mūsu ģimenes lielākais bērns pamazām kļūst par pusaudzi – šķita filma Komēdijas karaliene / Comedy Queen (2022, režisore Sanna Lenkena) par pusaugu meiteni Sašu, kura pati ar saviem iekšējiem psiholoģiskiem līdzekļiem cenšas tikt pāri mātes zaudējumam. Pirmkārt, patīkami ir tas, ka filma notiek tagadnē, kur dabiskajā lietu kārtībā ienāk arī YouTube ar zināmiem stendapa komēdiju šoviem, parādās laikmetīgi pozitīvie piemēri (role models) un eksistē arī bērnu psihologi (iepriekšminētajiem Igaunijas un Lietuvas ražojumiem šī loma būtu padarījusi sižetu ievērojami bagātīgāku).

Komēdijas karaliene ir drāma par smagu un vajadzīgu tēmu, kas vienlaikus veidota pēc iespējas gaiši un iedrošinoši, un, es domāju, nudien var izrādīties spēcinoša jaunam cilvēkam, kuram jātiek galā ar traumu. Filmas stāsts diezgan godīgi un precīzi ved cauri dažādiem iekšējiem psiholoģiskiem mehānismiem un sēru stadijām, ļaujot līdz ar Sašu piedzīvot gan optimistiskus izrāvienus, gan atkritienus, gan arī atrast vārdus tam, kā par savu problēmu runāt.

“Ja es apgulšos uz muguras, asaras satecēs atpakaļ…” Saša gribētu izvairīties no sāpēm, aizmirst par traģisko dzīves notikumu un turpināt normālu dzīvi, kāda ir citiem draugiem. Tajā jau tāpat pietiek intensitātes – hormonu, skolas attiecību, izglītības, profesionālo izvēļu un citu jautājumu dēļ. Saša sapņo par stendapa komiķes karjeru, un viņas spītīgā motivācija rada neparastu ietekmi uz sērošanas procesu – no vienas puses, šķiet labi, ka Sašas domas ir aizņemtas ar ko citu, bet no otras – viņa izvairās skumt, izstrādā sev dzelžainu mehānismu, lai neslīgtu depresijā; viņa zināmā mērā komēdiju un prieku pretstata mātes depresijai un nāvei. Tomēr ir skaidrs, ka situācijas atrisinājums būs iespējams vien tad, kad visi dzīves un pieredzes aspekti harmoniski savīsies kopā.

Man arī pēc pašas pieredzes liekas gluži ticamas Sašas un viņas lomas atveidotājas Sigrīdas Jonsones reakcijas un interpretācija tam, kā jūtas jautrs pusaudzis, kuram kādu no vecākiem atņem depresija. Vienīgi 90. gadu Latvija, kurā savu zaudējumu pieredzēju es, protams, nekādā veidā nelīdzinās filmā redzamajai saudzīgajai videi, ģimenes un pedagogu pašaizliedzīgajai iejūtībai. Pat ja šīs vides tēlojums ir mazliet pārsaldināts (“Ak, kaut mums būtu tāda māja!” – daudzkārt noelsās bērni), iespējams, tieši tāda pasaule, kurā tev ir gan mīloša ģimene un ģimenes draugi, kas vienmēr apskauj un uzsmaida, gan skolotāja un citi pieaugušie, kas padod roku un nepārmet neadekvātas dusmas, ir tieši tāda, kurā patiešām ir iespējams sadzīvot ar svarīga cilvēka zaudējumu. Katrā ziņā es gribētu, lai ar šīs filmas, tai pamatā esošās grāmatas un citiem līdzīga žanra darbiem mūsu bērnos nostiprinātos pārliecība, ka tieši šāda attieksme, cieņa un uzmanība pret otra cilvēka jūtām un pārdzīvojumiem pienākas katram. Pat ja tu nonāksi grūtībās, pārdzīvot ir normāli, kļūdīties, nevarēt, netikt galā ir OK – traumu dziedēšana aizņems laiku, un gan tev pašam sevi, gan citiem tevi šajā laikā ir jāsaudzē, lai tu saviem spēkiem varētu izcīnīt iekšējās cīņas.

Programma Kids' Reel, seanss 16. oktobrī 13:30 Splendid Palace Mazajā zālē un tiešsaistē


***

Ļoti novērtēju, ka festivāla programmā iekļautas arī divas filmas ar atskatu uz citu vēstures laikmetu un svarīgiem notikumiem. Tām ir ne tikai informatīva vērtība, šīs filmas dod iespēju bērniem ar analizējošu distanci paraudzīties uz pasauli vēsturiskā griezumā, apjaušot, ka arī mēs dzīvojam svarīgā vēsturiskā laikā, turklāt pasaule mūžīgi mainās un tās procesos piedalās visi sabiedrības locekļi. Kaut arī ne vienmēr varēju atrast skaidru atbildi, kāpēc kāds šo filmu gribējis uzņemt šogad un kāda ir konkrētā darba adaptācijas vai rimeika pievienotā vērtība…

Noslēpumu laiks / Le temps des secrets (2022)

Kristofa Baratjē Noslēpumu laiks / Le temps des secrets (2022), manuprāt, ir otrais atlējums no kaut kā patiešām skaista, kas reiz radīts franču kultūrā. Vēsturiski romantiskā piedzīvojumu filma, kuras darbība risinās 1905. gadā Francijas dienvidos, ir burvīga kostīmfilma, kuras pastorālās ainavas un ainas būs patīkami vērot gan vecākiem, gan bērniem, tomēr es saku “otrais atlējums”, jo ļoti līdzīgu, brīžiem identisku, tikai daudzslāņaināku un kontrastaināku filmu Manas mātes pils / Le château de ma mere (1990) pēc šī paša franču rakstnieka un režisora Marsela Paņolas autobiogrāfiskā romāna Bērnības atmiņas / Souvenirs d’enfance (1960) jau ir veidojis Īvs Robērs. Tikai viņa filmā daudz spilgtāk parādītas laikmetu raksturojošās tendences – gan valsts nošķiršanās no baznīcas, gan konflikti starp ticīgajiem un neticīgajiem ģimenē, gan sieviešu emancipācijas un partneru attiecību jautājumi. (Tāpēc savā ziņā es dotu priekšroku tam, ja Riga IFF bērnu programmā būtu sava retrospektīvas sadaļa, kurā ar svaigu aci paskatīties labu, agrākos laikos tapušu kino.)

No spirgtā, asprātīgā Paņolas šīs filmas varonī Marselā palicis visai maz, pietrūkst marseļieša temperamenta un autentiskā akcenta. Turklāt jaunajam latviešu skatītājam, kuram neko daudz neizsaka Paņolas vārds, līdz pat filmas beigām netiek atklāts, ka tā ir autobiogrāfiska filma par personību, kura atstājusi nozīmīgas pēdas Francijas kultūrā. Varbūt Baratjē nolēmis burtiski ievērot iepriekšējā filmas veidotāja Robēra norādījumu, ka nevajag bērniem stāstīt par to, kas gaida priekšā, bet ļaut pieaugt viscaur saulainā un bezrūpīgā stūrītī… Taču es aiz tā visa nojaušu ne visai atbalstāmu attieksmi pret bērniem paredzēto kultūru – tādu kā “ai, nesanāca īsti labi, bet bērniem patiks…”, domājot, ka viņiem jau patīk tikai smukas bildītes. Ar to vajadzētu uzmanīties, jo bērni mūsdienās ir ne tikai ļoti vērīgi, bet arī pret audiovizuālo saturu prasīgi skatītāji.

Kā pozitīvu aspektu varu minēt to, ka ir attaisnots nosaukums Noslēpumu laiks – idilliskajā provansiešu ģimenes portretā katram tomēr ir kāds noslēpums.

Stāsts pieskaras bērnu filmās reti analizētai situācijai – kā ir tad, ja viens no vecākiem iemīlas vai aizraujas ar kādu citu

(atsauce uz Paņolas filmu Maiznieka sieva / La femme du boulanger (1938), kurā iemīlēšanās salīdzināta ar raugu, bez kura maizes kukulis nevar sanākt). Marsela mamma atklāti, bet saudzīgi paskaidro bērniem, ka problēmas ir, bet viņi tās risinās… vai arī sadzīvos ar tām. Viņa mamma ir patiešām jauka un pašaizliedzīga – neiespējami ideāla un idealizēta, Paņolas atmiņās tāda viņa ir arī palikusi, jo zēns māti zaudēja neilgi pēc filmā rādītās vasaras. Un tieši tāpēc mani jo vairāk sadusmo aina, kurā viņa metas vīram ap kaklu un piedod visu, jo tas viņai atļāvis piedalīties sieviešu tiesību kustībā. Protams, labi, ka vispār šo kustību pieminēja, bet ko tieši mūsdienu bērns secinās no šīs epizodes, kurai nav piešķirts ne drusciņas kritiska kontrasta par sieviešu lomu tā laika sabiedrībā? Es nezinu.

Tēva sānsoļos var saskatīt zināmas paralēles ar jaunā zēna aklo aizraušanos, kad viņa dzīvē parādās ekscentriskā meitene, kura melo par savu aristokrātisko izcelsmi un dažādos veidos Marselu vazā aiz deguna. Tomēr mazo Marselu raksturo tikai glorificējošie varoņstāsti – kā galvenais varonis sadeva pa aci lielākam apcēlājam, kā dabūja stipendiju un nosita čūsku –, bet nepietiekami akcentēta varoņa konfliktējošā daļa. Ko domāt par viņa attiecībām ar meiteni-pārspīlētāju, par kuru viņš krasi zaudēja interesi, tiklīdz uzzināja, ka viņa nav aristokrāte?

Programma Kids' Reel, seanss 15. oktobrī 16:00 Splendid Palace Mazajā zālē


Ceļš / Der Pfad (2022)

Francijas dienvidos, šoreiz ne mazāk iespaidīgajā Pireneju ainavā, varam uzkavēties arī Vācijas-Spānijas kopražojuma filmā Ceļš / Der Pfad (2022, rež. Tobiass Vīmans), sekojot bēgļu ceļam pāri Spānijas kalnainajai robežai, pa kuru 1940. gadā daudzi mēģināja izmukt no nacistu okupētās Francijas. Tā ir aizraujoša kara drāma bērniem – piedzīvojumu stāsts par divpadsmitgadīgo Rolfu, kurš kopā ar sunīti Adi glābjas no ebreju vajātājiem. Filmā, šķiet, atrasts vidusceļš, kas ļauj kopā ar bērnu ieskatīties Eiropas vēstures smagākajās lappusēs, nezaudējot ticamību, bet saglabājot arī cerīgu gaišumu. Arī šīs filmas stāsta pamatā ir patiesi notikumi, kas aprakstīti vācu autora Rīdigera Bertrama romānā Ceļš (2017). Spriedze un šermuļus raisoši dramatiskie sižeta pavērsieni pilnībā notur skatītāja uzmanību, vienlaikus ļaujot sekot dzīvīgam un sirsnīgam varoņu savstarpējo attiecību tēlojumam, turklāt pēc tam uzdot daudzus jautājumus par vēsturisko kontekstu, kuru labprāt arī pārrunājam. Ir viegli identificēties gan ar mazliet neveiklo, bet drošsirdīgo Rolfu, gan apbrīnot viņa brašo glābēju, basku meiteni Nuri, kura, tāpat kā viņas vecāki, nodarbojas ar nelegālu bēgļu ievešanu Spānijas teritorijā.

Arī visas festivāla programmas kontekstā šī filma liek aizdomāties par to, uz kādu pārcilvēcīgu drošsirdību spējīgs cilvēks – un, jā, arī bērns ir cilvēks! –, lai nezaudētu sev tuvos un svarīgos cilvēkus – lai nenonāktu tur, kur Komēdijas karaliene, lai nekļūtu par varmāku kā Snaudošajā zvērā („mēs nešausim, jo mēs esam labi,” saka Rolfs, izņemot lodes no pistoles), lai nezaudētu ticību saviem sapņiem un cilvēcībai.

Šī filma ir veltījums tiem miljoniem pieaugušo un bērnu, kuri šobrīd dzīvo bēgļu gaitās,

un tā kalpo kā svarīgs atgādinājums par Eiropas solidaritāti iespējamo draudu priekšā, apliecinot, ka pat visdažādākajās valodās runājoši cilvēki spēj saprasties izšķirīgā brīdī un aizas, kas šķir cilvēkus, tautas un kultūras, ir pārvaramas.

Programma Kids' Reel, seanss 22. oktobrī 13:30 Splendid Palace Mazajā zālē un tiešsaistē


Juku un Himalaju zieds / Yuku et la fleur de l’Himalaya (2022)

Gandrīz kā apkopojošs pēcvārds par cerību, cilvēcību un katra mazā drosminieka iekšējo spēku jau vispārīgākā, filozofiskā līmenī atklājas vienīgā festivāla programmā iekļautā animācijas filma Juku un Himalaju zieds / Yuku et la fleur de l’Himalaya (2022, režisori Arno Demenks, Remī Dirēns). Šī ir patīkama atgriešanās maigajā, mierinošajā, dzīvi un pasauli izprotošajā vidē, pie kuras Riga IFF mūs ir gadu gaitā pieradinājis ar savām animācijas izlasēm. Nepamet sajūta, ka animācijas filmu veidotāji ir no citas planētas, jo tā rūpība un pārliecība, ar kādu viņi tic labajam cilvēkos, nekļūstot par garlaicīgiem moralizētājiem, ir vienkārši apbrīnojama.

Muzikālajā filmā par mazo pelīti Juku, kura ar ukuleli plecos dodas meklēt Himalaju zieda mūžīgo gaismu, ar talantīgu vieglumu tiek risināti cilvēces vissarežģītākie jautājumi – par bailēm nāves priekšā un drosmi dzīvot, par to, ka “pasakas nebaro”, bet ar ēdienu vien dzīvē arī nepietiek, par drošību un drošsirdību, kas reti ir savietojamas, par tumsu, gaismu un nepadošanos. Atbilžu meklēšana prasa pacietību, bet mazā Juku tās patiešām atrod – aizvērtām acīm un klausoties sirds mūzikā.

Juku vecmamma ir bibliotēkas pele – vecā stāstniece un pasaules gudrību zinātāja, taču ir pienācis viņas laiks sekot aklajam kurmītim uz tumsas valstību. Kā pieņemt vecmammas aiziešanu un nebaidīties no šī ceļa, kas mums visiem stāv priekšā? Mazā Juku, kas, šķiet, pārņems vecmammas stāstnieces vietu, pirms tālā ceļa grib viņai atnest mūžīgās gaismas ziedu, lai tas rādītu ceļu tumsā. Zieda meklēšana izvēršas pasakainā ceļojumā, kurā Juku sastop dažādus briesmīgus zvērus un iztur pārbaudījumus, paļaujoties uz dziesmas spēku.

Filma atraktīvā veidā iedzīvina tik universālu stāsta saistelementu kā mīklu minēšana,

un arī mūsu ģimenes skatītāji lauza galvu par to, kas ir “biju vakar un būšu arī rīt” vai “kad acu priekšā, tad neredz, bet, kad tas pazūd, tad sāc to saskatīt”. Tikmēr pelītes ceļš ved cauri stilizēti risinātām struktūrām un šķietami neiespējamām perspektīvām, kas katrā ainavā atspoguļo visas pasaules uzbūves kārtu kārtas – no viszemākajām dzīlēm līdz visaugstākajām virsotnēm –, turklāt pasniedzot to visu harmoniski sakārtotā plaknē, kur katram atrodas sava vieta – gan ļaunajam vilkam, gan jautrajai vāverei, gan nebeidzami plūstošajai upei, un pat vismazākajai skudriņai ir iedota ziedu taurīte vai riekstu čaulas timpāni, lai arī viņa varētu piedalīties šajā pasaules orķestrī. Juku un Himalaju zieds ir oda mūzikas un mākslas spēkam, un nezinu, vai esam no kāda saņēmuši vēl lielāku dāvanu šajā tumšajā laikā. Tā sēj gaismu kā Himalaju zieda sēkliņas, un spožs gaismas stars nokļūst arī līdz mums.

Programma Kids' Reel, seanss 22. oktobrī 11:00 Forum Cinemas "Kino Citadele", Auditorija 5

Foto no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan