Manā redzeslokā nonākušas Riga IFF programmā iekļautās filmas, kas skar trauslo un ļoti sargājamo vecāku un bērnu tematiku.
Tā nu ir sanācis, ka neviļus esmu kļuvusi par ģimenes lietu eksperti. Iespējams, tas saistīts ar manu Latvijas Radio veidoto neērto raidierakstu Normāla ģimene, kurā atradās vieta gan kvīriem, gan šķirteņiem, gan tiem, kas audzina savus nebioloģiskos bērnus vai, nedod dievs, iedomājas, ka arī poliamorija varētu būt cienījama izvēle; vēl nesen saņēmu uzaicinājumu no Sabiedrības integrācijas fonda piedalīties darbnīcā Ģimenei draudzīgas vides un sabiedrības veidošana… tātad ekspertes statuss ir nenovēršams. Lai tā būtu!
Vai es esmu laba mamma?
Pirmā filma, ko skatījos šajā tematiskajā rakursā, bija norvēģu režisores Janikes Askevoldas Solomamma –stāsts par Edīti, kura ar donora un mākslīgās apaugļošanas palīdzību palikusi stāvoklī un tagad audzina četrus gadus vecu dēlu. Tomēr gan viņu pašu, gan bērnu, gan cilvēkus viņas tuvākajā lokā māc ziņkāre un atbilžu trūkums, tāpēc sieviete dažādos legālos un mazāk legālos veidos cenšas saprast, kas ir šis vīrietis, viņas bērna bioloģiskais tēvs. Diskomfortu rada arī nepārtraukti uzdotie jautājumi un piezīmes, ko izsaka draugi pie pusdienu galda – tu taču vari satikties ar kādu arī tad, ja tev ir bērns! –; mamma aizrāda, ka Edīte pat vairs neiet pie friziera, tātad pārstājusi par sevi rūpēties; kolēģi uzslavē par to, cik labi viņa tiek ar visu galā, liekot viņai šaubīties par savu performanci; bērnudārza bērni vaicā, vai Sigurda tētis ir beigts vai slims, vai cietumā…
Mūžīgais jautājums ir – vai sievietei tiešām būtu tik liela interese par donoru, ja šie jautājumi no malas netiktu uzdoti, vai viņai arī dabīgi gribētos uzzināt vairāk? Vēlāk, kad vīrieša identitāte ir noskaidrota un satikšanās novedusi pie dramatiska iznākuma, viņa atzīst, ka to darījusi, jo gribējusi labāk saprast savu bērnu – viņam augot, parādījušās iezīmes, kas mammai pašai nav raksturīgas, piemēram, jocīgu priekšmetu nešana mājās. Pieņēmums, ka viss dīvainais un ārpus kārtas nāk no tēva puses, šķitis loģisks, tāpēc šis dīvainis ir jāsastop.
Interesanti, ka ap šo vienu bērna dīvainību Edīte uzbūvē veselu bažu lavīnu – vai nākotnē bērnu nesagaida disleksija, autisms vai cita neirodažādība. Iespējamo veselības problēmu meklējumi interneta dzīlēs komiskā veidā atklāj sievietes nedrošību, šaubas un aizspriedumus, bet tālākā rīcība – diezgan spēcīgu delūziju un neirozes.
Filmā Solomamma ļoti precīzi iezīmēts tas, kā sabiedrība meklē nenormālības ārpus sevis, lai gan, iespējams, tās ir mūsos pašos; šis motīvs atkārtojas arī nākamajās filmās. Arī man pašai ir nācies sastapties ar dažādiem aizspriedumiem par bērnu audzināšanu un nenovēršamām traumām, ko es noteikti nodošu saviem bērniem tikai ar to vien, ka neesmu bioloģiskais vecāks un esmu nepareizā dzimuma vecāks. Jāteic, ka arī komentāri “tie nav tavi bērni”, “vajadzētu jau pašai savējos”, izskan visai bieži. Izrādās, arī supertolerantā un iekļaujošā norvēģu sabiedrība joprojām ļoti nofiksējusies uz turpināšanos, daloties ar savu bioloģisko materiālu; apbalvoti tiek tie, kas vairojušies, un viņu vieta sociālajā hierarhijā paaugstinās. Filma precīzi parāda šo sabiedrības domāšanas veidu un trigerēs visus, kas jūtas mazliet kā atiruši diegi šajā sociālajā audumā.
Filmas seanss piektdien, 24. oktobrī, 19:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Nekur nav tik labi kā mājās
Lietuviešu režisora Šarūna Barta darbs Atgriešanās / Back to Family atsvaidzinās bērnības atmiņas visiem tiem, kam ir bijusi saskare ar dzīvošanu Latvijas laukos vai dzīvošanu alkoholiķu tuvumā; tiks iedarbinātas visas maņas – jūs saodīsiet rudens lapas un nepļautu zāli, zemes smaržu, ar mitrumu un ēdiena garaiņiem pievilkušās tapetes, sagaršosiet neīstu pašžēlošanas asaru sāļumu, jutīsiet neslaucītu dēļu grīdu zem kājām, lipīgu vaskadrānu, aukstas segas un šermuļus caur kauliem.
Cilvēki nesarunājas, viņi lamājas, viss ir nošņurcis, cilvēku āda ir uzburbusi. Filmas caurviju motīvs ir alkohols – kā to atrast, kur ieliet un kad dzert. Dialogi ir bez satura, tematiski viendabīgi, bet ar ļoti skaidru un precīzu psihofiziku – ja esat bijuši spiesti ilgstoši vērot piedzērušos cilvēku kustības un murgus tuvplānā, jūs šo atpazīsiet un apbrīnosiet aktieru meistarību!
Stāsta centrā ir Simona, kas pēc ilgas prombūtnes atbraukusi uz vecāku mājām atvadīties no mirstošās vecmāmiņas. Īso, uzbrūkošo sarunu laikā pamazām atklājas ģimenes drāma, bet jau tāpat, ienākot mājās un ieraugot pirmos cilvēkus, ir skaidrs, ka ne ar vienu šeit nekas labs nekad nav noticis. Jau pirmajā naktī meitenes patēvs mēģina ielīst Simonas gultā un nemitīgi viņai jautā “Nu kāpēc tu pie mums nebrauc?” Jautājums atkārtojas atkal un atkal, arvien griezīgāk atklājot visuresošo bezcerību.
Krāšņajā vecmāmiņas bēru ceremonijā visi tuvo un tālo radu piebriedušie ģīmji ir iespiesti uzvalkos un baznīcas sienās, viņi skaita lūgšanas un dzied liturģiskās dziesmas, zina kārtību, ievēro rituālus, uzvedas pieklājīgi, izskan pompozi tosti, pateicības, līst asaras. Manuprāt, tieši bēru traģikomiskā aina visspilgtāk izgaismo ģimenes šausmas, un pie tā arī varējām apstāties, jo vismaz viens cilvēks no tām tagad ir atpestīts. Agonizējošais bēru mielasts šķita tomēr lieks.
Filmas seanss ceturtdien, 23. oktobrī, 19:30 Splendid Palace Mazajā zālē
What the actual fuck?
Trešā ir dāņu režisora Jepes Rondes filma Mīlestības darbi / Acts of Love – vizuāli spilgts darbs ar pārdomātiem, atmosfēriskiem kadrējumiem, gaismu spēlēm un brīžiem negaidītu risinājumu, īpaši epizodēs, kurās mēs no galveno varoņu realitātes slēgtā baznīcas kopienā pārceļojam viņu bērnības pieredzēs un attiecībās. Ar idillisko vidi disonē elpojošā kamera un nepārtrauktā skaņu ainava, kas piesātināta ar drona monotono dunēšanu un, protams, rada trauksmi un sliktas priekšnojautas. Reizēm šķiet, ka filmas autori varētu tik daudz neteikt priekšā un ļaut mums kaut uz mirkli iedzīvoties un noticēt tam, ka ir iespējama paradīze zemes virsū, kur visi visus mīl un ir laimīgi, nu vismaz sākumā. Kinematogrāfiskais risinājums ļauj, uzdrīkstēšos teikt, šim ļoti dāniskajam stāstam lēnītēm uzbūvēties un izraisīt skatītājā apslāpētu sašutumu, kas vainagojas klusās mazās eksplozijās “what the actual fuck” noskaņās.
Galvenā varone Hanna ļoti vēlas palikt stāvoklī. Viņa nonāk kulta sektā, ko pārmaiņas pēc šoreiz vada sieviete, un, kad viņa smaida, tad smaida tikai viņas mute. Hanna jau ir mēģinājusi palikt stāvoklī no vairākiem kopienas vīriešiem, tagad nolēmusi apprecēt nākamo, uz kuru tiek liktas lielas cerības, ka šoreiz tas vainagosies ar bērna piedzimšanu. Hannas plānus izjauc brāļa Jakoba pievienošanās kopienai.
Kā lielākajā daļā izolētu sabiedrību, arī šeit ir savi noteikumi, sava valoda, kā par lietām domāt un runāt, – piemēram, bērni spēlējas ar iedomātu bumbu, tiek dāvāti neredzami ziedi. Lai kādu noteikumu kopienas locekļi atgādinātu cits citam, visi ir „noteikumi numur viens”. Man kā cilvēkam ar baznīcas pieredzi tas šķita pazīstami – arī tur bija sava terminoloģija, kas ārpusē var likties dīvaina. Piemēram, tādi vārdi kā “sadraudzība”, “slavēšana”, “liecības”, “mazās grupas”, kopīga lūgšana aplī, visiem sadodoties rokās, mazpazīstamu cilvēku ilgi un maigi apskāvieni.
Mīlestības darbi lieliski ilustrē vidi, kurā, kad esi iekšā, viss šķiet normāli. Pat ja kaut kas tevi sadusmo, tu atrodi tam skaidrojumu. Ja esi piedzīvojis zaudējumu vai traumu, dažreiz vienkārši vajag, lai uz dzīves sarežģītajiem jautājumiem būtu pavisam nepretenciozas un skaidras atbildes. Šajā kopienā ātri un prasmīgi identificē cilvēku traumas, lai pēc tam tās izmantotu “dziedināšanā”, arī te iespējams vilkt paralēles ar manu pieredzi tradicionālās baznīcās, kas tomēr diezgan spēcīgi fokusējas uz cilvēku trūkumiem (vai grēkiem), lai pēc tam iedarbinātu vienmēr efektīvo vainas un kauna mašīnu.
Filmas seanss trešdien, 22. oktobrī, 20:30 Splendid Palace Mazajā zālē
Aiz naida
Pēdējā šajā “ģimenes filmu” klāstā kā saldais ēdiens ir Djego Sespedesa filma Flaminga noslēpumainais skatiens / The Mysterious Gaze of the Flamingo – satricinoša, niansēta, smieklīga un ļauna filma vienlaikus, un grūti noticēt, ka tās skatīšanās manī izraisīja tik daudz prieka. Filmas vide ir nomaļa ogļraču bāze nekurienes vidū, tuksnesī, kalnu pakājē; notikumi risinās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, kad par AIDS raksturu zinām vēl ļoti maz. Ir vietējais bārs / bordelis, kurā dzīvo un strādā transpersonas; nav skaidrs, kā viņas tur nokļuvušas, bet ir notikusi vienošanās, ka šī būs viņu jaunā kopiena, jaunā ģimene. Tāda vārda lietošana šajā kontekstā varētu kaitināt tos, kuru priekšstatos ģimene iemieso sevī visaugstākos, cēlākos, ar mīlestību un svētumu piepildītos ideālus, kas ir „paša Dieva”, universa vai dabas iedibināti; lai gan skaidrojumi var atšķirties, Rietumu civilizācijas kontekstā kritēriji vēl astoņdesmitajos lielākoties ir līdzīgi – asinsradniecība un pretēja dzimuma divu cilvēku savienība, kurā vispareizāk būtu, ja tomēr dzimtu bērni. Tāpēc jebkura atkāpe no šī dievišķā konstrukta tiek uztverta kā problēma, kas jārisina, un jāatrod mehānismi, kā to sodīt.
Kopienas sievietes apvij leģenda, ka viņām piemītot maģiskas spējas apmāt “normālos” sabiedrības locekļus – runā, ka viņas ar skatienu ievilina upuri-vīrieti, savaldzina to, no acīm izšļācot zeltainu šķidrumu, un viņš tiek nolādēts uz visiem laikiem. Varbūt vienīgais veids, kā sevi atpestīt, ir sievieti nosist?
Bārā regulāri notiek ogļraču individuālie uzbrukumi un kolektīvi reidi, komiskā kārtā pēdējais no tiem beidzas nevis ar masu slaktiņu, bet gan ar dabīgu sadalīšanos pāros, tiek svinētas kāzas, doti laulību solījumi, mesti līgavas pušķi un valsētas kāzu dejas kā samierināšanās ar kopīgo traģisko likteni.
Manuprāt, šī filma precīzi atspoguļo sabiedrības nežēlību, racionalitātes trūkumu naidā pret citādo[1], un arī sasaucas ar globālajiem politikas procesiem šobrīd. Ne tikai nu jau bēdīgi slavenajās ASV, bet arī tepat Eiropā vērojams, kā radikāli konservatīvi spēki uzstājas ar ne pārāk svaigām idejām par “atgriešanos pie patiesības, pie normālības”. Pat ja pieņemam, ka Latvijā attieksme pret citām LGBT kopienas grupām pamazām uzlabojas, tomēr transpersonu jautājums joprojām ir ļoti sarkans karodziņš, kuru pavicinot, ātri varam sapulcināt un vienot „tradicionālo vērtību aizstāvjus”. Ne velti atkal Saeimas dienaskārtībā parādījies temats par nepilngadīgo piedalīšanos LGBT pasākumos un transpersonu jautājums, lai gan eksperti un ārstniecības speciālisti turpina norādīt, ka Latvijā dzimummaiņas procedūru veikt ir ārkārtīgi sarežģīti un tās notiek reti[2].
Lai kāds būtu jūsu viedoklis par to, kur velkamas "normālas ģimenes" robežas, šis filmu kokteilis noteikti neiedos jums drošību un skaidrību. Drīzāk esiet gatavi pārcilāt savus priekšstatus, nokaitināties, sašust, ieraudzīt un apmīļot sevī snaudošo tradicionāli, varbūt pat radikalizēties. Katrā ziņā no kinozāles jūs neiznāksiet tādi, kā esat iegājuši, un vai tad kaut nedaudz satricināt un aizvainot mūs nav mākslas svarīgākais uzdevums?
Filmas seanss otrdien, 21. oktobrī, 20:30 Splendid Palace Lielajā zālē.
