Latvijas kinoizglītības sistēmā pamazām nostabilizējas jauns zināšanu ieguves paņēmiens – studenti brauc uz Eiropas kinofestivāliem pieredzēt īstu industrijas kinodzīvi. Spilgtākais no piedzīvotā paliek iemūžināts dienasgrāmatas formātā.
Šogad uz Berlināli kopā ar pasniedzēju Daigu Livčāni brauca sešas Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Filmu skolas studentes no otrā un trešā kursa. Akadēmija šādu iespēju paredzēja tikai topošajām producentēm, taču pēdējā brīdī producente Emma no studentu akreditācijas atteicās, jo viņa tika aicināta strādāt Eiropas filmu tirgus Latvijas stendā. Viņas vieta grupā krita teorijas studentei Lienei.
Berlīnes kinofestivālā Nacionālās Filmu skolas komanda dzīvoja aptuveni nedēļu – Emma no 13. februāra, pārējās atbrauca 15. datumā. Pierakstīja iespaidus un sūtīja Lienei apkopot.
Atmiņu autores – Elizabete Bethere, Emma Daniela Grāpe, Nadīna Anna Larionova, Anete Mārtuža, Liene Helēna Nugumanova, Nora Luīze Semjonova.
Atlasīja, sastādīja, dramatizēja – Liene Helēna Nugumanova
III: – Ārkārtīgi mulsinoši rakstīt dienasgrāmatu Kino Rakstiem. Cerams, L. sakārtos.
13.02.
II: – Pilsēta ir apsnigusi. Centos atrast pareizo Potsdamer Platz, lai saņemtu akreditāciju. Rindas plūsmas kontrolētājs pazina manu šalli no Fifa 2006 Berlīnē, jautāja, kur tādu iegādājos. Izrādās, mana akreditācija nav izdrukāta, jo atteicos no studentu akreditācijas. Pulksten 10:05 – sēžu uz soliņa, gaidu, kad sieviete man pamās. Pulksten 10:09 – saņēmu. Man ir jauna auduma soma!
Vakaru noslēdzu ar seansu Bluemax Cinema, filma – That Summer in Paris, par to vasaru, kad Parīzē notika Olimpiskās spēles. Reizē ar Ditu Rietumu iznācām no seansa un krītošās sniega pārslās pie barjeras vērojām tiešraidi no lielās atklāšanas.
Latvijas stenda viesi šodien:
# - džeks no Somijas interesējas par izplatītājiem melnās komēdijas žanram;
# - divi vācu vīri grib zināt, vai Latvijā šobrīd ir vēl kas iespaidīgs bez Straumes;
# - Berlīnes bibliotekāri – pirmie, kuri neko nezina par Straumi, savāc visu iespējamo veidu bukletus;
# - kāds vecs vīrs grib zināt, vai šogad tirgū strādā studijas Rija pārstāvis. Sākumā nevarēju saprast, ko viņš prasa, jo teica Ridža, tāpēc palūdzu uzrakstīt uz lapiņas. Meklē Rijas producentu, laikam veci draugi;
# - džeks no Luksemburgas grib zināt par Latvijas cash rebate;
# - angļi, kuriem ir projekts ar Latvijas scenāristu, meklē co-production iespējas un noteikumus Latvijā;
# - sieviete no ASV meklē seriālam kopražotāju;
# - džeks no Anglijas mūs jauc ar Lietuvu. Jautā, vai mūs interesē filmas par Ukrainu.
14.02.
II: – Pamodos uz brokastīm 7:00. Nu, tas ir, es gribēju būt uz brokastīm 7:00, jo 8:00 man vajadzēja būt seansā. Zviedru galdam paralēli virtuālā rinda pēc biļetēm.
Vakarā apmeklēju vēl vienu filmu, pirmizrādi Little Trouble Girls.
Stenda viesi:
# - divi džeki no ziemeļiem meklē sadarbību bērnu filmām;
# - džeks no Polijas meklē sadarbības iespējas Latvijā;
# - kurators no Skotijas festivāla, kurā rādīs Dieva suni / Dog of God, meklē sponsorus un mārketētājus Latvijā. Mazs festivāls, kam nav pietiekami daudz naudas, lai uzaicinātu režisorus uz festivālu;
# - vīrs no ? meklē vecās latviešu filmas retrospektīvu seansiem;
# - sieviete meklē, kur ir kafejnīca;
# - režisore no Somijas meklē kinoteātru izplatīšanu savai filmai par sociālistiskā reālisma tēmu, kurai jau esot panākumi vairākās Eiropas valstīs;
# - vīrietis no Arābijas grib pirkt un pārdot filmas. Viņš pats arī ir producents, taisot trīs filmas gadā;
# - vīrietis no Parīzes lielākās talantu skolas meklē jaunus eiropiešus;
# - vīrietis no Skotijas, animācijas producents, grib bazaru ar latviešu animatoriem;
# - sieviete no Lielbritānijas meklē filmu klasifikatoru Latvijā;
# - nu jau atkal tiek meklēts Vilnis Kalnaellis!
15.02.
III: – Ielidojot Berlīnē, gribējām vispirms iebraukt mājās. VII plānu nolika jau saknē – tā mēs nokavēsim Baltijas valstu laimīgo stundu Eiropas filmu tirgū (EFM), neko nepaspēsim, mums obligāti jābrauc pa taisno no lidostas ar visām mantām. Labi. Protams.
Lidostā nobrūk vilciens, uz mums kliedz konduktors (GET OUT!!!), iesēdina nepareizajā (?) vilcienā, nepareizais vilciens nebrauc. Vietējie žēlsirdīgi cenšas palīdzēt, bet arī paši neko nezina. Vilciens izbrauc, pastāv, atgriežas stacijā, pastāv. Pēc divām stundām izbraucam. Pēc trim esam centrā. Dodamies uz Eiropas filmu tirgu.
IV: – Lidojums veiksmīgs, ceļš uz Baltijas valstu pasākumu tāds nedaudz grūtāks. Gluži vienkārši ķibele ar vilcienu.
V: – Svešas pilsētas kartē grūti saprast attālumus. Ierados Potsdamer Platz jau tumsā. Ūbermodernās ēkas ir tik brutāli lielas un tik cieši sabūvētas, ietve tik slideni ledaina, bortiņi tik bezjēdzīgi salikti, gaisā laikam virmotu ziemīgs satraukums, ja nejustos kā lielveikalā pazudis bērns. Divreiz paeju garām festivāla “jautrajai” tikšanās vietai HUB75. Kur ir akreditācijas?
Milzīga ēka, kā dzintars. Ieeja citur, citā sānā (kurā sānā biju es?). Šaurs, nenosakāmi garš ātrijs. Daudzos stāvos brūni stiklotu biroju galerijas. Tukšā telpā festivāla darbinieks aicina iziet čūsku, akreditāciju meitene uzsmaida.
Satriekta nesaņēmos uz laimīgo stundu.
II: – Tikmēr stendā:
# - sieviete meklē īsfilmas bērniem, neko nezina par Straumi;
# - festivāls, kurā pagājušajā gadā rādīja Straumi, meklē jaunus grāvējus no Latvijas;
# - kādas ir jaunās latviešu filmas?
# - meklē kopproducentus, kuriem ir ģimenes filmas, animācijas pilnmetrāžas veidošanai;
# - vīrietis meklē sales agent no Lietuvas;
# - interesē line producers no Latvijas;
# - interesē animācijas filmas bērniem un tīņiem izplatīšanai;
# - ir ieradies Jānis Kalējs ar savām vizītkartēm. Paldies Dievam!
# - sieviete no Polijas (?), viņai ir filma par baleta horeogrāfu, kurš 10 gadus strādājis Latvijā, filmai jau bijusi kinoteātru pirmizrāde, meklē Latvijas TV un platformas, kur to filmu parādīt;
# - Vilnis Kalnaellis tiešām ir pieprasīts;
# - interesē film commissions, meklē filmēšanas lokācijas;
# - Āfrikas filmu institūtam ir DAUDZ jautājumu;
# - džeks no Indijas meklē kopproducentu, interesē tax rebate jautājumi;
# - pāris no ASV Džonija Depa studijas big production filmai meklē eksterjeru, kas izskatās pēc Maskavas;
# - viena animācijas režisore apgalvo, ka Straume ir viņas mīļākā filma. Grib taisīt kopražojumu ar Latviju;
# - kur ir Dita Rietuma?
# - sieviete tikai skatās. Patīk kaķis;
# - divi jauni vīrieši interesējas par cash rebate;
# - vienu džeku no Vācijas interesē izplatītāji Latvijas kinoteātros;
# - atkal interesē cash rebate procenti;
# - vīrietis īsti nemāk angliski. Meklē izplatītāju savam trillerim. „Strong, strong, strong thriller. Do you speak Spanish?”
III: – 10 minūtes pirms slēgšanas izņemam akreditācijas, noliekam mantas glabāšanā un nonākam EFM brīdī, kad viesībām vajadzētu beigties. Cilvēki vēl ir, rosība turpinās, tiekam pie dzēriena. Izsūdzam mūsu sāpi par šurpceļu, tikmēr VI un I stāsta, ka 10 metru attālumā redzējušas Robertu Patinsonu. Gandrīz apraudos. Iekšējai divpadsmitgadniecei salūza sirds.
V: – Uzzināju, ka meitenes redzējušas Zirnekļcilvēku. Normāli. Ies vēl uz pirmajiem vēlajiem seansiem. Pateicos, atlūstu.
II: – Pēc Baltic Happy Hour (TWO HOURS!) gāju (nē, tomēr vajadzēja izmantot autobusu!) uz Cubix teātri, kur skatījos dāņu Home Sweet Home ar VĀCU subtitriem (ģeniāli, es nerunāju vāciski). Vismaz Berlīnē sabiedriskais kursē arī pēc pusnakts, labi nonācu viesnīcā. (00:13). IV man atveda Straumes kreklu no Latvijas, rīt stendā būšu mazliet uzkrītošāka, nekā parasti.
Remarka: – Tipisks rīts Berlīnē sākas 7:30, ne vēlāk. Ja aizgulēsies – palaidīsi garām jebkādu neticamu iespēju tikt uz Shoah. Vietējie cīnītāji un ārzemju žurnālisti izraus tavu digitālo biļeti no tava digitālā akreditācijas maka, saplosīs gabalos (aizies uz kino, noskatīsies filmu, iepazīs režisoru, sāks tam producēt, iekļūs nākamajā Berlinālē…….). Drupačas izlaizīs, ne mata neatstās. Nepaliks nekas, ja nepiecelsies.
Sistēma: – Publiskās biļetes pieejamas trīs dienas pirms seansa. Akreditāciju biļetes – divas dienas. To rezervācija iekārtota mājaslapā, kas izskatās tā, it kā to neviens nedrīkstētu redzēt. Sistēma izredzētajiem – nav aprakstu, nav stopkadru, nav filmu garuma, nav Google Maps hiperlinku. Izdzīvo veiklākie un Berlīni zinošākie. Vai varbūt tie, kas veltījuši rūpīgai kataloga izpētei 40 stundu darba nedēļu starp programmas izziņošanu un festivāla sākšanos. Ja pieteiksies par daudz, sistēma neļaus, un vispār no festivāla izmetīs.
(Dažas atļāvās paļauties uz laimi.)
16.02.
III: – Ir plkst. 7:00. Problemātiski atvērt acis. Izkāpju no gultas, atveru datoru, iestājos biļešu rindā, nolieku datoru pie gultas, aizveru acis uz 20 minūtēm. 7:30 atkal modinātājs. Jāceļas, lai paspētu noķert biļetes. IV savu datoru atvēra pēc manis, bet rindu izstāvēja ātrāk. Viņa jau ir paspējusi rezervēt visu, kamēr es vēl gaidu. Nācās lietot variantus B un C.
Pieturā vīrietis ļoti emocionālā videozvanā bļauj kādam virsū. Iekāpju autobusā un nonāku pie kinoteātra.
9:43 ierodos uz pirmo festivāla filmu. Iestājos 60 cilvēku garā rindā, nezinu, vai šī rinda vispār der. Divu minūšu laikā rinda dubultojas, bet 9:47 jau tieku iekšā. Sēžos vienas sēdvietas attālumā no tuvākā cilvēka, jāciena iekšējais latvietis. Kino darbiniece lūdz sabīdīties…
(Ari – brīnos, ka filma nonākusi konkursa programmā. )
Nākamais pasākums pēc 3h – Berlinale Talents saruna par komunikāciju ar skatītājiem. Katram gadījumam iegādājos biļeti, Berlinālē vienīgo. I arī nāks, bet bez biļetes, cerams, tiks iekšā. Rezervēju sēdvietu. Ielaida. Saruna ir interesanta, lai gan vairāk pievēršas amerikāņu kino perspektīvai. Nākamā saruna ļoti nedabiska, atstāstīta. 15 minūtes pirms beigām lemjam bēgt, lai paspētu uz īsfilmām.
Kinoteātrī uz īsfilmām atnākusi arī V. Seansa laikā cienājamies ar šokolādi. Aizsūtu savas īsfilmas režisoram ziņu, ka viņam vajag apmeklēt šo seansu. (Lai vai kā.)
VI īsfilmu īsrecenzija: – Festivāla īsfilmu programma ir ļoti bagātīga un dod burvīgu ieskatu īsfilmu dažādībā un tajā, kas Berlināli interesē no īsfilmu izrādīšanas viedokļa.
Pirmā īsfilmu programma. Suģestējoša, daudzveidīga. Dar Band – balstīta uz dokumentalitāti. Ke wai huo dong (2024 ) – klasiska, uz naratīvu balstīta filma koncentrētā formātā. Koki, Ciao – spēlējas ar filmas naratoru kā galveno elementu. After colossus (2024) – murgaina un traumatiska pasaule dažādas stilistikas inscenējumos. Programma labi atspoguļo formāta iespējas. Īpaši jāizceļ Koki, Ciao, kas ir unikāla ar savu eksperimentālo dabu un 67 gadus veca kakadū Koki narāciju.
Piektā īsfilmu programma bija burvīga – vizuāli krāšņa un saturiski interesanta. Atkal jau absolūta daudzveidība – dokumentalitāte, naratīvs, fantastika, stilizācija. Sammi, Who Can Detach His Body Parts (2025), Their Eyes (2025), Because of (U) (2025) un Casi septiembre (2025).
Favorītprogramma īsfilmu sekcijā ir trešā, tajā iekļautas divas ļoti interesantas animācijas – Ordinary Life (2025, Yoriko Mizushiri) un Comment ça va? (2025, Caroline Poggi, Jonathan Vinel). Tās veidotas dažādās tehnikās un veido spēcīgus pretstatus. Savukārt Élö Kövek un Through Your Eyes sakņojas spēcīgā stāstniecībā un atmosfēras uzburšanā.
II: – Tikmēr stendā:
# - vīrietim no Moldovas ir filma krievu valodā, grib to izplatīt valstīs, kur to varētu saprast;
# - Varšavas kinofestivāls beidzot atjaunojas, grib atgūt saites ar Baltijas valstīm;
# - sieviete no Vācijas vēlas zināt, kas tieši ir nopircis tiesības rādīt Straumi Vācijas kinoteātros;
# - sieviete no Āfrikas meklē filmēšanas lokācijas;
# - divus vīriešus interesē filmu finansējums kopražojumiem Latvijā;
# - tieši stundu vēlāk atnāk sieviete, kura izplata Straumi Vācijas kinoteātros. Palūdzu vizītkarti;
# - dāma meklē tikai sieviešu režisoru dokumentārās filmas;
# - kāds vecs vīrs jautā, kur šeit var nopirkt dzērienus;
# - sieviete no IDM Commission Italia piedāvā īsfilmu finansējumu, darbnīcas. Dokumentārās īsfilmas nepieņem;
# - vecu vīru interesē stop-motion animācija;
# - citu vīrieti interesē animācijas īsfilmas;
# - Straumes izplatītājs Grieķijā meklē, kur var nopirkt kaķīša kreklu;
# - Straumes kopproducents no Beļģijas saka – mūsu stendā jūtas kā mājās, priecīgs mūs satikt;
# - atnāca Shooting Stars, atnāca Latvijas Televīzija, filmēja arī kaķi.
VI: – Nevaru iedomāties, ka festivālu apmeklēšana nebūtu daļa no mācību procesa. Tas šķiet tik pašsaprotami – braukt uz festivāliem. Festivālu apmeklēšana ir tikpat svarīga, kā iemācīties budžetēt, strādāt ar autortiesībām vai vadīt komandas darbu pie filmas īstenošanas. Ieguvums ir mērāms pieredzē, kas balstās uz kino industrijas iepazīšanu, kinomākslas dažādības izpratni un mācīšanos pašā tās dziļākajā būtībā. Liels ieguvums ir braukt ar kursabiedriem, citiem kinoskolas studentiem un pasniedzējiem, jo tas dod iespēju pārrunāt redzēto un dalīties, ļoti bagātina procesu.
Ziņa WhatsApp no II, plkst. 14:40: “Ap 15:30 pie CinemaxX būs Benedict Cumberbatch, ja kādai interesē.”
15:43 – pienāk foto ar I un Benediktu.
III: – 21:00 esmu ceļā uz dienas pēdējo seansu CinemaxX kinoteātrī. Zālē ir nenormāli ērti krēsli. Filma gan tāda viduvēja.
II: – Šodien ir nesalīdzināmi vairāk enerģijas, nekā vakar, izdevās pat parakstīt bakalaura darbu. Mazliet tiku izsista no sliedēm, jo viens itālis prasīja kaut ko, kas beigās izrādījās mans tel. numurs. Piedāvāja atvest ko pusdienām, es teicu, ka man aktuālāks ir vakariņu jautājums. Pēc seansa Cubix teātrī ap 20:40 devāmies uz Āzijas restorānu, izvēlējos rīsu ēdienu nr. 41, bija labs. Itālis, izrādās, dzīvo Šveicē, grib režisēt savu filmu un ir izveidojis savu producēšanas kompāniju, kurai tagad meklē partnerus. Viņa filma būs sci-fi, ar atsaucēm uz Solaris. Bija jautras vakariņas.
I: – Filmas beidzas ap 23:00. Stunda mājupceļā. Čučumuižas laiks.
17.02.
II: – Gulēju kādas 4,5 h. Nožēlojami. Pēc brokastīm pagulēju vēl 20 minūtes, spīdēja saule, bija jāiet.
Festivāla stratēģijas: –
Stratēģija nr. 1. Ielogoties Berlināles sistēmā no vairākām ierīcēm. Gan jau vienā izdosies tikt uz The Ice Tower. Otra varbūt ļaus Kontinental '25. Jācer, jācer, nepadodies!
Stratēģija nr. 2. Ielogoties sistēmā jau 6:30. Rinda it kā ātrāk nekustas, bet laikam placebo efekts gluži tas nav.
Stratēģija nr. 3. Iegrāb visu! Dari to vairākos piegājienos, lai sistēma ļautu seansiem pārklāties. Galvenais pēc tam – atceries atteikties, citādi tevi izmetīs no festivāla.
Stratēģija nr. 4. Necelies 7:30. Vispār nevajag. Izbadējušos žurnālistu acis ir lielākas par vēderu. Viņi atteiksies no liekā, un tiks arī tev.
Stratēģija nr. 5. Atceries, ka sagrābušies ir arī tavi paziņas. Pajautā, varbūt ir kas aizdodams!
Stratēģija nr. 6. Dzīvo uz naža asmens. Neņem biļetes, vienkārši ej! Ja tas nesakritīs ar Benedikta Kamberbača ierašanos festivāla galvenajā ēkā, tevi ielaidīs.
11:00 III ierodas Uber Eats Hall pie slavena Berlīnes mūra posma, bet tur nav ērtu krēslu. Nožēlo, ka šodien turpat ir vēl trīs seansi.
WhatsApp grupiņas kopība dod daudz. Mēs necenšamies satikties, plānojam katra savu laiku, bet ieteikumi cilpo. Ak, starp citu, Uber Eats Hall labāk sēdēt balkonā. II saka, ka tur ir kino krēsli. V ievēro, ka tas ir populārs teātris, mazliet kā Forum Cinemas vai Apollo Rīgā. Vieta vietējās publikas vērošanai. V tur veiksmīgi apsēdās blakus jauniešiem, seansu papildināja mākslīgs zemeņu aromāts un nenoteiktu iemeslu smiekli.
12:30 III pirmo reizi atstāja atsauksmi Letterboxd.
14:04 III sajauc seansa laikus. Bija pārliecināta, ka The Ice Tower seanss sākas 14:00, bet patiesībā sākums bijis 15 minūtes ātrāk. Pirmo reizi piedzīvo, kā kavētāji tiek ievesti zālē. Pa vienam, tikai balkonā, sāna durvīs. (Kāpēc te ir 5 stāvi? Kur ir zāles griesti?) (Varbūt vāciešiem ir liela, stipra sirds.)
VII arī ir šajā seansā; brīdī, kad uz ekrāna parādās intīmākas attiecības starp divām sievietēm, III nodomā: noteikti sekos komentāri. Pēc seansa izlasa VII ziņu: “Nu tā. Kvīru tēmas atblāzmas ir skārušas arī Sniega karalieni.”
V: – Aizeju uz The Ice Tower. Lēna, dīvaini neuzticama filma. Satriec nerunīgās galvenās varones atklāšanās. Piepildītas gaidas un spriedze… Beigu ainas rēgojas acu priekšā vēl vairākas dienas.
15:00 III nomaina kinoteātri.
17:00 Neveiksmīgākais kinoseanss Berlinālē. Sliktākā filma pēdējos trīs gados.
IV recenzijas:
Pirmais programmas Panorama seanss – debijas pilnmetrāžas animācijas filmas Lesbian Space Princess pasaules pirmizrāde. Filma ieguva 38. Teddy balvu – nozīmīgāko kvīru kino balvu pasaulē. Ļoti krāsaina, asprātīga filma.
Nākamā Panorama filma – Queerpanorama. ASV, Ķīnas un Honkongas kopražojums par homosekusālu vīrieti, kas zog savu randiņu identitātes, paralēli piepildot iepazīšanās lietotnē iepazīto vēlmes. Daudz seksa ainu, bet starp tām labi un vērtīgi dialogi par universāliem cilvēcības un sabiedrības jautājumiem. Jautājumu un atbilžu sesijā uzzināju, ka filmēšanas komandā bija tikai 10 cilvēku. Tā esot bijusi mazbudžeta filma (100 tūkstoši?).
Berlinale Special programmas filma Honey Bunch no Kanādas – par kādu eksperimentālu traumu ārstēšanas rehabilitācijas centru, kas no pacientiem ar atmiņas zudumu izveido vairākas versijas – līdz mirklim, kad tiek atrasta īstā. Šī filma mani patiešām pārsteidza nesagatavotu, lielāko daļu ekrāna laika nebija saprotams, ne kas notiek, ne kas ir realitāte.
Uzreiz pēc emocionālā un vizuālā ceļojuma tajā pašā kinozālē nākamā filma. Mad Bills to Pay (or Destiny, dile que no soy malo) no šogad pirmo reizi veidotās programmas Perspectives. Noteikti nav starp manām favorītēm. Bet pārsteidza galvenās varoņa mātes un pusaugu māsas aktierspēle – aktrišu dēļ likās, ka skatos dokumentāru filmu.
II: – Uz Latvijas pieņemšanu atstāju mugurā Flow kreklu, jo tas labāk piestāvēs.
Stenda viesi:
# - atnāk vīrietis, kurš saka – viņš izlaidis Straumi Francijā;
# - vides festivāls meklē filmas par klimatu un dabu, jautā, vai bez Straumes ir vēl kas;
# - itāļu producenti grib zināt par kopražošanas iespējām Latvijā;
# - vai ir kaut kur iespējams nopirkt Straumes kreklu?
# - vai varu paņemt vienu konfektīti?
# - sieviete meklē, kur var atrast EFM seansu kalendāru;
# - džekus interesē cash rebate Latvijā;
# - kur var nopirkt Straumes kreklu?
# - džeks no Berlīnes grib zināt, kas izplata Straumi Vācijā;
# - River Film Festival no Itālijas grib filmas no Latvijas;
# - sievietei ļoti patīk Straumes krekliņš;
# - Catalina Film Festival dāma meklē visu veidu filmas savam festivālam, varot izcelt kādu režisoru, sadarbojoties ar Variety utt.
17:20 III un IV dodas uz Latvijas pieņemšanas ballīti par godu Straumei. I, VI, VII arī brauc. V un II pārbauda viesus. Kad III un IV klāt, Straume jau viesus pieņēmuši.
19:00 II grib bildi ar Gintu Zilbalodi, III jānofočē, pati arī tiek pie bildes. Normāli.
(Logā Ķeizara Vilhelma memoriālā baznīca. Skumja pilsēta. Sadrumstalota. )
21:00 Laiks pēdējam dienas seansam.
18.02.
III: – Rīta pirmais seanss 9:00 notiek Berlinale Palast. Stundu ceļā pavadu, lasot ziņu portālus. Liels satraukums par notiekošo. Rezervēju biļetes uz diviem dokumentālo filmu seansiem par Ukrainu, jo nedrīkst pierast pie kara. Neliels panikas stāvoklis pārņēmis manu ķermeni. Pirmo filmu it kā skatos, bet neesmu klāt. Never stop panicking.
Atceļu nākamo tās dienas seansu. Eju uz kafejnīcu lasīt ziņas.
V: – Šobrīd Vācijā vēlēšanu laiks. AirBnb saimniece katru vakaru klausās ziņas. Atsevišķos rajonos kandidātu reklāmām piezīmētas hitleriskas ūsas. Pēdējos trijos mēnešos Vācijā bijuši vairāki terorakti. It kā imigrantu veikti. Šaubas, neziņa, nogurums. Neticami augsts atbalsts šaubīgām partijām.
IV: – 12:00 seanss Vitālija Manska filmai Laiks līdz mērķim. Trīs stundu filma paiet nemanot, likās, ka biju klāt varoņiem Ukrainā. Brīžiem caur asarainajām acīm sarežģīti saskatīt ekrānu. Šī seansa dēļ bija vērts braukt uz Berlīni. Emocionālākā kino apmeklējuma pieredze līdz šim.
Pēc filmas bija Q&A. Ievērojām klusuma brīdi.
Atstāju novēlējumu pie Ukrainas karoga, kas novietots pie zāles izejas. Trāpījos īstajā vietā un laikā.
(Skatītājs: “How do you feel about the situation with Trump willing to stop the war?”
Vitālijs Manskis: “FUCK.”)
19.02.
III: – Ceļos automātiski 7:30, bet nav nepieciešamības rezervēt biļetes. Saņemu draudu vēstuli, ka neesmu pietiekami savlaicīgi atcēlusi vairāk nekā divas biļetes. Uzrakstu. Atraksta. Sistēmas kļūda.
I veiksmīgi dodas uz seansiem bez biļešu rezervācijas. Vienubrīd stāv garā rindā ar apmēram 20 citiem akreditētiem bezbiļetniekiem uz Mickey 17, filmas Parazīts (2019) režisora Bona Džunho (Bong Joon Ho) jaunāko darbu. Skatītāju lērums. Kad beidzot tika zālē, katrā malā (katrā malā!) bija septiņi (septiņi!) apsargi, kas sekoja jebkādu fotografēt un ierakstīt spējīgu ierīču izmantojumam. I gribēja paskatīties, cik pulkstenis, neriskēja.
Ar šodienu Eiropas filmu tirgus ir noslēdzies, II strādājusi Latvijas stendā jau kopš 13.02. Gribu detalizēti dzirdēt, kas, kur, kā.
Stenda viesi pēdējā dienā:
# - sieviete no Indijas meklē pēcapstrādes servisu;
# - cita sieviete meklē kopražojuma iespējas Latvijā;
# - Beldocs dāma meklē jaunākās latviešu dokumentārās filmas;
# - III atnesa Bum! tetovējumus;
# - džeks no Londonas ar Sīrijas saknēm, pēc profesijas biologs, meklē platformu, kur izplatīt savu jauno daudzsēriju filmu par dumpinieciskiem, bet inteliģentiem jauniešiem;
# - sievieti interesē Straumes uzlīmes;
# - vīrietis no Itālijas, pazīst Matīsu Kažu, meklē Latvijas animācijas studijas, kuras nodarbojas ar 2D animāciju;
# - vīrieti interesē, ko var darīt Latvijā (Latinā).
VI: – Latvijas stends Berlīnes filmu tirgū iepazīstina ar plašu filmu klāstu, kas veido iespaidu par lielu filmu industriju. Godīgi sakot, tas bija pārsteigums. Iepriekš nebiju skatījusies uz Latvijas kinoindustriju no malas. Ierastie NKC statistikas rādītāji vienmēr likušies abstrakti, bet te filmas un Latvijas kino aina paradoksālā kārtā materializējās.
III: – Šovakar skolasbiedrenes vienojušās par kopīgu vakariņu vietu un laiku, bet es jau braucu uz kinoteātri, lai noskatītos vienu no četrām īsfilmām, tikai pēc tam uz vakariņām. Dāmas gudri izvēlējušās vakariņu vietu, kuru slēdz stundu pēc mūsu norunātā laika. Esmu nokavējusi sēdēšanu, mana porcija paņemta līdzi kastītē. Jipī!
Vismaz paspēju uz kopīgo iepirkšanos – sapirkos vegānās želejkončas. Nenormāli plašs piedāvājums vegāniem. Skauž.
Eju uz pēdējo vakara seansu.
20.02.
I: – Rīta draudu vēstules pienāk atkal.
V: – Šodien tradicionālais Berlīnes sabiedriskā transporta streiks. Izvēlamies doties kājām. Es beidzot izmēģinu S-bahn. Nepārspējami 3 kilometri 2 minūtēs!
II: – Beidzot gadījās laža – aizbraucu pieturu par tālu, tad lēcu iekšā pretējā virziena bānī, un savu rīta seansu tomēr nenokavēju. Beidzot īsfilmas! Baigi labs! Kurzfilms 14 plus. Uz nākamo teātri devos kājām, Urania, ap 2,5 km. Filma Blue Moon, režisora uzvārdu, protams, neatceros.
VI īsrecenzija: – Festivāla ietvaros noskatījos arī Blue Moon (2025, Ričards Linkleiters) – manuprāt, acīmredzams Holivudas produkts, bet ne sliktākajā nozīmē. Tekstam birstot gaismas ātrumā, protagonists meklē savu vietu pasaulē un cenšas izkārpīties no karjeras pagrimuma, kamēr pārējie varoņi turpina virzīties dzīvē uz priekšu. Reāllaikā veidots kodolīgs izmisuma stāsts. Vilinoši atskatīties.
IV īsrecenzija: – ASV un Īrijas kopražojums, konkursa filma Blue Moon. Šī mani piesaistīja un suģestēja. Stāsts par leģendāro dziesmu tekstu autoru Lorencu Hārtu, kurš drosmīgi stājas pretī nākotnei, kad viņa profesionālā un privātā dzīve izšķīst bijušā partnera Ričarda Rodžersa hita mūzikla Oklahoma! pirmizrādes laikā. Filma 100 minūšu garumā patiesā laikā ataino notikumus Sardi bārā 1943. gada 31. marta vakarā. Tā ir meditācija par draudzību, mākslu un mīlestību, tas ir rakstnieku, aktieru, mūziķu, topošo slavenību gājiens. Līdz filmas beigām Hārts saskaras gan ar kara neatgriezeniski izmainīto pasauli, gan ar šķietamo mīlestības neiespējamību. Šī filma balstīta tekstā, bet tie ir tik piepildīti ar atsaucēm, ka nav pat laika atelpai.
III: – Nevarēju izvēlēties, vai šovakar iet uz īsfilmu seansu, vai arī uz īsfilmu žūrijas sarunu. Labāk būtu gājusi uz īsfilmām… Likās, ka no sarunas varēšu iegūt kādas profesionālas atziņas, bet tā vietā žūrijas locekļi stāstīja par sevi. Kāda ir tava mīļākā dziesma? Ko ēdi brokastīs?
VI: – No paneļdiskusijām diemžēl pievīla Short on Answers: The International Jury of Berlinale Shorts. Protams, mani būtu interesējis viņu šībrīža apskats par kino tendencēm, iemesli konkrēto īsfilmu iekļaušanai festivāla programmā un tamlīdzīgi, bet tā vietā tika izrādīti fragmenti no žūrijas locekļu iepriekš veidotajām filmām, kurām grūti bija atrast kontekstu, un atbildēts uz jautājumiem diezgan nesaprotamā angļu valodā. Sāku nodarboties ar ergoterapiju. Jauki, ka tika piedāvāts uzdot jautājumus no zāles, lai gan atbildes bija diezgan virspusējas.
III: – Nedzeram, bet ar VI gājām pēc margaritām. Žēl, tās arī līdzinājās sarunai.
I un VI šis bija pēdējais vakars Berlinālē.
VI: – Pirms šī brauciena iedomājos Berlīnes kinofestivālu kā pašu pilsētu – strauju, lielu, robustu. Lai gan kinoteātri atrodas visdažādākajās pilsētas pusēs, festivāls izvērtās mazāks, nekā to iztēlojos. Grandioza augstas klases notikuma vietā tas izrādījās daudz mājīgāks un vieglāk apdzīvojams. Grūti spriest par kopējām pasaules kino industrijas tendencēm, jo redzēju tikai daļiņu no tā, ko Berlināle piedāvā, tomēr saskatu lielu daudzveidību. Uzsvars filmu programmās vērsts uz dažādību, oriģinalitāti saturā, dažreiz arī formā. Populāras tēmas ir vientulība un “absolūti nekad nebeidzamie cilvēku meklējumi pēc visa kā”.
21.02.
III: – No rīta pastrādāju pie bakalaura darba. Pēc tam devos uz ukraiņu dokumentāro filmu Timestamp.
V: – Kontinental ’25 – rotaļīgi dokumentāra stilistika, neticami trāpīga pašironija. Sociālā darbiniece vai matus plēš, jo vaino sevi bezpajumtnieka pašnāvībā. Absurda komēdijā / politiskajā drāmā asprātīgi virknēts nacionālisms, izmitināšanas problēmas, postkoloniāla ekonomika, radoši aizvainojumi no draugiem un ģimenes. Sižets varētu risināties jebkur Eiropā.
VI recenzija par pilnmetrāžām:
Viena no pirmajām redzētajām pilnmetrāžām bija Fwends, brīnišķīgi silts stāsts par tuvību un spēlēšanās prieku. Filmas ritms un silto krāsu palete nodrošina stāstam vieglu atmosfēru; aktrišu improvizācijas un darbība dabiskā vidē padara filmu dzīvu un patiesām sajūtām piepildītu. Ļoti liels ieguvums ir satikt filmēšanas komandu pēc seansa. Tas palīdz ieraudzīt katru iesaistīto kontekstuālā veidā caur filmas saturu un formu.
Geu jayeoni nege mworago hani ir dialogos balstīta filma. Tajā attēlotais absurdais fakts, ka meitene iepazīstina savu puisi ar vecākiem tikai pēc daudzu gadu kopābūšanas, parāda kulturālās normas un uztveres atšķirības Dienvidkorejā no cita skatu punkta.
Kontinental ‘25 pretstatā izceļas ar savu neplūdenumu filmas ritmā un iekritieniem dramaturģiskajā attīstībā, īpaši, ja runājam par filmas noslēgumu. Cik daudzsološs ir pirmais cēliens, tik liela vilšanās beigās.
Dodoties uz filmu Pa-gwa, manas ekspektācijas bija augstas, jo pēc sinopses izlasīšanas likās, ka tā būs grandioza filma. Ne gluži. Filma nav nebaudāma, bet viss tajā ir pārāk pareizi – nevienā mirklī skatītājs nav izaicināts. Rodas jautājums: “Kāpēc?” Kāpēc šāda filma vispār ir aktuāla? Varbūt trillera elementam tajā būtu jāveicina skatītāja uzmanības piesaiste, bet tas šķiet pliekani. Protams, tā varētu būt personīga uztvere, bet, ja man filmas eksistencei jāmeklē jēga, tad kāds puzles gabaliņš ir pietrūcis.
Was Marielle weiß neliek uzdot šādus jautājumus. Stāsts par meitas piepešajām prāta lasīšanas spējām un neaizturētiem pārmetumiem vecākiem ir eleganti veidots, izmantojot klasisko trio – tuvplāni, klasiskā mūzika, askētiska vide. Papildinājumā ar humoru un atvērtām beigām veidojas baudāms, līdzsvarots kinematogrāfisks veselums.
Festivāla augstākais punkts – Mišela Franko darbs Dreams (2025), spēcīgs cilvēka dabas, aizvainojuma, mīlestības un konfliktu atainojums. Filma varētu arī nepatikt – ritms ir savdabīgs, filma ir vizuāli statiska. IndieWire pārraidē tika runāts, ka filma ir izplatāma gan ASV, gan Eiropā. Interesanti, ka starp citām filmām pārraides dalībnieki nevarēja atrast kaut ko tādu, kas būtu eksportējams uz ASV; tas liek jau kārtējo reizi padomāt par auditorijas atšķirībām katrā okeāna pusē. Ļoti iespaidoja Mišela Franko un Fernando Eimbkes diskusija Breaking the Rules. Tā bija kā viedokļu apmaiņa starp “labo zēnu” un “slikto zēnu”. Franko ir ļoti ambiciozs – vēlas radīt vienu filmu gadā, pats raksta savus scenārijus, ceļas piecos no rīta, pārstāv viedokli, ka kino var tikt veidots bezbudžeta apstākļos un tas būtu jāpopularizē. Un viņa ieteikums “just edit the #### thing”, ja filma ir garāka par 90 minūtēm, – tas man aizķēries visvairāk no visa festivāla paneļdiskusijām. Šeit uzreiz prātā nāk filma Restitucija, ili, San i java stare garde, kuru skatoties, kādos brīžos bija grūti sagaidīt filmas beigas. Filma ir konceptuāli ļoti interesanta, bet “just edit the #### thing”…
III: – Pēdējās dienas vakarā jāizpilda solījums vectēvam. Viņš Berlīnē bija pirms 50 gadiem; man jāaiziet uz televīzijas torni un Brandenburgas vārtiem. Piezvanīju brālim facetime, lai parāda vectēvam, ka klausu. Ar IV aizbraucām arī uz Berlīnes mūri. Šajā vakarā nopirku sev džemperi.
22.02.
III: – Braucam uz lidostu. Ar sabiedrisko transportu šoreiz laba sadarbība. Iekāpjam lidmašīnā, tieku pie savas loga sēdvietas. Beidzot tikšu mājās izgulēties.
